Cilvēks bez maskas - Loids Kouls

Kad pienāk pusnakts, karnevālā maskām ir jākrīt! Pārsteigumi, smiekli, sajūsmas kliedzieni, asaras, vilšanās. Pilns emociju spektrs garantēts! Bet vislielāko pārsteiguma devu saņem kāds vīrs. Kad viņš karnevālā tikko ieradās, dažos kaktos gluži vai līdz dūru cīņām nonāca strīdi, vai šis vīrs ir pārģērbies par Gaju Gārveju no "Elbow" vai arī tas ir pats slavenais Marvins Lī Edejs jeb "Meat Loaf" - sejā "kā viens pret vienu," secināja kāds, laikam jau vīrs, tērpies caura kartupeļu maisa maskā. Protams, šis karnevāls nenotika Purmsātu kultūras namā, kaut arī tur vārdu "Elbow" var dzirdēt ik reizi, kad pēc otrā "Bonaparta" kāds sauc: "Raimond!"

Šis karnevāls notika pilī. Vecgada vakarā. Vienīgajā naktī gadā, kad zirgi drīkst mierīgi parunāties, un neviens tos neuzskata par jukušiem. Tāpat šī ir nakts, kad neviens nekādas mentālas problēmas nesaskata viesim, kas palūdz mikrofonu, lai kaut ko nodziedātu. Pēc tam, kad "Raudāja māte, raudāja meita" bija nodziedājis rajona ansambļu skates "Grand Prix" ieguvējs jauktais koris, kvartets "Pūpolītis", kurā visas četras balsis vienu aiz otras pēc kārtas izdziedāja tikai viens tā dalībnieks  - vecs vīrs ar rahīta nomocītām, atļekušām ausīm -, bija skaidrs, ka saviesīgā daļa ir cauri. Bet tad ieklepojās "Raimonds". Sajūtot visu skatienus piekaltus sev, sākums bija nedrošs. Bet maskotais, nezināmais vīrs aizvien pašpārliecinātāk devās skatuves virzienā. Deju zālē pašķīrās gluži taciņa, lai svešais varētu netraucēts nonākt prožektoru gaismā pie mikrofona. Noņurdējis kaut ko līdzīgu "Lāsmai patīk garš kāts", ko vietējie "Raimondi" saprata kā "Laimīgu jauno gadu!", svešais sāka dziedāt.

Pirmā rinda paģība gandrīz momentā. No viena gala - kā rindiņā salikti domino kauliņi, kurus vienu pēc otra nogāž blakusstāvētājs. Otrā rindā ģībonis paņēma tikai pusi rindas, jo pārējie, un daļa arī pirmajā rindā kritušo, mazliet atjēgušies, saprata, ka piedzīvo brīnumu, tāpēc "ir jāfilmē"! Kad vīrs sāka dziedāt, šaubu nebija - tas nav nedz Gārvejs, nedz "Meat Loaf" (maska tikai bija laba!). Deju zāles labajā stūrī pēkšņi parādījās galdiņš, kur sāka pieņemt likmes, kas patiesībā ir šis vīrs. Ar attiecību 1:2 līderos izvirzījās Kriss Difords no "Squeeze", tūlīt aiz viņa nākamais ticamākais variants bija Maiks Skots no "Waterboys". Bet kad svešais sāka dziedāt dziesmu "It's Late", šaubu nebija - viesis ir Rons Sekssmits, tikai nedaudz skaidrāku balsi. Šī ideja izčākstēja, izskanot mazliet sērīgajai dziesmai "Myrtle And Rose", pēc kuras vietējās baznīcas ērģelniece, kas visu joprojām spēlēja tikai ar vienu pirkstu, izsaucās: "Tas taču ir Leonards Koens!"

Nodziedājis vienpadsmit dziesmas, vīrs paklanījās, pateicās par uzmanību, vēlreiz atgādināja, kas patīk Lāsmai, un devās uz zāles izeju. "Kā?! Un masku? Kāpēc tu nenoņem masku?" vaicāja publika, vēloties uzzināt, kas ir viņu jaunais varonis. "Es neesmu maskā. Un vispār mani sauc Loids Kouls," nedaudz kautri teica jau pamatīgi sirmot sākušais vīrs, vēlreiz paklanījās un devās ārā. "Loids Kouls!" gluži vai noelsās publika. "Šito es atcerēšos mūžam," īpaši skaļi paziņoja kāds vīrs, kurš "Liodu Koulu" bija sajaucis ar "Līme ar kolu", un devās jauno padomu likt lietā. Bet Loids Kouls devās tālāk pasaulē. Pie citiem, kam nav zināma ne viņa seja, ne daiļrade, ne talanti. Ja satiec viņu, noteikti pabaro un palūdz nodziedāt viņa jaunāko albumu "Standarts". Un nekad viņam nesaki, ka viņš ir līdzīgs "Meat Loaf". Apvainosies un, nedod dies, sāks valkāt masku. Bet ar maskām jau pārsvarā mums te ir visi...

Foto raksta ievadā no www.timesunion.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Džuliana Barvika - Bruklinas atbilde Enjai

Tieši tā! Mūzikas prese apgalvo: šī 34 gadus vecā Misūrī štata iedzimtā, kas bērnībā mūzikā dzīvoja gan mājās, gan regulārajos baznīcas apmeklējumos, ir amerikāņu, konkrēti Bruklinas, atbilde īriem uz viņu lakstīgalu Enju Brenanu jeb vienkārši Enju, kas gan jau gadus piecus klusēdama dzīvo savā reiz nopirktajā pilī Dublinā un miglaini vēl tikai fantazē par jaunu albumu.

