Mana 2008.gada vasara mūzikā (2.sērija)

Šo sēriju varētu nosaukt par aizgājušās vasaras "Zvaigžņu lietu", ko, lūdzu, nejaukt ar telekompānijas LNT balagānu - identiska nosaukuma raidījumu, ko es mīļi dēvēju par "Zelta lietu".

Iepriekšējā sērijā arī apskatīju virkni spožāku vei ne tik spožu zvaigžņu, taču šajā aplūkošu arī tādas, kuras augšāmcelušās no pīšļiem un pat zivju ķidām. Lai reiz krāšņāk aprakstītu savu domu, izmantoju arī tādu apzīmējumu.

1. "Coldplay" - "Viva La Vida or Death And All His Friends"

Desmit gadus vecajai apvienībai no Londonas ar, nu jā, harizmātisko līderi Krisu Mārtinu priekšgalā, šis ir ceturtais studijas albūms tūlīt pēc, kā toreiz izteicās pats Mārtins - viņu visu laiku labākās, 2005.gada plates "X&Y". Esmu lasījis kritiķu recenzijas, ka "Coldplay" patiesībā "beidzies" jau pēc albūma "A Rush of Blood to the Head" (2002) ar "koldplejiskajiem" gabaliem "In My Place", "Clocks" un "The Scientist".

Vispār, palasot albūmu recenzijas, prātā visu laiku šaudās doma: diez, ar kuru pirkstu jābūt taisītam, lai varētu strādāt par kritiķi, par ko, visticamāk, viņi saņem arī naudu?

Mans draugs TVNET mūzikas apskatnieks Jānis Žilde (draugs tādā ziņā, ka vienmēr apskatos viņa dotos novērtējumus platēm un, jo zemāks novērtējums, jo man skaidrs, ka tā ir labāka plate. Un otrādi) raksta, ka jau ar albūmu "X&Y" "Colplay" var iet mājās, jo tā tikai "tiražē stadionos skaisti izpildāmas dziesmas".

Štrunts ar visu Žildi! Albūmu "X&Y", kad to iegādājos, neizņēmu no atskaņotāja kādu mēnesi. Man patīk vecie "In My Place", "The Scientists" un pārējie gabali. Bet nevarēju palikt vienaldzīgs pret "Fix You", "Speed of Sound" vai "Hardest Part" (nu jā, citreiz dziesmu klipos varbūt tomēr nevajag filmēt pensionētas baletdejotājas...).

Jaunā plate "Viva La Vida", tiesa, iet iepriekšējās pēdās. Bet daudzi par to grupai ir tikai pateicīgi. Ir jau forši paknibināt gārāžā ģitāri, padauzīt bungas, iedzert aliņu un lepni sevi dēvēt par "underground" vai alternatīvo. Bet, manuprāt, lai paceltu tāda līmeņa ierakstus un koncertus kā "Colplay", talanta, meistarības un darba vajag daudz, daudz vairāk.

Nenoliedzami viena no šis vasaras skaistākajām dziesmām ir "Viva La Vida" no "Colplay"!




2. "Counting Crows" - "Saturday Nights & Sunday Mornings"

Tas bija, šķiet, 1993.gads. FM diapazonā Liepājā varēja kaut kādos bezsakara laikos pa pāris stundām dienā klausīties Aizkalna saķimerēto "Radio Liepāja", kurā pārsvarā spēlēja tādu smagāku mūziku un roku. Tas skaitīijās toreiz stilīgi - to klausīties.

Taču tad licenci dabūja vēl viena radiostacija, kas toreiz saucās, šķiet, Radio 102,2 vai kā tamlīdzīgi. Kamēr vilkās garais raidītāja testa laiks, puiši šajā vilnī laida kādu ārzemju radiostaciju, kas man, patiesībā, ļoti patika. Un tur ļoti bieži spēlēja tā brīža vienu no aktuālakajiem hītiem "Mr. Jones". Tikai vēlāk uzzināju grupas nosaukumu "Counting Crows", ko vēlāk regulāri jaucu ar grupu "Cutting Crew", kura izpilda slaveno "(I Just) Died In Your Arms". Vienu brīdi pat nodomāju, ka dāžos koncertos grupa uzstājas ar melnīgsnēju solistu simtiem sāpītās bizēs (Ādams Durics no "Crows"), bet dažos ar gaišmataino un nu jau arī iesirmo smaidīgo vīriņu (Niks Van Īds no "Crew").

