Dienvidkarolīnas Universitātē ieguvis bibliotēku zinātnes maģistra grādu, Ernests Grīns attapās, ka grāmatas aizvien biežāk, ja vispār lasa, tad elektroniski, un, darbu specialitātē neatradis, atgriezās dzimtajā lauku ciematā Perijā. Pieļaujams, ka bibliotēku zinātne ietver sevī spēju domāt dažādās kategorijās, tās sistematizējot pēc visādiem parametriem - kā gan citādi grāmatu skapju simtos bibliotēkā lai atrod vajadzīgo lasāmvielu, ko pie galdiņa pieprasījis kāds nenosakāma vecuma vīriņš ar pudeļdibenu brillēm uz snīpja. Grīns, lai arī nestrādāja bibliotēkā, šīs prasmes sekmīgi lika lietā citā sfērā - mūzikā.
"Washed Out" ir Grīna "chillwave" mūzikas solo projekts, kas pagājušā gadā izdeva arī debijas albumu "Within and Without". Līdz tam viņam palīdzēja nonākt mūsdienās jau nemaz arī ne oriģinālais ceļš - atpazīstamība, ko nesa vietne "MySpace". Tieši tur Grīns ievietoja pirmās savā guļamistabā ierakstītās dziesmas, viņu pamanīja atsevišķi ietekmīgi blogeri, un viss aizgāja. Albums "Within and Without" ir deviņu bibliotēkas skapju krājums. Tieši tā - skapju, kurā visas grāmatas ir sakārtotas noteiktā shēmā pēc standartiem, kas nevienā brīdī neļauj iegrimt haosā vai nekārtībā. Tās ir dziesmas, kurās katra nianse ir pieslīpēta kopējai noskaņai - gan balss, gan saprogrammētais instruments, gan skaņu efekti. Un, lai arī pats Grīns norāda, ka, rakstot dziesmas, izmanto "hip-hop" mūzikas komponēšanas principus, viņa skanējumam piemīt savdabīga, piezemēta inteliģence. Un inteliģencei ar "hip-hop" mūziku, kā zināms, sakara ir maz...
"Amor Fati" ir dziesma no Grīna debijas plates, kam tapis video. Tūlīt aiz tā arī viss albums "Within and Without".
Papildus resursi:
http://www.facebook.com/washed.out
http://www.myspace.com/thebabeinthewoods
http://itunes.apple.com/us/album/within-without-bonus-track/id447269751
Šajā nedēļā valda apjukums. Vai nu pavasaris, vai pirmā šāgada izdīgusī zālīte sētmalā, kas izžāvēta labi kūp pīpē, bet skaidrs, ka mūzikas gaumes vērtību smaguma centrs ir noslīdējis vēl nebijušās ģeogrāfiskās koordinātās. Kostadīnoss Kontostavloss jeb "Dappy" ir 24 gadus vecs brits, kura tēvs bija reiz leģendārās grupas "Mungo Jerry" dalībnieks. Braiens Mejs ir 64 gadus vecs brits, kurš reiz bija vēl leģendārākas grupas "Queen" dibinātājs un ir tāds joprojām. Un tas "Dappy" ir viens riktīgs ziķeris - nebūtu viņš piesaistījis savai dziesmai "Rockstar" Meju, sūds uz kociņa šodien drīzāk dabūtu Nedēļas singla godu, ne viņš. Bet jāatzīst, abu kopdarbs skan godam!
Pēc nedēļas, 5.martā, klajā nāks britu kvinteta "Dry The River" jaunais albums "Shallow Bed", šajā nedēļā viņi startē ar brīnišķīgu singlu no tās - "The Chamber & The Valves". Bez pārsteiguma pozitīvus vārdus, protams, jāsaka jaunajai un uzlēcošajai zvaigznei Birdy par viņas singlu "1901", bet absolūti ar izbrīnu jāsecina, ka tāds klepotājs kā Tinčī Straiders var būt pat klausāms, protams, lielāko daļu nopelnu atstājot Piksijas Lotas ziņā. Taču lielākais nedēļas atklājums ir zviedru duets "Niki & The Dove" - protams, pārspīlējot, - Lykke Li dublikāts. 14.maijā noteikti jāausās pēc projekta debijas plates.
NEDĒĻAS SINGLS! "Dappy" feat. Brian May – "Rockstar"
"All The Young" – "The Horizon"
Birdy – "1901"
"The Black Keys" – "Gold On The Ceiling"
Chiddy Bang – "Ray Charles"
"The Drums" – "Days"
"Dry The River" – "The Chamber & The Valves"
Ed Sheeran – "Drunk"
Rebecca Ferguson – "Too Good To Lose"
"Four Year Strong" – "The Security Of The Familiar"
"Niki & The Dove" – "DJ Ease My Mind"
Tinchy Stryder feat. Pixie Lott – "Bright Lights"
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"Corrosion Of Conformity" – "Corrosion Of Conformity"
"The Cranberries" – "Roses"
"Dirty Three" – "Towards The Low Sun"
"Fanfarlo" – "Rooms Filled With Light"
"Ferry Corsten" –"WKND"
"Meat Loaf" – "Hell In A Handbasket"
Philip Sayce – "Steamroller"
"Primal Rock Rebellion" – "Awoken Broken"
"School Of Seven Bells" – "Ghostory"
"Shearwater" – "Animal Joy"
"Soko" – "I Thought I Was An Alien"
"The Ting Tings" – "Sounds From Nowheresville"
"Xiu Xiu" – "Always"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"The Cranberries" – "Roses"
Kad 2004.gadā iznāca īru "The Cranberries" otrā plate "No Need to Argue" ar tādām tā laika topu grāvējām dziesmām kā "Zombie" un "Ode to My Family", likās, viņi diriģēs mūzikas parādi nu vismaz līdz pagājušā gadsimta beigām. Taču tā nenotika - nākamie albumi bija vairs tikai atblāzma no slavas laikiem. Šogad, pēc vienpadsmit gadu pārtraukuma, grupa atgriežas ar albumu "Roses", cerams, lai pārsteigtu. Vismaz šā klusuma laikā iznākušās Doloresas Oriordanas solo plates vilties nav likušas.
"Xiu Xiu" – "Always"
Lai arī, klausoties "Xiu Xiu" plates, brīžiem liekas, ka tur pie ksilofona un visādiem citādiem grabuļiem apsēdies vīrs, kurš dzied gluži kā uz sliktu dūšu sataisījies, patiesībā Džeimijs Stjuarts stāsta lieliskus mūzikas stāstus - nedaudz ekstravagantus, nepieradinātus, un tieši tāpēc - jo aizraujošākus.
"Meat Loaf" – "Hell In A Handbasket"
Vieni smīkņā, citi apbrīno, vēl kāds izbrīnā noburkšķ, "va ta šis vēl arī dzīvs?". "Šis" Mārvins Lī Edejs tiešām nav nemirstīgs - par to pāris gadus atpakaļ viņu brīdināja gan atklātais Parkinsona slimības paveids, gan 2006.gadā uz skatuves koncerta laikā Pitsburgā zaudētā samaņa. Tomēr "Gaļas gabals" turpina koķetēt ar dzīvi un nāvi - arī šī, viņa divpadsmitā albuma nosaukumā, kā virknē iepriekšējo, figurē vārds "elle". Jāsecina - vai nu Edejam pašam ir jau zināms savs virziens aizsaules ceļojumā, vai arī viņš šīm lietām pieiet ar vieglumu un zināmu šovu. Īstenie "Meat Loaf" fani gan var paraukt degunus par Edeja drosmi eksperimentēt ar ko modernāku, piemēram, hiphopu.
Foto raksta ievadā "Dappy" un Baiens Mejs no www.hitthefloor.co.uk.