Patiesībā gan ir cita. Nu labi, ja ne patiesība, tad viedoklis. Proti, Enja ir tā saucamās "world" jeb pasaules mūzikas populārākajā galā. Ne tikai ar domu, ka ir populāra, kāda viņa patiešām arī ir, bet vairāk ar ideju, ka "world" mūzika, ko komponē un izpilda Enja, balansē uz popmūzikas robežas, albumos iekļaujot dziesmas, kas kļūst par, piemēram, "Radio Skonto" regulārās rotācijas elementiem. Enjas dziesmas var atskaņot kāzās, bērēs, izlaidumos, apakšveļas demonstrējumu un striptīza laikā - tās iederas it visur, jo ir vienlaicīgi "kaut kādas mistiskas" un tajā pašā laikā neparasti viegli uztveramas. Tas, protams, nav slikti. Bet Barvika tāda absolūti nav!

Kad 2011.gadā iznāca Barvikas debijas albums "The Magic Place", viņai uzmanību sāka pievērst mūzikā lieli cilvēki. Nu kaut vai Joko Ono. Un tas nav nekāds brīnums, jo savā pirmajā albumā Barvika brīžiem arī izklausās kā Joko Ono (un tas nebūt nav kompliments) - vokālais haoss liedz šo plati izbaudīt tā pa īstam. Vai arī - lai līdz tam nonāktu, vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Bet albumu bija dzirdējis arī Alekss Somers, "Sigur Ros" ierakstu producents. Protams, viņš sazinājās ar īpatno mākslinieci, un rezultāts šai saziņai ir albums "Nepenthe". 

Tapis "Sigur Ros" ierakstu studijā Īslandē, "Nepenthe" arī atbild uz jautājumu: "Nu ja ne Enja, tad kas?" Atbilde ir skaidra un gaiša - Džuliana Barvika ir "Sigur Ros" tāda kā sievišķā izpausme. "Nepenthe" ar Enju un "Radio Skonto", visticamāk, sakara nav un nekad nebūs. "Būt salīdzinātai ar Enju mani nedusmo," mūzikas žurnālam "Uncut" saka Barvika "Mans tētis bija apsēsts ar viņu, un mums mājās bija visi viņas albumi. Vārds "ēterisks" [ar kuru abu mākslinieču mūziku bieži salīdzina] mani sadusmo vairāk." Taču tas, kā skan "Nepenthe", ir pavisam cits līmenis, šī mūzika spēj sasniegt zemapziņu tādos dziļumos, kādi īru kolēģei pat sapņos nerādās. Somers ir pratis "savākt" iepriekšējo vokāla haosu un "Sigur Ros" labākajās tradīcijās piepildījis dziesmas ar satriecošām noskaņām. "Es pati vienmēr pazaudējos savā mūzikā," atzīstas Barvika. "Es vienkārši sāku [studijā] ierakstīt un absolūti pazūdos!" Un tieši tas notiek ar ikvienu klausītāju, kas neapdomīgi nolemj mazliet paklausīties "Nepenthe".

Foto raksta ievadā no blogs.lesinrocks.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Losandželosas fenomens: pasaules ietekmīgāko mūziķu kalve

Eņģeļu pilsētā Losandželosā, protams, ir Holivuda. Kurš gan nezin, kas ir Holivuda? Ja nebūtu Holivudas, pasaule droši vien neiepazītu popkornu! Nu jā, ja skatās no šāda, tā teikt, rakursa, varbūt nemaz tik slikti bez tās Holivudas arī nebūtu... Bet viņa ir un tur nu neko vairs. Apliecinot pasaules kino centra statusu, Losandželosa var lepoties ar tādiem iedzimtajiem kā Leonardo Di Kaprio, Andželīna Džolija, Dastins Hofmans un Merilina Monro. Un tomēr, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Losandželosa mazliet, savā ziņā, pagrima netikumā. Pat ne netikumā - vienkārši tajā pārāk skaidri bija vērojami, atkal izsakoties nekorekti (par cilvēkiem tomēr runa!), pārticīgas dzīves negatīvie blakusprodukti - noziedzības pieaugums, rasisms, visas tās lietas, ko pierasts redzēt amerikāņu gangsterfilmās. Un kā nu ne - pēc "Vikipēdijas" datiem 1923.gadā Losandželosā ieguva ceturto daļu (!!!) no visas pasaules naftas, un tas, protams, audzēja turību. Nav šaubu, ka tieši melnais zelts bija iemesls straujajam Losandželosas iedzīvotāju skaita pieaugumam - desmit gadu laikā, no 1920. līdz 1930.gadam, Eņģeļu pilsētas populācija dubultojās (no nepilniem 600 tūkstošiem līdz 1,2 miljoniem). Pilsēta kļuva industriāla, multinacionāla, to apdzīvoja dažādu šķiru un kultūru cilvēki.

