Hollie Cook - "Twice" (2014)

Vīri, vēl viens mūsu bastions ir kritis! Nepietiek ar to, ka sievieši tagad drīkst balsot vēlēšanās, staigāt biksēs un vadīt auto, nu viņas arī ieņēmušas līdz šim izteikti vīrišķīgā mūzikas stila regeja troni! Pankgrupas "Sex Pistols" bundzinieka Pola Kuka meita Hollija ar savu otro (dažos avotos - trešo) albumu "Twice" metusi izaicinājumu pasaulei, kas līdz šim, nešaubīgi, bija bārdainu vīru amēbas formas cepurēs kompetences lauciņš. "Var jau būt, viņa ir panku godības meita, taču ar [albumu] "Twice" viņa ir iecementējusi savu statusu Apvienotās Karalistes regeja skatuvē," raksta Kanādas mūzikas portāls "Exclaim". Kas ir regejs? Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Jamaikā radies mūzikas paveids. Komplektā ar saulē izkaltētas marihuānas zelēšanu izraisa halucinācijas, kurās gandrīz vienmēr redzama sieviete ar trim lūpām vai Bojs Džordžs bez zoda. Vai šādā manierē pienākas dziedāt kārtīgai britu jaunavai (Kukas vaibsti gan nav izteikti eiropeiski)? Ej nu sazini! Viens gan ir skaidrs - "Twice" ir hipnotiska iedarbība. Ne tā kā aiz sajūsmas aktivizējas nesaturēšana, bet drīzāk plates monotonisms iemidzina. Rada, domājams, marihuānas zelēšanai līdzvērtīgu efektu - sākumā fui-pē-kaka, bet, kad kāds grib atņemt, par to var arī nogalināt!

2014, www.musicstories.lv

"First Aid Kit" - "Stay Gold" (2014)

Zviedru māsas Soderbergas (Söderberg) bija padsmitgadīgas tīnes, kad viņu koncertā, ovācijām skanot, publika cēlās kājās, Polu Saimonu ieskaitot. Kopš 2008.gada, kad Džoanna un Klāra jūtūbē ievietoja "Fleet Foxes" dziesmas "Tiger Mountain Peasant" brīvdabas versiju (žēl, ka tā koriģēta ar skaņas uzlabojumiem, tāpēc vairs neskan tik dabiski, nevar vairs arī sadzirdēt putnu treļļus, koku šalkoņu un vāveru purkšķus), "First Aid Kit" izdevis jau trīs studijas albumus. Amerika kasa aiz auss un prāto, kā tas nākas, ka no Eiropas popmūzikas citadeles Zviedrijas nāk mūzika, kas drīzāk iederētos Teksasas rančo zaļumballē. Māsas, kam bērnībā dziedāt baznīcas korī licies par garlaicīgu, atzīstas, ka viņu zināšanas par "pārējās pasaules popmūziku" ir visai aprobežotas, jo uzaugušas ar tēva - izbijuša mūziķa - mūzikas kolekciju, kas sastāvēja no "The Velvet Underground", "Television" un "T-Rex" ierakstiem. "Es domāju, ka tā kļūst aizvien populārāka," par kantrīmūzikas, kuras rāmjos ievieto arī "First Aid Kit", popularitāti Zviedrijā saka Džoanna. Sākot ar dueta otro plati "The Lion's Roar" (2012), producentu komandas māsu skanējumā kantrī bez žēlastības samaisījušas ar folku un popu. Grupas aktuālākajā albumā "Stay Gold" šis kokteilis vēl papildināts ar skaistiem stīgu mūzikas instrumentu aranžējumiem. Tāpēc šobrīd ielikt "First Aid Kit" kādos striktos stilu rāmjos jau kļuvis bezmaz neiespējami. Meitenes pieaug. Ne tikai pēc pases, bet arī mūzikā.