Cilvēks ir būtne, kas savas domas pakārto emocionālam stāvoklim, pārdzīvojumiem, savām vērtībām un kaislībām. Ja kādam garšo un tas dievina sutinātus vaļu mātes klitorus, viņš tādus saskatīs pat parastajās lielveikalu kotletēs, kuru izejas materiāls pirms brīža, labākajā gadījumā, klukstēja vai kvieca, sliktākajā, - rēja vai ņaudēja. Šī stāsta ievads, gluži kā lielākajā vairumā citu šajā vietnē, nav nekādā sakarā ar tā turpinājumu jeb apraksta objektu; tā doma bija - katrs lietās sev apkārt saskata to, ko viņš grib ieraudzīt.
Vakar Neits Ress nosvinēja savu 39.dzimšanas dienu. Parasts amerikāņu puisis, vīrietis, pēc vecuma mērot. Taču, sit mani nost, es viņā redzu Tomu Veitu - pēc vaiga un līdzības viņš ir Veits jaunībā! Bet, iespējams, manī ir tas vaļu māšu sindroms. Ress reiz dibināja grupu "The Format", taču tā 2008.gadā vienkārši izbeidzās. Bet daba, kā zināms, nemīl tukšumu - tajā pašā 2008.gadā tapa jauns Ressa projekts "indie-popa" trio "Fun.". Ņujorkas Trio, kas koncertos pārvēršas vismaz par kvintetu. Šiem pašiem amerikāņiem ir teiciens "Made my day!" jeb, abstrakti latviskojot, "kaut kas, kas padarīja man šo dienu tik gaišu". "Fun.", nešaubos, gaišu padarīs pat visdepresīvāko dvēseles nostūri - enerģija, kas plūst no viņu dziesmām, liek asinīm ar krietnu skābekļa devu piepildīt ik šūnu. Debijas plati "Aim & Ignate" "Fun." izdeva 2009.gadā. Tā sauktajiem mūzikas intelektuāļiem, kas garīgo baudu gūst no "nopietna brieduma" mūzikas, šis albums likās par vienkāršu un popsīgu. Savukārt otra ļaužu grupa, kuras vidū esmu arī es, "Fun." ģīmī (mūzikā) atrada ilgi meklēto viegluma sajūtu, ko spēj radīt tikai patiešām laba popmūzika.
Pagājušā nedēļā "Fun." laida klajā otro plati "Some Nights", no kuras pirmais singls "You Are Young" iznāca 2011.gada septembrī un ir teicams kopdarbs ar R&B dziedātāju Žaneli Monē. Šeit zem raksta iespējams novērtēt šī kopdarba akustisko versiju, kas ir aizraujošāka kā oficiālais video. Pēc tam "Fun." debijas plate "Aim & Ignite". Par šo "iTunes" bodē nobalsošu ar savu maciņu!
Papildus resursi:
http://www.ournameisfun.com
http://www.facebook.com/ournameisfun
http://www.myspace.com/fun
http://itunes.apple.com/us/album/some-nights/id486040153
Foto raksta ievadā no "Fun." profila portālā "Facebook".
Uzreiz skaidrībai - virsraksts ir maldinošs. Vismaz attiecībā uz dažiem raksta varoņiem. Kad pirms mēneša ASV prezidents kādas runas laikā nodziedāja pāris pirmās rindiņas no Ala Grīna dziesmas "Let's Stay Together", šīs 1971.gadā izdotās dziesmas pārdošanas apjomi pāris dienu laikā pieauga par 490%, ziņoja "Music Week". Un, lai arī, kā izrādās, Obamam piemīt labi nostādīta dziedamā balss, runājot par politiķiem, mūsos visos atmostas Salemas raganu mednieku sindroms un vai ikkatrs ir gatavs norādīt uz Solvitu Āboltiņu kā raganu vai Jakovu Plineru kā rūdītu vilkati, jo kolīdz "normāls" cilvēks kļūst par politiķi, viss, kam viņš pieskaras, pārvēršas ne īpaši labi smaržojošās lietās.
Zināms, arī Latvijā tā sauktie politiķi mēdz izdarīties uz skatuves - viens dejo šovā, cits dzied lauku kapellā, vēl kāds puķainā kleitiņā uz skatuves parazitē uz izcilā dzejnieka Imanta Ziedoņa rēķina. Bet pa lielam tas nevienu neinteresē, tas nerada ne kapeiku pozitīvu emociju; tik vien, kā var par šiem nosmieties, bet pēc tam iekrist paššaustīšanā ar domu, nu kā sanāca, ka šādus kretīnus atkal un atkal ievēlam. Bet šīs domas nav oriģinālas un jau tas vien, ka šiem lielajiem vīriem un sievām te veltīta viena maza rindkopa, ir par daudz parādīts gods.
Un tātad - 10 dziesmas, kuras tā iedvesmojušas politiķus, ka tie nav izmantojuši iespēju paklusēt nesacūkot tās.
1. Mitt Romney - "America the Beautiful"
Slikts ir tas zaldāts, kurš negrib kļūt par ģenerāli. Pilnīgs idiots Amerikā ir veiksmīgs biznesmenis, kurš nevēlās kļūt par ASV prezidentu. Mits Romnejs tāds nav - viņš no Republikāņu partijas startē visur, kur iespējams, - vai tas senatora vai prezidenta krēsls. Kādā no savām kaismīgajām runām Romnejs auditorijai nodziedāja patriotisko kaujas dziesmu "America the Beautiful", ko baznīcas vajadzībām jau 1895.gadā sacerēja kāds ērģelnieks Semjuēls A.Vards. Šī dziesma ir arī ļoti populāra amerikāņu mūziķu repertuāros.
Ray Charles - "America the Beautiful" (A. Ward, Lee Bates, 1895)
2. Barack Obama - "Let's Stay Together"
Un lūk - šī raksta galvenais vaininieks - ASV prezidents Baraks Obama, kurš, godinot zālē klātesošo Alu Grīnu, nodziedāja pāris rindiņas no vecā vīra vispopulārākās dziesmas "Let's Stay Together".
Al Green - "Let's Stay Together" (Green, Jackson, Mitchell, 1972)
3. Herman Cain - "Ode to Pizza"
Hermans Keins ir vēl lielāks āksts par mūsu "gudrajām galvām". Viņš ir nesaudzīgs ASV prezidenta Obamas kritizētājs, pagājušā gada rudenī žurnālā "Times" nodēvējot viņu par "briesmīgu" valsts līderi. Protams, ne jau tikai aiz pārliecības viņš tā saka - pēc aptauju datiem Keins ir viens no Republikāņu partijas līderiem cīņā par ASV prezidenta krēslu šā gada novembrī. Tiesa, šobrīd šī politiskā āksta cerības ir krietni samazinājušās, bet viss var mainīties, jo, kā saka pats Keins, "mana priekšrocība ir spontanitāte". Šis nu ir gadījums, uz kuru pilnībā attiecināms raksta nosaukums.
John Lennon - "Imagine" (Lennon, 1971)
4. Hillary Clinton - "The Star-Spangled Banner"
Droši vien arī politikā nekad nav par vēlu mācīties elementāras lietas. Piemēram, nestāvēt tik tuvu mikrofonam valsts himnas laikā, ja vēlme dziedāt, pat neskatoties uz talanta trūkumu, ir tik pat liela kā savulaik laulātajam draugam dzenāties pa ovālo kabinetu pakaļ praktikantēm. Domāju, ka Klintoni nekad neaicinās nodziedāt valsts himnu pirms kādas svarīgas beisbola spēles. Simboliski, bet par vienu no visu laiku labākajiem ASV himnas izpildījumiem tiek uzskatīts Vitnijas Hjūstones sniegtais priekšnesums.
5. Vladimirs Putins - "Blueberry Hill"
"Bļuberī hiļļ," ar izteiktu krievu akcentu šo piecdesmitajos gados Feta Domino saulītē izcelto dziesmu svinībās dzied Krievijas premjers/prezidents Vladimirs Putins. Viņam sirsnīgi aplaudēja prominences, tai skaitā, Žerārs Depardjē, Šarona Stouna un Kurts Rassels. Ziņas, ka koncerta otrajā daļā Putins viens pats nēsāja pa skatuvi lielu baļķi, iztrūkst, taču kopējā noskaņa, šķiet, ietērpta veco, labo laiku stilā - noformējumā trūkst vien miera dūjas...