Taču dzīve visu salika savās vietās. Tāpat kā uzzināju, ar ko puisīši atšķiras no meitenītēm, uzzināju arī, ka šīs ir divas pilnīgi dažādas grupas.

Grupa "Counting Crows" ir akurāt vienā vecumā ar atjaunoto Latviju, dibināta tālajā 1991.gadā Sanfrancisko. Tieši pieminētā dziesma "Mr.Jones" arī bija pirmais grupas starptautiskais panākums, pēc kura, tā teikt, maisam gals bija vaļā. Vai lai atceramies duetus ar Vanesu Karltoni ("Big Yellow Taxi"), Šerilu Krovu ("American Girls"), kā arī dziesmu, ar kuru, domāju, lielākajam vairumam vispār sākās "Counting Crow", proti, tituldziesmu no animācijas filmas "Šreks 2" - "Accidentally In Love".

"Saturday Nights & Sunday Mornings" ir sestais grupas albūms. Pats Durics par albūmu saka, ka tas patiešām arī ir par to, par ko minēts nosaukumā ("Sestdienas vakari un svētdienu rīti"), ka pēc grēkiem vienmēr nāk to izpirkšana. Katrā ziņā šobrīd vēl bez tik lieliem pasaules hītiem kā augstākminētie, šis albūms dzīvo savu dzīvi, un man šajā vasarā dungojās "You Cant`t Count On Me" no tā.

Un jā, par to, kā puisīši atšķiras no meitenītēm: tas, kas puisīšiem ir uz āru, meitenītēm ir uz iekšu. /Roberts Gobziņš/

Counting Crows - You Can't Count On Me



3. "Muse" - "HAARP"

2007.gada 2.jūlija rīts man bija baigi smags. Iepriekšējā vakarā ciemos bija ienācis vecs draugs, un tā kaut kā tad sanāca...

Taču, lai tur kā, līdz plkst. 19 bija jānokļūst līdz Rīgai, kur arēnā, caurbraucot no viena festivāla uz otru, uzstājās "Muse". Jāatzīst, tajā brīdī biju saslimis ar šīs grupas aktuālāko dziesmu "Starlight", bet gandrīz neko nezināju ne par pašu grupu, ne to, ko viņi sastrādājuši iepriekš.

Vēl šobrīd varu teikt, ka tas ir bijis labākais koncerts, uz kuru jebkad esmu bijis. Ne velti jau cik gadus pēc kārtas "Muse" saņem balvu kā labākā Apvienotās Karalistes koncertgrupa. Pasākums, kurā gaidīju vienu savu "Starlight", izvērtās par piedzīvojumu 2 stundu garumā. Un, kas trakākais, atpazinu daudzas dziesmas, kuras man pirms tam pat ir patikušas, pa radio dzirdētas, bet nezināju, ka tas ir "Muse" darbs.

Pēc šī koncerta vairs ne ilgāk par nedēļu bez "Muse" - kāds CD, DVD vai koncertā iegādātais "Muse" krekliņš tiek ekspluatēti ne pa jokam.

"HAARP" ir grupas koncerta DVD un CD izdevums. Tieši tāda paša koncera kā Rīgā. Tikai ierakstīts toreiz (2007.gada 17.jūnijs, tātad divas nedēļas pirms Rīgas koncerta) svaigi atjaunotajā un atklātajā Vemblija stadionā. Nu jā - un Rīgā arī nelidoja akrobāti ar gaisa baloniem.

Mans šīs vasaras "Muse" dungojamais gabals gan nav no aktuālākā viņu albūma, bet šajā koncertierakstā tas ir un līdz ar to viss skaitās - ekselentais "Plug In Baby"!