Un tad, vai nu naftas garaiņi, vai "skābīte", ar ko našķojās tā laika "zelta jaunatne", bet kaut kas Losandželosai radīja auru, kas pievilka tieši mūziķus. "The Eagles", Džonija Mičela, "The Byrds", "Crosby, Stills, Nash & Young", Džeimss Teilors, "The Hollies", Džeksons Brauns - viņi visi sešdesmitajos devās tieši tur, uz Kalifornijas štata pilsētu Losandželosu. 2007.gadā dokumentālo filmu režisors Kriss Vilsons (viņa kontā ir arī tādas dokumentālās lentes kā "I Killed John Lennon" un "The Genius of Design" filmu sērija) nodeva skatītāju vērtēšanai filmu "Hotel California: LA from The Byrds to The Eagles", kas pusotras stundas garumā ne tikai stāsta par šo Losandželosas fenomenu, bet arī ļauj faniem intervijās skatīt savus sendienu (un ne tikai) elkus kā Deividu Krosbiju no "Crosby, Stills, Nash & Young" un Deividu Gefenu - ierakstu kompāniju turētāju ("Asylum Records", "Geffen Records" u.c.), kam "tajos laikos" bija milzīga loma mūzikas industrijā.

Pēc pusotras stundas, filmu noskatoties, daži jautājumi top skaidrāki (piemēram, kāpēc Eiropas mūziķu panākumi ASV ir uzskatāmi vājāki kā amerikāņu veiksmes Vecajā kontinentā), bet dažos pārliecība nostiprinās spēcīgāk kā jebkad agrāk (piemēram, ka modernās rokmūzikas ziedu laiki bija pagājušā gadsimta sešdesmito septiņdesmito gadu mija). Var piekrist filmas stāstam, var to noraidīt kā pārāk subjektīvu, bet viens ir skaidrs - filmā izmantotā mūzika ir šī "zelta laikmeta" esence! To nebija iespējams neapkopot vienā listē:

Un šeit arī pati filma:

Foto raksta ievadā "Crosby, Stills, Nash & Young" no commons.wikimedia.org.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"The Lone Bellow" - "The Lone Bellow" (2013)

"Ja godīgi, es ceru, ka šis ir ieraksts, kas cilvēkus dziedē," ar trio "The Lone Bellow" dalībnieces Keinas Pipkinas mūzikas žurnālam "Paste" pausto atziņu būtu jāsāk stāsts par tāda paša nosaukuma plati "The Lone Bellow", jo šajā cerību teikumā ir ietverta visa tās sāls. Šis apgalvojums tika izteikts pērn, kad plate vēl nebija iznākusi. Tagad, kad tas ir noticis, top skaidrs - šaubu nav, tā ir patiesība!

KOPĪGS TIKAI PĒRTIĶA DNS

Zeks Viljamss kādā jaukā dienā ienāca kafejnīcā, kurā strādāja viņa sens draugs Braians Elmkvists. Viljamss, kurš līdz tam darbojās savas solo karjeras tapināšanā, meklēja vietu, kur izmēģināt dažas savas jaunās dziesmas. Sanāca tā, ka šajā kafejnīcā tas arī notika. Viljamss aicināja pievienoties arī Elmkvistu, par viņa mūziķa talantiem Viljamsam nebija šaubu jau no vidusskolas laikiem, ko abi pavadīja, mācoties vienā koledžā. Un tad vēl viņš pieaicināja mandolīnas meistari Pipkinu - viņa akurāt kā bija atgriezusies Ņujorkā pēc vairāku gadu dzīvošanas Pekinā. Doma bija - vienkārši "padžemot", tad jau redzēs, kas tur galā sanāks. "Trīs dziesmas, un es sapratu, ka man jāatmet viss, ar ko esmu nodarbojies līdz šim un jāmuzicē ar šiem cilvēkiem," trio mājaslapā "The Lone Bellow" dzimšanas mirkli ļoti labi atceras Viljamss.

"Kantrī, "bluegrass" un tautas dziesmu attīstībā būtiska nozīme allaž bijusi ģimenes tradīcijām," apskatot šo amerikāņu tautas mūzikas virzienu vēsturiskos aspektus, pērnā gada rudenī vienā no saviem izdevumiem rakstīja "Paste". "Lai gan šajos radurakstos dažas paaudzes var būt izlaistas, tādu grupu kā "The Carter Family", "The Partridge Family", "The Stamples Singers" un citu DNS izspraucas arī no "The Lone Bellow", jaunas Bruklinas grupas, kurā mūzika un ģimene arī, šķiet, ir cieši savijušās." Vai viņi visi trīs ir saistīti kādām tiešām ģimeniskām saitēm? "Kā būtu, ja es no augšējā loga pabļautu, bet Braians no apakšas atbļautu man pretī, lai jūs zinātu, ka dzīvojam vienā mājā," smejoties uz šo jautājumu "Paste" žurnālistei atbild Viljamss. Taču, lai arī kopējs ģenētiskais DNS visiem trim izpaliek (protams, izņemot tā viena pērtiķa DNS, no kura radusies visa cilvēce), muzikālais DNS viņiem sakrīt par visiem 100%.