6. John McCain - Bārbras Streizandes dziesmu popūrijs
Senatoram Džonam Makkeinam jākļūst par ASV prezidentu! Tā būs vieglāk visiem. Un jautrāk. Bet, ja nopietni - cilvēks, kurš var par sevi šādi pasmieties, visticamāk, ir stiprs cilvēks. Bet vispāŗ, cik noprotams, šī ir Makkeina atbilde Streizandei par pārmetumiem senatoram, ka tas nesaprot, kā pārvaldīt valsti. Pat ja tā, šāda atbilde no cilvēka, kurš centās kļūt par ASV prezidentu, ir spēka, pārliecības un laba humora apliecinājums.
Barbra Streisand - "Evergreen (Love Theme from A Star Is Born)" (Streisand, Williams, 1976)
7. Bill Clinton - "Imagine"
Zilonim ir liela pēda. Tāpēc, ja kāpj vienam uz ausīm, nereti uzkāpj arī kādam blakusesošam ģimenes loceklim. Hilarijas balss dotības jau apbrīnojām nedaudz augstāk, nu kārta arī viņas arī jau pieminētajam vīram bijušajam ASV prezidentam Bilam Klintonam. Vēl prezidentūras laikā vizītē Izraēlā, tās premjera Simona Peresa 80.dzimšanas dienas svētkos kāds bērnu ansamblis uzaicināja viņu pievienoties Džona Lenona dziesmas "Imagine" izpildīšanā. Kā pēc tam mēļoja prezidenta kancelejas etiķetes korpuss, turpmāk būs jāvadā līdzi saksofons - to spēlējot, un nebūt ne slikti, vismaz Klintonam būs aizņemta mute un nebūs jādzied...
8. John Ashcroft - "Let the Eagle Soar" (Ashcroft, 2002)
Šī dziesma pat nav izcūkota, to šis Misūrī štata senators Džons Eškrofts ir sacerējis, cerot sēt patriotisma sēklu sabiedrībā. Jāatzīst, drosmīgs solis, ņemot vērā, ka Eškrofts laikā, kad tapis šis ieraksts, bija ASV ģenerālprokurors Džordža Buša juniora prezidentūrā.
9. Hugo Chavez - "Spanish Serenade"
Laikam jau Krievijas atmosfērā ir kas īpaši atraisošs - it kā prātīgi ļaudis aplaudē un dzied līdzi šaubīgas kvalitātes izpildījumam tikai tāpēc, ka dzied premjers vai prezidents, tāpat, lai atceramies, Boriss Jeļcins prezidentūras "jautrākajā" periodā varēja uz skatuves izraut diriģentam zizli un nodiriģēt viņa vietā pūtēju orķestra popūriju. Arī Venecuēlas līderis, ar kuru daudzās valstīs neviens vispār nerunā, Krievijā atveras un dzied. Kā teikts kāda reklāmā: "Labāk būtu ēdis..."
10. Boriss Jeļcins - Labākie prezidentūras momenti
Bez komentāriem. Bet ar smaidu gaišas piemiņā...
Rakstā izmantotas izdevuma "The Daily Beast" norādes.
Foto raksta ievadā ASV prezidents Baraks Obama no www.wtop.com.
Šīs nedēļas sākumā, 20.janvārī, mūzikas pasaule un visi tai piekritušie, vai kas domājas tādi esam, atzīmēja kulta grupas "Nirvana" līdera Kurta Kobeina 45.dzimšanas dienu. Un ne velti. Lai arī daudzi ļoti centās, tikai Kobeinam ar kompāniju deviņdesmito sākumā izdevās lauzt mūzikas tirgu tendences, kurās tolaik joprojām dominēja "uzfrišināta" astoņdesmito gadu popmūzika. Ar "Smells Like Teen Spirit" pasaule pēkšņi kļuva citāda - tā ir, iespējams, pagājušā gadsimta pēdējās dekādes nozīmīgākā dziesma. To sacerēja viss trio kopā - Kobeins, Deivs Grols un Krists Novoseliks. Tālākā notikumu gaita ir labi zināma - dažādu "prieka" vielu pārpilnība, pēkšņā lielzvaigznes statusa un, iespējams, ģimenes apstākļu dēļ Kobeins nedaudz paniekojās ar šaujamo, dabas doto septiņu caurumu komplektu galvā papildinot ar vēl vienu.
Pēc līdera nāves palikušie grupas "Nirvana" dalībnieki pat necentās ko saturēt, salipināt vai atjaunot - zvaigzne palika mirdzēt augstu debesīs, joprojām pēc gandrīz divdesmit gadiem saglabājot kulta grupas statusu. "Nirvanas" bundzinieks Deivs Grols jau tajā pašā 1994.gadā metās jaunā projektā "Foo Fighters". Viņš jutās tik pašpietiekams, ka pirmssākumos, pat 1995.gadā izdodot debijas plati "Foo Fighters", tas oficiāli skaitījās "viena cilvēka orķestris".
Vajadzēja paiet vēl vairākiem gadiem, lai tikai ar 2002.gada plati "One by One" Grols un kompānija uzraustos kādā no mūzikas lielvalstu albumu topu virsotnēm. Līdz tam laikam bija nostabilizējies ari "Foo Fighters" sastāvs, kurā Grolu papildināja basģitārists Neits Mendels, ģitārists Kriss Šiflets un bundzinieks Teilors Haukins. 2006.gada beigās grupā atgriezās arī ģitārists Pets Smīrs, kurš tajā jau paspēja paspēlēt deviņdesmito gadu vidū.
"Wasting Light" ir "Foo Fighters" septītais studijas albums, tas nāca tūlīt aiz līdz tam panākumiem bagātākā grupas 2007.gada albuma "Echoes, Silence, Patience & Grace". Un šeit tiešām lieti noder vārdi "līdz tam". "Wasting Light" sasita lupatās sava priekšgājēja rekordus (Nr.1 piecu valstu albumu topos), albumu pārdošanas tabulās virsotni iekarojot divpadsmit valstīs!
Gribās jau iešaut sev pa mēli vai to smadzeņu daļu, kas atbild par balsīm domās, bet, iespējams, Kobeina nelāgā apiešanās ar šaujamieročiem tieši Grolam ir bijusi, ja tā var šajā gadījumā izteikties, "veiksmīgākā", karjerai nozīmīgākā? Kāda "Nirvana" izskatītos šodien, ja Kobeins būtu sveiks un vesels? Baidos, ka par to, ko Grols un "Foo Fighters" dara, Kobeins tikai pašķaudītu - pārāk jau tas viss ir "viegls" un komerciāls. Bet publika Grolu joprojām uztver kā vienu no grupas "Nirvana", kā vienu no retajiem patiesā roka bruņiniekiem, kas, varbūt pakļaujoties gaumēm un tirgiem, iet zināmā komercijas pavadā, bet kam analogu nav. Ir, protams, grupas, kas spēlē akurāt kā "Foo Fighters", bet tur nav Grola! Ko tur slēpt - "Foo Fighters" ir Grols un otrādi. Viņš ir laika pārbaudi izturējis zīmogs, kuru noplēšot, zūd visa būtība.
Grols, protams, izmanto likteņa reiz dāvāto lielo lozi - būt vienam no leģendārā trio. Un pat šajā caur un caur komerciālajā platē ir rodama dziesma ("White Limo"), kurā Grols izārdās īsteni "nirvaniski". Un albumu līdzproducējis Bačs Vigs, ar ko kopā Grols strādāja pie "Nirvanas" nozīmīgākā albuma "Nevermind".