4. "Queen" + Paul Rodgers - "Return Of the Champions"

Laikam jau arī mana iedzimtā iecietība pret cilvēku stulbumu, debilitāti un idiotismu sevi ir izsmēlusi, jo esmu gatavs gāzt pa šnobeli jebkuram, kurš, izdzirdot par šo "Queen" atkalapvienošanos, sāk kunkstēt, ka bez Fredija tie nav nekādi "Queen" utt., utjpr. Šiem cilvēkiem gribētu palūgt uzvilkt savas šlāgerkonceru izejamās drānas un droši labāk iet uz kādu "Līvu" koncertu, kurā no patiesajiem "Līviem", lai tos saskaitītu uz vienas rokas pirkstiem, četrus (pirkstus) pilnigi mierīgi varētu nocirst.

Tieši Rodžers Teilors un Braiens Mejs, kuri arī ir šī albūma centrā un kuri arī koncertēja nedēļu atpakaļ Rīgā, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kopā spelēja grupā "Smile". Kad grupu pameta tās solists, viņa vietā tika uzaicināts kāds Fredijs Bulsara. Tieši viņš ierosināja pārdēvēt grupu par "Queen", bet sevi par Merkūriju. Abas idejas tika realizētas dzīvē.

Tas, ka visur priekšā allaž bija Merkūrijs, protams, lika "Queen" asociēt vairāk ar viņu, ko viņš nekavējās izmantot un pret ko neprotestēja pārējie grupas dalībnieki.

Protams, Merkūriju pilnvērtīgi aizstāt nevar neviens. Un patiesībā Polam Rodžeram, domāju, nemaz nav viegla dzīve. Bet viņš arī necenšas Merkūriju kopēt. Tagad klajā nācis pirmais šī kopprojekta studijas albūms "The Cosmos Rocks", tur tad varēs redzēt, kā skan tieši sādam projektam radītas dziesmas.

"Return Of the Champions" ir divu CD un viena DVD komplekts, kurā iemūžināts 2005.gada 9.maija koncerts Šefildas arēnā. "Say It`s Not True" ir veltījums Nelsonam Mandelam. Tas skanēja gan koncertā, tas iekļauts arī jaunajā albūmā un tas sarakstīts arī Pola Rodžera balsij.




5. "Eagles" - "Long Road Out Of Eden"

Arī šie izkūkojuši prātu un uz vecumu nolēmuši atriezties, tā nodomāju, uzzinājis, ka atkalapvienojusies grupa "Eagles" un izdos pat jaunu albūmu. Vēl trakāk - dubultalbūmu!

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Kalifornijā dibinātais vokāli instrumentālais ansamblis savu debijas plati "Eagles" izdeva 1972.gadā, ar to iegūstot platīna disku ASV un sudraba disku Apvienotajā Karalistē. Tad ar regularitāti viens albūms gadā seko vēl četras plates, ieskaitot viņu visu laiku veiksmīgāko 1976.gada "Hotel California". Vēl pēc trīs gadu pārtraukuma "Eagles" izdod plati "The Long Run" un... pazūd no skatuves uz 28 gadiem.

Pēc "Eagles" izjukšanas tās dalībnieki pievēršas solokarjerām, no kurām veiksmīgākā laikam tomēr sanāk Donam Henlijam. Tomēr laikam jau pēc daudziem gadiem, skatoties, kā to dara citas vecās kompānijas, "Eagles" vīri saprata, ka vislabāk viņiem klātos, atkal spēlējot kopā. Sacīts, darīts!

2007.gada 30.oktobrī klajā nāk "Eagles" atkalapvienošanās produkts dubultalbūms "Long Road Out Of Eden". Man kā cilvēkam, kurš "Eagles" ziedu gados čurāja biksēs un ēda tikai šķidru vai jau sagremotu barību, neko ļoti tas neizteica. Bet tomēr biju apņēmības pilns plati iegādāties un paklausīties.

Pēc noklausīšanās gan jāatzīst, ka puikas varētu būt nedaudz pāršāvuši pār strīpu ar to dubultalbūmu. Manā skatījumā ideāls risinājums būtu bijis no 20 dziesmām atmest 10, un sanāktu vienkārši ekselents albūms. "What Do I Do With My Heart" no jaunās plates tad nu šobrīd man vairāk asociējas ar "Eagles", nekā "Hotel California".

Eagles - What Do I Do With My Heart (Long Road Out of Eden)



Par 2008.gada vasaru tas arī tā kā būtu viss...