CAUR BĒDĀM UZ PRIEKU

"Šajā materiālā mēs esam dziļi gājuši mūsu bēdās," filozofē Pipkina. "Un rezultātā, man šķiet, mēs esam spējīgi ieiet dziļāk mūsu priekā. Es gribu, lai [arī] citi to piedzīvo. Es ceru, ka cilvēki piepildīs savas cerības, liktas uz attiecībām, ka viņi saskatīs atpestīšanas skaistumu un sāpju vērtību caur dziesmām, kurās esam ielikuši savus stāstus." Kas tad šiem trim tā sāpējis? Nu droši vien katram kaut kas savs, ko ne vienmēr stāsta visiem un apkārt, bet zināmākā ir Viljamsa sievas nelaime, kad septiņus gadus atpakaļ pēc neveiksmīga kritiena no zirga viņa lauza kaklu un tapa paralizēta. Lai arī viss beidzies nosacīti laimīgi, šādi notikumi nevar nekļūt par zināmu atskaites punktu turpmākai dzīvei.

"The Lone Bellow" nav albums, kurā raud, sūdzas vai sevi žēlo. Tas ir albums, kurš tiek izdzīvots - kā dzīve. Tajā ir gan skumīgu ("You Never Need Nobody"), gan jautru ("Green Eyes And A Heart Of Gold") dienu. Ir gan pārdomas ("Tree To Grow"), gan  vieglprātība ("The One You Should've Let Go"). Un vēl - tajā ir šedevrs! "Bleeding Out" saucās.

Foto raksta ievadā no www.neontommy.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Dziesmas. Izlaidums Nr. 1

Izdomāt nosaukumus rubrikām ir sasodīti grūti. Ņemot vēl vērā to, ka viņu mūžs šajā vietnē ir trīs, maksimums četras sērijas. Tāpēc nosaukums "Dziesmas", šķiet, gana vienkāršs un atbilstošs. Jo šeit ik pa kādam laika sprīdim parādīsies dziesmas. Vienkārši jaukas dziesmas bez nekāda zemteksta vai saprātīga kopsaucēja. Dziesmas muzikālā redzesloka paplašināšanai. Apakšā visas vienā listē (dažreiz ar nobīdēm dziesmās, bet ne māksliniekos) - klausies un sajūsmā spiedz teju stundas garumā! Jā - šeit būs laba mūzika.

Un tātad, seriāla "Dziesmas" izlaidums Nr.1.

1. "The Apache Relay" - "American Nomad" ("American Nomad", 2012)

2. "Guster" - "Do You Love Me" ("Easy Wonderful", 2010)

3. KaiL Baxley - "Don't Matter To Me" ("Heatstroke / The Wind And The War", 2013)

4. "The Last Royals" - "Crystal Vases" ("Twistification", 2013)

5. "The Lone Bellow" - "You Never Need Nobody" ("The Lone Bellow", 2013)

6. Micah Dalton - "Bad Blood" ("Blue Frontier", 2013)

7. "PHOX" - "Kingfisher" (EP, 2012)

8. "Houndsteeth" - "Apparently I Do" (EP "Poisons", 2013)

9. "Pond" - "Xanman" ("Hobo Rocket", 2013)

10. "The Shouting Matches" - "Gallup, NM" ("Grownass Man", 2013)

Spied "Play" un klausies visu pēc kārtas!

Foto raksta ievadā "Guster" no www.zimbio.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Lindas Tompsones mūzikas terapija

Pasaulslavenas ir divas laika biedrenes Lindas Tompsones. Pirmā (63) ir aktrise, kas slavas starmešos nonāca, esot rokenrola karaļa Elvisa Preslija draudzenei laikaposmā no 1972. līdz 1976.gadam, savukārt otrā (65) ir pagājušā gadsimta sešdesmito, septiņdesmito gadu spoža folka dziedātāja, arī "Fairport Convention" līdera Ričarda Tompsona bijusī sieva, un, protams, viņa arī ir īstā, kas atgriezīsies ar jaunu albumu.

ĢIMEŅU APVIENOŠANĀS

Nav jau tā, ka Tompsone atgriežas pēc, teiksim, 20 gadu klusēšanas - iepriekšējais viņas solo albums "Versatile Heart" iznāca vien 2007.gadā. Taču, šķiet, 15.oktobrī gaidāmā jaunā plate "Won't Be Long Now" ir zināms pagrieziens Tompsones karjerā. Pat ne pagrieziens, atskaites punkts - tā būtu precīzāk. Pēc nedēļas, 23.augustā, māksliniece savam mūžam pieskaitīs 66.skaitli. Kad gadu atpakaļ jubileja bija tāda pusapaļāka, Tompsone nolēma, ka jaunai platei ir jābūt! Pie kam, viņa izlēma šajā darbiņā iesaistīt visu ģimeni. Bez bijušā vīra akustiskās ģitāras meistarspēles albumā būs dzirdamas arī Tompsones divas meitas - Kami un Muna -, izpildām Keitas un Annas Makgeridžlu dziesmas "As Fast As My Feet" versiju, turpat roku pielicis arī māsu brālis Tedijs un Ričarda Tompsona jaunākais dēls no otrajām laulībām -basģitāru pavēlnieks Džeks.

Tas ir simboliski. Kaut vai tāpēc, ka nevienam nav noslēpums abu Tompsonu kopīgās laulības peripetijas astoņdesmito gadu sākumā. Kad abi 1972.gadā apprecējās, no malas likās, ka šī radošā ģimene pārtiek no mūzu izbārstītiem putekļiem - viņi ne tikai izveidoja duetu "Richard and Linda Thompson", bet labprāt piedalījās arī citu kolēģu projektos, piemēram, Ričarda "Fairport Convention" kolēģes Sendijas Denijas otrā solo albuma "Sandy" ierakstā. Ap to pašu laiku Ričards pievērsās sūfismam - islāma ticības virzienam, "kura mērķis ir no "nepilnvērtīga" cilvēka izveidot pilnvērtīgu" (pēc latviešu Vikipēdijas versijas). Abi dzīvoja dažādās komūnās, Ričards pat paziņoja, ka ģitāru vairs mūžam neņems rokās, bet beidzās tas viss kā jau parasti - agri vai vēlu prātiņš pārnāk mājās. "Tas man daudz ko iemācīja," tagad atzīst Tompsone. "Galvenokārt, turēties pa gabalu no sektām!"