"Man ir 42. Un es nezinu, vai būtu spējīgs šādu ierakstu radīt 46 vai 49 gados. Šī bija mana pēdējā iespēja," tūlīt pēc albuma iznākšanas žurnālam "Classic Rock" atzina Grols. Un tagad es atkal nezinu, pa ko man jāsit - mēli vai to sasodīto "runājošo" smadzeņu daļu -, bet ļoti negribētos pieredzēt, ka "Foo Fighters", kā daži viņu cienījama vecuma kolēģi, sēd uz skatuves vēl ap 70, pat īsti nespējot ritmā pakustēties. Ja es būtu Deivs Grols un ja man vispār būtu ienākusi prātā doma par skatuves pamešanu, es to darītu tagad! Nekas labāks no "Foo Fighters" līdz šim nav bijis!
Albuma vērtējums: 10/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4,5/5
The Guardian: 3/5
NME: 8/10
Pitchfork Media: 6,4/10
Q: 4/5
Rolling Stone: 4/5
Mīlestība ir viena no draņķīgākajām lietām pasaulē. Tās iespaidā cilvēks galīgi nespēj loģiski domāt, sāk darīt muļķības, kuras līdz šim pat prātā nenāca. Citi, droši vien tie, kas 14.februārī te "drasē" pa ielām ar piepūšamajām balonu sirdīm un tizlu puķīti rokā, saka, ka nekas nevar būt skaistāks par mīlestību. Bet pārsvarā jau viņi pēc laika vienalga secina, ka pirmais variants ir pareizais. Tādam parastam ikdienas cilvēkam šīs mīlas lēkmes - ar visu ievadu, kāpinājumu, kulmināciju un tad bēgumu - paliek paša pasaulītē, citiem par to daļas maz. Taču publiskākiem ļaudīm to noslēpt ir grūtāk. Sevišķi mūziķiem. Vai pasaulē maz būtu kaut uz pusi tik daudz labu dziesmu kā tagad, ja vien kāds vai kāda nepamanītos kādu pamest, sāpināt vai atraidīt? Vai mums būtu tāds Adeles albums "21", ja viņas puisis nebūtu viņu pametis? Vai mums būtu Ērika Kleptona balāde "Layla" un citas, ja vien viņš visu mūžu būtu nodzīvojis ar vienu sievu? Nu nebūtu taču, jo, kā reiz dziedāja mūsu pašu "Pērkons", māksla rodas mokās.
2005.gadā Kanādā dzima muzikāls projekts "Islands", to izveidoja Nikolass Torburns - toreiz 23 gadus vecs jauneklis, kas bija izlēmis, ka talanta un pieredzes tam ir akurāt tik daudz, lai šāds projekts taptu. Gadu vēlāk "Islands" izdeva debijas albumu "Return To The Sea" - šķiet, viena no labākajām 2006.gada platēm vispār! Torburns ar kolēģiem tajā vienkārši spīdēja! Pat grūti atrast salīdzinājumu "Islands" pieejai dziesmu komponēšanā - tas nav pantiņš, pantiņš, piedziedājums. Tā ir kā opera "indie" stilā, kas bagātināta ar skaņu efektiem un ļoti pārdomātām instrumentālām partijām. Un cauri visam - tāds neaprakstāms vieglums!
Pirms gada Torburna dzīvē notika krasas izmaiņas attiecību dēļ. Viņš tik ļoti vēlējās mainīt savu dzīvi pamatos, ka pat pārcēlās no Ņujorkas, kur toreiz mita, uz dzīvi Losandželosā. "Šis albums ir vispersoniskākais no visiem, ko esmu līdz šim radījis," ierakstu kompānijas "ANTI" mājaslapā atzīst pats Torburns. "Pēc attiecību pārtraukšanas es pārcēlos uz Losandželosu. Tur bija klavieres, es pie tām piesēdos, un tā radās šis albums. Tas ir par zaudējumiem, atmiņām un aizmirstamiem sapņiem. Es to sāku rakstīt [pagājušā gada] Valentīna dienā, un tas iznāks [šā gada] Valentīna dienā." Un patiesi - dziesma "This Is Not A Song" no jaunā albuma "A Sleep & A Forgetting" ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no jestrām pārdomām bagātās plates "Return To The Sea". Labākā dziesma, kas šogad nākusi ausīs!
Papildus resursi:
http://islandsareforever.com
http://www.facebook.com/islandsareforever
http://www.myspace.com/islands
http://itunes.apple.com/us/album/sleep-forgetting-deluxe-edition/id497807884
Foto raksta ievadā no "Islands" profila portālā "Facebook".
Sniegbaltītei bija septiņi rūķīši, Ādamam - septiņi dēli. Bet Jaunzēlandē koncertē astoņu meiteņu koris, kuras visas esot bibliotekāres. Iemesls, kā izrādās, šādām baumām, visticamāk, ir rodams apstāklī, ka jaunkundžu kolektīvs "St. Rupertsberg" bijis visnotaļ noslēpumains. Savos sociālo tīklu profilos viņas, lai arī atklāj īstos vārdus un uzvārdus, grupas biogrāfijas vietā stāsta, kā visas lien pāri augstam žogam, lai redzētu plašo pasauli, un sauc sevi par māsām. Daži avoti apstiprina, ka viena no astoņām tomēr ir bibliotekāre...
Bāzēts Jaunzēlandes pilsētā Velingtonā, šis kolektīvs pagājušā gada atvasarā izdeva debijas singlplati "Seasonal Glimpse". Piecas dziesmas, kurās brīžiem bērnišķīgais vokālais izpildījums mijas ar kolosālām pūšamo instrumentu partijām un citu instrumentu aranžējumiem. Pieminēto bērnišķību nedaudz rada apstāklis, ka meitenes pārsvarā dzied tādā kā bērnu kora manierē, ko var dzirdēt mazuļu popgrupu koncertos. Taču šis priekšstats pēc brīža aiziet nebūtībā, jo, atšķirībā no šādiem kolektīviem pie mums, kur viss notiek saprogrammēta sintezatora pavadībā, "St. Rupertsberg" instrumentālais un balss iespēju arsenāls ir daudz plašāks.
Redzēsim, ko meitenes darīs tālāk - rudenī no grupas aizgāja bundziniece, zinātāji saka: kolektīva nākotne ir miglā tīta. Atliek cerēt, ka kādā Velingtonas bibliotēkā vēl ir atrodama darbiniece, kas paralēli grāmatu izdošanai/saņemšanai pieprot arī atraktīvu bungu spēli. Turpinājumā visa singlplate "Seasonal Glimpse". Pirms tam mūsu dueta "Sandra" cienīga dzīvā uzstāšanās, kurā "St. Rupertsberg" dziedāšanu cenšas apvienot ar pingponga spēli...
Papildus resursi:
http://www.facebook.com/StRupertsberg
http://www.myspace.com/strupertsberg
Foto raksta ievadā no "St. Rupertsberg" profila portālā "Facebook".
"Grupas līdz šim vislabākais albums," nešauboties saka mūzikas prese, kad tās priekšā vērtēšanai nonāk Ohaijo štata (ASV) grupas "Heartless Bastards" ceturtais studijas albums "Arrow". Tai okeāna krastā šis kvartets, kura balss un dvēsele ir dziedātāja un ģitāras pavēlniece Ērika Vennerstroma, zināms labāk, tad kāpēc lai viņu viedoklim nepiekrist?
2003.gadā startējusi, "garāžroka" apvienība (kā tiek norādīts pie grupas resursiem internetā) "Heartless Bastards" lēnām un pamatīgi kaldinājusi savus panākumus. Ja ieklausās grupas pirmajos albumos - "Stairs and Elevators" (2005), "All This Time" (2006) -, izaugsme ir acīmredzama. Tik spēcīga Vennerstromas balss kā platē "Arrow" nav bijusi nevienā iepriekšējā albumā. To pašu var teikt par dziesmām - ja ir ļoti laba fantāzija, dažas dziesmas ("Simple Feeling") var pat aiz matu galiem pievilkt pie tā "garāžroka". Es gan nezinu, vai, piemēram, "The White Stripes" faniem šie ies pie dūšas - it kā "Heartless Bastards" arī tēmē uz minimālismu mūzikā -, taču brīžiem dziesmās izlien pa kādam tradicionālam amerikāņu folkmūzikas asnam ("The Arrow Killed The Beast"), un es pat slietos šos pieskaitīt vairāk pie šī žanra.