2014, www.musicstories.lv

Conor Oberst - "Upside Down Mountain" (2014)

Pirmais ieraksts kasetē, ko bērnībā savas dzimtās Omahas (ASV) ierakstu veikaliņā nopirka Konors Obersts (34), bija "The Cure" 1986.gada singlu kolekcija "Staring at the Sea". "Man vienkārši patika ["The Cure" solista] Roberta Smita balss. Tā vienkārši labi skanēja," 2008.gadā žurnālam "Rolling Stone" atcerējās Obersts. Izdevums Oberstu intervēja saistībā ar viņa projekta "Bright Eyes" aktivitātēm. Tieši pateicoties šai muzikālajai apvienībai, Oberstu pazīst vai visa pasaule. Bet viņa komponēšanas intensitāte un kapacitāte, acīmredzot, ir pārāk liela vienai grupai, tāpēc Obersts paralēli attīsta savu solo karjeru. "Upside Down Mountain" ir jaunākais Obersta izdotais darbs šajā ampluā. "Albums ir 55 minūtes vienkāršu stāstu, Obersta allaž atpazīstamā vokāla un visai daudz sirsnības," plates "Upside Down Mountain" apskatā atzīmē vietne "Absolutepunk.net". Savukārt žurnāls "Q" ir vēl lakoniskāks, sakot, ka "tēli un stāsti, ko Oberts ir ieskicējis, nekad vēl nav bijuši tik pilnvērtīgi realizēti." Vārds "stāsts" ir šo divu un vēl citu albuma "Upside Down Mountain" apskatu atslēgas vārds. Un dara to (stāsta) Obersts, krustojot visu savu elku labākās īpašības - Roberta Smita un Boba Dilana vokālu vidējo aritmētisko ar Leonarda Koena stāstnieka talantu un Nīla Janga skarbi pievilcīgo muzicēšanas manieri. 

2014, www.musicstories.lv

"Cherry Ghost" - "Herd Runners" (2014)

Ja mūzikas grupām, gluži kā cilvēkiem, izcelšanos varētu noteikt pēc siekalās vai puņķos atrodamā DNS, angļu "Cherry Ghost" analīžu rezultātos melns uz balta stāvētu rakstīts: "99,99% iespējamība, ka tēvs ir Nīls Hanons!" Hanons, saprotams, ir grupas "The Divine Comedy" līderis. Savukārt "Cherry Ghost" trešais albums "Herd Runners" ir atgriešanās laikā, kad Hanons vairāk eksperimentēja ar izteiktāku popmūziku - ap gadsimtu miju. "Cherry Ghost" līderi Saimonu Aldredu daži kritiķi sauc par "drausmīgi nenovērtētu komponistu", kurš turklāt neticot mīlestībai ("The Quietus"). No vienas puses, pareizi vien ir. Vismaz, kamēr iet Pasaules futbola čempionāts, normālam vecim ir tikai viena mīlestība - apaļa un nospārdīta. No otras puses... Fak, bet nav taču nekādas otras puses!... Rezumējot, "Herd Runners" - brīnišķīga popmūzika! Atslodze no sarežģītā.

2014, www.musicstories.lv

"Mimicking Birds" - "Eons" (2014)

Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad ir pilnīgi vienalga, kas to spēlē, no kurienes, kurš albums, kāpēc un vai vajadzēja vispār. Amerikāņu kvinteta "Mimicking Birds" jaunā plate "Eons" runā bez jebkādiem papildus paskaidrojumiem un norādēm. Sajūta, ka staigā pa pasaku mežu, ir klātesoša cauri visam albumam. "Eons" spēks ir daudzumā. Nemaz neķeries tai klāt, ja neesi gatavs to klausīties trīs četras reizes no vietas. Grupas līderis Neits Leisijs gluži kā ragana pasakā par Ansīti un Grietiņu ievilina savā piparkūku namiņā, bet tad iesloga tajā neuzmanīgos, nobaro un uz Ziemassvētkiem izvāra buljonā. Tāpēc - ar "Eons" jābūt uzmanīgam. Vai arī vienmēr jātur pa tvērienam kociņš, ko iedod raganai pataustīt, kad tā pārbauda, cik nobarots esi. Pārnestā nozīmē, protams. Starp citu, gandrīz viss šajā rindkopā ir pārnestā nozīmē. Gandrīz.