We are the champions!

Man patīk grupa "Queen", tā veidojusi manu mūzikālo gaumi, par to esmu skaļi domājis jau iepriekš. Tāpēc šajā stāstā, iespējams, nebūs ne grama objektivitātes. Bet, runājot par mūziku un mākslu, jau savādāk nevar. No mākslas es neko nesaprotu. Mūziku arī tikai patērēju, kā lielais vairums. Un varbūt tieši tāpēc šajā stāstā kāds atpazīs tieši sevi.

Elementāra matemātika: 1973.gada 13.jūlijā iznāk "Queen" debija plate ar tādu pašu nosaukumu "Queen". 2008.gada 19.septembrī "Queen" uzstājas Rīgā. Tātad starpība ir 35 gadi.

Nediskutēšu par faktu, ka "Queen" spēlē nepilnā sastāvā. Džons Dīkons izlēma grupu pamest, bet Fredijs Merkūrijs zināmu iemeslu dēļ grupā spēlēt vairs nevar nu nekādi. Un, ja vien vispār ir uz pasaules īstākie no īstākajiem "Queen", tad tie ir Braiens Mejs un Rodžers Teilors.

Tas, ka Rīgā ir svētki, bija redzams jau no apmēram puskilometru garās auto rindas iebraukšanā pie arēnas. To, ka šis nav kārtējais kaut kāds koncerts, bet notikums, varēja redzēt, jau ieejot pašā arēnā. Tik daudz cilvēku, kuri jau pie skatuves ir sapulcējušies tik ātri pirms koncerta, nebija pat pirms "Depeche Mode" koncerta 2006.gadā un pilnībā izpārdotajā "Muse" koncertā pagājušā gada jūlijā.

Pēc iejukšanas publikā, nācās sajusties kā Igaunijā, jo igauņu bija ļoti daudz. Kaut kur biju dzirdējis, ka Igaunijā vien uz šo "Queen" koncertu bija pārdotas vairāk kā 6000 biļešu. Igauņus no latviešiem varēja atšķirt ļoti viegli - viņi runāja nesaprotamā valodā un lielai daļai no viņiem bija ausu aizbāžņi. Publika mazliet pakratījās pie fonā skanošā "AC/DC", līdz ar kādu padsmit minūšu nokavešanos viss sākās!

Biju jau iepriekš n-tās reizes noskatījies "Queen" + Pola Rodžera koncerta "Return of the Champions" DVD ierakstu, tā kā zināms priekšstats par to, kas un kā notiks, man bija. Bet, par cik šī ir jaunā grupas albūma "The Cosmos Rocks" tūre, tad te viss bija savādāk un arī man - pārsteigumi.

Koncerts jau nodēvēts par emocionālāko, kāds pēdējā laikā bijis. Nevaru nepiekrist. Meja emocionālais veltījums Merkūrijam "Love of My Life" man priekšā stāvošajiem par ziemeļnieciski atturīgajiem uzskatītajiem igauņiem asaras bira pat šerpiem ādas jakās tērptiem un tetovētiem vīriem.




Nedaudz, protams, problēmas radīja tas, ka "Queen" vīri bieži ļāva dziedāt publikai, bet tā dēļ vārdu nezināšanas neko sakarīgu nogaudot nevarēja (vismas salīdzinot ar pieminēto DVD ierakstu). Nu tas skaidrs - nav jau nekāda "Prāta Vētra", kuras dziesmām, ja nezin vārdus vai, nedod dies', pat nosaukumus, skolā var dabūt pa muti, bet saviesīgos pasākumos kļūt par tumsonības simbolu.

Par Ivaru Godmani. Ir skaidrs, ja Godmanis nebūtu viena no augstākajām valsts amatpersonām, bet ierindas deputāts vai kaut kāds Centis Ūbele, Teilors un Mejs nedz ietu pie viņa uz pieņemšanu, nedz arī ļautu spēlēt bungu solo kādai dziesmai savā koncertā. Bet Godmanis ir augsta amatpersona, un, acīmredzot, "Queen" viesošanās laikā Ministru kabinetā Godmanis vai kāds viņam tuvu stāvošs cilvēks grupas dalībniekiem izpļerkstējās, ka viens no premjera mūža sapņiem ir uzspēlēt bungas kopā ar leģendāro apvienību. Un tas notika.