Dziļa, uz pārdomām vedinoša un pamatīga - tā varētu raksturot "Heartless Bastards" plati "Arrow". To arī piedāvāju noklausīties, pirms tam iemetot aci dziesmas "Parted Ways" video versijā.
Papildus resursi:
http://www.theheartlessbastards.com
http://www.facebook.com/heartlessbastards
http://www.myspace.com/heartlessbastards
Foto raksta ievadā no "Heartless Bastards" profila portālā "Facebook".
Tikai pāris no šīs nedēļas jaunajām dziesmām nekvalificētos Nedēļas singla statusa iegūšanai. Tātad - šonedēļ ir reti daudz labas mūzikas. Īpaši gribās uzteikt "School Of Seven Bells" - sākuši ļoti labi, pirms gada dvīņumāsas Dehezas paziņoja par grupas izjukšanu. Tagad tā ir atgriezusies, tiesa, kā duets, kurā spēlē vairs tikai viena no māsām Alejandra un Bendžamins Kērtiss. Kaut kad šogad gaidāms jauns albums "Ghostory", no kura pirmais singls "Lafaye" iznāk jau šodien.
Nebeidz pārsteigt angļi "Kasabian" - "Goodbye Kiss" koncerta versijā bezmaz vai labāka par albumā atrodamo! Ir, protams, arī savi jefiņi šajā nedēļā, piemēram, meiteņu trio "StooShe". Gribējās pie jefiņiem pieskaitīt arī "King Charles", bet roka neceļas to darīt - viņu dziesma "Love Blood" ar balto sieviešu kori patiesībā ir ļoti laba.
Un visbeidzot "Foo Fighters". "Labdien! Mani sauc Vilnis Kronbergs un es esmu atkarīgs no iebiezināta piena ar cukuru, Eltona Džona un grupas "Foo Fighters"." Bez konkurences, absolūti subjektīvi, bet Deivs Grols ar saviem puikām ieņem vietu, kuru tie pelnījuši. Un, starp citu, ar "Foo Fighters" tiksimies vēl arī sestdien. Šī tad būs tāda mūsu "FF" nedēļa...
NEDĒĻAS SINGLS! "Foo Fighters" – "These Days"
Cher Lloyd – "Want U Back"
"Fanfarlo" – "Shiny Things"
"Futures" – "Start A Fire"
"Kasabian" – "Goodbye Kiss"
"King Charles" – "Love Blood"
James Morrison – "Slave To The Music"
"School Of Seven Bells" – "Lafaye"
"Spector" – "Chevy Thunder"
"Stooshe" – "Fuck Me"
"Towns" – "Gone Are The Days"
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"Azari & III" – "Azari & III"
"Band Of Skulls" – "Sweet Sour"
Damien Jurado – "Maraqopa"
"Dodgy" – "Stand Upright In A Cool Place"
"Fun." – "Some Nights"
"InMe" – "Pride"
Jim White – "Where It Hits You"
Josh Ritter – "Bringing In The Darlings"
"Lambchop" – "Mr. M"
"Perfume Genius" – "Put Your Back N 2 It"
Peter Broderick – "It Starts Hear"
"Sleigh Bells" – "Reign Of Terror"
"Tindersticks" – "The Something Rain"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"Azari & III" – "Azari & III"
Lai arī neesmu šādas mūzikas kaislīgs piekritējs, šī Toronto bāzētā kolektīva debijas plate uzmanību notur. Kā saka paši grupas dalībnieki, viņi veido "emocionālu deju mūziku". Un, par cik es allaž raudu, skatoties romantiskas filmas vai "Panorāmu", acīmredzot šī emocionalitāte labi sader ar plates koncepciju.
"Tindersticks" – "The Something Rain"
Stjuarta Steipla 1991.gadā dibinātais "indie-roka" kolektīvs gājis garus un līkumotus ceļus, gan mainoties dalībniekiem, gan Steiplam ik pa brīdim pievēršoties citiem projektiem. Taču albumi iznākuši ar apskaužamu regularitāti. "The Something Rain" ir grupas devītā plate, un ne bieži gadās, ka šāda skaita albums tiek tik labi ieredzēts no mūzikas preses. Un šoreiz tai presei ir absolūta taisnība.
"Lambchop" – "Mr. M"
Kurts Vāgners un viņa daudzgalvainais orķestris "Lambchop" 2002.gadā radīja vienu no visu laiku labākajām platēm "Is a Woman". Nav iespējams, nu nav, ka "Mr. M" varētu būt par kapeiku sliktāks!
Foto raksta ievadā grupa "Foo Fighters" no inpress.com.mk.
Itālija ir daudzu sapņu un kontrastu zeme. Pikanta tauta, kas asina dzīvi ar piparotu sīvumu it visā. Viņi prot izklaidēties. Bijušais premjers Berluskoni ne tikai esot paijājis nepilngadīgu prostitūtu pupeļus, viņš, ja atceramies, kādā pasākumā ieguva hokejista cienīgu smaidu, kad kāds nelabvēlis meta viņam ar statueti. Tā pati pica, - lai arī leģendas vēsta, ka to pirmssākumi meklējami senajā Romā, kad romieši apaļas maizes rikas apkrāvuši ar visu ko ēdamu un sukājuši iekšā -, reti kuram neasociējas ar Itāliju. Tāpat kā Boloņas mērce - kurš ēd makaronus bez Boloņas mērces!?
Boloņa ir pilsēta Itālijas ziemeļos, un tajā bez gardās, visā pasaulē zināmās mērces, rodas arī citas aizraujošas lietas. Piemēram, rokgrupas. Par citām ziņu šobrīd nav, bet par kvintetu "A Claasic Education" gan. Šie četri vīri un viena sieva ir Itālijas pēdējo gadu mūzikas "mainstrīms", ja tā var izteikties. Viņu popularitāte veidojusies pamazām, izdodot divas singlplates un pagājušā gadā arī debijas albumu "Call It Blazing", kuru aprakstot, itāļu mūzikas prese min vārdu salikumus "visvairāk gaidītais" un "labākais, kas itāļu mūzikā noticis pēdējā dekādē".
Grūti teikt par jauno plati - pilnībā to pašreiz nekur neredzu iespēju "nostrīmot", taču debijas singlplate "First" ļoti atgādina vecos, labos "Band Of Horses" - tie paši gaisīgie vokāli, tās pašas instrumentālās prelūdijas un noskaņa. Laikam tomēr "A Classic Education" ir nedaudz pamainījušies, jo jaunās dziesmas "Forever Boy" un "Baby, It's Fine" skan kaut kā savādāk. Varbūt vienkārši jāpierod. Lai to izdarītu, plate laikam būs jāpērk - "iTunes" bodē ir dabūjama. Katrā ziņā šie itāļi rada, kā lai pareizāk izsakās, - aizraujošu mūziku. Solista Džonatana Klensija "dreamy" stilā apstrādātā balss tik tiešām ieved sapnī, bet tādā reālā un kurā nemaz nenāk miegs.
Nosnausties nomodā varēs ikviens, nobaudot jaunāko grupas video dziesmai "Baby, It's Fine" un visu debijas singlplati "First".
Papildus resursi:
http://www.aclassiceducation.com
http://www.facebook.com/aclassiceducation
http://www.myspace.com/aclassiceducation
Foto raksta ievadā no "A Classic Education" profila portālā "Facebook".