2014, www.musicstories.lv

"Echo & the Bunnymen" - "Meteorites" (2014)

1984.gada albumā "Ocean Rain" Īans Makalaks (55) dziesmā "The Yo-Yo Man" dziedāja: "Esmu jo-jo vīrs, vienmēr augšā un lejā." Un Liverpūles roka veterānu "Echo & the Bunnymen" priekšvīrs Makalaks ir tāds cilvēks, kurš savās dziesmās dzied, kā ir, nevis varētu būt. Ne velti viņa iesauka dažās aprindās esot "Mutīgais Maks" (Mac the Mouth). Jo runāt viņam patīk. Intervijā žurnālam "Paste" viņš pat aizrunājies tiktāl, ka ienīstot, ka kāds saka, ka viņš ir pats labākais, kas mūzikā jebkad bijis. Bet, ja "kāds saka, ka tavas dziesmas ir pašas labākās, tas ir pieņemami," par sevis slavināšanu saka Makalaks. Maija beigās pēc piecu gadu pauzes iznāca "Echo & the Bunnymen" divpadsmitais studijas albums "Meteorites". Skaidrs, ka 36 gadu pastāvēšanas laikā ne tikai Makalaks, bet visa grupa, kurā šobrīd muzicē vairs tikai divi dalībnieki no sākuma sastāva (Makalaks un ģitārists Vils Sērdžants), piedzīvojusi ne mazumu jo-jo lēcienu. Taču "Meteorites", pēc dažiem grupas mēģinājumiem pieskaņoties 21.gadsimta mūzikas tendencēm, atkal atgriež klausītāju pārbaudītās 80.gadu tā sauktās inteliģentās popmūzikas vērtībās, kuras visspilgtāk pārstāvēja, piemēram, "Simple Minds" vai "Suede", bet vēl desmitgadi iepriekš "Pink Floyd" (starp citu, tieši albuma tituldziesma atgādina Deivida Gilmora hipnotizējošos, kā ar miglu piesūcinātos klasiskos "Pink Floyd" skaņdarbus). "[Albumā "Meteorites" "Echo & the Bunnymen"] Atgriežas laikā, kad viņi bija labi," apgalvo interneta mūzikas žurnāls "Under the Radar". Un piebilst: "Bet dažreiz ar to nepietiek."

2014, www.musicstories.lv

Tori Amos - "Unrepentant Geraldines" (2014)

Ir ļaudis, kam dzīvē nav lielākas baudas kā vakarā pēc garas darba dienas ielikties siltā vannā un ar dibenu laist tajā burbuļus. Tas atslābina, atvieglo un noņem stresu. Tas vienmēr ir paredzami, un tieši tāpēc tik patīkami. Rudmatainā mācītājmeita Torija Emosa (50) ir līdzīgs gadījums. Nav ne jausmas, vai viņai tīk laist vannā burbuļus, bet ir pilnīgi skaidrs, ka Emosas kundze, vismaz savā mūzikā, ir pat ļoti prognozējama. Viņa pati saka, ka iepriekšējās tūres laikā 2009.gadā pamatīgi iztukšojusies un nācies meklēt sevī zināmus resursus, lai "atrastu jaunus mūzikas radīšanas ceļus". Sākot no plates "The Beekeeper" (2005), ja ne pat agrāk, visu Emosas albumu fonā allaž varēts dejot kādu palēnināta stila baletu vai atslābināties, guļot kaut vai tajā pašā sasodītajā vannā. Skaidrs, ka nupat iznākusī Emosas četrpadsmitā plate "Unrepentant Geraldines" šo tradīciju turpina. ""Unrepentant Geraldines", iespējams, ir Torijas Emosas labākā plate pēdējo desmit gadu laikā," kritiķu portālā "Metacritic" albumu komentē kāds no "privātajiem" apskatniekiem. "Pēc albuma sūd**nā noformējuma un neuzrunājošā pirmā singla ["Trouble's Lament"] esmu tomēr patīkami pārsteigts." Laikmetā, kad slavens var kļūt, ar peni uzgleznojot Vladimira Putina portretu, strīdēties par albuma noformējuma gaumi laikam ir lieki. Šoreiz svarīgāk, kas stāv aiz vāka. Un aiz tā stāv, piemēram, tāda dziesma kā "Wild Way". Burbuļi vannā ceļas kā nupat atkorķētā šampānietī. 

