Adeles "Hello" versiju izpildītāji ignorē dziesmas autorus

Lai arī Džastins Bībers ar dziesmu "Sorry" pēc desmit nedēļu dominances no "Billboard HOT 100" troņa beidzot nocēlis Adeli ar viņas megahitu "Hello", šie vairāk kā divi mēneši, vēl ņemot vērā visu, kas saistīts ar Adeles albuma "25" pārsistajiem pārdošanas rekordiem, ir bijuši gana, lai visā pasauē rastos tāda kā "Hellomānija". Runa ir par neskaitāmajām "Hello" kaverversijām. Kaverversijas nav nekas slikts un nekas jauns, taču "Hello" gadījumā to ir tik daudz, ka to nekontrolēta radīšana Adelei un viņas tiesību turētājiem sāk radīt tūkstošos mērāmus neiegūtos ienākumus.

ADAPTĒTĀS VERSIJAS JĀSASKAŅO

Pats "Hello" oriģināls "YouTube" kanālā skatīts teju miljards reižu (983,8 miljoni uz 16.01.2015.). Taču nebūt ne sliktus rādītājus sasnieguši arī dziesmas pārdziedātāji. Piemēram, spāņu dziedātājas Lerojas Sančesas "Hello" versija skatīta aptuveni 22 miljonus reižu, bet Korejas tīņu zvaigznei Lidijai Lī šādi izdevies savākt 20 miljonus skatījumu. Un šie ir tikai daži no varbūt tūkstošiem citu gadījumu. Un šeit parādās jautājums - kā godīgi starp tiesību turētājiem sadalīt ieņēmumus no šīm dziesmām?

"Saistošā licence [kura pieļauj māksliniekiem veidot kaverversijas bez autoru nepārprotamas piekrišanas] neattiecas uz dziesmu tulkojumiem un adaptācijām [citās valodās]," sarunā ar žurnālu "Billboard" skaidro talantu šova "American Idol" bijušās dalībnieces Karenas Rodrigesas, kura arī radījusi "Hello" spāņu versiju, menedžeris Maksvels Kleimans. "Par katru dziesmu notiek atsevišķa vienošanās," viņam piekrīt producents Rudijs Perezs, kurš "spāniskojis" dziesmas gan Bejonsī, gan Kristīnai Agilerai. Tomēr, ticams, ir tikai neliela daļa to kaverētāju, kas savas darbības ar "Hello" autortiesību turētājiem - Adeli, Gregu Kurstinu, "EMI April Music", "Kurstin Music" un "Polygram" - saskaņo. Ko tad tiesību turētāji tādā veidā zaudē?

NESAMAKSĀ TŪKSTOŠUS

"Billboard" veicis vienkāršotu aprēķinu: ja "Hello" kaverversija "YouTube" vietnē ir skatīta 10 miljonus reižu, pieņemot, ka par vienu straumēšanas reizi "uzskaitās" $0,0032, kopējā saņemamā summa būtu $34 000. Dziesmas tiesību turētājiem no šīs summas pienāktos $8700, ko sadalot uz pusēm starp autoriem un ierakstu kompānijām, katra saņemtu $4350. Summas ir relatīvi mazas, bet "Hello" kaverversiju varbūt patiešām ir tūkstošiem!

Tomēr ne visi saskaņo un ne visi maksā. "YouTube" lieto speciālu dziesmu atpazīšanas programmu, kas skanē katru augšupielādēto video un nosaka, vai tas ir ar autortiesībām aizsargāts darbs vai nē. Šis programmas "skripts" salīdzina arī ielādēto dziesmu tekstus ar savā datubāzē esošajiem, tādējādi cenšoties identificēt arī kaverversijas, žurnālam "Billboard" stāsta uzņēmuma "Audiam", kurš par šo programmu ir atbildīgs, dibinātājs Džefs Praiss. Taču kolīdz dziesma ir iedziedāta citā valodā, arī šī programma ir bezspēcīga. "Ja tulkojums ir tuvu oriģinālam, to var atrast," par citās valodās iedziedāto kaverversiju izķeršanu saka Praiss. Pretējā gadījumā šādi video nemaz netiek atrasti un uzskaitīti.

ADELE - INDUSTRIJAS PLĀKSTERIS?

"Hello, tā esmu es," savu megadziesmu iesāk Adele. Un visa mūzikas industrija apklust, lai apjaustu, kādus vēl izaicinājumus tai nesīs šī Londonas meitene. Varbūt pat pateiks viņai paldies par dažu labu problēmu izgaismošanu un to risinājumu ātrāku radīšanu. Bet tas būs kaut kad vēlāk. Jo tagad visiem ir jāizķer "Hello" kaverversijas svahilu un zulu valodās.

Foto raksta ievadā no thetoc.gr.

2016, www.musicstories.lv.

Vai "Guns N' Roses" atgriešanās ir laba ideja?

Pagājušā gadsimta deviņdesmitie sākās smagi. "Billborad" tabulu, kuru vēl pirms dažiem gadiem aizpildīja saldie astoņdesmitie, nu sāka okupēt skarbāki vīri. "Nirvana", "Metallica" un, protams, "Guns N' Roses", kuru vēl joprojām pašu nepārspētie 1991.gada albumi "Use Your Illusion I" un "Use Your Illusion II" pilnīgi noteikti palīdzēja izveidot mūziķu paaudzi, kura uz skatuves ir šobrīd. Tomēr ar pašiem "Guns N' Roses" pēc šiem albumiem nav gājis diez ko labi. 1993.gadā amerikāņu rokeri izdeva vēl vienu plati "The Spaghetti Incident?", kurā gan vairs nebija ne miņas no iepriekšējās grupas auras. Tālāk kolektīvs pajuka, bet tā līderis Aksls Rouzs gadu gadiem faniem solījās izdot jaunu "Guns N' Roses" albumu, ko izdarīja vien 2008.gadā. "Chinese Democracy" par "Guns N' Roses" liecināja vien Rouza vokāls, viss pārējais vairāk atgādināja parodiju par vecajiem, labajiem laikiem, kuri vairs nekad neatgriezīsies. Tomēr - "Guns N' Roses" gadījumā gan izskatās, ka atgriezīsies gan. Vismaz mēģinās.

CĪŅA PAR TŪRI KALKULĒJOT

2016.gadā paiet akurāt 25 gadi, kopš albumu "Use Your Illusion" iznākšanas, un šo skaitli Rouzs kopā ar "Guns N' Roses" īstenajiem dalībniekiem Slešu un Dafu Makkaganu ir uzskatījuši par pietiekami nozīmīgu, lai kulta ansamblis atkal apvienotos.  Tūkstošiem biksiņu tika pieslapinātas brīdī pērn, kad "Guns N' Roses" oficiāli paziņoja: mēs spēlēsim! Kalifornijā notiekošais mūzikas un mākslas festivāls "Coachella" šā gada 16. un 23.aprīlī tika nosaukts kā pirmais pieturas punkts. Žurnālam "Billboard" no drošiem avotiem gan zināms, ka vēl ātrāk, 6.aprīlī, Rouzs ar vīriem atklās jauno "T-Mobile" arēnu Lasvegasā. Bet tas nav viss - grupa ir nolēmusi doties arī Amerikas stadionu koncerttūrē, un tagad notiek cīņa par to.