Pirms nedēļas pasauli pāršalca ziņa, ka tikai dienu pirms paredzētās uzstāšanās "Grammy" balvu pasniegšanas ceremonijā 12.februārī Losandželosā (ASV) savā viesnīcas numurā atrasta mirusi dziedātāja un aktrise Vitnija Hjūstone. Domājams, lielākā daļa cilvēces viņu atceras ar vienu dziesmu un lomu - filmā "Miesassargs", kurā viņa spēlēja kopā ar Kevinu Kostneru, un dziesmu no šīs filmas "I Will Always Love You". Pārdzīvojusi cīņu ar atkarībām, bankrotu un neveiksmes privātajā dzīvē, Hjūstone pamazām atgriezās normālā dzīvē. Pagājušā gada rudenī ierakstu kompānija "RCA Music Group" paziņoja, ka turpmāk pārstāvēs Hjūstoni, un tas nozīmētu jaunus albumus un jaunas lomas. Bet diemžēl arī šoreiz liktenis ar Hjūstoni izspēlēja ļaunu joku...
AR MŪZIKU ASINĪS
Vitnija Hjūstone dzimusi Ņudžersijas štata (ASV) lielākajā pilsētā Ņuvarkā un jau kopš bērnu dienām bija skaidrs, ka viņas dzīve paies zem mūzikas zvaigznāja.
Viņas māte Sisija Hjūstone, māsīca Dionna Varvika un krustmāte Areta Frenklina bija visai redzamas figūras uz Amerikas gospeļu un "soul" mūzikas skatuves. Tieši tāpat, kā savulaik viņas krustmāti Frenklinu, mazo Vitniju mūzika savā varā pārņēma baznīcas koris, kuru vadīja viņas māte. Hjūstone kļuva par lokāla mēroga zvaigzni, vēl būdama maza meitene, jo nevienam nebija šaubu - dziedāšana viņai ir Dieva dots talants!
Pārsvarā uzstājusies kopā ar māti, piecpadsmit gadu vecumā Hjūstone sāka meklēt iespējas ierakstīties kā solomāksliniece. Aptuveni ap to pašu laiku viņas dabīgo skaistumu atklāja kāds fotogrāfs un pavisam driz Hjūstone kļuva par pirmo afroamerikāņu meiteni, kas rotā žurnāla "Seventeen" vāku.
Vēl pēc pāris gadiem viņu kādā naktsklubā jau kā dziedātāju atklāja ierakstu kompānijas "Arista Records" boss Klaivs Deiviss, kas nekavējoties parakstīja ar Hjūstoni līgumu, tādējādi nobruģējot ceļu plašākai atpazīstamībai un lielākām iespējām. Turpmākos pāris gadus Deivisa galvenais uzdevums bija atrast komponistus un aranžētājus, kas spētu radīt dziesmas Hjūstones balss apbrīnas vērtajām iespējām.
ZVAIGZNES IEMIRDZĒŠANĀS
1985. bija Vitnijas Hjūstones gads. Iznāca viņas debijas albums "Whitney Houston", un tas kļuva par ko līdzīgu masu psihozei. Popmūzikas sabiedrība ko tādu ilgi nebija pieredzējusi. Singli "Saving All My Love for You" un "How Will I Know" palīdzēja platei iekarot albumu topu virsotnes ASV, Austrālijā, Kanādā un Zviedrijā, visā pasaulē kopā pārdodot 25 miljonus kopiju. 1986.gadā par "Saving All My Love for You" Hjūstone saņēma "Grammy" balvu, ko viņai pasniedza māsīca Varvika. Vēl graujošākus panākumus topos sasniedza Hjūstones otrā plate "Whitney", kas iznāca 1987.gadā un kas vienīgi ASV R`n`B un Francijas albumu topos nesasniedza augstāko virsotni (attiecīgi otrā un sestā vieta). Un atkal "Grammy" balva kabatā - par dziesmu "I Wanna Dance with Somebody (Who Loves Me)". Hjūstone bija kļuvusi par pasaules mēroga zvaigzni, un tam pakārtotas bija arī viņas sabiedriskās aktivitātes - lai palīdzētu trūcīgiem bērniem visā pasaulē, Hjūstone nodibināja bezpeļņas labdarības organizāciju un bija labi ieredzēta arī no tādiem planētas ietekmīgiem cilvēkiem kā Nelsons Mandela.
IESPĒJAMS, LIELĀKĀ KĻŪDA DZĪVĒ
Tas bija 1992.gads, kad, būdama slavas virsotnē, Hjūstone apprecējās ar R`n`B dziedātāju Bobiju Braunu, iespējams, izdarīdama vislielāko kļūdu savā mūžā.
Iesākumā viss bija skaisti un labi. Taču tad, rutīnas, slavas vai kā cita ietekmē, ģimenē sākās skandāli un tie tika "aizmirsti" ar devu narkotiku. Pie kam - to darīja abi. Taču vismaz sākumā Hjūstones karjeru tas neietekmēja. 1992.gadā tapa filma "The Bodyguard", kurā Hjūstone un Kevins Kostners nospēlēja tik lieliski, ka daudzi slavenās dziedātājas Hjūstones un viņas miesassarga Kostnera mīlas attiecības kā varbūtību pārcēla arī uz reālo dzīvi. Visticamāk jau, ka tā nebija, bet bija cita lieta - ar šo filmu Hjūstone aizsāka tradīciju katrai savai filmai iedziedāt dziesmu, pārdodot to kā filmas skaņu celiņa singlu. Klasiskā Dollijas Pārtones 1974.gada "I Will Always Love You" Hjūstones izpildījumā filmā "The Bodyguard" kļuva par viņas visu laiku lielāko hītu. Dziesma ASV singlu tabulā augstāko pakāpienu aizņēma 14 (!!!) nedēļas no vietas, viss filmas mūzikas albums atnesa Hjūstones "Grammy" balvu kolekcijai vēl trīs statuetes, bet visā pasaulē tas tika pārdots 44 miljonos kopiju!
Skatoties šā brīža acīm, tās bija Hjūstones karjeras virsotnes. Kad 1998.gadā pēc diviem "filmu albumiem" ("The Bodyguard" (1992) un "The Preacher's Wife" (1996)) iznāca Hjūstones ceturtais "parastais" studijas albums "My Love Is Your Love", tam vairs tik labi neveicās - pirmo vietu albumu topos tas spēja sasniegt tikai Šveicē, turpretī dzimtenē tas pakāpās vairs tikai līdz 13.vietai. Tomēr par dziesmu "It's Not Right but It's Okay" šis albums atkal tika pie viena "Grammy". Un dziesma "When You Believe", ko Hjūstone kopā ar Meraiju Keriju ieskaņoja multfilmas "Ēģiptes princis" vajadzībām, ieguva "Oskaru".
CEĻŠ UZ BEZDIBENI
Gadsimtu mijā jau ar neapbruņotu aci bija redzams, ka Hjūstonas dzīve ripo no kalna lejā. Aizvien uzstājīgāk medijus pārņēma baumas par reiz tik daudzsološās dziedātājas un aktrises laulību peripetijām, atkarībām un to radītām veselības problēmām. 2002.gadā pasaule bija šokā, pēc ilgāka laika ieraugot Hjūstoni TV intervijā acīmredzami novājējušu un ne pie labākās veselības.
To izmantoja amerikāņu televīzijas kanāls "Bravo" - zinot auditorijas negurstošo interesi par Hjūstones un Brauna ģimenes un privātās dzīves līkločiem, tas piedāvāja izveidot realitātes šovu "Būt Bobijam Braunam" ("Being Bobby Brown").
Tā galvenais mērķis - atspoguļot slavenā pāra ģimenes dzīvi un ikdienu. Šova laiks sakrita ar tumšākajiem viņu laulības gadiem, iespējams, viens veicināja otru. Narkotikas, strīdi un skati, kas citiem ārpus ģimenes nebūtu jāredz, nu tika fiksēti un pārraidīti visā valstī. Hjūstones brūkošajai karjerai tas nu nekādi nenāca par labu. Kaut arī viņa centās neievērot kritiskās piezīmes un iznīcinošās recenzijas, izdodot plati "Just Witney", tā bija tikai blāva atblāzma no viņas slavas laikiem.
SĀKUMS NO NULLES
Nākamais atskaites punkts Hjūstones dzīvē bija 2007.gads - karjera bija izputināta, bet atkarības pārvarētas; laulība ar Braunu bija šķirta, bet iegūtas vienpusējas aizgādības tiesības pār abu meitu Bobiju Kristiānu.
Pēc desmit gadu cīņas Hjūstone, šķiet, bija uzvarējusi savus dēmonus. To pierāda 2009.gada plate "I Look to You" - tā ir kā stāsts par cīņu, kuru Hjūstone izcīnījusi, par upuriem, ko nesusi un par nākotni, kas tagad ir tapusi iespējama. Klausītāji viņai noticēja - ASV, Kanāda, Vācija un Šveice, kā sendienās, kapitulēja Hjūstones atgriešanās plates priekšā. Varēja pārliecinoši teikt - Vitnija Hjūstone ir atgriezusies!
Vēl nepilnu mēnesi atpakaļ viņa noliedza baumas par savu it kā bankrotu, publiski sacījās, ka nu ir gatava kārtīgam savas karjeras uzrāvienam. Pēdējā laikā Hjūstone strādāja kopā ar dziedātāju Džordinu Spārku pie muzikālas filmas "Sparkle", kas ir 1976.gada tāda paša nosaukuma filmas versija par kādu meiteņu popgrupu. Tāpat viņa nesen paziņoja, ka būs viens no tiesnešiem nākamās sezonas jauno talantu konkursā "X-Factor".
PASAULE SĒRO, BET STĀSTS TURPINĀS
Pirms nedēļas, 12.februārī, daudzus miljonus visā pasaulē šokēja mediju galvenā ziņa - ieradusies Losandželosā, lai 12.februārī uzstātos sev tik ierastās "Grammy" balvas pasniegšanas ceremonijā, Vitnija Hjūstone 11.februārī plkst. 15.55 pēc vietējā laika tika atrasta mirusi viesnīcā "Beverly Hilton". Pirmās ziņas par nāves iemeslu liecina, ka tas varētu būt bijis nelaimes gadījums, iespējams, aizrīšanās ar ūdeni. Vitniju Hjūstoni 18.februārī izvadīja no baznīcas, kuru viņa bērnībā apmeklēja un kurā uzstājās kā mazā, visu apbrīnotā Vitnija...
"Traģiskas beigas šovbiznesa zelta meitenei, kura bija nogājusi no ceļa," tā par dziedātājas nāvi raksta laikraksts "The Sunday Times". Vitnija Hjūstone nu ir atstājusi mums stāstu bez beigām. Aizejot brīdī, kad šķita, ka visam būtu tikai jāsākas, Hjūstone mums katram dod iespēju pabeigt stāstu, kuru viņa ir iesākusi. Un katram šis stāsts beigsies savādāk. Un, iespējams, daudzi no tiem būs interesantāki par to, ko, vēl ilgi dzīvojot, izstāstītu pati Hjūstone. Jo tagad katram ir iespēja viņu pacelt augstumos, kurus pati Hjūstone varbūt arī nekad nesasniegtu. Zvaigzne pēdējo reizi ir mums paklanījusies, lai turpmāk tikai spīdētu augstu debesīs, kamēr kaut viens cilvēks uz planētas Zeme viņu atcerēsies, sēros un apbrīnos.
Nobeigumā - viens no Vitnijas Hjūstones koncertiem:
Rakstā izmantoti interneta informācijas un vizuālie resursi.
Gribās dzirdēt kaut ko, kas sevī sintezē, piemēram, grupas "Editors", "Franz Ferdinand", "U2" un "Muse"? Lūdzu, te tā būs - Ņujorkas (ASV) "indie" roka apvienība "The Strokes" un viņu skaļā, 2011.gadā iznākusī plate "Angles". Kāpēc skaļā? Par to sajūsmā kā tādas no banānu mizām apreibušas šimpanzes kliedza mūzikas apskatnieki un grupas fani. Otros īsti nopietni ņemt nevar, pirmajiem parasti galvenais ir gudri muldēt, neko nepasakot, bet šoreiz ir savādāk - šī tiešām ir plate, no kuras reizēm pat zosāda uzmetas. Un ne jau no riebuma.
Grupas sākums nav diez ko oriģināls. Trīspadsmit gadus atpakaļ toreiz 20 gadus vecais Džulians Kasablankass mācījās vienā skolā ar Niku Valensī un Fabu Moretī. Abi spēlēja mūzikas instrumentus, attiecīgi - ģitāru un bungas. Kad Kasablankam bija 13, vecāki viņu aizsūtīja uz kādu privātskolu Šveicē, un tur viņš bija iepazinies ar Albertu Hemondu, kas arī spēlēja ģitāru. Un viņš, saprotams, arī pievienojās jaunajai apvienībai "The Strokes". Vēl Kasablankam bija draugs Nikolajs Freiturs, kurš spēlēja basģitāru, un, protams, arī viņš kļuva par daļu no "The Strokes". Šis tad nu ir piecnieks, ko dēvē par "Ths Strokes" joprojām.
Pēc trīs gadu saspēlēšanās un cītīga darba, "The Strokes" laida klajā debijas albumu "Is This It". Publika noelsās, mūzikas prese gandrīz vienbalsīgi deva albumam augstāko iespējamo novērtējumu, un nelielais fanu pulciņš, kas grupai bija izveidojies koncertējot, nu pieauga līdz globāla izmēra nācijai. Sajutusi "tārpa garšu uz āķa", grupa "The Strokes", strādājot pie otrās plates "Room on Fire", piesaistīja "Radiohead" producentu, bet, iespējams, par laimi, ātri attapās un sauca atkal palīgos Gordonu Rafaelu, kurš palīdzēja izauklēt debijas albumu. 2006.gada janvārī jau kā starptautiski atzītas zvaigznes "The Strokes" laida klajā savu trešo plati "First Impressions of Earth", kuru mūzikas prese vērtēja jau piesardzīgāk, taču joprojām vidēji ar deviņām no desmit ballēm.
Kad 2009.gada sākumā pēc grupai "nepieciešamā atvaļinājuma" divu gadu garumā Kasablankass intervijā žurnālam "Rolling Stone" atzina, ka "The Strokes" studijā strādā pie jauna materiāla, auditorija, elpu aizturējusi, gaidīja, ar ko grupa pārsteigs šajā reizē. Septiņdesmito gadu roks un mūzika no nākotnes - tāda bija Kasablankas atbilde. Albums "Angles" iznāca pagājušā gada martā. Iespējams, arī pēc atvaļinājuma grupas dalībnieku starpā viss nav kā tam vajadzētu būt, jo "Angles" tika ierakstīts divās vietās - vienā studijā Kasablankass balss, otrā viss pārējais. Kasablankass savu materiālu gluži vienkārši nosūtīja kolēģiem uz e-pastu, kuriem tas ne īpaši patika. Valensī ir atzinis, ka nākamo albumu viņš šādi negribētu ierakstīt."Nekādā gadījumā! Tas bija šausmīgi, vienkārši šausmīgi - strādāt tādā veidā, kad dziedātājs nav uz vietas!" kādā intervijā viņš bija kategorisks.
Neskatoties uz šīm tehniskajām un grupas dalībnieku savstarpējām attiecībām, jāsecina, ka "Angles" ir pārsteidzošs albums. Sevišķi tiem, kam šī ir pirmā tikšanās ar "The Strokes". Albuma dziesmās var saklausīt gan "U2" Bono balss tembrus, gan "Muse" Metjū Belamija manierē izlauzītus solo. Instrumentāli paralēles var vilkt ar "Arctic Monkeys", jau pieminētajiem "Editors" un "Franz Ferdinand", bet dziesmu "Taken For a Fool", šķiet, vispār dzied "Red Hot Chili Peppers". Plate ne mirkli neuzdzen žāvas, pat pēc vairākkārtējas noklausīšanās. Nē - sevišķi pēc vairākkārtējas noklausīšanās. Šī ir viena no retajām pēdējā laika platēm, kura neapnīk, jo, katru reizi to klausoties, sadzirdams kas jauns, līdz šim nenofiksēts. Laiks, kas veltīts "The Strokes" plates "Angles" klausīšanai, pat, ja tās ir dienas, nav un nebūs zemē nomests.
Albuma vērtējums: 9/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3,5/5
BBC Music: ļoti ieteicami
The Guardian: 2/5
The Independent: 3/5
NME: 7/10
Pitchfork: 5,9/10
Rolling Stone: 4/5
Ir dzirdēti salīdzinājumi, ka latviešu Toms Džons ir, piemēram, Ingus Pētersons, bet mūsu Boja Džordža versija ir Lauris Reiniks. Droši vien kāds ar vēl perversāku fantāziju Olgā saskatīs Madonnu, bet grupā "Saulkrastu kapella" Bītlus. Tāpēc ar to salīdzināšanu jābūt prātīgiem. Taču ne jau es, bet mūzikas prese šīs dienas stāsta varoni ir salīdzinājusi ar slavenajiem "Snow Patrol".
Pāris dienas atpakaļ, ja tā var teikt, izvadījām "Snow Patrol" aktuālāko plati "Fallen Empires", no kura ceturtais singls "In The End" tapa kronēts par šīs nedēļas dziesmu. Un ir skaidrs, ka nu šī plate noguļas fanu atmiņu annālēs un ko jaunu no saviem elkiem tie sagaidīs labi, ja pēc pāris gadiem. Bet skumt nav vērts. Jo nu mums ir holandiešu mākslinieks Kriss Koks! Viņš Amsterdamas Konservatorijā ir skolojies popmūzikas gudrībās un pie mazākās iespējas rāpies uz skatuvi vai vismaz visiem spēkiem rāvies uz to. Tāpēc bijis un ir gan iesildītājs, gan dažādu izstāžu atklāšanas fona strinkšķinātājs un dažādu projektu ("Civil Union", "Über-Ich") dalībnieks.
Pagājuša gada rudenī Koks izdeva paša vārdā nosauktu akustisko singlplati ar septiņām dziesmām, kuras bezkaislīgi un bez patosa atklāj jaunā mākslinieka dvēseles dziļumus, vokālo un instrumentālo varēšanu. Tajā ir viss, kas nepieciešams labai mūzikai - melodija, emocionāli dziesmu teksti un, galvenais, atmosfēra. Iespējams, mūsu priekšā stāv nākotnes galvenā Holandes eksporta prece, protams, aiz legālajām Amsterdamas kafejnīcām, kurās var uzpīpāt zālīti...
Papildus resursi:
http://www.chriskok.net
http://www.facebook.com/chriskokmusic
Foto raksta ievadā no Krisa Koka profila portālā "Facebook".
Dieva ceļi, tāpat kā mākslinieku domu gājiens, gudrojot nosaukumu savai grupai, skaidrs, ka ir neizdibināmi. Jau labi zināmā duetā "Girls" dzied divi puikas, bet nu mums priekšā stāv divi meitieši, kuri savu duetu nodēvējuši par "Boy". Un taču ir tik kolosāli!
Meitieši šie - Valeska Stainere un Sonja Glasa - saknēs nāk no Šveices un Vācijas, un viņu ceļi krustojās 2005.gadā Vācijas pilsētā Hamburgā, kurā abas mācījās popmūzikas kursos. Kopš tā laika viņas ari kopā koncertē, sacer dziesmas, bet tikai pagājušā gadā kādā dueta kārtējā koncertā viņas pamanīja ierakstu kompānija "Grönland Records", un rudenī "Boy" debijas plate "Mutual Friends" jau bija virtuālo un parasto mūzikas veikalu plauktos.
Abas meitenes pašas nav nekādas druknās, un tieši tāda pati ir viņu plate - tā ir popsīga, viegla un viena no tām, kurām var nemanīt, kad tā beigusies un sākusi skanēt atkal no jauna. Vai tas runā albumam par labu vai nē, tas ir labs jautājums... Katrā ziņā šobrīd duets izbauda uzmanību, ko viņām izrāda Vācija, dodoties plašā tūrē pa to. Vai viņas spēs izrauties kur tālāk, pārstāvot šobrīd tik pārblīvēto popa un folkpopa nišu mūzikā, to rādīs laiks. Kā arī viņu spēja radīt dziesmas, kas aizrauj. Jo visādi citādi nekā oriģināla tur nav.
Bet - lai katrs pārliecinās pats. Vispirms noskatoties "Boy" debijas singla "Little Numbers" video, pēc tam noklausoties visu plati "Mutual Friends".
Papildus resursi:
http://www.listentoboy.com
http://www.facebook.com/listentoboy
http://www.myspace.com/listentoboy
Foto raksta ievadā no "Boy" profila portālā "Facebook".
Kārtējā, jau trešā, singlu bez albumiem sērija. Šajā reizē dziesmas no Amerikas līdz Krievijai.
Daley - "Smoking Gun"
Skaista frizūra - pirmais, kas ienāk prātā, skatot darbībā jauno britu talantu, kura zvaigzne iemirdzējusies, pateicoties jauno mūziķu konkursam "Sound of 2011", ko, kā jau katru gadu, rīko britu "BBC". Tāpat jauneklis "ar Spandžbobu uz galvas" iepriekš sastrādājies ar virtuālo projektu "Gorillaz". Pagājušā gada vasarā šis Dalejs izdeva tādu kā singlplatīti "Those Who Wait", tajā iekļaujot arī dziesmu "Smoking Gun" (tā bez maksas lejupielādējama šeit). Droši vien Prinss uz šo jaunuli skatās un domā: "Diez, es jaunībā arī tāds izskatījos un izklausījos?..."
"Friends" - "My Boo"
Par Bruklinas (ASV) kvintetu "Friends" britu "The Guardian" Dienas grupas apskatnieks Pols Lesters saka: "Iepazīstieties ar savu jauno mīļāko grupu. Līdz nākamai nedēļai..." Nekādas augstās mākslas šajos jaunekļos un jaunavās, protams, nav. Taču droši vien pat Leonardo Da Vinči pēc augstu matēriju radīšanas šad un tad devās vienkārši pasēdēt uz poda vai, kamēr mācekļu nebija blakus, palaist skaļu pirdienu... Tas taču ir tik dabiski!
"Fire And Neon" – "Kerosene"
Pagājušā gada janvārī kanādiešu trio pēc divu gadu pastāvēšanas izdeva debijas singlplati "Like Dance". Šķiet, viss pamazām virzās uz pirmā lielā albuma iznākšanu. Cerams, tam kā labs vēstnesis ir jaunākais "Fire And Neon" skaņdarbs "Kerosene".
"Koria Kitten Riot" - "An Anthem From The 80′s"
Soms Anti Reiko ir liels grupas "Bright Eyes" fans. Tā vien šķiet, klausoties viņa dziesmas, ko pats komponē un izpilda ar savu grupu "Koria Kitten Riot". Pagājušā gada rudenī šiem klajā nāca otrais albums "The Lows & The Highs". Arī šī saldsērīgā un apcerīgā dziesma par pagājušiem labākajiem laikiem dzirdama jaunajā platē.
"InWhite" - "Море"
Atkal un atkal jābrīnās, vai mūsu lielajā, neprognozējamā kaimiņzemē Krievijā iespējams radīt mūziku, ko tiešām var nosaukt par labu. Laikam jau līdz mums atnāk tikai samazgas; iespējams, pie vainas ir tas, ka pastāvīgi nesekoju līdzi šīs tautas mūzikas novitātēm. Maskavas grupa "InWhite" 2010.gadā izdeva bērniem domātu albumu "Детский альбом", pirms gada - pirmo singlplati "В ожидании тебя". Noprotams, ka šajā, 2012.gadā, dienasgaismu beidzot ieraudzīs "InWhite" debijas albums. Dziesma par jūru "Море" ir pirmā labā ziņa no tā.
Foto raksta ievadā Jūlija Krjukova no grupas "InWhite"; foto no www.inwhite.su.