2014, www.musicstories.lv

Hamilton Leithauser - "Black Hours" (2014)

Pamatoti par vienu no interesantākajām Ņujorkas grupām atzītā "The Walkmen" pēc četrpadsmit gadu pastāvēšanas šobrīd atrodas, cerams, nelielā radošajā atvaļinājumā, taču tās dalībnieki savus instrumentus vadzī kāruši nav - basģitārists Pīters Bauers drīzumā izdos plati "Latin American Ficciones", tāpat basģitārists un ērģelnieks Valters Martins brīdi atpakaļ nodevis vērtējumam bērnu dziesmu izlasi "We're All Young Together", bet šis ir stāsts par "The Walkmen" galveno vīru Hamiltonu Laithauzeru. Jūnija sākumā iznāca viņa pirmais solo albums "Black Hours", ko daži mūzikas mediji centās pavilkt zem kādu laiku atpakaļ ļoti populārā "swing" stila deķa, kam nav nekāda sakara ar svingeriem, bet ir vistiešākais sakars ar Ameriku pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados (kaut gan viens, droši vien, neizslēdz otru). Pirms gadiem desmit piecpadsmit šajā modē iegrima gan Robijs Viljams, gan Rods Stjuarts, gan daudzi citi, daži no kuriem tā arī nav pamanījuši, ka laiki ir mainījušies. Iespējams, līdzīgs viedoklis par "Black Hours" radies, jo Laithauzers atklāti atzinis, ka masīvs spiediens plates radīšanai bijis, piemēram, Frenka Sinatras 1955.gada albums "In the Wee Small Hours", tāpat Sema Kuka 1963.gada "Night Beat" un vispār tā laika populārā mūzika. Bet, lai arī Laithauzers intervijā žurnālam "Paste" atzinis, ka centies albumu radīt muzikāli savādāku kā "The Walkmen", "Black Hours" ir baudāms identiski kā Laithauzera talanta izpausmes uz laiku pajukušajā grupā. Labs plāksteris līdz brīdim, kamēr "The Walkmen" atlabs. 

2014, www.musicstories.lv

Sharon Van Etten - "Are We There" (2014)

Pēdējos deviņus no savas dzīves trīsdesmit trim gadiem Ņujorkas Bruklinā dzimusī dziedātāja Šarona Van Etina pavadījusi diezgan skarbā stresā. Protams, dzeltenās preses pīlāri droši vien visu zina visos smalkumos, bet, kopumā ņemot, cik var saprast, stresa iemesls bijušas "ļaunprātīgas attiecības" ("abusive relationship", kā raksta mūzikas žurnāls "Uncut") un nopietnas veselības problēmas. Tāpēc Van Etinas jauno plati "Are We There" visi bez izņēmuma atzīst par viena cilvēka reālu ciešanu materializāciju vienpadsmit dziesmās, un par to bez kautrēšanās intervijās stāsta arī pati autore. Noskaņās tumšais "Are We There" ir Van Etinas ceturtais studijas albums un pirmais, kuru viņa pati producējusi. "Es patiešām ceru, ka kāds uzliekot manu ierakstu, to patiešām arī sadzirdēs," saka pati Van Etina. "Are We There" nav vienkārši jāklausās, tajā ir jāieklausās. Un droši vien šis tas arī jāiemācās. Jo plate beidzas ar teju nolemti optimistisku dziesmu "Every Time the Sun Comes Up", ko Van Etina, starp citu, sarakstījusi, esot pilnīgā "pālī".

2014, www.musicstories.lv

"Kaiser Chiefs" - "Education, Education, Education & War" (2014)