Lai arī kā nākamajā dienā interneta portālos atkal gānījās anonīmie komentētāji, manuprāt, šī tik tiešām varētu būt Godmaņa kā mūziķa zvaigžņu stunda, ņemot vērā viņa jaunības dienu aizraušanos ar bungu spēlēšanu. Cik nu vien labi varēja būt (droši vien ne vairāk kā pēc viena kopīga mēģinājuma ar "Queen" pirms koncerta), tik arī bija! Katrā ziņā Godmanis kārtējo reizi parādīja, ka viņam pilnai laimei pietiek uzspēlēt bungu partiju vienai dziesmai kopā ar "Queen", nevis shēmojot nodokļu apiešanu, lobējot šaubīgus darījumus ar valsts īpašumu vai vienkārši ik pēc kārtējās desmitgades krīzes nomainīt sievu. Bez tam Pola Rodžera "All Right Now" man un, domāju, visiem koncertā klātesošajiem, pateicoties šim Godmaņa izgājienam, turpmāk asociēsies pavisam savādāk kā līdz šim.

Esmu bijis uz samērā daudziem koncertiem, bet vēl nevienā pats neesmu tā dziedājis līdzi kā dziedāju šajā. Vēl nevienā koncertā publika jau iepriekš nebija tik labi sagatavota organizēti un vienādi applaudēt kā leģendārās "Radio Ga Ga" skanēšanas laikā. Vēl nevienā koncertā nebiju redzējis, kā sveši cilvēki, kuri stāv viens otram blakus, dziesmas laikā sadotos uz augšu izsteiptajās rokās kā tas bija "We Are the Champions" skanēšnas laikā.




Nedomāju, ka šis grupai bija īpašs koncerts. Viņu mājaslapā vēl divas pēc Rīgas koncerta nav ne rindiņas par to, kaut par pārdienas iepriekš notikušo labdarības koncertu Ukrainas pilsētā Harkovā sarakstītas slavas dziesmas. Bet tiem 12 tūkstošiem, kuri bija piepildījuši arēnu līdz ūkai, šī bija, iespējams, trešā neaizmirstamākā diena tūlīt aiz kāzām un pirmās skūšanās.

Sporta sacensībās parasti uzvarētājs ir viens. Bet 2008.gada 19.septembrī arēnā "Rīga" bija 12 tūkstoši uzvarētāji. Un, lai arī bez medaļām, kuras gadu gaitā noput, toties ar atmiņām, kuras, visticamāk, otro reizi šādā koncertā diez vai piedzīvosim. Un tieši tāpēc mēs visi esam čempioni!

Mana 2008.gada vasara mūzikā (1.sērija)

Šorīt pamodos un secināju, ka man ir zili pupi.

Tas nozīmē, ka istabā ir auksts, vasara ir aizgājusi, bet rudens ir akurāt klātu. Diemžēl garām ir tie laiki, kad vasaras bija siltas, ziemas aukstas, bet rudens un pavasari saulaini un, attiecīgi, zeltaini un svaigi zaļi. Globālā sasilšana dara savu, un šis rudens, kurš nupat iestājies, tāds, tikai varbūt daudz lietaināks un vējaināks, atkāpsies nākamā gadā aptuveni maijā.

Kas attiecas uz mūzikas industriju, arī tur vasarā vairāk aktivitātes tika pārnestas uz estrādēm un festivāliem, lai jaunus albūmus izdotu laikā, kad skaita cāļus. Nupat sagaidīts jaunais "Metallica" albūms "Death Magnetic" ar, manuprāt, lielisko "The Day That Never Comes", jau oktobrī klajā nāks "Keane" un "Kaiser Chiefs" jaunās plates, bet U2 savu jaunāko veikumu atrādīšot vēlāk kā bija paredzēts - tikai nākamajā gadā.

Tomēr arī šī vasara nesa zināmu pienesumu. Ja ne mūzikas industrijai, tad dažu labu labsajūtai pilnīgi noteikti. Apskatīšu dažus savus šīsvasaras iespaidus, nekādi īpaši nekārtojot pēc topu principiem. Vienkārši iziešu cauri.

