20 albumi, kas bija jānoklausās 2014.gadā

Divdesmit albumu saraksts, kas bija jānoklausās šajā aizejošajā 2014.gadā. Kā vienmēr, numerācijai nav nozīmes. Visu izsaka patikšana kopumā. Ja tomēr kaut kādi ekstrēmi ir jāizceļ, tad par gada, nosacīti, neveiksmi jāatzīst "U2" jaunā plate "Songs of Innocence" (un ne tik daudz muzikāli, cik tā mērkaķošanās ar "iTunes" bezmaksas promociju, kas kaut kā iekšēji uzreiz lika platei devalvēties), savukārt laikam jau neviens vairs negaidīja, ka padsmit gadus pie sienas karājusies bise ņems un atkal izšaus. Un izšaus kā lielgabals! Tas par Deimienu Reisu. "U2" tautieti, starp citu. 

1. Leonard Cohen - "Popular Problems" (2014)

Kanādiešu mūzikas leģendai bija plāns, un viņš to īstenoja. Nosvinējis savu astoņdesmito dzimšanas dienu, Leonards Koens devās pie miera, lai jau nākamajā dienā pamostos pasaulē, kura skandē viņa jaunāko, lielā slepenībā ierakstīto albumu "Popular Problems". Atšķirībā no Koena iepriekšējās plates "Old Ideas" (2012), šo pat var nosaukt par dzīvespriecīgu.

2. "Real Estate" - "Atlas" (2014)

Pārblīvētas ar nostaļģiju un ilgām. Tā Ņūdžersijas (ASV) kvinteta "Real Estate" trešā albuma dziesmas aprakstījis žurnāls "Clash Music". Drīzāk gan jāsecina, ka Martins Kortnijs ar kolēģiem ir izauguši no bērnu bikšelēm, radot albumu, kas pat skarbiem vīriem liek noraust pa asariņai. Citiem neredzot, protams. Jo kārtīgs vecis jau nemazgājas un neraud.

3. Beck - "Morning Phase" (2014)

Beka Hansena atgriešanās pēc piecu gadu pārtraukuma nesusi sev līdzi daudzas pārmaiņas un lūzuma punktus. "Morning Phase" ir tik netipisks Bekam, ka tagad tā publika, kam viņš iepriekš ne visai patika, to teju dievina, savukārt vecajiem Beka faniem no degunu raucīšanas ap tiem jau izveidojušās papildus krunkas.

4. "Elbow" - "The Take off And Landing of Everything" (2014)

Var mainīties gadalaiki, valstu robežas, valdības un Eirovīzijas dalībnieku dzimumi, bet ir tikai viena patiesība, kas pastāvēs mūžīgi kā akmenī iekalta: ""Elbow" ir dievu mūzika!"

5. "Wild Beasts" - "Present Tense" (2014)

"Es domāju, ir neiespējami radīt ko labāku par ["Wild Beasts" iepriekšējo albumu] "Smother", bet es kļūdījos," daloties iespaidos par angļu kvarteta jauno albumu "Metacritic" vietnē sajūsmu izrāda kāds grupas fans. Viss ir relatīvs, reiz atklāja Einšteins. Un "Present Tense" tiešām ir "Wild Beast" labākais albums. Relatīvi, protams.

6. "The Gloaming" - "The Gloaming" (2014)
Ķeltu un īru tautu mūzikas kodēts albums. Noskaņai un pārdomām. Klausāms vienatnē. Palīdz atrast sevī laimes robežu. Un, ja šī robeža ir iezīmēta, "X" stundā ir vieglāk izšķirties, uz kuru pusi sperams solis. Maģisks albums.

7. Damien Rice - "My Favourite Faded Fantasy" (2014)

"Kas var būt labāks par šo?!" teica Mārtiņš Rītiņš un izcepa kotletēs vārnu. Tāpat var izsaukties arī par īru zēna Deimiena Reisa trešo albumu "My Favourite Faded Fantasy". Pēc loģikas Reisam karjera būtu jābeidz, jo radīt ko labāku par šo - vai tas maz ir iespējams? 

8. Damon Albarn - "Everyday Robots" (2014)

Lai ko darītu Deimons Albarns, tas strādā! Bija "Blur", bija "Gorillaz", abi teju ikonu statusā. Nu, pēc 25 mūzikā pavadītajiem gadiem, Albarns nāk ar savu pirmo solo albumu "Everyday Robots". Ja tu lasi "Rīgas Laiku" un neskuj vāverīti, šī plate ir domāta tev! (Pēdējais teikums ir pārfrāzēts kāda pazīstama latviešu režisora izteikums).

9. Ben Watt - "Hendra" (2014)
Dueta "Everything but the Girl" viena no pusītēm Bens Vots pēc 31 gada pārtraukuma izdevis savu otro solo albumu. Kā saka mūzikas žurnāls "Q Magazine", "Hendra" ir "nobriedušas pārdomas par atmiņām un zaudējumiem." Uzskatāms piemērs viena konkrēta mūziķa evolūcijai.

10. Lykke Li - "I Never Learn" (2014)
Teju visā pasaulē dzīvojusī zviedru meitene Li ar salauztu sirdi krūtīs radījusi smeldzīgu popdziesmu kolekciju. Iespējams, personīgākais 2014.gada albums.

11. Paul Heaton & Jacqui Abbott - "What Have We Become?" (2014)
Britu "The Beautiful South" deviņdesmito gadu balsis Pols Hītons un Džakija Abota atgriežas jaunā kopdarbā. Kurš teicis, ka nevar divreiz iekāpt vienā upē un nevar divreiz piečurāt vienas zeķbikses. Var! Un kā vēl var! 