LIKTEŅA JOCIŅI

Vai no sektām, vai vienkārši "no dzīves", bet astoņdesmito gadu sākumā Tompsonu ģimene jau bija uz sabrukšanas robežas. Kā runā, pie vainas bijusi Ričarda kunga hroniskā neuzticība. Un, kā dažkārt šādās situācijās mēdz gadīties, lai cilvēkus pamocītu vēl vairāk, iejaucās Varenais Liktenis.

Pēc 1979.gada neveiksmes albuma "Sunnyvista" bez ierakstu līguma, tikai, ironiski, paļaujoties uz to pašu Likteni, nemaz neņemot vērā "ģimenes lietas", Tompsoni ierakstīja, tagad jau tas zināms, savu pēdējo kopdarbu duetā "Richard and Linda Thompson" albumu "Shoot Out the Light". Un tapa ne tikai noslēgts līgums ar ierakstu kompāniju, bet arī, kā atzīst kritiķi, iespējams, labākais dueta albums. Pēc "Shoot Out the Light" panākumiem ASV Tompsoni piekrita visnotaļ nogurdinošai turnejai pa šīm valstīm (paši taču viņi ir briti!). Kā atceras viens no grupas biedriem Saimons Nikols, visa šī tūre bija kā "staigāšana pa virvi". Tompsoni ne tikai praktiski nesarunājās viens ar otru, dažkārt pat viens no viņiem vai abi bija jāpierunā uziet uz skatuves...

"Daudzi cilvēki man saka: "Vai, laikam ir tik grūti [atkal] strādāt ar Ričardu"," jaunākajā mūzikas žurnāla "Uncut" numurā atzīst Tompsone. "Bet tas ir viegli. (..) Es neesmu tā, kas klīst pa pagātni. Tas vienkārši ir kā strādāt ar kādu [ierakstu] sesijas mūziķi, tikai - patiešām ļoti, ļoti labu!" Zinātāji saka, ka 'Won't Be Long Now" būšot atgriešanās pie "Tompsonu saknēm". "Man patīk vienkāršais," saka Tompsone, un tas dod cerības jaunajā albumā dzirdēt ko radniecīgu lieliskajām iepriekšējo gadu dziesmām kā "Day After Tomorrow", "One Clear Moment", "Nice Cars" u.c. Un, cerams, albuma "Won't Be Long Now" nosaukums ir aplams attiecībā uz Tompsones radošo nākotni, bet viss tā tapšanas process gada garumā būs savedis kopā vienu ģimeni, kas atkal un atkal pierāda - mūzika dziedē un vieno!



Rakstā izmantoti foro no no www.themasterdiscrecord.com, themusicuniverse.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Trīs rudens brieduma albumi

Tā ir. Kaut arī tikai pagājušā nedēļā svīstošiem pupiem "nosvinējām" šā gada karstāko dienu, un sinoptiķi apgalvo, ka neierasti garā vasara vēl kādu laiku turpināsies, norises dabā, neskatoties uz novirzēm un prognozēm, iet savu gaitu, un nākamais pozicionālais tās stāvoklis ir rudens. Parkā uz taciņām jau parādās iedzeltējušas lapas, vēja brāzmas ar lietus mākoņiem ir daudz biežāki viesi mums virs galvām. Un jā, tieši debesis ir tās, kas nodod pirmās - rudens nav aiz kalniem. Brieduma laiks, kad augļu un dārzeņu raža sasniedz savu apokalipsi pirms miera, lai pavasarī atkal ar jaunu spēku atkārtotu šo ciklu, un tā atkal un atkal... Blin, liekas Edvards Virza ar saviem "Straumēniem" nobāl šīs apcerīgās rindkopas priekšā...

Bet nu par albumiem. Jā, tuvojoties rudenim, vienam pēc otra par vēsturi kļūstot vasaras karstajiem festivāliem, augusta otra puse allaž iekrāsojas apcerīgos toņos. Un šajā gadā izceļami trīs tādi albumi, kas "nosēdina" vasaras putekļus, un kājām dod pamatīgumu nostāvēt pretī gaidāmajiem rudens vējiem.

"Birdy" - "Birdy" (2011)

Albuma iznākšanas brīdī Džasmīnai Van der Bogairdai bija tikai 15. 2008.gadā, tātad 12 gadu vecumā, viņa uzvarēja jauno vokālistu konkursā "Open Mic UK", Birdy pirmais singls - "Bon Iver" dziesmas "Skinny Love" versija - kā izsprādzis šampānieša korķis pavēra ceļu viņas slavas un slavināšanas šaltīm. Debijas albums "Birdy" iznāca teju pirms diviem gadiem, liekot Adelei turēt raizi par savu iesildīto vietiņu uz skatuves. Jo, lai arī Birdy ir gadus astoņus jaunāka par omulīgo Adeli, pirmajai piemīt neticams potenciāls savos gados būt sadzirdētai pieaugušo auditorijā. Birdy dziedājums varbūt nav tik raupjš kā Adelei, viņa, iespējams, nav tik nešpetna, taču debijas albums nešauboties liek secināt, ka Adeles zvaigznei beidzot dzimusi līdzvērtīga konkurente - zvaigzne, kas savu balsi vēl tikai attīsta, bet pat tas, ko viņa jau ir sasniegusi, ir grandiozu aplausu un zemu noliektas galvas vērts. 