Cīņa notiek starp diviem koncertu organizatoriem - "AEG" un "Live Nation", raksta "Billboard". "Guns N' Roses" savu cenu ir nosaukuši - par vienu šovu viņi grib saņemt 3 miljonus ASV dolāru. Un organizatoriem tagad jārēķina - ja pie šiem miljoniem jāpieskaita vēl aptuveni $1,6 miljoni viena koncerta tehniskajām izmaksām, cik būtu jāmaksā ieejas biļetei katrā no 25 plānotajiem Ziemeļamerikas koncertiem, lai nosegtu visas izmakas un vēl kādus trīssimt četrsimt tūkstošus nopelnītu arī paši. Aprēķini liecina, ka stadionos ar 50 000 vietu biļete varētu maksāt $100, bet 60 000 ietilpības lielajās arēnās biļetes cena būtu $90. Jautājums paliek atklāts - vai "Guns N' Roses" arī mūsdienās ir šādas biļetes cenas vērts baudījums un vai tūri tiešām izdosies izpārdot? 

BŪS ZIEPES?

Organizēt kādreiz populāru grupu atkalapvienošanās tūres tagad ir ienesīgs bizness. 2007. un 2008.gadā "The Police" atkalapvienošānas tūre 151 koncertā ienesa $362 miljonus, ziņo "Billboard". Bet pagājušā gadā "The Grateful Dead" četri atkalapvienošanās un atvadu koncerti ienesa to organizatoriem $50 miljonus no ieejas biļetēm un vēl $5 miljonus no suvenīriem, raksta "The Guardian". Kāpēc gan lai arī "Guns N' Roses" neiekļautos šajos veiksmes stāstos? To grupai var novēlēt, taču ir pazīmes un ir mācības, kuras saka: var būt ziepes!

Pirmkārt, ja tā tiek izsludināta kā "Guns N' Roses" atkalapvienošanās tūre, tad joprojām nav skaidrs, vai jau trim pieminētajiem grupas oriģinālajiem dalībniekiem pievienosies arī divi atlikušie - ģitārists Izijs Stredlins un bundzinieks Stīvens Adlers. Otrkārt, "Guns N' Roses" dalībnieki jau kopš senām dienām ir zināmi ar savstarpējiem strīdiem un bieži nekontrolējamo uzvedību. "Viņi bija bīstama rokgrupa - nekad nevarēja zināt, kas notiks," par kādreizējo "Guns N' Roses" žurnālam "Billboard" saka viens no bijušajiem grupas koncertdzīves organizētājiem, kurš vēlējies palikt anonīms. "Rokenrolā zināmā daudzumā tā [neprognozējamā uzvedība]  ir laba. Bet starp būšanu bīstamam un būšanu "krānam" ("dick") ir ļoti smalka līnija."

Ir pagājuši 25 gadi. Mainījies ir rokenrols, mainījusies koncertu industrija, publika. Jautājums tikai, vai arī paši "Guns N' Roses" būs mainījušies? Šī gaidāmā tūre to parādīs. Pat, ja atbilde būs "nē", "Guns N' Roses" ša vai tā paliks deviņdesmito gadu elki. Bet tas arī būs viss.

Foto raksta ievadā no galleryhip.com.

2016, www.musicstories.lv.

Conrad Sewell - "All I Know" (EP, 2015)

Aizver acis un kaut ko iedomājies gribam ieraudzīt, tās atverot. Piemēram, pavasari ziemas vidū vai dienu ziņās bez jaunumiem par basketbolistu Porziņģi. Diezgan nereāli, bet pamēģini! Pamēģini, piemēram, aizvērt acis un iedomāties, ka, atverot tās, tavā priekšā stāvēs Maikls Džeksons. Pie labas veselības un ne hologrammās radīts. Un tad savu dziesmu virpināt sāk austrāļu zēns Konrāds Sivils (27). Dziesmas nosaukums ir "Shadow", un, ja vien tu nenocietīsies un neatvērsi acis, tava pārliecība, ka tev dzied Maikls Džeksons, būs nesatricināma.

Ķenguru kontinentā Sivils ir populārs mākslinieks. Viņa ceļš mūzikas Olimpā sākās 2014.gadā, sadarbojoties ar norvēģu dīdžeju Kygo. Viņu kopdarbs dziesma "Firestone" daudzviet Eiropā ieguva Zelta un Platīna statusus. Ar to pietika, lai lielie pasaules vārdi zēnu pamanītu un aicinātu viņu tos pasildīt. Pirms koncertiem. Uz skatuves. Eds Šīrans, "Maroon 5", Džess Glinne - šos popmūzikas milžus un milzīšus Sivils pērn ir pavadījis koncerttūrēs Austrālijā un Jaunzēlandē.

"All I Know" ir Sivila debijas singlplate. To, ka viņš ir lielisks Maikla Džeksona balss atdarinātājs, Sivils pierāda dziesmās "Who You Lovin" un "Shadow", savukārt "Start Again" liecina, ka jaunajam cilvēkam arī sirds ir savā vietā. Ja gribi šajā gadā izdzīvot īstu muzikālu piedzīvojumu, ver tās acis vaļā un uzmanīgi ar tām seko Konrādam Sivilam. Un, garantēti, tu nepalaidīsi garām mirkli, kad maza zvaigznīte uzplaiksnī spožā zvaigznē. 

2016, www.musicstories.lv

Eryn Allen Kane - "Aviary: Act 1" (EP, 2015)

Divdesmitgadniecei Erīnai Elenai Keinai pērnais gads, iespējams, bija līdz šim aizraujošākais viņas mūžā. Pavasarī pats Prinss uzaicināja Keinu pievienoties viņam dziesmas "Baltimore" ierakstā, kas veltīta 2015.gada Baltimoras protestiem, kuros tūkstošiem cilvēku iebilda pret policijas vardarbību. Tālāk sekoja Keinas debija uz ekrāniem - drāmā "Chi-Raq". Taču arī tur viņas ieguldījums bija lielā mērā muzikāls - dziesmas "Born In Chicago" ieskaņošana. Visbeidzot novembra pusē klajā nāca Keinas debijas singlplate "Aviary: Act 1", bet jau šajā gadā gaidāms viņas pilns debijas albums.

