Hologrammu laikmets

Kad cilvēks aiziet mūžībā, tas allaž ir smagi tuviniekiem. Bet, kad aizsaulē aiziet slavenības, pie liela pieprasījuma šis tas tiek darīts, lai vismaz kaut kādā formātā aizgājēju atdabūtu atpakaļ. Attīstoties tehnoloģijām viens šāds veids šobrīd uzņem apgriezienus - tās ir hologrammas!

IESPĒJAMS IR VISS

Kas tad ir hologramma? Tā ir optiskā ilūzija, kuru palīdz veidot 3D attēls, un kas pareizos leņķos un spektros veidota, ļauj ieraudzīt jebkuru priekšmetu, kas tādā veidā radīts; šī priekšmeta tādu kā virtuālu attēlojumu. Pirmais lielākais hologrammas uznāciens mūzikā bija 2012.gadā, kad Amerikas festivālā "Coachella" šādā veidā atdzīvojās reperis Tupaks Šakurs (1971-1996). Šo projektu realizēja kompānija "Hologram USA", kuras īpašnieks Alki Deivids žurnālam "Rolling Stone" apliecina sava uzņēmuma vēlmi kļūtu par līderi mirušo mākslinieku hologrammu izpildījumu tirgū. Nesen Deivids paziņoja, ka "Hologram USA" par šāda veida sadarbību ir noslēgusi darījumu ar Vitnijas Hjūstones (1963-2012) tiesību turētājiem. Papildus tam uzņēmums šajā gadā nodrošinās komiķu Reda Foksa (1922-1991) un Endija Kaufmana (1949-1984) "turnejas", un vēl tas ieguvis tiesības "atdzīvināt" mūziķus Patsiju Klainu (1932-1963) un Badiju Holliju (1936-1959).

Bet "Hologram USA" nav vienīgie šī specifiskā tirgus darboņi. 2014.gadā "Billboard" Mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā uz skatuves "parādījās" Maikls Džeksons (1958-2009), izpildot iepriekš nepubliskotu paša dziesmu. Šo hologrammu veidoja kompānija "Pulse Evolution", kura iegādājusies tiesības arī uz Elvisa Preslija (1935-1977) un Merilinas Monro (1926-1962) hologrāfiskajiem ķermeņiem. "Hologram USA" uzskatīja, ka "Pulse Evolution" ir nozagusi tās ideju, un iesūdzēja konkurentus tiesā. Šīs prāvas rezultāts vēl nav zināms. Un tieši neiesaistītajiem nav pat svarīgi, kurš uzvarēs. Galvenais - ja reiz par šo tirgus segmentu sāk plēsties, tam ir potenciāls, un "hologrammu performanču" izplatīšanos var sagaidīt diezgan droši. Tam piekrīt "Hologram USA" īpašnieks, sakot, ka, izmantojot hologrammas, viss kļūst iespējams - "Led Zeppelin" tūre kopā ar bijušo grupas bundzinieku Džonu Bonemu (1948-1980) vai pat Alberta Einšteina (1879-1955) lekcijas augstkolās, skaidrojot savu relativitātes teoriju. 

"Pulse Evolution" vadītājs Džons Tekstors uzskata, ka tehnoloģija, kuru izmanto viņa kompānija, nav pat hologramma, tāpēc viņš savu darbību sauc nevis par hologrammu veidošanu, bet "digitālo cilvēku" radīšanu. Šādi digitāls kaut kad nākotnē 90 minūšu garumā koncertos plānojas parādīties Preslijs, sniedzot "Brodvejai autentiskas" izrādes, kādās rokenrola karalis piedalījās savas dzīves laikā. 

IEKONSERVĒJIET SEVI!

Vai tā ir zinātniskā fantastika? Laikam jau nē, jo hologrammu aizmetņi radās jau pirms 150 gadiem. Mūsdienās tas viss vienkārši ir kļuvis pieejamāks. Var, protams, teikt, ka tas nav īsts un neko tādu nav vērts skatīties un ņemt par nopietnu, bet šī tehnoloģija jau ir visur. Piemēram, filmā "Furious 7", kuras varonis aktietis Pols Volkers (1973-2013) auto avārijā gāja bojā vēl pirms filmas uzņemšanas beigām. Viņa vietā atlikušo darbu pabeidza tieši hologrammas. Sevi, vēl dzīvam esot, 3D dimensijā noskanēt licis arī Pols Makartnijs. Un arī Pīters Džeksons, digitālās cilvēku "atgriešanas" kompānijas "Weta Digital" vadītājs, visgudri pamāca šodienas jaunās zvaigznes: "Pirms kļūstiet vecāki, veiciet sevis skanēšanu augstā rezolūcijā. Iekonservējiet sevi!"



Foto raksta ievadā no youtube.com.

2016, www.musicstories.lv.

Lana Del Rey - "Honeymoon" (2015)

Elizabete Vūlridža Grānta jeb meitene, ko pasaule pazīst ar skatuves vārdu Lana Del Reja joprojām ir viena no mūsdienu populārās mūzikas mīklām. 2011.gadā, ieaijājot pasauli ar savu pirmo uznācienu dziesmu "Video Games", retais varēja Del Rejai prognozēt tik spožu karjeru. Turklāt viņas noslēpumainība un manieres padarījušas Del Reju par daudzu, īpaši jaunu, meiteņu elku, kurš savdabīgā veidā iedvesmo vēsu attieksmi pret visu, kas neskar personiski.

Trīsdesmit gadus vecā Del Reja ir atgriezusies ar jaunu plati "Honeymoon". Un, ja kāds domā, ka ar katru nākamo albumu viņas noslēpumu plīvurs top aizvien plānāks un plānāks, tas smagi kļūdās. Ir pilnīgi pretēji. Pēc "Video Games" varēja padomāt, ka tas ir izņēmums - viena dziesma, kas vairāk pretendē būt vakara miega dziesmiņa bērniem, ne globāls hits. Taču gan debijas albums "Born to Die" (2012), gan nākamais "Ultraviolance" (2014) kā ar pirkstu acī iebaksta, ka savu stilu Del Reja ieturēs. Izdos miega dziesmas ar atombumbas enerģiju.

Ar "Honeymoon" Del Reja ir gājusi vēl tālāk. Patiesībā, vēl tālāk pagātnē. Jo tā ir piecdesmito gadu "film noir" stilā ieturētu dziesmu virtene, katra no kurām varētu būt lielisks skaņu celiņš veciem melnbaltā kino krimiķiem ar Merilinu Monro vai Elizabeti Teilori galvenajās lomās. Šajā albumā jau vairs neizbrīna Del Rejas flegmātisms, bet pārsteigums ir tas, ka trešo plati pēc kārtas viņa šādi spēj ne tikai noturēt uzmanību, bet pat savā ziņā aizraut. 

"Del Rejas faktors" nenoliedzami ir viņas savdabīgais seksapils. Ja tādas popzvaigznes kā Nikija Mināža vai Rianna seksuālo pievilcību demonstrē, pēc iespējas skopāk piesedzot savus rausīšus, tad Del Rejas pievilcība slēpjas viņas it kā vēsumā. Reta tā fotogrāfija, kurā viņa redzama smaidām, dziesmu videoversijās Del Reja savu seksualitāti demonstrē, vairāk pavedinot ar skatienu, nevis plikumiem. Ja es būtu "film-noir" entuziaste Dita Rietuma, iespējams, lai nobildētos ar orgasmu sejā, pietiktu vien dažu akordu no "Honeymoon". Taču, par cik viss ir pavisam savādāk, tad atliek vien baudīt Lanas Del Rejas vēso atturību, prātā paturot rindiņas no viņas 2012.gada singlpates "Paradise" dziesmas "Cola": "Mans incītis garšo pēc pepsikolas." (My pussy tastes like Pepsi-Cola). Bez zemtekstiem. Jo man vairāk garšo kokakola.

2015, www.musicstories.lv