1. "R.E.M." - "Accelerate"

Nevar noliegt, ka 12.septembra "R.E.M." Rīgas koncerta iespaidā, tieši šis albūms uzrakstījās pirmais. Ne pārpildītā, bet samērā pilnā arēnā gandrīz divu stundu garumā varēja baudīt mūziku. Tieši mūziku! Bez pārmērīgiem šova elementiem. Un, lai arī, manuprāt, "Muse" vai beidzamā "Depeche Mode" koncerta publikas atmosfēra būtu nosaucama par "nokaitētu līdz baltkvēlei", bet "R.E.M." nē, Amerikas inteliģentās rokgrupas ģitārists Pīters Banks savā mājaslapā tieši Rīgas koncertu nosaucis par "līdz šim labāko "Accelerate" tūres koncertu". Pagodinoši. Ņemot vērā, ka tūre jau ir krietni otrā pusē.

Bet par albūmu. Runā, ka pēc iepriekšējā "Around the Sun" grupas dalībnieki bijuši ļoti neapmierināti ar veikumu un nosolījušies, ka, ja arī nākamais albūms, proti, "Accelerate", būs tik pat garlaicīgs, "R.E.M." iešot atvaļinājumā. Man personīgi "Around the Sun" patika... Taču tagad aktuālākais ir "Accelerate" un, kā saka daudzi kritiķi, tā ir atgriešanās pie saknēm. Radiostacijas kurbulē gan "Supernatural Superserious", gan "Hollow Man", kas, nenoliedzami, ir skaistas dziesmas, bet lai mans pienesums šai vasarai no "R.E.M." būtu "Sing For the Submarine". Tiesa, tas nav oficiāls klips, jo šī dziesma vēl nav singls no albūma. Šī ir akustiskā versija. Un, kā varēja novērot koncertā, ja vien grupas skaņuvīram nemisējas ar skaņu pults podziņu pareizu sabīdīšanu, "R.E.M." spēlēt akustiskās versijas pieprot.




2. '"Biffy Clyro" - "Puzzle"

Skotu trio "Biffy Clyro" līdz šā gada vasarai man neko neizteica. Tāpat kā daudziem neizsaka joprojām. Un nav brīnums. Lai arī grupa pastāv no 2002.gada un izdevusi jau četrus albūmus, vismaz mūsu pusē tā radiostacijās un klubos drillēta netiek. Nu varbūt klubos tiek. Es tos neapmeklēju, jo esmu vecs perdelis un tāpēc par klubiem apgalvot nevaru.

Grupas aktuālākā plate "Puzzle" ir kā daudzu, daudzu citu mūsdienu grupu albūmi - tie fonā var skanēt it labi, tos pat negribas ņemt nost, bet varbūt noklausīties vēlreiz. Tomēr prātā nekas nepaliek. Izņemot vienu dziesmu, kura man šajā vasarā neiziet no prāta - proti, "Folding Stars". Vienkārši ekselenta kompozīcija!




3. James Blunt - "All the Lost Souls"

Reiz kāds mans paziņa jautāja otram, vai tik tas tur plauktā nav Selīnas Dionas albūms. Otrais nosarka un teica, ka jā, bet tas neesot viņa. To te atstājis kāds viņa paziņa. Skaidrs, ka ir lietas, par kurām pieņemts kaunēties. Par operā palaistu purkšķi, par caurām zeķēm, ejot iepazīties ar nākamās sievas vecākiem un, protams, par to, ka klausies Selīnu Dionu vai Džeimsu Blantu.

Pēc Blanta (starp citu, izbijuša Kosovā dienējoša kareivja) debijas plates "Back to Bedlam" iznākšanas 2004.gadā, kurā ietvertā dziesma "You`re Beautiful" padarīja viņa pasaulsslavenu, bez iekļūšanas daudzu valstu hitparādēs, mākslinieks paspēja pagozēties vēl dažos topos. Vienā topā kāds kārtējais interesanto aptauju kantoris, nē, atvainojos, institūts, bija noskaidrojis, ka sievietēm visvairāk nepatīk tieši tāda augsta un nedaudz blējoša balss kā ir Blantam (tik nav zināms, kurš tad tos viņa albūmus miljons kopijās pērk). Savukārt kādā citā aptaujā tika noskaidrotas tās populārākās dziesmas, kuras tuvinieki izvēlas, pavadot mūžībā savus mīļotos cilvēkus. Un blakus Robija Viljamsa "Angel" un "Queen" "Who Wants to Live Forever" gozējās atkal vecais, labais Blants ar savu "Goodbye My Lover"...