Ja bērniņi rastos, diviem cilvēkiem vienkārši sadodoties rokās, Keina būtu tāda rokās sadevušās pāra - Šadē un Alīšas Kīzas - bērniņš, mazliet atšķaidīts ar jau kādu laiku no skatuvēm pazudušās britu dziedātājas Korinas Beilijas Rejas siekalām. Pērnā gada nogalē Keina sniedza interviju žurnālam "Ebony", kurš orientēts uz afro-amerikāņu auditoriju, un tajā jaunā māksliniece stāsta par savu karjeru un dzīves izvēlēm. Piemēram, lai arī ļoti baidījusies ierakstīties kopā ar Prinsu, viņa piekritusi dalībai dziesmas "Baltimore" ierakstā, jo arī viņas brālis māsas un mammas priekšā reiz "bez iemesla" ticis piekauts un ieslodzīts cietumā. "Es centos cīnīties ar policistu, lai viņš atlaiž [brāli], bet viņi teica, ka iemetīs mani cietumā kopā ar viņu," atceras Keina. Vārdu sakot, "Baltimore" ir arī Keinas personisks vēstījums. Savukārt filmā "Chi-Raq" meitene nokļuva, jo viņas dziesmu "Have Mercy" (starp citu, no "Aviary: Act 1") kaut kur sadzirdēja filmas režisors Spaiks Lī un uzaicināja Keinu kuplināt skaņu celiņu arī plānotajai kinolentei, kas vēlāk papildus pārvērtās arī par nelielu lomiņu. 

Keina piedāvā mūziku, pie kuras, apzināti vai neapzināt, līdzi šūpojas viņas vecvecāku paaudze. Areta Frenklina, Stīvijs Vonders, Prinss, "Earth, Wind & Fire" ir dažas no viņas ietekmēm. Vai viņas paaudzes klausītāji par šādu mūziku vispār interesējas? "Iespējams," Keina saka. "Bet es gribētu domāt, ka cilvēki ir nepārtrauktos šo leģendāro mūziķu devumu meklējumos." Viņa uzskata, ka daudzu mūsdienu populāro mūziķu darbi ir pamatīgi balstīti pagātnes vērtībās, piemēram, hiphopa mākslinieka Kendrika Lamāra jaunākais albums "To Pimp a Butterfly". "Mode mainās, bet laba mūzika paliek. Tāpēc es ceru, ka mūzikai, kādu radu es, klusītāju būs vienmēr." Aleluja, tā teikt!

2016, www.musicstories.lv.

Ennio Morricone - "Christmas Ennio Morricone" (2016)

Mūsu Maestro Raimondam Paulam nupat palika 80. Tāpat kā pasaules popmūzika ir radusies no Bītliem, tāpat latviešu estrāde lielā mērā ir Maestro roku darbs, un par to viņa priekšā kungi noņem cepures, bet dāmas... nu, asprātīgāko variantu teikuma turpinājumam, ņemot vērā savu lielisko humora izjūtu, varētu pateikt pats klaviermeistars. Bet šeit ne tik daudz par Paula kungu, cik kādu citu ģēniju-skaņradi. Par itāļu komponistu Ennio Morikoni. Viņam šogad rudenī paliks 88, un, kā pats apgalvo sarunā ar žurnālu "Billboard", pensijā iet viņš netaisās. Gluži pretēji - šā gada sākumā Meistars dosies Eiropas turnejā!

Paulam un Morikonem ir kāda kopīga  iezīme - abi ir lieli kinomūzikas meistari. Morikone sarakstījis mūziku vismaz 19 mākslas filmām, pirmā no kurām bija režisora Lusio Folči "Gli imbroglioni" (1963). Aktuālākais Morikones darbs ir skaņu celiņš Kventina Tarantīno devītajai filmai "The Hateful Eight" ar Semjuelu Lī Džeksonu un Kurtu Raselu galvenajās lomās. Tarantīno, kurš nesen kādā intervijā izteicās, ka beigs savu režisora karjeru pēc desmitās filmas (tātad palikusi vēl viena!), Morikoni jau lenca savas 2009.gada filmas "Inglourious Basterds" tapšanas laikā, bet toreiz Meistars atteica. Sadarbība sākās Tarantīno nākamās filmas "Django Unchained" (2012) veidošanas laikā, un nu tā turpinās īsteni "tarantīniskajā" lentē "The Hateful Eight".

Bet arī par to nav šis stāts. Šis stāsts ir par... Ziemassvētkiem. Morikones mūzika ir tik pārlaicīga, ka tā atceļ jebkādus gadaskaitļu rāmjus un laikapstākļu sezonas. Jo, kad Ziemassvētku eglītes pamazām sāk pildīt daudzdzīvokļu māju pagalmu atkritumu urnas un visas dāvanas vai nu izdzertas vai nodotas lombardā un tad nauda nodzerta, Morikone 8.janvārī, pašā gada sākumā, izdod albumu "Christmas Ennio Morricone". Nē, nē, zvaniņi tur neskan un pār Bētlemi tur neviens gaismu nenes, tas ir lielisks Morikones filmu mūzikas kokteilis, kas Ziemassvētku sajūtu rada un, galvenais, notur arī jebkurā citā gadalaikā. 

Morikone var atļauties Ziemassvētkus pārcelt uz sev vien zināmiem datumiem, tāpat kā Pauls varētu rīkot Krastmalas Līgosvētku šlāgerkoncertu februārī, un ir skaidrs, ka tajā nebūs vietas, kur adatai nokrist. Jo ģēniji dzīvo pāri kalendāram. Bet pārējie viņiem seko.

2016, www.musicstories.lv.

Biļešu spekulanti nosmeļ krējumu

Pagājušā vasarā mēnesi pirms Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem portāls "DELFI" rakstīja: "Sludinājumu portālā "ss.lv" biļetes uz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem tiek pārdotas pat par 25 eiro, kaut arī svētku biļešu cena bija no diviem līdz 20 eiro. Lielākā daļa biļešu maksāja divus, četrus un sešus eiro." Līdzīgi notiek pirms visiem mūsu Dziesmu svētkiem, pēdējā laikā analoģiska tendence - spekulēšana ar ieejas biļetēm otrreizējā tirgū - parādījusies arī saistībā ar, piemēram, teātra izrādēm. Pērn rudenī Jaunais Rīgas teātris nāca klajā ar publisku nosodījumu biļešu spekulantiem, kuri ieejas kartes uz izrādi "Brodskis/Barišņikovs", kas teātra kasē maksā no 15 līdz 90 eiro, vēlāk internetā centās pārdot pat par 350 eiro. No vienas puses, šāda negatīva blakne liecina par gaidāmā pasākuma nozīmību, ja reiz cilvēki ir gatavi par to apmeklēšanu maksāt tādas naudas starpniekiem, bet no otras puses, tas gan kropļo tirgu, gan baro pa vidu esošo parazītu slāni. Latvijas mērogā pasākumu, uz kuriem šādā veidā tiktu tirgotas biļetes, nav ļoti daudz, tas drīzāk ir "pašnodarbināto spekulantu" rūpals, savukārt pasaulē ieejas biļešu melnais tirgus tajā apgrozāmo līdzekļu ziņā jau drīzāk līdzinās narkotiku vai prostitūcijas industrijai. 