12. "The Horrors" - "Luminous" (2014)
Evolucionējot no spurainiem panciņiem līdz stadionu grupai, briti "The Horrors" laiduši klajā, iespējams, savu liktenīgāko albumu, pēc kura daļa fanu šo uzskata nevis par evolūciju, bet kapitulāciju komercijas priekšā, bet cita daļa, domājams, skaitliski daudz lielāka, pateicoties "Luminous", ir piedzīvojuši savu 2014.gada lielāko atklājumu.

13. "LIGHTS" - "Little Machines" (2014)
Kādreiz viņas vārds bija Valērija Poksleitnere, tagad "LIGHTS". Savu skatuves vārdu Valērija pieņēmusi pavisam oficiāli, ar visiem papīriem. Viņas trešais albums "Little Machines" ir neuzbāzīgas popmūzikas labs paraugs, kādu patiešām nav milzum daudz. 

14. "Coldplay" - "Ghost Stories" (2014)
Krisa Mārtina pēcšķiršanās rētu aplaizāmais albums. Šķiet, pirmais tik izteiktais "Coldplay" konceptalbums. Šoreiz par pagātnes rēgiem, kas nekur nepazudīs arī nākotnē. Ierasti jau tā emocionāli atklātais Mārtins platē "Ghost Stories" izģērbj sevi pilnīgi un galīgi. 

15. "Swans" - "To Be Kind" (2014)
Ļaudīm, kam garšo visas putras, ir vienalga, kādu ēst - vai tā auzu pārslu, vai mannā, vai varbūt vārīta no cirvja kā tajā pasakā. "Swans" cienītājiem ir vienalga, kuru grupas albumu klausīties - tie visi noved nirvānai līdzīgā stāvoklī. Bet, ja ir kaut kas jauns, protams, padod šurp arī to! 2014.gadā šie nirvānisti no saviem "Swans" sagaidīja ko jaunu.

16. "Broken Records" - "Weights & Pulleys" (2014)
Līdz sešu vīru orķestrim izaugušais skotu "Broken Records" savā trešajā albumā demonstrē meistarību, kas liek kapitulēt pat vislielākajiem skeptiķiem. Par skotu "Arcade Fire" dēvētie puikas ir radījuši emocionāli trauslu, bet instrumentāli ļoti bagātu plati.

17. Joe Henry - "Invisible Hour" (2014)
Tas ir tikai laika jautājums, kad katrs "Invisible Hour" klausītājs aizdomāsies: "Kas es esmu? Ko es te daru? Un cik, galu galā, ir pulkstenis?". Jo Džo Henrijs savā platē ir iekodējis teju visus pasaules neatbildamos jautājumus. Un tieši tāpēc plate "Invisible Hour" ir klausāma atkal un atkal, pēc beidzamās reizes saprotot, ka saprotams nav nekas, un atkal jāsāk viss no gala. Šo albumu ir jāēd kā maizi. 

18. "Spoon" - They Want My Soul" (2014)
Brits Daniels, grupas "Spoon" līderis, pusaudžu gados ļoti baidījās kļūt vecs, jo uzskatīja, ka "cilvēki virs 30 vienkārši neeksistē." Tagad, kad viņam pašam jau 43, Daniels savas bailes sasit lupatās, pierādot, ka ar katru jaunu "Spoon" albumu viņš sasniedz virsotnes, kuras iepriekš šķita, "vienkārši neeksistē."

19. Luke Sital-Singh - "The Fire Inside" (2014)
Šis jauneklis ir viens no "BBC" konkursa "Sound of 2014" finālistiem, kas galveno balvu gan neieguva. Tomēr viņš ieguva ierakstu līgumu un tika pie debijas plates "The Fire Inside". Tas ir dīvains ieraksts. Jo Luks Sitals-Sings savā raudoša suņa balsī spēj pat iedvesmot. Neizskaidrojami, bet spēj.

20. "Pink Floyd" - "The Endless River" (2014)
Angļu mūzikas grandu atvadu albums, veltījums pirms sešiem gadiem mūžībā aizgājušajam "Pink Floyd" taustiņinstrumentālistam Ričardam Raitam, kurš platē dzirdams grupas pēdējās koncerttūres 1994.gadā veiktajos ierakstos un vienā ierakstā no 1969.gada. Pagātne savijas ar šodienu. Palikušie palīdz aizgājušiem, kopā radot pilnīgi jaunu plati. "Šī ir pēdējā iespēja dzirdēt viņu [Raitu] spēlējam kopā ar mums," saka viens no palikušajiem Deivids Gilmours.

2014, www.musicstories.lv

20 dziesmas, kas bija jānoklausās 2014.gadā

Šeit 20 dziesmas, ko it kā nebūtu bijis slikti noklausīties 2014.gadā. Bez norādēm, kura labāka, kura sliktāka. Bez spaidiem un viltus. Bez zemtekstiem un intrigām. Vienkārši divdesmit dziesmas, vienkārši Mūzika - iespējams, patiesākais, kas mums visiem šajā dzīvē pieejams.

1. Foy Vance - "Regarding Your Lover" ("Joy of Nothing", 2013)

Ziemeļīrs Fojs Vānss kādā filmā varētu spēlēt Čapājevu - ūsas viņiem abiem vienādas. Bet īstenībā viņš komponē un izpilda mūziku, kas dvēselei un garam liek kapitulēt pār prātu un aprēķinu. "Regarding Your Lover" ir mīlas balāde ar tādu spēku, kas var izstumt no vietas par vislielāko ledusskapi ar divām saldētavām.