Izņemot debijas plati "Employment" (2005), angļi "Kaiser Chiefs" visus savus albumus izvilkuši ar vienu dziesmu: "Yours Truly, Angry Mob" (2007) stutēja jestrā "Ruby", visnotaļ blāvās plates "Off with Their Heads" (2008) viena no retajām klausāmajām dziesmām bija "God Days Bad Days" (labi, vēl bija liderīgi nenopietnā "Tomato in The Rain"), bet nākamais ripulis "The Future Is Medeaval" (2011) vispār neizgaismojās pie apvāršņiem. Nebija jābūt dakterim Hausam, lai noteiktu diagnozi - "Kaiser Chiefs" ir jāsaņemas. Un viņi to ir izdarījuši savā piektajā studijas albumā ar neviennozīmīgo nosaukumu "Education, Education, Education & War". Lai arī, pavirši uzmetot ausi, varētu šķist, ka arī šī ir vienas dziesmas ("Coming Home") plate, un, iespējams, tā arī ir, šis vismaz šķiet cerīgs "Kaiser Chiefs" atspēriens lēcienam ārā no bezdibeņa, kurā grupa bija nokļuvusi. Piesaistījuši jaunu dziesmu līdzautoru Freizeru Smitu (piepalīdzējis Adelei dziesmā "Set Fire to The Rain", Džeimsam Morisonam "Broken Strings, Nellijai Furtado "End of The World" un daudziem, daudziem citiem) un nomainījuši bundzinieku, "Kaiser Chiefs" ir gatavi celties kā Fēnikss no pelniem. Vai kā sauca to degošo līkknābi?

2014, www.musicstories.lv

"R.E.M." - "Unplugged: The Complete 1991 and 2001 Sessions" (2014)

Šķirstot fotoalbumu, kurā no katras bildes uz tevi raugās kāds tuvs, bet aizgājis cilvēks, ir smagi. Un tajā pašā laikā - neizskaidrojami patīkami. Jo šeit viņš ir - kopā ar visām atmiņām, kas ir nesaraujamas. Kopā ar ilūziju, ka nekur tālu jau aizgājis viņš nav, ja reiz, kaut tikai caur foto, bet varam joprojām ielūkoties tam acīs. 2011.gadā šādi aizgāja astoņdesmito un deviņdesmito gadu viena no tā sauktajām likteņgrupām "R.E.M.". Paaudze, kas pretējā dzimuma lūpkrāsu pirmo reizi nogaršoja, spaidoties pie tādām dziesmām kā "(Don't Go Back To) Rockille", "The One I Love", "Stand", nemaz nerunājot par "radioskonto" veidīgo staciju nošļurinātajiem gabaliem kā "Man on the Moon", "Losing My Religion" un "Everybody Hurts", pēkšņi sajutās kā zaudējusi tuvu cilvēku. Vai pat kādu funkcionāli svarīgu ķermeņa daļu! Maiks Staips gan pāris plates "pirms beigām" bija brīdinājis, ka "R.E.M." leģendai varētu arī likt punktu. Bet vairums to uztvēra kā gražīgas vecmeitas flirtu ar katoļu mācītāju savas labākās draudzenes kāzu ceremonijas laikā, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Taču tā patiešām notika. "R.E.M." Latvijā, šķiet, koncertējusi divas vai trīs reizes, tāpēc mūspuses ļaudīm ir labā atmiņā brīnišķīgā atmosfēra grupas koncertos. Tagad, 2014.gadā, "R.E.M." cienītājiem ir kārtējā iespēja ienirt atmiņās. Divas plates zem viena nosaukuma "Unplugged: The Complete 1991 and 2001 Sessions" nāca klajā šā gada aprīlī, un tajās ir pa vienam, attiecīgi, 1991. un 2001.gada "MTV Unplugged" koncertam. Ar desmit gadu intervālu. "R.E.M." ražīgāko desmit gadu intervālu.

2014, www.musicstories.lv

"Santana" - "Corazón" (2014)

Lai arī Meksikā dzimušā, bet ASV dzīvojošā ģitārspēles virtuoza Karlosa Santanas (66) daiļrade dalās divās nosacītās daļās - kā solo māksliniekam un kā grupas "Santana" dalībniekam -, ir skaidrs, ka visur, kur šobrīd jau sirmām cirtām rotātais vīrs pieķeras, var sagaidīt neiztrūkstošo "latinos" ritmu sintēzi ar emocionālu, blūza mīlestības pārņemtu ģitārspēli un pārliecinošu kāpšanu pāri visām mūzikas stilu robežām. "Corazón" ir grupas "Santana" divdesmit pirmā plate, un tā turpina jau gadiem ilgušo Santanas kooperāciju ar dažāda izmēra un žanru zvaigznēm. Sākot ar Boba Mārlija vecākā puikas Zigija kopprojektu dziesmā "Iron Lion Zion", kurā regeja gars burtiski sprakšķ no visām vīlēm, turpinot ar amerikāņu repera "Pitbull" pukošanos dziesmas "Oye como va" 2014.gada versijā un noslēdzot ar argentīniešu popzvaigznes Djego Toresa saldi, bet tajā pašā laikā vitāli svaigi noskandēto "Amor Correspondido". Šo zelta āderi - sadarbību ar skaļiem vārdiem, organiski iekļaujoties popmūzikas Olimpa starmešos - Santana ir uzķēris, un tā strādā. Turklāt - abos virzienos.