Bija vajadzīgi gandrīz divi gadi, lai Birdy albums nosēstos galvā, nobriestu, un tagad, gaidot viņas jauno albumu "Fire Within", kas tapšot vēl šajā gadā, pēc tā uznāktu gandrīz fiziski sajūtamas ilgas.

Tom Odell  - "Long Way Down" (2013)

Artis Volfs kādā savā recenzijā šo 22 gadus veco britu brīnumbērnu nodēvēja par jauno Eltonu Džonu. Tas gan būtu par skaļu teikts. Kaut vai tāpēc vien, ka Eltons ir un vienmēr būs tikai viens... Bet kaut kādā ziņā to pašu var teikt par Tomu Odelu. Lai arī viņa klavierspēle patiešām brīžiem atgādina Eltona manieri, vokālā iznešanās Odela izpildījumā ir neierasta - viņam, kā daudziem jaunajiem izpildītājiem, nenoliedzami, ir spēcīga balss, taču tās pielietojums, dziedot augsti aizsmakušos toņos, rada nosacītu oriģinalitātes sajūtu. Taču tikai nosacītu, jo Odela vokālā var saklausīt gan "Starsailor" Džeimsa Volša, gan "The Cure" Roberta Smita, gan vēl citu zvaigžņu atbalsis. Un tomēr - Odelā ir kas īpašs. Ne velti Lili Alena, kas puisi ievēroja kādā bārā muzicējam, atceras: "Viņa enerģija uz skatuves man atgādināja Deividu Boviju." Un tieši Alena bija tā, kas pabīdīja blondo, pēc skata kautrīgo zēnu, lielā mūzikas biznesa virzienā.

"Long Way Down" ir lielisks lieliskas popmūzikas albums. Odels ir spējis atrast formulu, kas viņa mūziku padara atraktīvu, aizraujošu. Šīs formulas sastāvdaļas ir mūzikas mīlestība x talants x vokāls x NEZINĀMAIS X. Un šis nezināmais X ir Odela firmas noslēpums. Visi pārējie formulas elementi ir apritē pārsvarā visiem mūziķiem, bet ne visiem sanāk tā, kā Odelam. Tāpēc X ir Odela slepenā šķipsniņa receptē, pēc kuras top debesmannā līdzīgās dziesmas.

"The National" - "Trouble Will Find Me" (2013)

Kāda pasaka bija par puisīti, kas, ieraudzījis kaut ko ļoti skaistu, bet noliegtu, no sajūsmas zaudēja balsi, tādējādi zaudējot iespēju par to kādam pastāstīt. Rakstīt viņš laikam nemācēja, arī mobilais ar foto funkciju nebija, tāpēc viņš visu mūžu nodzīvoja ar šo savu pārdzīvojumu sevī, līdz laikam sajuka prātā vai kaut kāds pūķis viņu apēda...

Amerikāņu "The National" sestais studijas albums "Trouble Will Find Me" arī ir kaut kas "ļoti skaists", bet ne noliegts. Un labi, ka tā. Jo pretējā gadījumā cilvēcei zudumā ietu šedevrs trīspadsmit dziesmu garumā. Mets Bērningers savā mierīgajā lutauša stājā un balsī atkal dzied par mīlestību, rozā trusīšiem un ugunsdrošību (protams, alegorijās izsakoties par sirdslietām). "Trouble Will Find Me" ir šī rudens komposts - tas viss jau reiz ir pastāvējis, bet tagad atgriezies savādākā veidā, un nu baro un briedina visus, kam vien ticis klāt.  Kā teiktu amerikāņu onkolis: "Šitais, dēls, ir maisterpīs!"

Foto raksta ievadā Toms Odels no www.rockwerchter.be.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"The Civil Wars" - "The Civil Wars" (2013)

Bija nepieciešamība pārliecināties vēlreiz. Par to, ka Džoja Viljamsa un Džons Pols Vaits nav laulāts pāris, kas zina otra vissīkākās īpašību nianses, noskaņu un domu slāņus. Jo gribās domāt, ka tādu vokālo un instrumentālo sintēzi, kādu dabū gatavu duets "The Civil Wars", var realizēt tikai ļoti tuvi cilvēki. Bet nē - Viljamsa ir laimīgi precējusies ar kādu Neitu Jetonu un audzina gadu veco dēlēnu, bet Vaits ar sievu aprūpē veselas četras atvases. Un tomēr, likteņa pirksts, "iebakstot" abu tikšanos 2008.gadā radošajā nometnē Nešvilā, izrādījies gana vieds.