2. Warren Zevon - "Hasten Down the Wind" ("Warren Zevon", 1976)

It kā jau aizejošais nebija nekāds popmūzikas meistara Vorena Zīvāna (1947-2003) jubilejas gads, taču kaut kā sanāca paķidāt šī vīra biogrāfiju, un šādi izziņas procesi allaž nes jaunas atklāsmes. Un svarīgākā no tām Zīvāna gadījumā: kā līdz šim bija iespējams dzīvot, nepazīstot viņa mūziku?! "Hasted Down the Wind" ir lieliska balāde no Zīvāna paša vārdā nosauktās 1976.gada plates.

3. "Aquilo" - "You There" ("Aquilo", 2014)  

Angļu duets "Aquilo", tā kā mazliet nervozējot, laiž klajā vienu singlplatīti pēc otras (labi, labi, tās viņiem ir tikai divas), bet uz lielo plati sataisīties vēl nespēj. Žēl, jo Toma Haiema un Bena Flečera debijas singls "You There" kā pērtiķis ar savu sarkano luksofora dibenu signalizē, ka pie šādas mūzikas visiem būs apstāties un garām pabraukt tai nevarēs.

4. "Franz Ferdinand" - "The Universe Expanded" ("Right Thoughts, Right Words, Right Action", 2013)

Vienam otram (ar pirkstiem rādīt nav pieklājīgi!) vajadzēja sagremot trīs, lai caur ceturto ieraudzītu ģēniju. Protams, tie trīs un četri ir albumi, bet ģēniji ir skoti "Franz Ferdinand". "The Universe Expanded" no viņu vēl pērnā gada plates ietver sevī visu, kas dziesmai pienākas - melodiju, intrigu, kāpinājumu, kulmināciju un tad slapju svītru aiz katra viena klausītāja.

5. "Wye Oak" - "Before" ("Shriek", 2014) 

Aizejošā gada lielākā nolaidība ir tā, ka neizdevās, kā nākas, iedziļināties amerikāņu dueta "Wye Oak" jaunajā albumā "Shriek". Iedziļināšanās allaž apstājās pie plates ievadošās dziesmas "Shriek", jo to nekad nevarēja noklausīties vienu reizi, tā bija jāklausās desmitiem un desmitiem reižu!

6. "Future Islands" - "Seasons (Waiting for You)" ("Singles", 2014)

Viens no aizejošā gada atklājumiem Baltimoras (ASV) trio "Future Islands". Modernais disko ir augšāmcēlies!

7. Tori Amos - "Wild Way" ("Unrepentant Geraldines", 2014)

Torijas Emosas plates vienmēr labi noderējušas miega zāļu vietā (ne vienmēr sliktā nozīmē), taču dažus pēdējos albumu, šķita, viņa izdod "pēc līguma", nevis "kad mūza sauc". Emosas kundzes jaunā plate ir savādāka. Protams, pie tās atkal var aizmigt. Taču tā, šķiet, kā vecos, labos laikos atkal radīta, esot uz viena viļņa ar kaut ko līdzīgu mūzai. "Wild Way" ir visa albuma esence.

8. Israel Nash - "Woman at the Well" ("Israel Nash's Rain Plans", 2013) 

Nav pat svarīgi, kas ir Izraēls Nešs. Nav svarīgi, vai tas ir viņa pseidonīms vai īstais vārds. Vēl mazāk svarīgi ir fakti par vietām topos, albumu skaiti un jebkas cits, ko saistībā ar šo vīru var izteikt skaitļos. Daudz svarīgāk ir piefiksēt, vai cilvēks, klausoties Neša dziesmu "Woman at the Well", šūpojas tādā pašā labsajūtā kā kobra tās jocīgās taurītes pavadījumā. Ja nē, tas vispār nav cilvēks.

9. Sturgill Simpson - "The Promise" ("Metamodern Sounds in Country Music", 2014) 

Nesen kāda pazīstama psihoterapeita spriedelējumi, ka patiesībā nav nemaz slikti papliķēt sievu, ja viņa nepienes čības un neizlaiza vīra izēsto zupas šķīvi, vispār nekad netiktu uzrakstīti, ja visiem vīriem būtu TĀDA balss kā Amerikas kantrī dziedātājam Stērdžilam Simpsonam. Lai arī aizraušanās ar kantrīmūziku patiesībā ir diagnoze, Simpsona jaunā albuma nosaukums vien jau liecina, ka viņam ir kāds plāns šo stilu modernizēt. Jēziņ, ja līnijdeju pulciņā dejo pie tādām dziesmām kā "The Promise", steigšus jāiet pensijā un jāšūpojas garajā dejotāju rindā no rīta līdz vakaram!

10. "Low Roar" - "Nobody Loves Me Like You" ("0", 2014)

Pēc no kājām gāzošās debijas 2011.gadā islandieši "Low Roar" atgriezušies krietni piezemētāki un nobriedušāki. Albums "o" varbūt arī vairs nesola to emociju gammu, ko bija spējīgs sniegt tā priekšgājējs, taču tas nenoliedzami ir mūzikas pasaulē atzīmējams notikums.

11. "Bleachers" - "Wild Heart" ("Strange Desire", 2014)

Popa spīdekļu grupas "fun." ģitārista Džeka Antonofa blakusprojekts, kam ir visas izredzes būt dzīvotspējīgākam par, tā teikt, "mātes grupu". Nu vismaz jācer, ka pie šī, pat par pārsteigumu "fun." biedriem, izdotā albuma viss tikai sāksies. 

12. "Yes" - "Believe Again" ("Heaven & Earth", 2014)

Leģendārā Londonas roka apvienība "Yes" šogad atzīmēja savas pastāvēšanas 46.gadadienu, lai arī no dibinātājiem tajā spēlē vairs tikai basģitārists Kriss Skvairs. Kā teicis mūsu basgalvainais ģēnijs ar bārdiņu: "Pastāvēs, kas mainīsies!". To tad arī grupa "Yes" nekad nav pārtraukusi darīt. Viņu "21.gadsimta albumu "Heaven & Earth" ievada dziesma "Believe Again". Lai dies' nogrābstās kādam septiņdesmito gadu hipijam šajā saldajā popā atpazīt tos čaļus, kas toreiz, kad debesis bija zilākas, bet zālīte lētāka, vienu albumu varēja izdot ar divām pusstundu garām dziesmām, kurās pat lāga nebija nedz pantu, nedz piedziedājumu. 

13. Hozier - "Take Me To Church" ("Hozier", 2014) 

Kādam (starp citu, joprojām nenoskaidrotam) anonīmam lietotājam likās, ka video par antigeju protestiem Krievijā vispiemērotākā fona mūzika ir tolaik nevienam nezināmā īra Endrjū Hoziēra Bērnsa dziesma "Take Me To Church". Šādas kombinācijas klips tika izveidots un ievietots jūtūbē, un ar vidējo ātrumu 10 000 skatījumu stundā Hoziērs kļuva par kulta personu burtiski dienas laikā. 

14. Luke Sital-Singh - "Nothing Stays the Same" ("The Fire Inside", 2014)

Jauna un talantīga zvaigzne pie raibajām britu popmūzikas debesīm. Lūks Sitals-Sings, šķiet, savas dziesmas teju vai fiziski izveido no sviedriem, puņķiem un sēru korķa, jo, klausoties 27- gadīgā jaunekļa debijas albumu, neatstāj sajūta, ka tajā viss ir īsts un no paša Sitala-Singa veidots.

15. Sinead O'Connor - "Take Me to Church" ("I'm Not Bossy, I'm the Boss", 2014)

Šaineda Okonora jau otro albumu pēc kārtas turpina spridzināt tiltus, kas savienoja viņas pagātni ar tagadni. Publiski pārdzīvojusi personīgās krīzes, viņa ir radoši tik spēcīga, kā nekad agrāk. Un noslēpums tam esot Okonoras kundzes pirms gadiem pieciem pieņemtais lēmums tikai pašai komponēt dziesmas saviem albumiem. 

16. Adam Cohen - "We Go Home" ("We Go Home", 2014)

Protams, līdz papus sasniegumiem Ādamam Koenam vēl ir kur tiekties un tiekties, taču tāpat kā papus, kas, starp citu, ir Leonards Koens, Ādams šogad nevarēja vairs klusēt un izdeva jaunu albumu "We Go Home". Nu neiet jau viņam viegli. jo to papu droši vien kabina priekšā un pakaļā. Bet viņi atšķiras - ja ar papus platēm var vakarā likt visus gulēt, tad dēla albumus var izmantot modināšanai. Bet vispār dažreiz radurakstus labāk nezināt. 

17. Damien Rice - "Colour Me In" ("My Favorite Faded Fantasy", 2014)  

Šis ir negodīgi pret pārējām Deimiena Reisa jaunās plates dziesmām, bet vismaz viena šajā sarakstā bija jāieliek, un tas gods ticis skaņdarbam "Colour Me In". Kad ārā ir pilnmēness un tumšā mežā gaudo vilks, ieklausies vērīgāk - iespējams, tas nemaz nav vilks, bet gan kāds aizrautīgs Reisa klausītājs, kurš cenšas izdziedāt līdzi šo "Colour Me In" himnu.

18. Robin Gibb - "Days of Wine and Roses" ("50 St.Catherines Drive", 2014)

Robins Gibs jau divus ar pusi gadu nav mūsu vidū, taču tikai šajā rudenī klajā nāca viņa iepriekš neizdotu dziesmu albums "50 St.Catherines Drive". Albumā iekļautās dziesmas ierakstītas no 2007.gada līdz Giba nāvei. "Days of Wine and Roses" viņš bija iecerējis kā savas jaunās plates pirmo singlu...

19. Ed Sheeran - "Thinking Out Loud" ("X", 2014)

Nav jābūt dullai tīnei, lai, izdzirdot pa radio Edu Šīranu, gribētos ieskaut vaidziņus plaukstās un sajūsmā skaļi spiegt. Par to nevajag uztraukties, tas ir normāli. Tā dara gan mājsaimnieces, gan santehniķi, par Saeimas deputātiem un proktologiem nemaz nerunājot. Jo Eds Šīrans ir baigā topā, un, kas interesanti, atšķirībā no pārējiem, kurus izdzirdot spiedz, Šīrans ir patiešām labs. Ak jā, un nedrīkst aizmirst, ka 16.februārī visi spiegs Rīgā.

20. "Coldplay" - "True Love" ("Ghost Stories", 2014)

Viena no Krisa Mārtina "Spoku stāstu" centrālajām dziesmām. Varētu pat teikt, visa albuma noskaņas turētāja. "Ghost Stories" vispār ir dīvaina plate, un, iespējams, pēc daudziem gadiem, apkopojot visu "Coldplay" devumu, tieši šis albums izrādīsies atzīstams par grupas pašu labāko.

2014, www,musicstories.lv

Joe Cocker (1944-2014)

2014, www.musicstories.lv

"The Smashing Pumpkins" - "Monuments to an Elegy" (2014)

Deviņdesmitajos klausīties "The Smashing Pumpkins" bija teju reliģija, un ja tu to nedarīji, noteikti netiki ieskaitīts sabiedrības segmentā, kuru mūsdienās dēvē par hipsteriem. Tolaik tāda nosaukuma nebija, tāpēc visus mūzikas klausītājus Latvijā iedalīja vienkārši divās daļās - tajos, kam patīk "Līvi", un tajos, kam "Līvi" ne visai. Un tieši šajā otrajā grupā esošie identificējās ar Billija Korgana murrājošās balss un "The Smashing Pumpkins" instrumentu sintēzi. Tolaik šis amerikāņu alternatīvās rokmūzikas kolektīvs bija ikonas statusā ar ļoti labiem albumu pārdošanas rezultātiem (1995.gada albums "Mellon Collie and the Infinite Sadness" ASV ieguva desmitkārtīgu Platīna diska statusu!). Un tad Korgana kungs sāka eksperimentēt, kas noveda pie tā, ka par kolektīvu šajā gadsimtā tapa runāts samērā maz, lai arī kopš 2000.gada "The Smashing Pumpkins" izdevusi piecas plates.

Šā gada pavasarī grupa paziņoja, ka ir noslēgusi līgumu ar ierakstu kompāniju "BMG" par divu nākamo albumu izdošanu. Pirmais no tiem nu ir nācis klajā. "Monuments to an Elegy" iznāca decembra sākumā. No eksperimentu laboratorijām Korgans ir atgriezies sagremojamākos līmeņos. ""Monuments [to an Elegy]" šķiet vairāk popmūzikas ieraksts, un uz to Korgans ir [visu laiku] gājis," kritiku vietnē "Metacritic" savas domas izsaka kāds klausītājs. Viņš ir akceptējis "The Smashing Pumpkins" jauno virzienu mūzikā. Katrs, protams, var darīt un domāt domas, kādas vien vēlas. Taču nevar noliegt, ka "Monuments to an Elegy" ir pirmais "ķirbīšu" albums, uz kuru, atvainojos, reāli stāv! Spalvas uz muguras. 

2014, www.musicstories.lv

"TV on the Radio" - "Seeds" (2014)

Kanādas (laikam jau) ietekmīgais mūzikas interneta medijs "Exclaim" raksta, ka kolektīva "TV on the Radio" jaunā plate "Seeds" ir lieliska, no divām pusēm skatoties. No vienas puses, tās muzikālās kvalitātes ir spējīgas piesaistīt grupai pilnīgi jaunus fanus, tādus, kas par šo Ņujorkas (ASV) kvartetu ne ausu galā vēl nav dzirdējuši. No otras puses, "Seeds" neliks vilties arī "TV on the Radio" jau uzticamajiem klausītājiem. ""Seeds" par visiem 1000% nav viņu labākais darbs, bet tālu no tā nav," piebalso "Q Magzine". Ir tas teiciens par pārlēkšanu sunim un tad viņa astei. Tad lūk, pēc "Seeds" noklausīšanās ir tāda sajūta, ka nu ir pārlēkts arī astei, ja par suni pieņem visu to albumu kopumu, kas bija jānoklausās šajā 2014.gadā.

2014, www.musicstories.lv

Glins Džonss atklāj mūzikas stāstu otru pusi

Glins Džonss (72) ir viens no pieredzes bagātākajiem popmūzikas producentiem, kura aizbilstamo listē ir ne vien "The Beatles", "The Rolling Stones" un "The Eagles", ne vien "The Who", "Led Zeppelin" un "The Clash", bet vēl daudzas, daudzas citas mūzikas zvaigznes. Viņa pirmais producētais bija "Steve Miller Band" 1968.gada debijas albums "Children of the Future", bet vēl dažus gadus atpakaļ Džonss strādāja pie "Band of Horses" un Raiena Adamsa platēm. Viņš arī izstrādājis īpašu bungu ierakstīšanas metodi, kuras būtība slēpjas pēc pareizas shēmas novietotos mikrofonos. To tā arī sauc par "Glina Džonsa metodi", un to mūsdienās praktizē vai visas profesionālās ierakstu studijas. 

Protams, diendienā esot blakus tādām slavenībām, ar tām komunicējot vai vienkārši esot kāda strīda vai diskusijas lieciniekam, ar gadiem rodas apziņa, ka varbūt dažas no lietām būtu jādara zināmas arī pārējai pasaulei. Un pirms mēneša, 13.novembrī, izdevniecība "Blue Rider Press" laida klajā Džonsa sarakstīto atmiņu grāmatu "Sound Man". Tajā ir aprakstīti producenta piedzīvojumi ierakstu studijā un, kā jau minēts, atklātas dažas līdz šim plaši nezināmas popmūzikas vēstures aizkulises.

DILANA SAPNIS APVIENOTIES AR BĪTLIEM UN ROLLING STONES

1969.gada nogalē dziesminieks Bobs Dilans tā starp citu aprunājies ar bītlu Džonu Lenonu, un šīs sarunas laikā licis viņam priekšā ideju ierakstīt kopīgu albumu - Dilans, "The Beatles" un "The Rolling Stones". "Man viss bija skaidrs," grāmatā raksta Džonss. "Mēs apkopotu labāko no Mika [Džegera] un Kīta [Ričarda], Pola [Makartnija] un Džona [Lenona], Boba [Dilana] un Džordža [Harisona], un pēc tam mēs izvēlētos labāko ritma sekciju no divām grupām tā, lai tā atbilstu konkrētai dziesmai." Makartnijs un Džegers šo ideju nocirtuši jau saknē. Diez, kāpēc gan?...

DŽONSS NO SIRDS PRIECĀJIES PAR "THE EAGLES" DARBA UZTEIKUMU

Pēc tam, kad Džonss bija producējis pirmos divus "The Eagles" albumus, grupa nolēma, ka viņi tomēr vēlas kļūt roķīgāki, un 1974.gada albuma "On the Border" ieraksta laikā viņi Džonsu atlaida. "Man [vienalga] nebija nekādas iespējas palikt kopā ar viņiem, ņemot vērā, kas notika turpinājumā - samērā smagu vielu lietošana, simtiem stundu studijā ar grupu, kurā viens otram [ķeras] pie rīkles..."

BĪTLU KRUĪZS

Polam Makartnijam bijusi ideja noorganizēt Bītlu kruīzu - kuģi, kurš pārpildīts ar grupas faniem, atvērto skatuvi amfiteātra formā, kaut kur pie Tunisijas. "Let It Be" ieraksta sesijas laikā tapusī ideja tā arī nekad netika realizēta, taču par iespējamo kruīzu visvairāk bija uztraucies Ringo Stārs, "kuru, galvenokārt, uztrauca, kāda tur varētu būt pārtika," raksta Džonss.

Glina Džonsa grāmatu "Sound Man" var iegādāties šeit.

Rakstā izmantotos faktus fragmentu veidā publicējis žurnāls "Rolling Stone".

Raksta ievada kolāžā bildes no raindance.org, thebeatles.com, rollingstone.com.

2014, www.musicstories.lv

Mark Kozelek - "Mark Kozelek Sings Christmas Carols" (2014)

Drudzis ir klāt! Pirkt, cept, šmorēt, dāvināt un nākamajā dienā pusi izmest ārā! Bet tās ir lietas, ar kurām laikam jāsamierinās. Runā, ka šajā gadā Ziemassvētki būšot ne balti, bet mūsu parastie - ar zaļu zālīti un aprīlim raksturīgu temperatūru. Un tādos apstākļos klausīties Ziemassvētku dziesmiņas, kurās zvaniņus skandē zirgu kamanās un Santaklausam klēpī sasēduši bērneļi, nekāda noskaņojuma jau nav. Tāpēc amerikāņu dziesminieka Marka Kozeleka tradicionālais Ziemassvētku dziesmu albums "Mark Kozelek Sings Christmas Carols" tādās piezemētās skaņās būs dikti piemērots. Un varbūt plati caurvijošais minimālisms un askētisms kaut kādā mistiskā kārtā ņems un transformēsies arī cilvēku uzvedībā, sagaidot un gatavojoties šiem egļu pušķošanas svētkiem.

2014, www.musicstories.lv

     

Neil Young - "Storytone" (2014)

Skaidrs, ka Nīls Jangs (69) var atļauties darīt jebko. Viņš ir viena no dzīvajām patiesi lielajām rokmūzikas leģendām, kurām tādu īsti neiekarotu virsotņu droši vien ir maz. Ja vispār ir. Vai Jangam vajadzēja stāties simfoniskā orķestra priekšā, lai pirmo reizi tikai dziedātu un pats nespēlētu nevienu instrumentu? Nu, droši vien, ka jā! Vai to vajadzēja klausītājiem? Nu, par to vēl zinātnieki strīdēsies. Bet fakts ir neapgāžams - savu trīsdesmit piekto studijas albumu "Storytone" Jangs ir sagādājis savādāku kā visus iepriekšējos. Un tomēr - vai Jangam to tiešām, tiešām vajadzēja?

Lai arī stils - rokmūziku izpildīt simfoniskā orķestra pavadījumā - nu nez vai ir labas gaumes un augstas mākslas paraugs, mūsdienās tā jau kļuvusi par teju sērgu. Sērgu, kas tā tracina patiesos klasiskās mūzikas cienītājus, bet aizrauj daudz plašāku publiku, kā likums, garantējot šādiem albumiem labus komerciālus panākumus. Tiesa, "Storytone" ir vairāk tāds džeza albums un Jangs drīzāk atgādina Frenku Sinatru. Tomēr Janga aizstāvībai jāmin kaut vai tas, ka šis jaunais albums ir krasi atšķirīgs un, katrā ziņā, no koncepcijas viedokļa tas ir sakarīgāks kā viņa un Džeka Vaita pirms pāris mēnešiem klajā nākušais konceptalbums "A Letter Home", kurš domāts patiesi tikai uzticamākajiem Janga faniem. Un tikai noklausoties "Storytone" vairākas reizes, katrs var mēģināt sev atbildēt uz iepriekš uzstādīto jautājumu - vai Nīlam Jangam to patiešām vajadzēja?

2014, www.musicstories.lv

"The Flaming Lips" - "With a Little Help from My Fwends" (2014)

Skolas laikā literatūras grāmatā piezīmēt Rainim ūsas un, visbeidzot, arī krāniņu, neteiksim, ka bija par labu atzīstama uzvedība, taču to darījis ir katrs, Raiņa iedvesmots, atrodot sevī lielāku vai mazāku mākslinieku, vai arī izrādot savu attieksmi pret "Zelta zirgu" vispār. Tas, ko Veins Koins un "The Flaming Lips" savā jaunajā albumā dara ar "The Beatles" dziesmām, ir akurāt tādu pašu krāniņu zīmēšana pie Liverpūles Četrinieka šekumiem. Koina kunga versijas par Bītlu dziesmām, protams, nav visu akordu precīza atspēlēšana, piemetot klāt kaut ko no sevis. Šeit viss ir otrādi - ir Bītlu motīvs, bet tam apkārt faktiski pilnīgi jauna kompozīcija. Pat ne kompozīcija - vesels skaņdarbs, kas reizēm pāriet brīnišķīgā skaņas kakofonijā.  

"The Flaming Lips" dziesmu pēc dziesmas ir radījuši visa "The Beatles" albuma "Sgt, Pepper's Lonely Hearts Club Band" (1967) jauno versiju. Šķiet, pasaule jau kādu brītiņu Veinu Koinu tā ne īpaši saprot, jau čupiņā "The Flaming Lips" pēdējo albumu viņš ir iegājis sevī caur un cauri, un, domājams, jūtas tur ļoti labi. Taču šajā platē viņš aicinājis arī savu veco draugu Mobiju un mazliet jaunāko draudzeni Mailiju Sairusu, lai visi kopā radītu skaņdarbu "Lucy in The Sky With Diamond", kas arī ir albuma "With a Little Help from My Friends" mazais spridzeklītis. Vai arī lielais krāns pie oriģināla.

2014, www.musicstories.lv

Annie Lennox - "Nostalgia" (2014)

Enija Lenoksa, bez šaubām, ir vienas no interesantākajām popmūzikas balss īpašniecēm. Viņa bija "Eurythmics" balss un seja, un klausīties viņas solo albumus allaž bijis kā būt izmazgātām apakšbiksēm, kuras savā nekontrolējamā karuselī ierauj centrifūga, lai izspiestu visu mitrumu, ko nu ir iespējams. Lenoksas balsij piemīt šis karuseļa sindroms - tās tehniskā varēšana klausītāja dvēselei vienmēr liek sagriezties virpuļos un mirklīti pēc tam vēl streipuļot vieglā reibonī. Tuvojoties apaļai jubilejai, Lenoksa ir iegrimusi nostaļģijā, izdodot tāda paša nosaukuma ("Nostalgia") albumu, kas sastāv no tā sauktās "Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas" ("Great American Songbook") repertuāra. Protams, šī ir veciem cilvēkiem domāta plate, tiem, kas klasiku ir gatavi klausīties tūkstošos versiju, un arī Lenoksai tas, šķiet, sagādā baudu un prieku. Tāpat kā klausītājam, kurš atkal var iegrimt šīs skotu kundzes balss bezdibenī. Un, jāatzīst, tradicionālo "Georgia On My Mind" Lenoksa izpilda gandrīz vai tā, ka jākrīt nost no kājām. No lielas patikšanas, saprotams.

2014, musicstories.lv

Stīvens Kings par savu pirmo šausmu filmu

Damien Rice - "My Favourite Faded Fantasy" (2014)

Iespējams, Leonards Koens nožēlo to dienu, kad viņš vai viņa pilnvarotais pārstāvis animācijas filmas "Šreks" veidotājiem atļāva vienā no tās daļām izmantot savu dziesmu "Hallelujah", jo tagad, izdzirdot šo pacilājoši sērīgo melodiju, 99 no simta izsaucas: "O, Šreka dziesmiņa!" Un vēl aptuveni puse no šiem 99, visticamāk, uzskata, ka dziesmas autors ir pats zaļais un ērmoti labsirdīgais cilvēkēdājs. Citādi ir ar īru puisi Deimienu Reisu (40). Savā atlikušajā karjerā viņš var radīt "da jebko", bet masas viņu atminēsies ar dziesmu "The Blower's Daughter", ko, starp citu, Reiss rakstīja speciāli filmai  "Closer". Tomēr dziesmai kaut kā izdevies uzsākt patstāvīgu dzīvi un būt piederīgai nevis filmai, bet Deimienam Reisam.

Kopš triumfa pagājuši trīspadsmit gadi. Reiss ir mēģinājis panākumu atkārtot, taču viņa otrais albums "9" nenesa nedz gaidītās kvalitātes, nedz komerciālos panākumus. Nupat, novembra sākumā, klajā nāca Reisa trešā plate, kuru viņš beidzot uzdrošinājies nosaukt par vienu simbolu garākā nosaukumā (Reisa pirmo albumu nosaukumi ir "O" un "9"), - "My Favourite Faded Fantasy". Protams, "meinstrīms" vienmēr pieprasīs "The Blower's Daughter", taču Reisa jaunā plate slēpj sevī dārgakmeņus, kuru mirdzumam ir potenciāls aizēnot lielo grāvēju. "My Favourite Faded Fantasy" ir spēcīgs stāstu krājums, kurā pat deviņas ar pusi minūtes gara dziesma ("It Takes a Lot To Know a Man") izskan kā mirklis - katrs muzikālais stāsts ir kā mini simfonija! Ciniski, bet cerams, Reisam patiešām kaut kas sāp. Jo, ja viņš šo albumu ir radījis blefojot, tas zaudē lauvas tiesu sava šarma. 

2014, www.musicstories.lv

"Queen" - "Queen Forever" (2014)

Roka leģendas tieši tāpēc ir leģendas, lai tās bieži un bez jēgas sapakotu vairāk vai mazāk gaumīgās labāko dziesmu izlasēs, un nereti tas notiek tik bieži, ka sāk palikt jau neinteresanti. "Queen" ir vieni no tādiem - ir kādas aptuveni 20 viņu dziesmas, kuras dažādās kompilācijās (kā likums, pirmā vienmēr ir "Bohemian Rhapsody") tiek tiražētas ar tādu intensitāti, ka tām uzmanību pievērš vairs tikai retais. Taču pavisam nesen, 10.novembrī, iznāca kārtējā britu "Queen" labāko dziesmu izlase "Queen Forever", kuru nu nemaz nevar mest pār vienu kārti ar augstāk minētajām. "Queen" pēdējā plate ar Fredija Merkūrija piedalīšanos "Made in Heaven" iznāca 1995.gadā - četrus gadus pēc Merkūrija nāves. Un šī izlase ir pirmais "Queen" albums, kurā dzirdami līdz šim nepubliskoti Merkūrija iedziedāti balss materiāli. Kā saka "Queen" ģitārists Braiens Mejs, lielākā daļa plates satura "nāk no astoņdesmitajiem, kad mēs bijām spārnos. Tās ir lielas, lielas balādes un liela, liela episka skaņa," atjaunoto materiālu izdevumam "Ultimate Classic Rock" raksturojis Mejs. Un ir vēl viens būtisks iemesls šī albuma ekskluzivitātei - tajā pirmo reizi, kopš "Made in Heaven" dzirdams arī ceturtais "Queen" dalībnieks basģitārists Džons Dīkons, kurš grupu pameta 1997.gadā. Patiesībā "Queen Forever" ir vairāk kā "Queen" dziesmu izlase - tā ir Fredija Merkūrija gulbja dziesma visā tās krāšņumā.

2014, www.musicstories.lv

"Jersey Boys" (2014)

Režisors: Klints Īstvuds

Lomās: Džons Loids Jangs, Eriks Bergens, Maikls Lomenda.

Laikā, kad Eiropas mūzikas gaumi allaž nosakošā Lielbritānija sešdesmitajos gados grima bītlmānijā, viņpus okeānam bija savs Četrinieks - puišu kvartets "The Four Seasons". Grupas vokālists Frenks Vali (Dž. Loids Jangs) bija pārliecināts, ka vēsture "tādu Frenku Sinatru" atcerēsies viņu pieminām tikai kā tādu Vali talanta ēnas puteklīti. Taču šī pati vēsture neļaus sameloties, ka Frenku Sinatru zina praktiski katrs, bet tādu Frenku Vali tikai maza saujiņa mūzikas biogrāfiju studētāju. Klints Īstvuds, acīmredzot, nolēma šo lietu kārtību mazliet sašūpot, veidojot uz patiesiem notikumiem balstītu kino stāstu par puišu grupu "The Four Seasons", un šādi stāsti allaž ir iedvesmojoši. 

Mūzika ne tikai dziedē, bet arī audzina un noliek uz pareizā ceļa - ja šī mūza nebūtu "sašņorējusi" gan Vali, gan viņa draugu Tomiju De Vito (Vincents Piaca), abi droši vien savu dzīvi beigtu cietuma kamerā vai ar lodes caurumu pierē, kurš tur tiktu atstāts mafijas klanu rēķinu kārtošanu rezultātā. "The Four Seasons" tiek uzskatīta par "populārāko grupu pirms Bītliem" (interesanti, ka visas filmas laikā tādi Bītli ne reizi netiek pieminēti), kuras kontā ir pieci ASV singli Nr.1 - "Sherry" (1962), "Big Girls Don't Cry" (1962), "Walk Like a Man" (1963), "Rag Doll" (1964) un "December, 1963 (Oh, What a Night)", taču atšķirībā no saviem Liverpūles "līdziniekiem", "The Four Seasons", gadiem transformējoties, pastāv joprojām... 

Nav svarīgi, vai visi filmas "Jersey Boys" fakti atbilst vēsturiskai patiesībai (nu var jau būt, ka mafijas bosu Geipu De Karlo (Kristofers Volkens) jaunais Vali ar savu dziesmu ir novedis līdz asarām, jo tā vēl neviens nebija nodziedājis De Karlo mātes mīļāko dziesmu...), svarīgs ir pats stāsts un kā tas ir izstāstīts. Klints Īstvuds (84) ir vīrs, kurš ar saviem pautiem ir uzaris ne vienu vien kino industrijas lauku, filmas ar viņa piedalīšanos aktiera statusā sola baudījumu neatkarīgi no scenārija un saspēles partneriem. To pašu var teikt par Īstvuda režisora darbu (kaut vai lai pieminama filma "Million Dollar Baby" (2004)) - viņš ir, vislabāk to būtu formulēt, pamatīgs. Viņš iedziļinās detaļās. "Jersey Boys" ne tikai izstāsta vēsturi, režisors liek filmas varoņiem arī nepastarpināti runāt ar skatītāju un skaidrot, kas īsti notiek. Drīzāk sanāk tāds kā teatralizēts uzvedums. Smalks ir arī Īstvuda izvēlētais filmas noslēgums - lai arī 1990.gadā, topot uzņemtiem Rokenrola Slavas zālē, no limuzīniem viens pēc otra ārā rāpjas krunkaini večuki, filmas pēdējos kadros režisors, atkal izmantojot tos pašus teātra elementus, skatītājam ļauj atvadīties no "The Four Seasons" kā divdesmitgadīgiem puikām, kam visa dzīve patiesībā vēl ir tikai priekšā.

2014, www.musicstories.lv