Arī jaunā plate saturiski līdzīga - tādas riktīgas blējošā vīrieša balsī izpildītas kapu dziesmas. Bet atzīšos - ir brīži, kad vajadzīgs tieši tas. "Carry You Home" ir mana izvēle no šīs plates. jo, spēlējot ballītes, esmu ievērojis, ka pie šīs dziesmas svempjas augšā no galda un nāk dejot pat tie, kam tomēr labāk būtu paticis notiesāt līdz galam rosolu. A ko darīt, ja viņu pavadones, no kurām, iespējams, kāda arī piedalījusies augstākminētajā nepatīkamāko balsu aptaujā, šī dziesma nespēj atstāt vienaldzīgu?

James Blunt - Carry Me Home



4. Bruce Springsteen - "Magic"

Brūss Springstīns ir viens no tiem māksliniekiem, kurš līdzīgi kā "The Rolling Stones", šķiet, dziedās mūžīgi. Šis 58.gadus vecais vīrs savu skatuves karjeru sāka tālajā 1965.gadā un i nedomā no tās rāpties nost. No 1973.gada ar apskaužamu precizitāti - apmēram viens albūms divos gados - Springstīns izdevis plati pēc plates, 2007.gadā sagaidot savu jubilejas jeb 15.plati "Magic".

Kādreiz Arvīda Mūrnieka izdotajās kasetēs "Atbalsis" bija iekļauta Springstīna "Born in the U.S.A", bet kaut kā man tā ne visai patika. Bet tad 90.to gadu sākumā kaut kādā vietējā televīzijā laikam aiz pārpratuma (jo parasti, kad nerādīja ļoti interesantos vietējo ziņu raidījumus, demonstrēja pārsvarā tikai multfilmu "Toms un Džerijs"), parādīja kaut kādu Springstīna mirbaklaiku koncertu. Un tur man viņš iepatikās.

Kas ir Springstīna trumpis? Man liekas tas, ka viņš vairāk sevī sajūt eiropieti, nevis amerikāni. Un tas mums, vecajai pasaulei, dikti iet pie sirds. 2007.gada dubultalbūms "Live in Dublin" tam ir tikai pierādījums. No albūma "Magic" - īstena vasarīga dziesma "Girls in Their Summer Clothes".



5. Ringo Starr - "Liverpool 8"

Tā, runājot ļoti ciniski, varētu sacīt, ka no lēģendārajiem Bītliem palikusi pāri akurāt puse. Savulaik tika uzskatīts, ka Bītlos tikai Makartnijs un Lenons ir spējīgi sacerēt labas dziesmas un hitus. Kaut kur jau patiesība ir, jo lauvas tiesu Bītlu dziesmas aiz nosaukuma iekavās rotā uzraksts "Lennon/McCartney".

Ringo Stāru jeb, kā izrādās, īstajā vārdā Ričardu Stārkiju (Richard Starkey) es personīgi kā Bītlu dalībnieku identificēju pēdējo. Bet viss mainījās pēc kārtējās "Simpsonu" sērijas noskatīšanās, kurā Mārdža saņēma no Stāra parakstītu pastkarti, ko viņa tam bija vēstulē lūgusi. Šis fakts man lika beidzot arī Stāru identificēt kā ceturto bītlu.

Bet kā pilnasinīgu mūziķi Stāru sāku iepazīt tikai... šogad. Ar Stāra 14.(!!!) plates "Liverpool 8" iznākšanu. Bet labāk vēlāk, nekā nekad!

Katrā ziņā tituldziesma "Liverpool 8" manā šīsvasaras dungojamo dziesmu sarakstā ieņem ne to pēdējo vietu...

Livepool 8


Turpinājums sekos