Dueta 2011.gada debijas albums "Barton Hollow" pasauli pārsteidza. Mūzikas mikstūra, kuras sastāvā kā aptiekas svariņos nosvērti iemaisīti tādi komponenti kā gotiskais folks, kantrī, amerikāņu alternatīvās grupas "Mazzy Star" un populārā māsu Pīrsu dueta "The Pierces" (vismaz to saklausījis mūzikas žurnāls "Uncut") noskaņas. "Barton Hollow" nokļuva 1.pozīcijās gan ASV indīmūzikas, gan folkmūzikas oficiālajā albumu topā, pie kam sasniedzot Savienotajās valstīs arī vērā ņemamu pārdošanas rezultātu - pusmiljonu kopiju. Kad publika bija atkopusies no šīs patiešām satriecošās plates, skaidrs, ka visi gaidīja, kas būs tālāk. Un tapa dueta otrais albums, kas nodēvēts tā vārdā - "The Civil Wars".

"Protams, mēs jutām spiedienu," ar savām sajūtām, ierakstot jauno plati, žurnālam "Uncut" dalās Viljamsa. "Es tiecos, lai [jaunais albums] būtu nevis līdzvērtīgs "Barton Hollow", bet pārspētu to. (..) Un man šķiet, ka mēs radījām kaut ko vēl universālāku, atklātāku un skaistāku par "Barton Hollow"." Ja Viljamsa būtu Pinokio, viņas deguns tagad nevis izstieptos metrus divus garš, bet gluži otrādi - tas ierautos uz iekšu (kā  krāniņš puikām, ielecot aukstā jūrā), jo pateikt, ka "The Civil Wars" ir "skaists" vai "atklāts", ir nepateikt neko! Plate, kurā visus instrumentus un balsis iedziedājis tikai šis pāris, kuru producējis komponists, džezmenis un publicists Čārlijs Pīkoks, ir līdz šim labākais 2013.gadā izdotais albums. Viennozīmīgi!

Tiesa, kas līdzīgs tika teikts par "Barton Hollow" un 2011.gadu, taču klausītājam nebūt nav jābaidās no "Deja Vu" sajūtas - "The Civil Wars" ir savā veidā citāds. Tas patiešām varbūt arī ir "universālāks", katrā ziņā konceptuālāks un viengabalaināks kā debija pilnīgi noteikti. Dziesmu izkārtojums ir sajūtās loģisks un harmonisks, platei nav cikliskuma - spēlējot "repeat" režīmā, pateikt, kur "gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš", nav iespējams. Tur viss ir balts vai zaļš atkarībā no noskaņas un vēlmēm. Un tomēr - klausoties dziesmas "Same Old Same Old" un "Dust to Dust", kas atrodas plates sākumā viena aiz otras, ir skaidrs, ka šī ir albuma un dueta "The Civil Wars" kulminācija. Vismaz līdz nākamajam varoņdarbam.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Dž. Dž. Keils (1938 - 2013)

2009.gada 7.martā Džons Veldons Keils jeb J.J. Cale tviterī, piesedzoties ar mazliet maldinošu lietotājvārdu @SlowerBaby, iečivināja ziņu: "I make rock n roll records" ("Es ierakstu rokenrolu"). Un šis īsais teikums māca apjaust divas patiesības. Pirmkārt, tas patiešām izsaka visu Keila būtību - dzīvot rokenrolā, dzīvot mūzikā. Otrkārt, kopš pagājušās piektdienas, 26.jūlija, par realitāti kļuvis fakts, ka šī arī paliks vienīgā Keila iečivinātā ziņa, jo šajā dienā vīrs, kura ceļi uz skatuves krustojušies ar daudzām mūzikas leģendām; kurš pats par tādu kļuva; šis sirmais kungs 74 gadu vecumā sāka ceļu uz citām pasaulēm. Tajās viņu jau gaida vecie cīņu biedri Veilons Dženings (1937 - 2002), grupas "The Hook" dalībnieki Billijs Frēnsiss (1942 - 2010), Džeins Gārfērts (1944 - 2006), Džons Volters (1945 - 1997) un citi nenosauktie, kas, vēl pie labas veselības esot, savu repertuāru labprāt kuplināja ar kādu no Keila komponētajām dziesmām. To darīja ne tikai tie, kas jau citās saulēs; Keils dzīvi turpinās, kaut vai pateicoties vecajam draugam Ērikam Kleptonam.

KEILA - KLEPTONA TANDĒMS

Tieši Kleptons bija tas, kurš šim Oklohamā dzimušajam puisim, varbūt pat ne apzināti, pavēra ceļu uz skatuvi un radīja iespēju turpmāko dzīvi nodarboties ar to, no kā sirds trīs visvairāk, - ar mūziku. 1970.gadā Kleptons ierakstīja un singla formātā izdeva vienu no Keila agrīnās daiļrades dziesmām "After Midnight". Ar to pietika, lai maisam gals būtu vaļā - Keils guva sava veida apliecinājumu paša spējām, ticību vēl lielāku varoņdarbu paveikšanai uz skatuves, un gluži kā karuselis dzīve sāka griezt Keila karjeru, kas kopā uzskaita 14 solo albumus, pēdējo no kuriem - "Roll On" - mūzikas gardēži nosmeķēja vēl tikai 2009.gadā."Es jau biju padevies attiecībā uz ierakstu biznesu un jau devies atpakaļ uz [pilsētu, kurā līdz tam dzīvoju] Tulsu," daudzus gadus vēlāk atcerējās Keils. "Bet kad Ēriks izcēla šo dziesmu, man atvērās visas durvis (..)!"