2014, www.musicstories.lv

"Kent" - "Tigerdrottningen" (2014)

Kad vējš pūš no Ziemeļiem, galvā jāmauc silta cepure, lai nesavelk krustus. Savukārt, kad mūzika nāk no Ziemeļiem, jābūt gatavam sagaršot to dīvaino tuvības sajūtu, kas allaž rodas, ieskanoties kaut kam, kas tapis tepat ap Baltijas jūru. Jo tāpat kā visiem jūras krastā dzīvojošajiem zeķes ož pēc zivīm, arī mūzikas sajūta, tīri ģenētiskā līmenī, mums ir līdzīga. Zviedru "sintī-rok-popa" kvartets "Kent" neļaus sameloties. Grupas vienpadsmitais albums "Tigerdrottningen" gan brīžiem izklausās kā speciāli radīts Eirovīzijas konkursam, taču tas tikai tā šķietami - šim bārdaino dāmu konkursam "Kent" ir par smalku, jo viņu dziesmās ļoti liela nozīme ir šķietamiem sīkumiem. Piemēram, kaiju kliedzieniem, dažādiem interesantiem ritma risinājumiem, arī instrumentu un vokāla saspēlei. Ziemeļu izcelsmi nodod solista Joakima Berga "sigurrosiskā" dziedāšanas maniere un albuma kopējā atturība, neuzbāzība. "Simmaren" ("Peldētājs"). Tā būtu atbilde uz jautājumu, ar kuru dziesmu sākt albuma "Tigerdrottningen" un vispār grupas "Kent" iepazīšanu.

2014, www.musicstories.lv

Lykke Li - "I Never Learn" (2014)

Par zviedru šā brīža popmūzikas princesi dēvētā Lykke Li, kura gan jau kādu brīdi radoši izpaužas Losandželosā ASV, laidusi klajā savu trešo albumu "I Never Learn". Kā viņa pati iepriekš stāstījusi mūzikas žurnālam "NME", ar "I Never Learn" noslēgsies trīs albumu triloģija (pirmie bija "Youth Novels" (2008) un "Wounded Rhymes" (2011), kas veltīta "divdesmitgadnieces mīlestības un sevis meklējumiem." Lai arī Lī joprojām iekļaujas šajā vecuma kategorijā - viņai ir 28 -, acīmredzot līdz trīsdesmitajai jubilejai viņa nolēmusi klusēt. Un tas būtu tikai loģiski, jo albums "I Never Learn" tapis uz aizlauztas sirds drupām. Pēc "lielākās šķiršanās savā mūžā" Lī no dzimtās Zviedrijas devās uz pieminēto Losandželosu, kur divu ar pusi gadu laikā tapa šis personīgais un smeldzīgais albums. Cik vieglprātīga un mazliet agresīva Lī bija savā debijas platē "Youth Novels", tik nosvērta, pārdomu pilna un intīmiem noslēpumiem piesātināta ir "I Never Learn" noskaņa. Paņemam biezo grāmatu, kas sīkiem burtiņiem pierakstīta ar vārdiem un uzvārdiem, sameklējam pirmo brīvo laukumiņu (tas noteikti būs pie beigām), un ierakstam vārdus "Lykke Li". Tad aizveram grāmatu ciet un vēlreiz izlasām tās virsrakstu, zelta burtiem iespiestu: ''Mūzikas ģēniji, ko par tādiem padarījusi salauzta sirds." Ak tu, vecais perdeli Amor, ko gan mēs bez tevis darītu?

2014, www.musicstories.lv