APIET VIRTUĀLO RINDU

Ziņa, ka kāda mākslinieka koncerttūre ir izpārdota dažu minūšu laikā, mūsdienās vairs nespēj pārsteigt nevienu. Tas ir normāli, jo cilvēki grib redzēt savus elkus. Būtu labi, ja šīs biļetes oficiālajā to tirgošanas vietā nopirktu fani, kuri no galvas zina visām dziesmām vārdus. Viņi labprāt nopirktu, bet ir naskāki ļaudis, kuri spēj apiet arī virtuālās rindas, un biļetes iegādājas, lai tās pārdotu tiem, ko paši šajā rindā apgājuši. Protams, par vismaz pāris reižu augstāku cenu. Tas tiek paveikts, programmētājiem radot īpašu kodu, kurš ļauj virtuālajā rindā apiet visus pārējos. Tā ir vesela industrija. Koncertu biļešu otrreizējai tirdzniecībai pat ir izveidotas speciālas vietnes, piemēram, "StubHub", "TicketNetwork" vai "Vivid Seats". 

Fani par šo situāciju, protams, nav sajūsmā. Maigi izsakoties. Par to tiek daudz spriests, runāts, pārdzīvots. Pēdējais skaļākais gadījums bija Brūsa Springstīna gaidāmā "The River" tūre, kuras biļešu tirdzniecība tika izsludināta pērn 4.decembrī, un jau tajā pašā dienā viss bija izpārdots, bet pievakārē "StubHub" šīs pašas biļetes jau tika tirgotas par desmitkārtīgu cenu. 

Šis ir izaicinājums biļešu tirgotājiem. Tante biļešu kasē varbūt arī var piefiksēt, kurš jau desmito reizi "izstāvējis rindu", bet virtuālajām biļešu kasēm šis jautājums jārisina, dodot tehnoloģijās balstītu pretsitienu tik pat tehnoloģiski advancētiem spekulantiem. "Mēs nedodam iespēju [biļešu spekulantiem] nevienā no mūsu mājaslapām," žurnālam "Billboard" stāsta biļešu tirdzniecības uzņēmuma "Ticketmaster" Ziemeļamerikas prezidents Džareds Smits. Viņš saka - biļešu tirgotāji ir pilnībā fanu pusē un iegulda "milzīgas investīcijas", lai tehnoloģiju līmenī cīnītos ar šo problēmu. "Tikai Adeles [jaunās koncerttūres biļešu] pārdošanā vien mūsu datu zinātnieku komanda novērsa vairāk kā miljonu [rindas apiešanas] mēģinājumu." Lieki piebilst, ka pirmreizējā tirgū Adeles Ziemeļamerikas tūre tika izpārdota dažās minūtēs.

CĪNĀS PAŠI

Rokas nenolaiž arī paši mākslinieki. Fīldings Logans, populārā amerikāņu kantrīmūziķa Ērika Čērča menedžmenta pārstāvis, žurnālam "Billboard" atklāj, ka viņi paši nolēmuši cīnīties ar šo problēmu. "Kāds [biļešu] pārdevējs no Ziemeļkarolīnas caur savu sindikātu kopš 2012.gada ir nopircis 20 tūkstošus biļešu uz Čērča koncertiem," viņš atklāj. "2014.gada tūres "Outsider" [biļešu tirdzniecības] laikā mēs atcēlām visus viņa un ar viņu saistīto kontu pirkumus. Kas notika tālāk? Viņš pārstāja pirkt biļetes uz Ērika Čērča koncertiem." Cits paņēmiens, kā apkarot nelegālo biļešu tirgu, ir jau dažos festivālos ieviestā prakse, ka biļetes tiek pārdotas, katru no tām sinhronizējot ar konkrētas personas datiem (piemēram ID kartes numuru, vārdu un uzvārdu), kurus pie ieejas kopā ar uzrādīto biļeti saskaņo apsardzes sistēma.

Tas, ka šāds nelegālo biļešu tirgus ir spējīgs pastāvēt, turklāt investēt lielas summas tehnoloģijās, liecina ne tikai par milzu pieprasījumu, bet arī ieejas biļešu cenu politiku. Var jau, protams, šausmināties par oficiālajām 200-300 eiro biļetēm uz "U2" koncertu, taču, jo mazāks ir koridors starp biļetes starta cenu un iespējamo pārdošanas cenu otrreizējā tirgū, jo mazāk brīvu roku spekulantiem. To ņēma vērā "The Rolling Stones" menedžments, organizējot roka vectētiņu 2015.gada "Zip Code" tūri. Viņi nevis noteica vienādas cenas visiem tūres koncertiem, bet izpētīja katras koncerta norises vietas situāciju - tirgus pieprasījumu, tendences, demogrāfiskos rādītājus - un noteica diferencētas biļešu cenas katram koncertam. Rezultātā "The Rolling Stones" 2015.gadu beidza kā līderi viena koncerta ieņēmumu ziņā - $7,3 miljoni. 

BIĻEŠU CENAS AUGS

Kopš ierakstu tirdzniecība vairs neienes lauvas tiesu mūziķu turības (to ienes ieņēmumi no koncertiem), cīņa ar nelegālo biļešu tirgu tikai pastiprināsies. Tomēr visā šajā drūmajā stāstā ir arī kāds cerību stariņš. Proti, tas vien, ka fani ir gatavi maksāt par ieejas karti vairākkārt lielāku summu nekā nomināls, ir ziņa mūziķiem, ka zināma biļešu cenas rezerve šobrīd tomēr pastāv. Un, iespējams, saprātīgāk to būtu izmantot pašam, nevis atdot biļešu spekulantam. Tā kā skaidrs ir viens - biļešu cenas augs! Un, iespējams, cerību stariņš tas ir ne tikai mūziķiem, bet arī faniem. 

Foto raksta ievadā no telegraph.co.uk.

2016, www.musicstories.lv.

Deivids Bovijs

Deivids Bovijs ir bijis visu manu apzināto mūžu. Pirmo reizi viņu ieraudzīju bērnībā pasaku piedzīvojumu filmā "Labirints". Viņš kā goblinu karalis Džareds izskatījās draudīgs un pat ļauns. Vēl ilgi no Bovija šīs lomas dēļ man bija bail. Tad 1996.gadā Rīgā tika rīkots pirmais un vienīgais festivāls "Rock Summer" un aizkulisēs dzirdēja runājam, ka pasākuma slepenais viesis būs pats Deivids Bovijs. Joprojām baidījos, bet biju gatavs riskēt satikties aci pret aci ar goblinu karali. Viņš neatbrauca. 

Vēlāk, ap tūkstošgades miju, Bovijs atkal parādījās manā dzīvē. Ar albumu "Hours...". Atgriezās, lai izglābtu manu jau gandrīz nebūtībā noklīdušo mūzikas gaumi. Tie bija laiki, kad mēs ieslīgām Eirovīzijas murgu vālos, no kuriem neesam izkļuvuši vēl joprojām; tie bija laiki, kad viena pēc otras saradās vieglas popmūzikas radiostacijas; laiki, kuros liela daļa publikas pazaudēja spēju domāt par mūziku, ne tikai to patērēt fonam. Bet "Hours...", vismaz attiecībā uz mani, visu sagrieza kājām gaisā. Un tad es sapratu - visu savu apzināto mūžu es biju dzīvojis ar Boviju. "Heroes",  "Let's Dance", "Starman", "Space Odity" - tās bija dziesmas, kuras no piņņainajiem pusaudža gadiem ieveda mani vīros. Tikai daudzus gadus vēlāk es sev atzinu, ka Bovija mūzika man patiešām patīk. Galu galā es atklāju, ka tieši Bovija dziesmas ir tās, no kurām es bērnībā, arī vēl vidusskolas gados, gluži kā no goblinu ķēniņa baidījos, bet tieši tāpēc tās savdabīgi pievilka.

Bovijs bija perfekcionists. Viņš nemēdza neko darīt divas reizes, bet vienu un kārtīgi. Viņa komandā bija varbūt tikai viens cilvēks, ilggadējais producents Tonijs Viskonti, kurš kādu reizi atļāvās Bovijam pateikt, ka šo nu gan vajadzētu iedziedāt vēlreiz. Jo Bovijs arī pats uzskatīja, ka visu dara perfekti jau ar pirmo reizi. Izskatās, tikpat perfekti viņš spēja noslēpt savu slimību. Jo vēl pagājušajā gadā, kad tapa Bovija nu jau pēdējais albums "Blackstar", viņš bijis enerģisks, radošs, ne miņas no kādas slimības vai noguruma, sarunā ar žurnālu "Rolling Stone" pērnā gada nogalē atklāja viens no studijas mūziķiem saksofonists Donijs Makkāslins. Bet. Apmānīt var citus, ne sevi un savu likteni.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Bovijs nebija no šīs planētas. Vai arī mēs, atļauju neprasot, atradāmies uz viņa. Bet neviens, pilnīgi neviens nekad nav līdzinājies Bovijam un, pat gribot, to nespēs izdarīt. Pēc lielu cilvēku aiziešanas nereti dzird sakām: jā, tagad beidzas tāda un tāda ēra. Nav šaubu, arī par Boviju to saka un teiks. Taču viņa atstātais mantojums un ietekme, kas dziļi iesakņojusies tūkstošos tādu, kuri paši rada mūziku, un vienkārši miljonos klausītāju siržu, ir nepārprotams apliecinājums tam, ka Bovijs tādā vai citādā formā būs mums līdzās vēl vismaz pāris trīs paaudzes uz priekšu. Mūžīgs nav neviens un nekas. Bet vismaz tik tālu, cik tas attiecas uz mani, es savu mūžu nodzīvošu, Boviju vienmēr turot acu augstumā. Jo viņš mani iemācīja pārvarēt bailes. Bailes no tā, ka nespēšu atšķirt labu mūziku no pārējās. Un, protams, bailes no goblinu karaļa. 

Meistar, dusiet mierā! 

Lai arī uz kuras planētas Jūs tagad atrastos.

Vilnis Kronbergs

www.musicstories.lv

David Bowie - "Blackstar" (2016)

Pirms trim gadiem, 2013.gada 8.janvārī, savā 66.dzimšanas dienā, Deivids Bovijs izdarīja to, kas nu ir viņa jājamzirdziņš - pārsteidza pasauli. Todien šai apstulbušajai pasaulei tika dāvāta jauna Bovija dziesma "Where Are We Now?" un, vēl vairāk, izziņots vēlāk martā gaidāmais jaunais albums "The Next Day" - pirmais desmit gadu laikā! Fani jau bija paspējuši sadzīvot ar domu, ka Bovijs nolēmis doties pensijā, bet viss izrādījās pavisam pretēji - Bovijs ne tikai atgriezās ar vienu albumu, viņš turpina arī ar nākamo, nupat iznākušo "Blackstar" un līdz kaulam ir iesaistījies arī mūzikla "Lazarus" (ar seriāla "Dexter" galvenās lomas atveidotāju Maiklu Holu priekšgalā) veidošanā, kas Ņujorkā pirmizrādi piedzīvoja pērn, 7.decembrī. Bet šis būs stāsts tieši par jauno Bovija albumu "Blackstar".

E-PASTS NO DEIVIDA BOVIJA

Žurnāls "Rolling Stone" apraksta notikumus, kuri norisinājās 2014.gada pavasarī. Toreiz kādā svētdienas vakarā Bovijs devās uz džeza klubu Ņujorkas Rietumu pusē. Aizņēmis galdiņu netālu no skatuves, viņš skatījās tovakar spēlējošo kvartetu ar saksofonistu Doniju Makkāslinu priekšgalā. Noskatījies priekšnesumu, Bovijs, ne ar vienu ne vārda nepārmijis, devās prom. "Pagaidiet, tas taču bija Deivids Bovijs!?" savus tā brīža minējumus prātā sarunā ar "Rolling Stone" tagad atceras Makkāslins. Modernās mūzikas ikonu pie galdiņa bija pamanījuši daudzi.  

Pēc dažām nedēļām Makkāslins savā elektroniskajā pasta kastē ieraudzīja tik pat elektronisku vēstuli. No Bovija. Viņš uzaicināja Makkāslina kvartetu pievienoties viņam studijā jauna materiāla ierakstam. "Es nodomāju: "Tas taču ir Deivids Bovijs, un viņš izvēlas MANI, un viņš MAN sūta e-pastu?"," joprojām aizgrābts ir Makkāslins. Toreiz studijā kopā tika radīta dziesma "Sue (Or in a Season of Crime)", tā tika iekļauta Bovija 2014.gada izlases albumā "Nothing Has Changed". 

Pērn janvārī Bovijs grupu uzrunāja vēlreiz. Tagad viņam plānos bija kas formātā lielāks - divdesmit piektā studijas plate "Blackstar"! Darbs ierakstu studijā norisa līdz gada vidum, tad Bovijs savāca visu ieraksta materiālu un pazuda savā mājas ierakstu studijā. "Nebija nekādas komunikācijas līdz decembrim," atceras Bovija ilggadējais producents Tonijs Viskonti. "Tad viņš paziņoja, ka ir gatavs jaunajam albumam."

PAR KATRU CENU IZVAIRĪTIES NO ROKENROLA

2013.gada albums "The Next Day" bija samērā tradicionālā "Bovija roka" manierē izpildīts. "Blackstar" turpretī ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. "Mēs daudz klausījāmiem [hiphopa mākslinieku] Kendriku Lamāru," atklāj Viskonti. "Mums patika viņa atvērtība [idejām] un ka viņš nav izdevis vienkāršu hiphopa ierakstu. Viņš tajā ir sametis visu ko, un tieši tā vēlējāmies darīt arī mēs. Mērķis, visādā veidā, bija izvairīties no rokenrola." 

Makkāslins ar kolēģiem šim uzdevumam bija kā radīti - viņi uztvēra un realizēja ikvienu Bovija vēlmi, sākot ar krautroku un beidzot ar to pašu hiphopu. Plati ievada desmit minūšu gara sirreāla un spocīga tituldziesma "Blackstar", kura iesākumā bija iecerēta kā divas atsevišķas dziesmas. Pēc pirmās versijas tās garums bija pat 11 minūtes, taču "iTunes" lejupielāžu veikals neizplata singlus, kas garāki par desmit minūtēm. Arī citas dziesmas, kā jau Bovijam ierasts, katra ir vesels stāsts vai vismaz stāstam līdzīgs tapšanas sākums. Hiphopa stila bagātinātā "Tis a Pity She Was a Whore", piemēram, ir nosaukta 17.gadsimta angļu dramaturga Džona Forda lugas vārdā, savukārt dziesmas "Girl Loves Me" vārdi radušies, Bovijam bagātinoties no 20.gadsimta Londonas geju sabiedrības leksikas. "Viņš ir arī izmantojis vārdus no [Entonija Bērdžesa] "Mehāniskā apelsīna"," piebilst Viskonti. Savs vēstījums esot arī albuma tituldziesmā vairākas reizes pieminētajai "vientuļajai svecei". "Viņš man teica, tā ir par [teroristisko grupējumu] ISIS," saka Makkāslins; viņa kolēģiem bundziniekam Markam Džulianam un Viskonti tā gan ir pirmā dzirdēšana. Viņiem nav ideju, par ko ir šī dziesma.

ŽANRU LAUZĒJS

Deivids Bovijs savu ir paveicis - jauns albums ir tapis, tagad tikai jāgaida, kāda būs "Blackstar" ietekme uz citu mūziķu ierakstiem, kas taps pēc tā. Un tā pilnīgi noteikti būs, jo Bovijs ir modernās popmūzikas tendenču bāka. "Kad viņš izdeva [1977.gada] albumus "Heroes" un "Low", neviens nebija darījis neko līdzīgu," ir pārliecināts Viskonti. "Un viņš [mūzikā] radīja Jauno romantismu. Viņš ir žanru lauzējs, un es tagad gaidu iznākam [veselu plejādi] "Blackstar" albumu imitāciju." Bet, pirms imitēt, oriģināls ir labi jāiepazīst. Apsveicam Deividu Boviju 69.dzimšanas dienā! Un sākam ar "Blackstar".

2016, www.musicstories.lv.

Hologrammu laikmets

Kad cilvēks aiziet mūžībā, tas allaž ir smagi tuviniekiem. Bet, kad aizsaulē aiziet slavenības, pie liela pieprasījuma šis tas tiek darīts, lai vismaz kaut kādā formātā aizgājēju atdabūtu atpakaļ. Attīstoties tehnoloģijām viens šāds veids šobrīd uzņem apgriezienus - tās ir hologrammas!

IESPĒJAMS IR VISS

Kas tad ir hologramma? Tā ir optiskā ilūzija, kuru palīdz veidot 3D attēls, un kas pareizos leņķos un spektros veidota, ļauj ieraudzīt jebkuru priekšmetu, kas tādā veidā radīts; šī priekšmeta tādu kā virtuālu attēlojumu. Pirmais lielākais hologrammas uznāciens mūzikā bija 2012.gadā, kad Amerikas festivālā "Coachella" šādā veidā atdzīvojās reperis Tupaks Šakurs (1971-1996). Šo projektu realizēja kompānija "Hologram USA", kuras īpašnieks Alki Deivids žurnālam "Rolling Stone" apliecina sava uzņēmuma vēlmi kļūtu par līderi mirušo mākslinieku hologrammu izpildījumu tirgū. Nesen Deivids paziņoja, ka "Hologram USA" par šāda veida sadarbību ir noslēgusi darījumu ar Vitnijas Hjūstones (1963-2012) tiesību turētājiem. Papildus tam uzņēmums šajā gadā nodrošinās komiķu Reda Foksa (1922-1991) un Endija Kaufmana (1949-1984) "turnejas", un vēl tas ieguvis tiesības "atdzīvināt" mūziķus Patsiju Klainu (1932-1963) un Badiju Holliju (1936-1959).

Bet "Hologram USA" nav vienīgie šī specifiskā tirgus darboņi. 2014.gadā "Billboard" Mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā uz skatuves "parādījās" Maikls Džeksons (1958-2009), izpildot iepriekš nepubliskotu paša dziesmu. Šo hologrammu veidoja kompānija "Pulse Evolution", kura iegādājusies tiesības arī uz Elvisa Preslija (1935-1977) un Merilinas Monro (1926-1962) hologrāfiskajiem ķermeņiem. "Hologram USA" uzskatīja, ka "Pulse Evolution" ir nozagusi tās ideju, un iesūdzēja konkurentus tiesā. Šīs prāvas rezultāts vēl nav zināms. Un tieši neiesaistītajiem nav pat svarīgi, kurš uzvarēs. Galvenais - ja reiz par šo tirgus segmentu sāk plēsties, tam ir potenciāls, un "hologrammu performanču" izplatīšanos var sagaidīt diezgan droši. Tam piekrīt "Hologram USA" īpašnieks, sakot, ka, izmantojot hologrammas, viss kļūst iespējams - "Led Zeppelin" tūre kopā ar bijušo grupas bundzinieku Džonu Bonemu (1948-1980) vai pat Alberta Einšteina (1879-1955) lekcijas augstkolās, skaidrojot savu relativitātes teoriju. 

"Pulse Evolution" vadītājs Džons Tekstors uzskata, ka tehnoloģija, kuru izmanto viņa kompānija, nav pat hologramma, tāpēc viņš savu darbību sauc nevis par hologrammu veidošanu, bet "digitālo cilvēku" radīšanu. Šādi digitāls kaut kad nākotnē 90 minūšu garumā koncertos plānojas parādīties Preslijs, sniedzot "Brodvejai autentiskas" izrādes, kādās rokenrola karalis piedalījās savas dzīves laikā. 

IEKONSERVĒJIET SEVI!

Vai tā ir zinātniskā fantastika? Laikam jau nē, jo hologrammu aizmetņi radās jau pirms 150 gadiem. Mūsdienās tas viss vienkārši ir kļuvis pieejamāks. Var, protams, teikt, ka tas nav īsts un neko tādu nav vērts skatīties un ņemt par nopietnu, bet šī tehnoloģija jau ir visur. Piemēram, filmā "Furious 7", kuras varonis aktietis Pols Volkers (1973-2013) auto avārijā gāja bojā vēl pirms filmas uzņemšanas beigām. Viņa vietā atlikušo darbu pabeidza tieši hologrammas. Sevi, vēl dzīvam esot, 3D dimensijā noskanēt licis arī Pols Makartnijs. Un arī Pīters Džeksons, digitālās cilvēku "atgriešanas" kompānijas "Weta Digital" vadītājs, visgudri pamāca šodienas jaunās zvaigznes: "Pirms kļūstiet vecāki, veiciet sevis skanēšanu augstā rezolūcijā. Iekonservējiet sevi!"



Foto raksta ievadā no youtube.com.

2016, www.musicstories.lv.

Kāpēc "The Beatles" nonāca straumēšanas servisos?

Ziemassvētku vakarā katrs straumēšanas servisa "Spotify" lietotājs savā e-pastā saņēma vēstuli, kurā kompānija paziņoja, ka beidzot straumēšanai pieejams pilns grupas "The Beatles" katalogs. Daudziem Bītlu faniem tajā vakarā viss pārējais - Ziemassvētku vecītis, svētku pīrāgs un bieži vien nekam nederīgās dāvanas - pārcēlās kaut kādā nesvarīgā dimensijā, jo iespēja klausīties "The Beatles" savā straumētājā - tas dažam labam bija pats lielākais Ziemassvētku brīnums! 

"The Beatles" tiesību turētājs "Universal Music Group" (UMG) Liverpūles Četrinieka katalogu darīja pieejamu deviņiem straumēšanas servisiem - "Spotify", "Apple Music", "Google Play", "Amazon Prime", "Slacker", "Tidal", "Groove", "Rhapsody" un "Deezer". Bet kāpēc tas beidzot notika? Un kāpēc tieši tagad?

NEIZBĒGAMĪBA

Vairākus gadus atpakaļ Pols Makartnijs kādā intervijā, atbildot uz jautājumu, kāpēc "The Beatles" mūzika pat nav pieejama oficiālai lejupielādei (un tobrīd tā "iTunes" veikalā tiešām vēl nebija pieejama), atbildēja, ka šādā veidā un formātā izplatīta mūzika vienkārši devalvē tās vērtību, tā pazaudē daļu no sava, tā teikt, šarma. Makartnijs gan to teica laikā, kad straumēšana bija tikai autiņos, bet savu pīķa briedumu bija sasniegusi nelegālā dziesmu lejupielāde un failu apmaiņas programmas. Toreiz, klausoties Makartnijā, varēja tikai minēt, kurā brīdī mākslinieks atgriezīsies uz zemes un beigs dzīvot rozā princešu pasakā. 2015.gada nogale acīmredzot ir šī robežšķirtne, tiesa, šeit vairs ne tik daudz Makartnija spriedumos, cik "UMG" stratēģijas maiņā.

Reklāmas profesionālais žurnāls "Adweek" arī pievērsies šim jautājumam. Tiesa, vairāk no zīmolvedības un mārketinga puses, bet, visticamāk, tieši šie arī bija galvenie iemesli "The Beatles" kataloga publicēšanai. "No zīmola viedokļa raugoties, tas bija neizbēgami, ka "UMG" izdeva "The Beatles" katalogu," žurnālam saka Ņujorkas radošās aģentūras "BrandFire" izpilddirektors Ādams Padilla. "Kā gan viņi tiktu uztverti kā kompānija, kura aiztur mūsdienu vēstures labākās mūzikas publicēšanu un [līdz ar to arī] tās izplatību?" jautā Padilla. "Noliekot malā uzskaites un intelektuālā īpašums jautājumus, [var teikt, ka] straumēšana ir vislabākais veids, kā sasniegt jaunu auditoriju," saka cits reklāmas veterāns Ārons Goldmans no "4C" aģentūras. Viņš arī uzskata, ka šī ir lieliska iespēja jauno paaudzi pieradināt pie Bītliem, tādējādi saglabājot šīs mūzikas dzīvotspēju vismaz vēl par dažām paaudzēm. 

VISI GRIB KLAUSĪTIES "THE BEATLES"!

Otrs lielais iemesls "The Beatles" kataloga publicēšanai, protams, ir nauda. Iespēja paņemt to tur, kur tā šobrīd apgrozās - straumēšanas vidē. Bet vai tā sauktie tūkstošgades bērni jeb "millenials" (par tādiem tiek uzskatīti no 1980.gadu sākuma līdz 2000.gadu sākumam dzimušie), kuri ir lielais vairums straumēšanas servisu lietotāju, maz atpazīst tādus Bītlus un klausīsies tos, attaisnojot "UMG" finansiālās cerības? "Nav jau tā, ka tūkstošgades bērni nezina, kas  ir "The Beatles", bet, laikam ejot, vairums mūzikas tiek patērēts tieši straumēšanas servisos kā "Spotify"," atzīst Čārlzs Aleksanders, kura Nešvilā bāzētā kompānija "Streaming Promotions" nodarbojas ar mūzikas industrijas mārketingu un menedžmentu. Aleksanders uzskata, šis ir stratēģisks gājiens "The Beatles" zīmola stiprināšanā. Protams, tas, iespējams, jau tāpat ir spēcīgākais visā mūzikas industrijā, taču tas tāds nebūt nav jauno klausītāju vidū. "Ja viņi vēlas audzēt jaunu fanu bāzi, [Bītlu publicēšana] "Spotify" ir ļoti nozīmīga," atzīst Aleksanders.

Tomēr visam šim nevajadzētu pieiet tikai no vienas puses. Bītlu pieejamībai straumēšanas servisos varētu būt arī cita blakne. Proti, šos servisus varētu sākt izmantot tā vecuma ļaudis, kuri reiz dzīvoja ar Bītlu mūziku, bet straumēšanu līdz šim uzskatīja par kaut ko viņiem pārāk nesaprotamu un varbūt pat par modernu. Bītlu katalogs varētu "būt atslēga, lai atvērtu šos vārtus," poētiski par senioru vēlmi pamēģināt straumēšanu izsakās "Birmingham Mountain Radio" īpašnieks Skots Redžisters. "[Straumēšana] ir jaunākais mūzikas patērēšanas veids," atzīst Redžisters, piebilstot, ka tā ir iespēja katram klausīties tieši to, ko vēlas. ""The Beatles" ir "The Beatles", vecīt! Visi grib klausīties "The Beatles"!" Visbeidzot, vinils! Vinila plašu atdzimšana "The Beatles" tiesību turētājiem ir uz vienu roku, jo atšķirībā no kompaktdisku pārdošanas, kas ienes aizvien mazāk naudas, vinila plates šobrīd piedzīvo renesansi, uzrādot ap 40% (!!!) izaugsmi gadā. Bītlu atpazīstamības pieaugums jauno klausītāju vidū, kas arī ir čaklākie vinila plašu pircēji, varētu nest ar cipariem rakstāmu rezultātu.

CD ĒRAS GALS?

"Ja jaunie cilvēki nepieņem "The Beatles", izmantojot savus noteikumus un [klausīšanās] ierīces, tas, kas reiz bija vērtīgs, strauji kļūst par reliktu," pie jaunajiem klausītājiem un viņu paradumiem atkal atgriežas Padilla. "Adweek" gan izsaka vēl nolemtāku secinājumu: tas, ka "The Beatles" sāk savu digitālo dzīvi, simboliski varētu nozīmēt kompaktdiska formāta nāvi. Tam tikai daļēji piekrīt tiešsaistes mūzikas un kultūras žurnāla "Paste" dibinātājs Džošs Džeksons, sakot, ka tā nav kompaktdisku pēdējā elpa. "Bet šis [2015.] bija gads, kad straumēšana pārsniedza CD pārdošanas rādītājus, un daudzi no pārdotajiem CD ir no [tā sauktajiem] mantojuma māksliniekiem (slavenu kolektīvu un dziedātāju klasiskie albumi, kuriem zināms noiets ir vienmēr). Tātad tas, ka "The Beatles" tagad ir visur pieejami straumēšanai, ir milzīgs [mūzikas industrijas] pagrieziena punkts."

Un visbeidzot. Ja tev patīk Bītli, nemeklē zemtekstus, kāpēc tie tagad ir atrodami tavā straumētājā. Vienkārši klausies! Un skaidru prātu apjaut, ka tu šobrīd esi vienā sazobē ar mūsdienu populārās mūzikas pašiem pamatiem. 

Foto no spotify.com.

2016, www.musicstories.lv.

Sia - "This Is Acting" (2016)

29.janvārī iznāks dziedātājas un komponistes Sia Furleres jeb vienkārši Sia jaunais albums "This Is Acting". Vērtējot pēc jau publiskotajiem singliem "Alive", "Bird Set Fire" un "Cheap Thrills", sagaidāms, ka "This Is Acting" būs sprādzienbīstams - tik daudz tajā ietvertas enerģijas! Protams, tuvāk plates iznākšanai būs recenzijas, intervijas (gan jau Furleres kundze atkal izdomās sēdēt TV studijā ar papīra turzu uz galvas vai, cerams,  parādīs kamerā savas spalvainās paduses), bet šoreiz, pateicoties žurnālam "Rolling Stone", ir iespeja ieskatīties arī citā Furleres personības šķautnē. Proti, Furlerē - komponistē.

"Es esmu visai veiksmīga [komponiste], jo esmu produktīva," sarunā ar "Rolling Stone" saka Furlere. Izrādās, viņa pagājušā gadā kādu laiku ierakstu studijā strādājusi arī ar Adeli, palīdzot tapt dziesmām, kuras vēlāk pārtapa grandiozajā albumā "25". Furlere atzīst, ka darba procesā var būt īsta "kuce", taču Adele spējusi visus asumus nogludināt. Bet - neviena no abu kopdarba dziesmām albumā "25" tā arī netika iekļauta. "Varbūt dziesmās bija pārāk daudz manas balss, bet nepietiekami viņas," par iemesliem prāto Furlere. 

Bet nav ļaunuma bez labuma. Divas no Adeles izbrāķētajām dziesmām, tai skaitā kosmiskā "Alive", būs atrodamas Furleres platē "This Is Acting". Patiesībā tā būs pilna skaņdarbiem, kurus noraidījuši tā saucamie A klases mākslinieki. "Es jūtu, ka tie ir hiti, bet nevienam tie nav vajadzīgi," par attieksmi pret savām dziesmām nedaudz pasūdzas Furlere. "Un tad es padomāju: paskatīsimies, paeksperimentēsim, vai tā ir taisnība." Eksperiments saucas "This Is Acting" un bez jau minētajām Adeles izbrāķētajām dziesmām, tajā būs atrodamas arī, piemēram, Riannas kā "pārāk jauka" noraidītā "Cheap Thrills" un Bejonsī atmestā "Footprints", jo tā izklausoties "pārāk šakīriska" (no Šakiras). Bet platē tomēr būs viena dziesma, kura nav piedāvāta nevienam citam - "One Million Bullets". Furlere to sauc tā kā par savu albuma "bērniņu".

Savā ziņā bērniņi ir visas dziesmas, ko Furlere vai jebkurš komponists ir radījis. Komponistiem, kuri dzied arī paši, reizēm savu dziesmu atdošana citiem izraisa duālas sajūtas. Taču Furlere, vismaz sakās, par to nepārdzīvo. Jo viņas kā autores vērtība pieaug, līdz ar izpildītāju panākumiem. "Jo vairāk mana vērtība pieaug, jo vairojas jēga šīs dziesmas dziedāt man pašai, nevis atdot tās citiem," saka Furlere. "Un tas ir aizraujoši!". Tātad 29.janvārī elpa jāievelk īpaši dzīļi!

2016, www.musicstories.lv.

Alan Walker - "Faded” (2015)

"Kad es biju bērns, mani apbūra programmēšana un grafiskais dizains," savā feisbuka profilā raksta norvēģis Alans Volkers. Viņa muzikālā karjera sākās, jūtūbē uzejot kādu dziesmu, kas viņu tik ļoti ietekmēja, ka viņš pats sāka ķimerēties gar mūzikas radīšanu. "Viss sākās tiešsaistē ar cilvēkiem, vai drīzāk "nikneimiem", no visas pasaules, kuri viens otram palīdzēja," savu ceļu atklāj Volkers. "Tagad mūzika ir liela daļa manas dzīves."

Volkera jaunākā dziesma "Faded" decembra vidū bija populārākā "Spotify" lietotāju vidū Zviedrijā un Norvēģijā. "Electro-house" stilā ieturētais skaņdarbs ir palīdzējis Volkeram iegūt arī "Spotify" nomināciju "Spotlight 2016", kas nozīmē, ka viņš būs viens no tiem, uz kuriem šajā gadā tiks raidīti pasaules lielākā straumēšanas servisa starmeši. Laiks Alanu Volkeru ielaist arī vēso latviešu sirdīs.

2016, www.musicstories.lv.