Taču abu dižgaru sadarbība ar to nebeidzās. Patiesībā, tad tā tikai sākās. Kleptonam bija tuva Keila izpratne par to, kas ir laba dziesma ("[Viņa mūzika ir] dīvains hibrīds. Tas nav īsti blūzs, nav īsti folks vai kantrī, nav arī īsti rokenrols. Tas ir kaut kas pa vidu"), un pēc "After Midnight" abi "saspēlējās" vēl arī tādos zināmos hītos kā "Cocaine" (1977) un "Travelin' Light" (2001), bet abu pēdējās sadarbības klausāma versija atrodama Kleptona jaunākajā, tiesa, kritiķu nesaudzētajā platē "Old Sock" (2013), kurā Keils dzied un spēlē ģitāru, pavadot paša sacerēto dziesmu "Angel". Naski Keila dziesmu izmantotāji bijuši arī citi. Piemēram, viņa 1972.gada debijas albumā "Naturally" iekļauto dziesmu "Call Me the Breeze" īsteni populāru padarīja amerikāņi "Lynyrd Skynyrd", kad to iekļāva savā otrajā albumā "Second Helping" (1974), kura visas pārējās dziesmas kā melns mākonis nomāca grupas joprojām nepārspētais hīts "Sweet Home Alabama". Keila dziesmas albumos un repertuāros iekļāvuši arī Santana, "The Allman Brothers", Džonijs Kešs, "The Band", Fredijs Kings un citi.

Keils tāpat kā Kleptons mīlēja blūzu. Viņa debijas albums "Naturally" ir blūza sintēze ar kaut ko, kā sastāvā var atpazīt gan druskas ko klasiskā džeza, gan ģitārroka, gan Boba Dilana "mazliet runājošās" dziedāšanas. Starp citu, ja salīdzina Keila pēdējo albumu "Roll On" un debijas plati "Naturally", kā parasti pēc izmeklējumiem raksta ārsti, "būtiskas nobīdes nav konstatētas". Gan toreiz, gan tagad Keils ir palicis uzticīgs sev raksturīgajam "maigajam bugī" ("mellow boogie") kā Keila nekrologā šo muzicēšanas manieri nosaucis  žurnāls "Uncut". Un var piekrist, ka dejošana "Naturally" dziesmu pavadījumā būtu jautra izrāde tiem, kas to vēro. Un varbūt, patiesībā nekāds bugī tas nav. Vairāk tās ir zāles. Universālas bezrecepšu zāles visām kaitēm. Nu varbūt vienīgi ne caurejai. Bet teju dziednieciskas spējas Keila mūzikai piemīt, īpaši ārstējot mentālas novirzes no normas...

NEAPZINĀTAIS VIENTUĻNIEKA IMIDŽS

Kā tas Keilam izdodas? Vai viņa dziesmās ir kāds slepens kods? Vai tiešām patiess ir apgalvojums, ka visu muzikālo ģēniju īpašo spēju izskaidrojums ir kosmoss, kurš izvēloties tādus kā Keils, Nīls Jangs, Kleptons, un tad caur viņiem mūzikas veidolā nodod pārējiem Zemes iemītniekiem kādu ziņu? Par to vēl zinātnieki, iespējams, strīdas. Bet skaidrs ir tas, ka šie "kosmosa izredzētie" ir populāri cilvēki uz savas planētas, viņus atpazīst, citē, arī dievina un apskauž. Albuma "Roll On" izdošanas sakarā kāds žurnālists Keilam pajautāja, vai neapnīk tas, ka laikabiedri un kritiķi raksta par viņu leģendas, bet cilvēki var mīlēt viņa dziesmas, nemaz nezinot, kas ir to autors. "Nē, tas man neapnīk," smīnot atbildēja Keils. "Kas patiešām ir jauki - saņemt pa pastu čeku..."

   

"Es gribētu, lai man [karjerā] veicās, bet es negribu pārāk daudz slavas," uzsākot mūziķa gaitas, Keils reiz teica savam draugam un producentam Audijam Ešvortam. "Slava paaugstina tavu ego līdz līmenim, kad tu jau pats sāc ticēt savam "bulšitam"," skarbs ir Keils. "Tas, ko mēs izdarījām, - mēs nelikām nevienu manu bildi uz albumiem. Tas nebija plānots, jo es īsti neesmu vientuļnieks." Bet attiecībā uz presi tas nostrādāja labi - tā patiešām uzturēja "vientuļnieka Keila" imidžu, "kaut patiesībā es tāds nemaz neesmu."

Pa vienam vien. Pa vienam vien viņi aiziet. Vīri, kas ķieģeli pie ķieģeļa likuši vienu uz otra, lai taptu pils, ko saucam par mūsdienu moderno mūziku. Bet daba noteikusi šādu kārtību un ne mazajam niekkalbim cilvēkam tur ko mainīt vai pretoties. Keils mums ir atstājis brīnišķīgu muzikālo mantojumu, viņš ir iedvesmojis citus, rakstījis rokenrola vēsturi un viņa "kosmosa vēstījums" dziesmās tiks nodots no paaudzes uz paaudzi, kamēr vien dzīva būs mūzika. Vienīgi ar to čeku pa pastu tagad būs sarežģītāk. Bet gan jau arī tur kosmoss visu noliks savās vietās.

Noklausies Keila debijas albumu "Naturally" (1972).

Rakstā izmantoti foto no last.fm, www.nrk.no, www.qupratools.com, www.onedayonemusic.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet