Domājams, ja vien Bobijs Konns nebūtu satriecoši talantīgs mūziķis, viņš, labākajā gadījumā, būtu visu ignorēts, bet sliktākajā - dzīvotu trakomājā. Vai varbūt tas nemaz nav sliktākais?... Lai nu kā, Konns ir liels teatrālisma piekritējs. Sākot ar fotogrāfijām, kurās viņš allaž redzams dažādās grimasēs un grimos, un beidzot ar agrāko gadu publiskajiem izteikumiem, ka viņš ir krāpnieks lielos apmēros un, iespējams, nākamais Antikrists. Konnam patīk spēlēt teātri, viņš to uzskata par savas muzikālās darbības papildus komponenti, sava tēla daļu. Varbūt viņam taisnība, un bez šīm izdarībām Konna mūzika arī tiktu uztverta savādāk?
"Karsti un slimīgi," patiesībā ar labvēlīgu humoru šādi Konna jaunāko albumu "Macaroni" nodēvējis mūzikas žurnāls "Uncut", visu rindkopu garo recenziju, starp rindiņām var sajust, tā autoram rakstot ar smaidu ūsās. Un "Macaroni" tieši tāds arī ir - it kā nopietns muzikāls darbs, tajā pašā laikā Konns burtiski ķircina klausītāju par viņa pārdomām, vai šo plati ņemt nopietni vai nē. Piemēram, dziesma "More Than You Need", kas vienu brīdi atgādina jautro kolektīvu "Scissor Sisters" vai nupat "siltumā" atzinušos Miku, patiesībā nes nopietnu vēstījumu, taču tā drīzāk rada nedaudz skumju jautrību - tādu, kas līdzinās mazajai optimisma liesmiņai, kas uzšķīlusies pēc iekāpšanas suņa kakā un apjausmas, ka līdz noliktajai svarīgajai tikšanās no smakas neatbrīvoties tāpat.
Bobijs Konns, kuram, no malas raugoties, šķiet, galvā dažbrīd ir pamatīgs rasols, akurāti tieši tādus pašus caur savu mūziku arī uzrunā vislabāk. Garā svārstīgiem ļaudīm nevajadzētu rīt kaudzi tablešu, bet skaļi klausīties Konnu. Nedomāju, ka paliks labāk. Vienkārši šīs mūzikas iespaidā arī pārējie apkārtējie savā mentālajā stāvoklī pēc laiciņa paliks līdzīgi sirdzējiem. Sasodīts, patīk! Klausies šeit.
Vēl pirms gada apaļīgais Džonatans Antvons un viņa draudzene un iedvesmotāja Šarlote Džakonelli bija tikai divi pusaudži, kurus vienoja mīlestība uz mūziku un dziesmu. Kādu dienu viņu dziedāšanas skolotājai radās ideja, ka abiem vajadzētu izmēģināt spēkus talantu šovā "Britain's Got Talent". Apstākļi sakrita perfekti. Jaunie censoņi uzstājās raidījuma ieraksta dienas pašās beigās, kad visi - gan žūrija, gan publika - jau bija paguruši, bez tam pirms abiem bija uzstājusies virkne ļaužu, kas ar talantu patiesībā ir uz "jūs". Ne velti, ieraugot lācīgo Džonatanu un aiz viņa tipinošo Šarloti, žūrijas vadītājs Saimons Kouvels blakus sēdošajai Karmenai Elektrai tajā brīdī pačukstēja: "Un šķita jau, ka sliktāk vairs nevar būt..."
Uz žūrijas locekļu jautājumiem pārsvarā atbildēja Šarlote, jo Džonatans izrādījās ļoti kautrīgs. Kā viņš atzīst, kompleksi par savu uzmēru viņam bijuši, "kopš es sevi atceros". Visi šie apstākļi - publikas apnikums, žūrijas nogurums, abu pretendentu no pirmā acu uzmetiena naivums un pārliecības trūkums - sagatavoja augsni triumfam. Triumfam, kas sekoja jau desmit sekundes pēc abu priekšnesuma sākuma. Šokā bija visi - žūrija, publika, beigās arī pats Džonatans un Šarlote. Viņi izpildīja dziesmu "The Prayer", kas visvairāk zināma Andrea Bočelli un Selīnas Dionas izpildījumā. Daudzus šova skatītājus pārņēma tāda kā "deja vu" sajūta, atceroties pirms trim gadiem šādā pašā veidā grandiozos panākumus guvušo vientuļo mājsaimnieci Sūzanu Boilu.
Viens mirklis un viss mainās! Nepakļaujoties Kouvela idejai "atmest" no dueta Šarloti, Džonatans, iespējams, izvilka savas dzīves lielo lozi - abi gāja cauri visam konkursam ar katru uzstāšanās reizi jo pārliecinošāki par savu varēšanu. Un, lai arī uzvaru beigās ieguva lēkājošs suns, bet mūsu lepnums Gatis Kandis līdz finālam netika, īstie uzvarētāji ir Džonatans un Šarlote. Kouvels, kam pieder mūzikas ierakstu kompānija "Syco", parakstīja ar abiem vienu miljonu sterliņu mārciņu lielu ierakstu līgumu, un 24.septembrī veikalu plauktos parādījās "Jonathan & Charlotte" debijas albums "Together", jo tieši tā pirmajā uzstāšanās reizē uz Kouvela jautājumu, vai viņi var uzvarēt, atbildēja Šarlote. Jā, kopā viņi varot. Un šīs desmit populārās dziesmas, tai skaitā "Muse" smeldzīgā "Unintended" un "Queen" allaž pārdomas izraisošā "Who Wants to Live Forever" itāļu valodā, to pierāda.
Visu plati iespējams noklausīties šeit, bet turpinājumā vēsturiskais video - dueta pirmā audience "Britain's Got Talent" žūrijas un auditorijas priekšā.
Katram, kuram dzīvē nācies būt stāvoklī (lielākajā vairumā gadījumu sievietēm), vai saskarties ar kādu kaiti, kuras izmeklēšanas viena no procedūrām ir ultrasonogrāfija vai ehokardiogrāfija, zina, ka nav pasaulē pretīgākas skaņas par tām, kuras šie aparāti izdod, kad dakteris vēlas paklausīties, kā tās iekšas izklausās vai arī pēc bērniņa purkšķa skaņas mātes vēderā cenšas noteikt tā gaidāmo dzimumu. Šīs skaņas burtiski iziet caur kauliem un dažreiz gribas tam ārstam krāmēt ar tabureti, ja viņš pārlieku ilgi liek šos trokšņus klausīties. Bet kas to būtu domājis, ka pienāks diena, un šādas skaņas tiks iepītas dziesmās. Liekas, tās varētu būt šausmīgas dziesmas, no kurām pār kauliem pāriet šermuļi, bet, izrādās, tā nav! Jo pastāv tāds šobrīd ļoti iemīļots mūzikas stils, kurš pēdējos gados atdzimis no septiņdesmitajiem, proti, psihedēliskā mūzika. Par to šeit stāsti bijuši daudzi. Šajā nedēļā par kvintetu no Austrālijas "Tame Impala".
Iepriekš pieminētās "iekšu skaņas" dzirdamas "Tame Impala" otrās plates "Lonerism" dažās dziesmās, piemēram, "Sun's Coming Up". Turpat no bada urkšķ vēders un tad kā svaigs vilnis visu noskalo ūdens šalts, un atliek tikai minēt, ko noskalo un no kurienes. "Tame Impala" uz dzimtenes skatuvēm rosās kopš 2007.gada, tās galvenais vīriņš Kevins Pārkers gan uz tām dreifējis jau kādu gadiņu agrāk ar savu iepriekšējo kolektīvu "Dee Dee Dums". 2010.gadā klajā nāca "Tame Impala" debijas albums "Innerspeaker", ko mūzikas portāls "Pitchfork" nosauca par "labāko jauno mūziku". Atšķirībā no šī veiksmīgā debijas ieraksta, grupas otrais albums tapis vienkāršākos apstākļos. "Kad ierakstījām "Innerspeaker", mums bija inženieri, rezervētas vietas, sava māja - viss bija tik oficiāli! Šajā albumā tas biju tikai es un mana mājas studija," tam pašam "Pitchfork" šā gada vasarā stāstīja Pārkers, piebilstot, ka bijis arī vairāk laika eksperimentiem, meklējumiem un jauniem atradumiem mūzikā.
"Lonerism" ir viens no "lidojošajiem" albumiem. No tiem, virs kuriem mūzikas ierakstu veikalos vajadzētu rotāties uzrakstam "Pārlieku ilga klausīšanās var izraisīt halucinācijas vai vismaz neizskaidrojamu labsajūtu!" un kura pircējiem pie kases palūgtu uzrādīt vecumu apliecinošu dokumentu. Mūzika gardēžiem! Ja "Kantoris 04", duets "Sandra" un jebkas no hiphopa būtu salīdzināms ar divlitrīgo "Stipro Apenīti", tad "Tame Impala" vairāk ir kā tāds dārgs konjaks vai ekskluzīvs viskijs. Šai mūzikai būtu jārosina pacelties virs zemiskām (ne ļaunā ziņā, bet atvasinot no vārda "zeme") lietām un problēmām.
Kāds par grupu "Rosco Bandana" ir sacījis - lūk, kas notiek, kad bērni tiek pie tāla rādiusa darbības ieročiem. Taču, neskatoties uz šādas situācijas potenciālajām briesmām, šī kolektīva gadījumā tas ir pilnībā attaisnojies. Džeisons Sanfords ar abām daiļavām - Dženiferu Flintu un Emīliju Šolzu -, piedaloties vēl pārējiem četriem grupas dalībniekiem, dzimtenē - Galfportas pilsētā Misisipī štatā ASV - ar savu atraktīvo un jestro dzīvo uzstāšanos iekarojuši daudzu sirdis. Šīs mīlestības un atzinības jau bijis tik daudz, ka sācis līt pāri malām - dzimtās āres kļuvušas par šaurām. Mīlestības lutināta, "Rosco Bandana" pavisam nesen izdeva savu debijas albumu "Time to Begin".
Amerikāņu blūzroka stilā ieturētā plate lieliski pierāda, ka arī blūzu (lai atvaino visi tā kaislīgie cienītāji) var pasniegt gana atraktīvi, lai uz to ausis saspicētu pat uz šo stilu visvienaldzīgākie. Ja godīgi, no tā blūza jau nekas te pāri palicis nav. Patiesībā tas ir viens vareni labs popmūzikas albums, kam blūzs, pat kantrī, spīd cauri tikai nedaudz. Gluži tādu pašu reakciju, kā ieraudzīt RIMI vīriešu tualetē uz pisuāra uzsēdušos dāmu, izraisa Dženiferes un Emīlijas vokāls. Blūzs taču ierasti ir bārdām noaugušu un sviedriem klātu veču mūzikas lauciņš. Bet te nez no kurienes uzrodas viena rudmate un viena brunete un sačakarē visu dabas iekārtoto kārtību! Taču - bez viņām nebūtu ne puse no "Rosco Bandana" atraktivitātes. Par pierādījumu lai kalpo kaut vai plates "Time to Begin" tituldziesma, kas turpinājumā, bet visu plati noklausīties var šeit
Atkāpe pagātnē. Kādā sestā septītā klasē mūsu skolā viesojās koklētāju ansamblis. Koncerta apmeklējums bija obligāts (par to vien, ka aizgāja, katrs saņēma apaļu piecnieku dziedāšanā. Un mums, kam ne tikai zilonis, bet pat dinozaurs uz ausīm uzkāpis, šādu ekstru - piecnieku dziedāšanā - palaist garām nav brīv!). Uz skatuves tautas tērpos ar iesvīdušām padusēm (koncerts notika maija vidū, ārā jau bija samērā silts laiks) sasēdās trīs vai četras tautumeitas, un pasākums, tā teikt, varēja sākties. Mēs, visa klase, pusaizmiguši bijām pēc kādas sestās dziesmas, izņemot dziedāšanas skolotāju - viņa sāka krākt jau pēc trešās. Pēc šī pasākuma izlēmu, ka kokle - skaists, estētiski brīnišķīgs instruments - tomēr manām ausīm ir par vienmuļu. Kaut kur zemapziņā urdēja doma, ka, varbūt paaugoties - prātiņā un augumā -, kaut kas mainīsies. Taču, kad pāris gadus atpakaļ kādās latviskās lauku kāzās līgavaiņa māsa - tāds skuķis ap četrdesmit - izdomāja viesus izklaidēt ar kokles spēli, kas beigās pārvērtās par konkursu "Uzmini melodiju!, pieņēmu, ka nav lemts. Nav lemts šo instrumentu saprast. MAN nav lemts.
Bet liktenim patīk ar mums spēlēties, un pirms neilga brīža kokle manā dzīvē parādījās atkal. Ne jau tā, ka es pats to būtu sācis spēlēt (man gan tas piestāvētu, sevišķi ņemot vērā, ka, kaut ko cītīgi darot ar pirkstiem, man allaž ir izbāzts mēles galiņš), bet ieraksta veidā. Trio "Vētras saites" plates "Teātra krustojums" izskatā. Izlasījis Ulda Rudaka rakstu - interviju ar kolektīva līderi Latvīti Podiņu "Dienas Izklaidē", kā arī paklausījies ierakstus grupas "draugiem.lv" profilā, nolēmu reanimēt savu tā arī nekad nebijušo mīlestību pret kokli. Jā, jo tieši kokle ir viens no "Vētras saites" galvenajiem instrumentiem. Un tas fakts, ka Podiņa šo latvisko mūzikas instrumentu spēlē ģitāru, džambas un kontrabasa pavadījumā, deva dvēselei cerību, ka kokle varētu arī nebūt mana zudusī Atlantīda.
Impulss, kāpēc nolēmu iegādāties plati "Teātra krustojums", bija grupas pirmā dziesma "draugu" profilā - "Tilts". Tā vispār bija pirmā dziesma, pareizāk - skaņdarbs, ko no šī kolektīva jebkad noklausījos. Un man šis skaņdarbs ar dažiem akordiem atgādināja filmas "Drošsirdis" soundtraku jeb skaņu celiņu. Platē šīs dziesmas gan nav, aiz ko nedaudz vīlos. Otra vilšanās - mana auto lētā un nespējīgā stereosistēma (nekad nepērciet "Peugeot 307"!), kurā, atskanot kārtīgiem basiem, viss vibrē tā, it kā salonā visas detaļas un elementi, pat mazākā skrūvīte, vienlaikus purkšķinātu. Bet šādu basu ir visās "Teātra krustojuma" dziesmās, un to ar lielu baudu var klausīties un kaifot, izmantojot mūsdienīgāku mūzikas atskaņošanas sistēmu. Par to arī pārliecinājos.
"Ansamblis "Vētras saites" spēlē instrumentālu fotoambientu kamermūziku," teikts plates grāmatiņā. Man gan nav ne jausmas, kas ir "fotoambientā" mūzika, taču es vēl reizi apzinājos, ka jau iepriekš pieminētajam liktenim attiecībā uz mani un kokli ir kāds plāns. Jo viņš caur "Teātra krustojumu" man atkal tuvinājis kokli, tikai saprātīgā dozējumā. Sākumā likās, pārējie instrumenti nomāc Latvītes Podiņas lokanajiem pirkstiem spēlēto instrumentu (sevišķi Anša Kluča kontrabass - autosalona detaļu purkšķināšanas pavēlnieks). Gribējās, lai kokle tiešām tad arī ir galvenā! Bet, dzīvojot šajā "fotoambiencē" ilgāku laiku, nākas atzīt, ka viss ir tieši tādās proporcijās, kā nepieciešams, lai, vēl skaņdarbam piedzīvojot loģisko noslēgumu, puse pie mūsdienu mūzikas pieradusī auditorija nebūtu aizmigusi, bet otra - nogriezusi skaņu.
Visbeidzot par albuma vizuālo noformējumu. Puse estētiskā baudījuma nāk tieši no tā, konkrēti - no fotogrāfijām kas ievietotas plates bukletā. Skaistas bildes! (Laikam tieši tagad sapratu, kas ir "fotoambience"). Tik tās izbaudīt nedaudz traucē neveiksmīgi izvēlētais bukletiņa papīrs - šādām bildēm jābūt drukātām uz nekrītota papīra! Zinu, ir grūtāk nodrukāt un maksā dārgāk (es taču strādāju tipogrāfijā!), bet sajūtas, bildes skatot, taustot un apostot (vienmēr apostu visus savus nodrukātos darbus), uz matētā nekrītotā papīra ir gluži citādas. Piemēram, Anša Kluča bildē ar diviem gliemezīšiem tās radībiņas izskatītos tik dzīvas, ka gribētos paņemt pirkstos.
Kad būs iespēja, noteikti aiziešu uz "Vētras saišu" koncertu. Apsolu neaizmigt. Kaut gan, klausīties "Teātra krustojumu" baudā puspievērtām acīm, ir normāla šīs mūzikas reakcija uz cilvēka fizioloģisko un garīgo pasauļu mijiedarbību. Protams, līdz brīdim, kad saprot, ka šādi kaifo pie tā sasodītā pežo stūres...
Ņemot vērā emocijas, kas valda šā gada, laikam, 21.decembra gaidās, kad pēc kaut kāda tur mēnešreižu kalendāra gaidāms pasaules gals, populāra kļuvusi anekdote: "Klāt rudens. Drīz nāks 18.novembris, tad pasaules gals, tūlīt pēc tam - Ziemassvētki." Vienai lielai daļai zemeslodes ļaužu gan pasaules gals mēdz iestāties akurāt Ziemassvētkos, katram gan citu apstākļu veicināts - kādam uznāk pašnāvnieciskas tieksmes, jo vientulībā no malas jānoraugās, kā "gada mīļākos svētkus" pārējie svin ģimenes lokā pie nokrautiem galdiem; kādam, savukārt, ir kreņķis, ka vēl pirms lielveikala aizvēršanas svētvakara pēcpusdienā nav paspējis izpirkt visu, kas vēl palicis pāri no tādu pašu uzskatu tūkstošu uzlidojuma plauktiem. Vēl kāds ciest nevar no Ziemassvētku eglītēm nobirušās skujas, kas pēkšņi uzradušās gan zeķu purngalos, gan atverēs, pie kurām, nepārvarot vismaz trīs drēbju kārtas, pat svaigs gaiss klāt netiek.
Līdz dāvanu, atvainojos, Ziemassvētku vakaram ir tieši divi mēneši. Daudz laika, lai sagatavotos, ko parasti gan visi pēkšņi tik kristīgi kļuvušie sāk darīt aptuveni ap 20.decembri. Bet ir ļaudis, kas Ziemassvētkiem gatavojas visu cauru gadu, un vieni no šādiem indivīdiem ir vokāli instrumentālais orķestris no Norvēģijas - "Sunturns". Tas ir sekstets, kas Ziemassvētku dziesmu albumu ar tiešu nosaukumu "Christmas" izdeva pirms gada. Tas viņiem ir debijas darbs, bet ne pirmie soļi mūzikā vispār. "Sunturns" patiesībā ir Norvēģijā labi zināmu indī mūzikas kolektīvu dalībnieku izlase. Piemēram, Einars Strejs vai trīs grupas "My Little Pony" dalībnieki.
"Christmas" patiesībā nav tradicionāls Ziemassvētku mūzikas albums. Tajā neskan žvadzošie zvaniņi, nav nekādu džingelbelu vai klusu nakšu, svētu nakšu - tas ir oriģināldziesmu (ar dažiem tradicionāliem akordiem vai ik dziesmā) albums, kam izdodas radīt kaut kādu pacilātību vai vismaz nojausmu, ka skanošās dziesmas ir radītas kādam īpašam gada notikumam. Šogad dzert karstvīnu, lobīt mandarīnus un kņubināt piparkūkas, "Suntunrs" mūzikai skanot, - lūk, tie būs īsti svētki! Pat, ja ne pareizajos datumos un īstajām dāvanām lielveikalu kulēs.
Brendans Bensons savulaik uz skatuves grupā "The Racontuers" vīteroja vienā korī ar Džeku Vaitu. Patiesībā vītero joprojām, jo grupa nav izjukusi. Tiesa, iepauzējusi gan, jo Vaitam bijuši citi plāni, piemēram, pirmais soloalbums "Blunderbuss". Pa to laiku arī pats Bensons nav gulējis, tā teikt, ar pīpi jumtā (gan nezinu, vai tā saka?) - šā gada aprīlī viņš izdeva savu piekto personīgo plati "What Kind of World?"
Protams, zinot "The Racontuers" mūziku, ir aptuveni skaidrs, ko no šīs plates var sagaidīt. Un tā arī ir - "What Kind of World?" ir Bensona veltījums (vai varbūt nodeva?) melodiskajam rokam ar mazu alternatīvās panku mūzikas piešprici. Plate ir visnotaļ dzīvespriecīga, tā viegli klausās. Tiesa, dažbrīd liekas, ka pārāk viegli - kā gluma gliemene, kas, kāda pa vienu galu iegājusi, no otra iznāk. Gandrīz vai var ņemt un ēst vēlreiz... Bet nevar nenovērtēt dziesmu apdares. "Bad for Me" ir vienkārši simfonija!
Bez Vaita Bensons, protams, izklausās vairāk popsīgs. Un nemaz ne populārs. "What Kind of World?" augstākais sasniegums Bensona dzimtenes topos - 159.vieta! "The Racontuers" pēdējai platei "Consolers of the Lonely" (2008) veicās "nedaudz" labāk - tā sasniedza ASV alternatīvās mūzikas topa otro augstāko virsotni. Vaita sindroms...
Bieži mūzikas aprakstīšanai izmantoju vārdu "psihedēlija"; par tādu parasti dēvēju mūziku, kas it kā lidinās pa gaisu; kas liek klausītājam justies kaut kā nereāli. Šodien beidzot izdomāju paskatīties vārdnīcā, ko tad patiesībā šis vārds nozīmē. Un, izrādās, mana sievišķā intuīcija nebija vīlusi - psihedēlija ir cilvēku, kuri lieto apreibinošas vielas (bet ne alu, šņabi, vīnu), subkultūras veids. Arī mākslas un mūzikas paveids, kas rodas, izmantojot izmainīto apziņu. Vārdu sakot, "narkašu" disko!
Trīsdesmit trīs gadus vecajam kanādiešu dziedātājam un komponistam Patrikam Vatsonam ar izmainīto apziņu, domājams, sakara maz. Kaut arī klāt neesmu stāvējis un galvu ķīlā vai durvīs par šo likt gatavs nebūtu. Taču tieši viņa mūzika bija iemesls rakāties nezināmo vārdu enciklopēdijā. Vatsona pavasarī iznākusī plate "Adventures in Your Own Backyard" ir 52 minūšu stāsts, kurš pēc savas noskaņas aizved gan miglainā purvā, kur slavenais Šerloka Holmsa un Doktora Vatsona (cik zīmīgi!) baskervilu suns piekopj netiklas darbības ar ikvienu nomaldījušos brūkleņu lasītāju, gan ar ētera garaiņiem pārpildītā telpā kādā primārās veselības aprūpes iestādē, kurā ginekologam ir ziloņa snuķis, un ar to viņš nepielūdzami grib pārbaudīt "gineku" katram, pat, ja daba iedalījusi vīrišķo dzimumu ar visu no tā atkarājošo... Sasodīts! Jau atkal sākas! Vārdu sakot, man ir vienaldzīgas jūsu šeit piezemētās problēmas un eksistence, man ir jaunā Patrika Vatsona plate! Vienkārši, kad iesiet prom, izslēdziet gaismu un netraucējiet mani! Un jā - dodiet šurp to snuķi!
P.S. Šādi man gadās pirmo reizi! Izrādās, šo plati jau biju apskatījis vairākus mēnešus agrāk. Un bija interesanti pārlasīt toreizējās domas un tagadējās. Tās ir gandrīz identiskas! Un ar šo Vatsons pierāda, ka viņa mūzika, katru reizi klausoties, nes jaunas vēsmas. Kā gan citādi es būtu aizmirsis, ka šī plate jau reiz ir apskatīta?! :) Un jā, vēl Vatsons uzbudina - vēl nevienā savā stāstiņā neesmu izmantojis tik daudz teikumus ar izsaukuma zīmēm galā! Ārprāts, esmu tā uzbudināts, ka tūlīt būs jālec āliņģī pašapmierināties!...
Kaut kur fonā skanot grupas "Dark Dark Dark" jaunajam albumam "Who Needs Who", acu priekšā nonāca svaigā ziņa, ka nākamā gada sākumā Rīgu ar koncertu apmeklēs Marina Diamondis ar savu kolosālo projektu "Marina And The Diamonds" - brīnišķīga un kvalitatīva popa izpildītājiem. Taču likās, ka jau tieši tajā brīdī kaut kur fonā skan Marinas savdabīgais, mazliet raganīgi tumšais vokāls, tik dziesmas ne tādas kā ierasts no viņas dzirdēt. Bet - tā nam Marina, kas dzied! Tā ir Nona Marī Invī. Meitene no amerikāņu miniorķestra "Dark Dark Dark". Taču viņas abas patiesībā ir tik līdzīgas!
"Dark Dark Dark" mūzikas tendenču saknes meklējamas Ņūorleānas džezā, amerikāņu un Austrumeiropas folmūzikā. "Katra [albuma] "Who Needs Who" sekunde ir gaumīga, rafinēta un eleganta," grupas nesen iznākušo trešo plati vētī mūzikas žurnāls "Paste". Nezinu, kā ar to rafinētumu, bet gaumes un elegances virsotnes "Dark Dark Dark" gan parāda visā krāšņumā. Invī vokāls gaumīgi kontrastē ar eleganti izmantoto instrumentu buķeti (bez tradicionālajiem, vēl arī bandžo, klarnete un trompete). Patiesībā klasiskā džeza piesaukšana šeit varbūt būtu arī nevietā. Drīzāk tā ir tāda ļoti organiska džeza un indīpopa sintēze, kurā pat ir grūti noteikt, kas ņem virsroku.
Reizēm gandrīz uzbudināta ("It's A Secret"), reizēm gandrīz vai nolemti optimistiska ("Tell Me") vai koķeti vieglprātīga ("Without You") Nona Marī Invī albumā "Who Needs Who" izdzied teju visus iespējamos dvēseles stāvokļus. Taču kopējā plates pēcgarša vairāk tomēr nosliecas uz pozitīvā dzīves skatījuma pusi. Kārumiņš tiem mūzikas mīļiem, kam tīk plates, kuru laikā un, galvenais, pēc kuru klausīšanās prāts neizslēdzas, bet tik domā un domā tālāk.
Tā allaž bijis - vienam patīk māte, otram meita, trešam tēva kleita. Bet visiem šiem trim kopīgs ir tas, ka viņiem vismaz kaut kas patīk. Lai arī, reizēm šķiet, pēdējā laikā pārlieku esam aizrāvies ar folkroku, kolīdz tas nosliecas uz kantrī pusi, ņemam kājas pār pleciem (izņēmums, protams, ir vecais rūķis Villijs Nelsons). "The Albion Band" arīdzan nāk no šiem folkroka apcirkņiem. Viņu jaunā plate "Vice of the People" ir jauka roka un tautas mūzikas sintēze, ko kuplina ekstravagantas vokāla partijas. Un tomēr - lai arī šo feino kolektīvu dzirdu pirmo reizi, tajā ir kas ļoti pazīstams. Bet kas? Kas ir šī "The Albion Band" kleita, kas visiem tā patīk?
Izrādās, atslēgas vārds ir Ešlijs Hačings. Grēks jau atzīties, bet tikai pavisam nesen sev atklāj brīnišķīgo kolektīvu "Fairport Convention", kura ziedu laiki bija septiņdesmitie. Un Hačings, kā izrādās, ir dibinājis gan vienu, gan otru - gan "Fairport Convention", gan "The Albion Band". Ar visām deguna spalvām jutu, ka šī mūzika tā savādi pievelk! Lai arī Hačings vairs nedarbojas nevienā no šiem kolektīviem, acīmredzot viņa dibināšanas grūdiens turpina inerces kustību uz priekšu. Kaut gan - teikt, ka "The Albion Band" 2012.gadā joprojām "inercē" no grūdiena vairāk kā četrdesmit gadus atpakaļ, nebūtu īsti godīgi. Viņi ir pietiekami laikmetīgi, tajā pašā laikā saglabājot kaut ko no pagātnes. Un kā nu ne - grupas dalībnieks Bleirs Danlaps, redz, ir Hačinga dēls. Viņam ir tikai divdesmit. Plus mīnus arī pārējiem. Bet kā viņi spēlē!
Albumu "Vice of the People" pilnībā var noklausīties šeit.
Sakām "The Killers", domājam - Brendons Floverss. Sakām "roks", domājam "pops". Vārdu sakot, skaļi deklamējot "rokgrupa "The Killers"", mēs patiesībā domājam "popmūziķis Floverss". Nu redz, cik viss skaidri un gaiši salikts pa plauktiņiem! Taču šo klasifikāciju gluži dabīgi pati sakārto "The Killers" jaunā plate "Battle Born" - albums, kas pavisam pēdīgi no roka apcirkņiem "The Killers" pārceļ uz tai daudz piemērotāko popa vai, labākajā gadījumā, poproka plauktiņu. Kaut, šķiet, viņi tādi ir bijuši vienmēr, tiesa, varbūt ne tik izteikti kā "Battle Born".
"The Killers" jau kopš sava debijas albuma "Hot Fuss" (2004) bijusi tautu mīlēta grupa. Kaut arī savās mājās ASV grupa nekad albumu topā nav ieguvusi Nr.1 pozīciju, otrajā pasaules mūzikas bastionā - Apvienotajā Karalistē - visas Floversa un kompānijas plates ir sasniegušas pašu virsotni. Varbūt tieši tāpēc mums, latviešiem, kam sekot britu gaumei allaž bijis zināma kulta jautājums, šis Lasvegasas kvartets ir gana solīdā cieņā.
"The Killers" pirmie divi singli "Somebody Told Me" un "Mr. Brightside" tālajā 2004.gadā mūzikas pasaulei lika notrīcēt no domas, ka jauna zvaigzne ir dzimusi visu acu priekšā. Floversa vokālā maniere un "The Killers" melodiskās, pa pusei roka, pa pusei popa dziesmas radīja grupai tik lielu sekotāju skaitu, ka patiesībā bez kautrēšanās nu "The Killers" var nosaukt par "supergrupu"... Kaut gan nē, par supergrupu mēdz dēvēt "U2", un "The Killers" īriem tomēr vēl stāv dziļi nopakaļus.
"Battle Born" seko grupas 2008.gada platei "Day & Age", kas pasaulei dāvāja, daudzuprāt, kvarteta labāko dziesmu "Human". Dziesmu, ar kuru "The Killers" sevi neatgriezeniski apzīmogoja kā popa ikonas. Un tomēr, lai arī "ikonas" un "supergrupa", tikai divas (!!!) "The Killers" dziesmas - "When You Were Young" ASV Alternatīvās mūzikas topā un "Human" Norvēģijā - ir uzkāpušas līdz singlu tabulu augstākajam pakāpienam! Pat "Human", kas ASV ir ieguvusi Platīna diska statusu, šo valstu singlu topā spējusi pakāpties, augstākais, uz 32.vietu.
Tomēr albumu rādītājos "The Killers" ir bijuši sekmīgāki - tur nav trūkušas pozīcijas Nr.1 dažādās valstīs. Un vislielāko progresu uzrāda tieši jaunais "Battle Born" - vien Jaunzēlandē tas ieņēmis 7.vietu, visās pārējās valstīs plate atradusies pirmajā trijniekā. Tātad, pa lielam, "The Killers" savu klausītāju ir uztaustījusi. Un savu artavu, domājams, ielicis arī Floverss, 2010.gadā izdodot savu pirmo soloalbumu "Flamingo", kas patiesībā bija ļoti labs popmūzikas albums.
Vērtējot "Battle Born", jāņem vērā vairāki apstākļi. Pirmkārt, "The Killers" jau pieder pie tām grupām, kuru albuma iznākšana jau ir notikums. Pirmais singls "Runaways" galīgi nepārliecināja topu tabulas, bet klausītāji, to izdzirdot, varēja atviegloti nopūsties, ar nepacietību gaidot jau sev tik labi zināmu mūziku. Otrkārt, un tas jau te ir malts vairākkārt, šī plate jāvērtē ar popmūzikas prizmu (lai ko tas arī nozīmētu). Un, ņemot vērā, kas šobrīd vispār darās šajā mūzikas lauciņā, nav grūti uzminēt, ka "Battle Born" bez īpašām problēmām gūst augstākos vai tuvu tam novērtējumus. Vienā vārdā - labi!
Īslandes burvība aizrauj daudzus. Kaut kas pasakains un teiksmains, dūmakains un noslēpumains - tās mēdz būt pirmās domas, kas ienāk prātā, domājot par šo nelielo salu valstiņu Atlantijas okeāna ziemeļos. Acīmredzot, tur ir arī īpašas āderes, kas bagātina radošus cilvēkus, sevišķi radošus mūzikā. Mūsu pašu "Instrumenti", šķiet, savu debijas albumu ierakstīja tieši Īslandē, un tajā uzreiz ir saklausāms kaut kas no šīs dūmakainās pasaku valsts ietekmēm. Izrādās, šajā "īslandiskajā transā" ieslīgst arī tie, kas nāk no "ārpuses", bet kādu laiciņu padzīvo šajā vidē. Kad Raians Karazija pāris gadus atpakaļ, sekojot savai mūža mīlestībai, no Sanfrancisko (ASV) pārcēlās uz Īslandes galvaspilsētu Reikjaviku, domājams, viņš bija gatavs mainīt dzīvi kardināli. No urbanizētās Amerikas uz valstiņu, kas patiesībā ir vieni lieli lauki - nu tur tai mīlestībai tik tiešām jābūt "mūža".
Ja pie mums, lai kļūtu par pilsoni, jāiziet naturalizācijas procedūra, tad Īslandē, šķiet, pietiek savu lojalitāti valstij apliecināt ar skaistu, īslandisku mūzikas albumu. Ja šādi mērītu, Karazija, bez šaubām, eksāmenu būtu nolicis. Viņa projekta "Low Roar" tāda pašā nosaukuma debijas albums ir caurcaurēm īslandisks. Tajā viņš stāsta par savu aklimatizāciju, pirmo reizi pārziemojot Īslandē. Vismaz tā apgalvo "Low Roar" daiļrades pārzinātāji. Pārskrienot acīm pāri dziesmu virsrakstiem, tad varam secināt, ka Īslandē Karazijam ir gan draugi, gan ļoti labi draugi ("Friends Make Garbage (Good Friends Take It Out)", un viņš laiku pavada inteliģentās nodarbēs ("The Painter", "Puzzle"), bet gadās arī pa kādai emocionālai krīzei ("Help Me").
"Low Roar" ir albums tieši šādam gadalaikam, kāds patreiz ir aiz loga - lapas krīt, lietus līst, apkure vēl nav pieslēgta, tāpēc, sildot līdz zilumam nosalušos pupus un dzerot karstu tēju, siltumu nepieciešams radīt arī galvā. Runā, ka viss, ko jūtam, ar ko slimojam, rodas galvā (es gan nezinu, kāds galvai sakars ar maniem hemoroīdiem), un mūzika, un tas ir pierādīts, ir ļoti stimulējošs līdzeklis prāta līdzsvarotai darbībai. "Low Roar" ir šīs zāles! "Friends Make Garbage (Good Friends Take It Out)", "Give Up" - tās ir tikai divas no albuma dziesmām, tie ir tikai divi uzskatāmi piemēri augstākminētā apstiprināšanai. Kad albums jau beidzies, tu joprojām to dzirdi! Un tā ir fantastiska pēcgarša!
Ja es būtu degustators, kam jāpagaršo zupa un jānosauc visas tās sastāvdaļas, tad, iebāžot pirkstu "North Atlantic Oscillation" zupā un tad to aplaizot (bet ne tā kā pornofilmās), riskētu nosaukt "Mogwai", "Supertramp", "Pulp" un "Radiohead". Man šķiet, tieši uz šīm četrām kājām balstās skotu trio ""North Atlantic Oscillation" mūzikas paši pamati. Ja kļūdos, mīļuprāt vienreiz arī pats sev uzsēdīšos uz īkšķa un parotēšu.
"Fog Electric" ir šī Edinburgā bāzētā kolektīva otrais albums, kas klajā nāca šā gada pavasara pašā pilnbriedā. Un, šķiet, tādā pašā pilnbriedā ir arī Sems Hīlijs, Bens Mārtins un Kriss Hovards. Pilnīgāka iespaida gūšanai, protams, nenāktu par skādi noklausīties puišu 2010.gada debijas plati "Grappling Hooks", taču arī "Fog Electric" izsaka daudz. Tā ir saldais ēdiens postroka faniem, pie kam "North Atlantic Oscillation" šo brīnišķīgo mūzikas stila virzienu kuplinājusi ar elektronisko mūziku. Albuma ievada dziesma "Soft Coda" Hīlija vokāla ievada pirmajās sekundēs mānīgi liek prātā iezibēties vārdiem "Pulp" un "Common People", patiesībā visa šī dziesma liekas kā skotu versija par deviņdesmito gadu superhītu, tāds kā rimeiks.
Nav nācies sēdēt uz elektriskā krēsla. Pat ne uz izslēgta. Man arī nav ne jausmas, kā cilvēks uz tāda jūtas, cepoties eksekūcijas laikā. Taču, ja varētu pasēdēt uz tāda maza elektriskā krēsliņa ar pavisam nelielu jaudas lielumu, es pieļauju sajūtas varētu būt līdzīgas "North Atlantic Oscillation" albuma "Fog Electric" radītajām fizioloģiskajām blaknēm. Nav tā, ka plati klausoties, sākas nekontrolēta nesaturēšana. Tā gan nav! Taču kas līdzīgs elektriskam transam rodas gan. Ne velti plates nosaukumā ir vārds "elektrika". Un arī "migla". Un tas atbilst patiesībai - abām šīm lietām klausītājiem vajadzētu parādīties, pat vēl netikušam līdz plates trešajai dziesmai...
Tomass Louderdeils savā dzimtajā Portlendā (ASV) strādāja... par politiķi. Un kādu dienu viņš pilnīgi noteikti gribēja kļūt par pilsētas mēru. Darbojoties šādā vidē, nereti nākas, sabiedrisku interešu labā, protams, piedalīties dažādos sabiedriskos pasākumos - prezentācijās, veiksmīgu projektu noslēgumu banketos, svinībās par godu augstu viesu ierašanās. Un Louderdeils uz tiem gāja rātni, pienākuma dzīts. Bērnībā mazais Tomasiņš bieži pēc dievkalpojuma baznīcā apsēdās pie turpat esošajām klavierēm un centās pēc atmiņas noplinkšķināt kādu no nupat dzirdētajām kristīgajām baznīcas dziesmām. Vecāki šo vēlmi ātri pārvērta par sava adoptētā dēlēna kaislīgu interesi, kas vēlāk atnesa arī uzvaras vienā otrā pianistu konkursā. Taču par savu profesiju Louderdeils izvēlējās vēsturi un literatūru, šajā specializācijā ir viņa augstskolas grāds.
Viesojoties darba pienākumos ietilpstošajos pasākumos, Louderdeils, savas muzikālās inteliģences mudināts, nonāca pie secinājuma, ka, lai nu kas, bet mūzika šajos saietos ir drausmīga - vai nu tā ir par skaļu, vai nu tā ir noskaņai neatbilstoša, vai vēl kāda, tikai ne tāda, kādai tai Louderdeilprāt vajadzētu būt. Un viņš nodibināja vokāli instrumentālu ansambli, kura repertuārā būtu gana melodiskas un gana populāras dziesmas, kas izpildītas, samaisot virkni mūzikas stilu, piemēram, džezu, klasisko mūziku, svingu un vēl citus. Un šajā ansamblī, kas sastāv no padsmit dalībniekiem, spēlē profesionāli pūtēji, sitēji un trinkšķinātāji ar dziedātāju un komponisti Čainu Forbu priekšgalā. Šie vēsturiskie notikumi risinājās 1994.gadā, un pirms gada iznākusī pirmā "Pink Martini" (jā, tieši tā sauc šo orķestrīti) izlase "A Retrospective" apkopo iepriekšējo četru albumu labāko esenci.
"Pink Martini" izlase (tāpat kā pats orķestris) atstāj izteikti duālu iespaidu, pie kam visnotaļ pretēju. Bez Louderdeila un Forbes kompozīcijām tajā iekļauta arī virkne klasisku popmūzikas hītu, piemēram, Frenka Sinatras dziedātā, sirdi plosošā "Moon River" vai miljoniem reižu kaverētā "Que Sera Sera", kam principā vajadzētu jau būt apnikušām (kas tā droši vien arī ir). Taču otrā "Pink Martini" puse visu maina. Profesionālisms visaugstākajā pakāpē ir tas, kā varētu nosaukt šo "Pink Martini" pievilcību, izpildot šīs vieglā rakstura (un tas nav domāts nievājoši) dziesmiņas.
Ja godīgi, pirmo reizi klausoties "A Retrospective" jutos baigi vīlies. Un nokaunējies (kā es, cilvēks, kas divreiz mūžā nopietni apdomājis iespēju ierīkot krūšu galos pīrsingu, tātad - cietais džeks, varu klausīties kaut kādus šlāgerus orķestra pavadījumā?). Bet es sapratu, ka "Pink Martini" mūzikā atrast to šauro, šauro robežiņu, kas šķir no "patīk" un "nepatīk" praktiski nav iespējams. Louderdeils spēlējas ar saviem klausītājiem kā kaķis ar peli. Tikai šajā gadījumā pele paliek dzīva un pilnīgi apmierināta.
Pat nezinu, vai ieteikt mūsu politiķiem sekot Louderdeila piemēram un garlaicīgās nodarbes nomainīt pret savu sirds aicinājumu. Ja tā notiktu, deputāts Parādnieks droši vien uzņemtu pornofilmas, bet Liepājas mērs vadītu maršruta taksometru. Tāpēc varbūt labāk lai viss paliek savās vietās.
"[Happy] Mondays bija pašā slavas spicē, kad 1990.gada jūlijā kopā ar viņiem devos uz Ameriku," mūzikas žurnālam "Uncut" savās atmiņās dalās fotogrāfs Kevins Kamins. Atmiņās par piedzīvojumiem kopā ar britu alternatīvajiem rokeriem "Happy Mondays". Un tiešām, 1990.gadā iznākusī plate "Pills 'n' Thrills and Bellyaches" tā arī palikusi kā grupas visu laiku veiksmīgākā. "Viņiem bija nauda, un viņi izbaudīja dzīvi," turpina Kamins. "Ja bija kāda iespēja ko nozagt, viņi tam nespēja pretoties, pat, ja viņi staigāja apkārt sapirkušies Armani [apģērbu]". Tāpat jaunieši izklaidējās, nelāgi izrunājoties ar policistu par aizrādījumu, ka publiskā vietā dzert alkoholu no pudeles, neietītas maisiņā, ir aizliegts. Tā rezultātā grupas līderis Šouns Raiders tika uz brīdi aizturēts. Izklausās pārlieku naivi un nevainīgi? Tieši tā. Precīzi tieši tāpat kā viņu mūzika!
Grupa, kas, dažiem paužu periodiem mijoties ar vairāk vai mazāk aktīvu darbību, iegājusi savā Jēzus vecuma gadā, izlaidusi tikai piecas studijas plates. "Pills 'n' Thrills and Bellyaches" bija trešā. Tās skanējums ir izteikti "deviņdesmitniecisks". Piemēram, "Step On" pilnībā iederētos dziesmu izlasē kopā ar gandrīz jebkuru grupu "James" vai "Talking Heads" dziesmu, vai toreiz tik populārās apvienības "EMF" megahītu "Unbelievable". Interesanti, ka plati producēja mūsdienās tik populārais dīdžejs Pols Oukenfolds un vīrs, kura klientu sarakstā bijusi pat īru supergrupa "U2", - Stīvs Ozborns. Kas notiek šobrīd? "Happy Mondays", šā gada sākumā atkal apvienojušies, uzstājušies virknē vasaras festivālu, nu ieraksta pirmo albumu divdesmit gados savā oriģinālajā sastāvā. Bet "Pills 'n' Thrills and Bellyaches" patiesībā ir visnotaļ specifiska plate.
Mežs un viss, kas ap to saistīts, šķiet, visu tautu folklorā iegājies kā kaut kas maģisks. Mūsu pašu Sprīdītis mežā devās pēc malduguns mānīgā aicinājuma un sastapa tur visus tos frīkus - vēja, meža, un kā tik vēl tur ne, mātes. Nesen kādā žurnālā viens no mūsu jaunajiem aktieriem un režisoriem vienlaicīgi izteica aptuvenu domu - kāpēc visi brīnās par problēmām, kādas radās Sarkangalvītei, ja reiz viņa tādā paskatā, un vēl ar pīrādziņiem, pastaigājas pa mežu? Mežs ir briesmas! Un mežs ir arī noslēpums. Senie romieši, karojot mūsdienu dienvidaustrumu Vācijas teritorijā, tur esošo mežu nodēvēja par "Silva Nigra", kas latīņu valodā nozīmē "Melnais mežs". Un patiesi, šajā mežā, kurā pārsvarā aug skujkoki, saules gaisma līdz zemei gandrīz nenonāk. Un plašumi! Mūsdienās šis "Schwarzwald" plešas 160 km garumā un 60 km platumā, veidojot gandrīz taisnstūri. Gan jau seno romiešu laikos tas bija vēl brangāks.
Taču šis Melnais mežs nav tikai lāču, zaķu un spalvainu surikātu apdzīvots (šķiet, surikāti tur varētu arī nemist nemaz), šajā mežā un pie tā dzīvo ļaudis! Īsti! Protams, mežs ietekmējis arī viņu ikdienu, paražas un, kas jo interesantāk, domu gājienu. Divi no šiem ļaužiem šodien ir pie mums ciemā - Deniza Ciceka un Roberts Haitmans. Viņi ir mūziķi, un apvienojušies duetā "Kraków Loves Adana". Šā gada sākumā viņi izdeva jau savu otro albumu "Interview". Vai viņi dzied kā cilvēki, kas "domā kā mežs" (stulbs salīdzinājums, bet nu tomēr)? Zināmā mērā viņus ar mežu var salīdzināt, jo abi - gan duets, gan mežs - nesatur neko lieku. Viss ir līdz minimumam optimizēts. "Kraków Loves Adana" ir tikai balsis un daži instrumenti (ģitāras un bungas). Tāpat mežam, lai augtu, vajag tikai gaismu un mazliet mitruma.
"Kraków Loves Adana" izklausās tumši. Bet ne tādā nomācošā ziņā. Ciceka un Haitmans ir atraduši tādus vadiņus, kas caur viņu mūziku paši saslēdzas klausītāja smadzenēs un uzbur absolūti nereālas vietas, lietas un ainas. Šo mūziku ir grūti nodefinēt, to nav iespējams atstāstīt. Taču tā, gluži kā tāds piņņains meža trollis, kas uz mirkli pārvērties par skaistu jaunavu spalvainām kājām, ievilina klausītāju savā aliņā, kurā tad ar gūstekni nodarās pēc sirds patikas un pilnas programmas. Un, ticiet, tas patiks ne tikai rūdītiem sadomazohistiem!
Visu "Kraków Loves Adana" jauno plati var noklausīties šeit, bet zemāk dziesmas "On/Off" videoversija un viss dueta debijas albums "Beauty" (salīdzināšanai vai iepazīšanai).
Par vecām lauku mājām mēdz teikt, ka tajās mīt savs mājas gariņš. Viņa pienākums ir sargāt māju un mājiniekus, lai nenotiktu nelaime. Šāds pats labais gariņš ir Bobs Dilans, kura uzdevums, šķiet, ir sargāt, lai nekas slikts nenotiek ar populāro mūziku. Un, dīvaini, kaut Dilana vecišķo folkrokblūzu nebūt nevar pieskaitīt pie mūsdienu populārās mūzikas tipiskajiem pārstāvjiem, savā 72. dzīves gadā viņš ne tikai izklausās, viņš arī ir savā elementā. Savā trīsdesmit piektajā (!!!) studijas albumā "Tempest".
Kad es pirms gadiem pieciem sešiem sev jautāju, ko man nozīmē Bobs Dilans, atbilde bija: "Neko!" Nu ko viņš var nozīmēt? Onka gados, kas mikrofonā krekšķ kā baldriānus pārdozējis runcis, kam slinkums ir tik liels, ka viņš pat nejaudā izlaizīt sev kažoku pakrūtē. Toreiz uz popularitātes viļņa bija Dilana mūzika citu izpildījumā - tad arī publiski (ar sevi runājot, sēžot vannā) atzinu, ka citiem pat sanāk labāk kā pašam Dilanam. Kā piemērs kalpoja Keitijas Melua "Blowin' in the Wind" iedziedātā versija. Taču laiki mainās, baldriāni iegaršojas aizvien labāk, un nu, tieši piecdesmit gadus pēc Boba Dilana debijas albuma iznākšanas, ir jāatzīst - viņš patiešām ir ģēnijs!
Kritiķi krīt gar zemi! Vau! Kas par dziesmu vārdiem! Dilans atkal ir topā!... Kaut gan īsteniem mūzikas pazinējiem viņš bijis ikona visus šos gadus. Albumā "The Tempest" ir vairākas atsauces uz citiem popkultūras notikumiem. Piemēram, četrpadsmit minūšu garā tituldziesma "Tempest" ir atsauce uz 1997.gada Džeimsa Kamerona kases grāvēju filmu "Titāniks", savukārt dziesma "Roll on John" ir veltījums Džonam Lenonam un tajā izmantoti fragmenti no Bītlu dziesmām "Come Together" un "A Day in the Life".
Gandrīz katrs mūzikas apskatnieks par goda lietu, aprakstot Dilana "Tempest", min kādu plaši izplatītu baumu, ka šis albums ir pēdējais Dilana daiļradē, jo tā nosaukums ir tāds pats kā pēdējais Šekspīra lugai "The Tempest". Uz to iesirmi kruzuļainais vīrs smaidot atbild: "Šekspīra pēdējās lugas nosaukums bija "The Tempest". To nesauca vienkārši "Tempest". Mana ieraksta nosaukums ir vienkārši "Tempest". Tie ir divi dažādi nosaukumi!" Un vai ir iespējams šim vecajam vīram neticēt?...
Ieraudzīt "Delfi" portāla pirmajās ziņās Ērika Kleptona fotogrāfiju nozīmē ļoti lielu iespēju iedzīvoties sirdstriekā. Ir skaidrs, ka zem šī foto ir kāda neticama ziņa, ja reiz tā izlikta pie pašām pirmajām. Tā nav labi, bet, goda vārds, pirmais, kas ienāca prātā, ka vecais, labais Ēriks devies pie tēviem (tpu, tpu tpu!). Pilnīgi vai sirds stājās, lasot šo ziņu. Un tā izrādījās vēl neticamāka kā pirmā versija (vēlreiz tpu, tpu tpu!) - Ēriks Kleptons uzstāsies Rīgā! Vajadzēja vismaz divas reizes pārlasīt virsrakstu, lai pārliecinātos, ka tā ir taisnība. Bet tā ir!
Patiesībā nav vārdiem vietas, lai aprakstītu, ko īstenam rokmūzikas cienītājam nozīmē šāds fakts. Biļešu cenas uz 2013.gada 5.jūnija koncertu būs, sākot ar 25 latiem, ko jau daži šī paša "Delfi" ņerkstekļi nosauca par "ārprātīgi augstām". Paskatījos - koncertu "Lauris Reiniks Ziemassvētkos" tiek piedāvāts apmeklēt pat par 20 latiem. Ei, beidziet taču ņerkstēt! Ir pilnīgi skaidrs, ka biļetes uz koncertu pa lielam būs izpārdotas jau pēc mēneša, un tāpat pilnīgi ir skaidrs, ka šī, visticamāk, būs mūsu pēdējā iespēja redzēt un dzirdēt šo leģendu dzīvajā. Tāpēc, vismaz nobriestot biļetes iegādei (būsim godīgi, nav neviena paša iemesla to nenopirkt), turpinājumā desmit Ērika Kleptona dziesmas, kuras gribētos dzirdēt koncertā. Taču, ja kāda arī tajā neskanēs, tās jebkurā gadījumā būs dziesmas, kas nekad neizkritīs no rokmūzikas klasikas labāko dziesmu izlasēm.
1. "Knockin' On Heaven's Door" (EP, 1976)
Šī varētu būt otrā "viskaverētākā" Boba Dilana dziesma aiz "Blowin' In the Wind". Savas versijas šai 1973.gada Dilana jau divpadsmitās plates "Pat Garrett & Billy the Kid" dziesmai bez Kleptona radījušas arī tādas grupas un mākslinieki kā "Guns N'Roses", Artūrs Luiss, Braians Ferijs un daudzi citi. Kleptons šo dziesmu pārvērta saulainā regejā, un šī viņa versija varētu būt mentāli vistuvākā paša Dilana izpildījumam.
2. "Tears In Heaven" ("Rush", 1992)
Traģiskais šīs dziesmas tapšanas stāsts pārsvarā visiem ir zināms - 1991.gada 20.martā, izkrītot pa Kleptona 53.stāva dzīvokļa logu, bojā gāja viņa četrgadīgais dēlēns Konors. "Ap pulksten 11 piezvanīja [bērna māte] Lori. Viņa bija histērijā un kliedza, ka Konors ir miris. Es nodomāju: "Smieklīgi. Kā gan viņš var būt miris?" un muļķīgi apjautājos: "Tu esi pārliecināta?" Lori pateica, ka viņš izkritis pa logu. Nevaldīdama pār sevi, viņa kliedza pilnā balsī," traģiskos notikumus savā autobiogrāfijā apraksta Kleptons. "Lai kā viņa ķermenis bija cietis, man ierodoties [morgā uz atpazīšanu], tas bija daudzmaz savests kārtībā. Lūkojoties uz šo skaisto, mierā dusošo seju, es domāju: "Tas nav mans dēls. Tas drusku viņam līdzinās, taču viņš ir aizgājis." Otrreiz Konoru apraudzīju apbedīšanas birojā, kur no viņa atvadījos un atvainojos par to, ka neesmu bijis labāks tēvs." Tiesa, Rīgas koncertā šo dziesmu diez vai būs lemts dzirdēt, jo kopš 2004.gada Kleptons to vairs uz skatuves neizpilda. "Es vairs neizjūtu šos zaudējumus tik ļoti, bet tie bija liela daļa no šo dziesmu izpildījuma [runa iet arī par dziesmu "My Father's Eyes", kas veltīta Kleptona 1985.gadā mirušajam tēvam, kuru viņš tā arī nesatika]. Kad šīs dziesmas rakstīju, es patiešām savienojos ar tām sajūtām, kas man toreiz bija. Kaut kādā līmenī tās ir aizgājušas, un es īpaši nevēlos, lai tās nāk atpakaļ," vienā no savām intervijām atklāja Kleptons.
3. "Lonely Stranger" ("Unplugged", 1992)
Aicinājums ierakstīt MTV "Unplugged" albumu Kleptonam savā ziņā nāca kā iespēja atgūties no depresijas, kas viņu joprojām nebija atstājusi pēc Konora nāves. "Nebiju par to [albuma "Unplugged" ideju] sajūsmā - lai arī man patika šīs dziesmas spēlēt, nedomāju, ka tās ir viegli klausāmas. Taču tas kļuva par visvairāk pārdoto albumu visā manā karjerā, apliecinot manu mārketinga izpratni. Turklāt tam bija vismazākās producēšanas izmaksas un tas prasīja vismazāk sagatavošanās un darba," vēsta Kleptona atmiņu grāmata. Pāris lappuses tālāk viņš turpat atzīst, ka "Unplugged" ir viņa "atgriešanās pie savas īstenās muzikālās gaumes". Ne velti šis albums joprojām ir Kleptona pārdotākais - tajā ir visas viņa populārākās dziesmas, un to vidū arī viena, kas, gribētos apgalvot, līdz šim ir pārāk zemu novērtēta - popsīgais blūzs "Lonely Stranger".
4. "Layla" ("Derek and the Dominos" - "Layla and Other Assorted Love Songs", 1971)
Visticamāk, Kleptonam vajadzētu būt simtkājim, lai uz rociņu un kājiņu pirkstiņiem saskaitītu sava mūža sievietes. Mīlestību, protams, bija mazāk, un viena no nozīmīgākajām saucās Petija Boida. Viss jau būtu kārtībā, ja vien šī Petija nebūtu bītla Džordža Harisona sieva. Harisons savukārt bija Kleptona labs draugs un reizēm partneris uz skatuves. Kleptons uz Boidu bija kā apmāts. Lai piekļūtu savai izredzētai, viņš pat "samīlējās" Petijas 17 gadīgajā māsā Paulā, kas "mīlnieku" patrieca brīdī, kad izdzirdēja Kleptona nupat sacerēto dziesmu "Layla" - viņa tajā saklausīja kaut kur ilgi zemapziņā briedušu iedomu, ka Kleptons to izmanto tikai, lai aizstātu neiegūstamo otro māsu Petiju. Un vai Ērikam bija kādi pretargumenti? Nekādi! Aptuveni 3:11 (studijas ierakstā) dziesmā "Layla" sākās tās ģenialitātes visskaidrākā izpausme.
5. "Promises" ("Backless", 1978)
Dziesmu "Promises" droši vien var pieskaitīt pie Kleptona vieglajiem šlāgerīšiem. Viņš ir liels daudzveidību meistars mūzikā - no fundamentāliem, par roka klasiku kļuvušiem skaņdarbiem, caur sirdi plosošām balādēm Kleptons nonāk pie kā absolūti viegla. "Promises" ir ļoti tipisks šāda apgalvojuma pamatojums - kad šī dziesma skan, liekas, tu puķainā kleitiņā skraidi pa pieneņu pūkām apsnigušu lauku un plūc puķītes vienu, otru, trešo... Nu jā, pieejamais dziesmas video arī ir pa rubli!
6. "Bell Bottom Blues" ("Derek and the Dominos" - "Layla and Other Assorted Love Songs", 1971)
Kārtējā Kleptona mīlas balāde. Veltījums kādai, kuras dēļ viņš ir gatavs rāpot pa grīdu, lūgties, lai ņem viņu atpakaļ, lai tikai atrastos viņas tuvumā. Un nav pat svarīgi, kam tieši Kleptons šo dziesmu veltījis. Svarīgi ir tas, ka šī ir sasodīti laba dziesma, kaut arī neviens no lielajiem topiem toreiz, kad tā iznāca, adekvāti nereaģēja. Nu i lai - vismaz "Bell Bottom Blues" nav kļuvusi par "nodrāztu" dziesmu. "Nodrāzta" mīlas balāde - tas gan skanētu burvīgi!
7. "Love Don't Love Nobody" ("Back Home", 2005)
Dzīves līkloču un likteņa pavērsienu nomocīts, dažādus eksperimentus izmēģinājis, Ēriks Kleptons nu ir atgriezies mājās. Par mājām šajā gadījumā nosaucot mierīgu viņa mūzikas un ģimenes dzīves līdzās pastāvēšanu. Pēc deviņdesmitajos gados pamīdītās popmūzikas taciņas šajā tūkstošgadē Kleptons atgriežas pie savām saknēm - blūzs ir viņa mūža mīlestība. 2005.gada "Back Home" simbolizē šo Kleptona ceļu atpakaļ pie mūzikas, pateicoties kurai viņš pats ir kļuvis par vienu no visu laiku varenākajiem mūziķiem. "Love Don't Love Nobody" ir leģendārās amerikāņu soulmūzikas vokālās grupas "The Spinners" dziesmas versija. "The Spinners", kuri kopš 1954.gada joprojām pastāv, ir vieni no mūziķiem, kam Kleptons saka paldies par "saulaino bērnību".
8. "River Of Tears" ("Pilgrim", 1998)
Šis ir mans pirmais Kleptona albums. Tiesa, pubertātes vecumā bija vēl arī kāds koncertieraksts, bet tas bija kasetē, kurā diezgan neveiksmīgi šis Kleptona koncerts tika "uzrakstīts virsū" Veras Singajevskas bērnu dziesmiņām. Lai arī šo mākslinieci patiesi cienu, duets no viņiem abiem nu galīgi nesanāk... "Pilgrim" bija pirmais. Un, lai arī toreiz radiostacijas kā trakas "nodrāza" dziesmu "My Father's Eyes", tieši "River Of Tears" bija dziesma, kas tajā dzīves periodā lika domām lidot mākoņos. Kādreiz ciest nevarēju garas dziesmas, garākas par četrām minūtēm jau nebija izturamas, bet Kleptonam vienmēr šo netikumu esmu varējis piedod, jo viņš prot! Astoņu minūšu dziesma aizplūst kā pārdesmit sekundes. "Pilgrim" arī var ieteikt, lai novērtētu Kleptona koķetēšanu ar popmūziku. Un arī tas viņam padevās brīnišķīgi!
9. "Wonderful Tonight" ("Slowhand", 1978)
""Paklau, tu izskaties brīniškīgi. Lūdzu, nepārģērbies vēlreiz. Mums jāiet, vai arī būsim ļoti vēlu." Ikdienišķa mājas situācija - es biju gatavs, viņa ne. Atkal nokāpis lejā, paņēmu ģitāru, un vārdi pie manis atnāca paši un vienā mirklī," tā dziesmas "Wonderful Tonight" dzimšanu atceras Kleptons. "Viņa" bija Kleptona tā brīža draudzene Nella. "Pats par šo dziesmu nebiju nekādā sajūsmā. Manā uztverē tā bija tikai parasta dziesmiņa, no kuras es viegli būtu varējis atteikties." Tomēr viņš neatteicās, un ieguva savu vispopulārāko dziesmu. Un ļoti universālu dziesmu, jo to viņš kā mīlestības apliecinājumu no skatuves ir veltījis arī Petijai Boidai.
10. "How Deep Is The Ocean" ("Clapton", 2010)
Šī ir pagaidām aktuālākā Kleptona plate. Kleptona sirdsmūzika. Blūzs. Un izskatās, viņš vairs nedomā staigāt citu ceļu - jau ir pietiekami izstaigājies. "Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, esmu sešdesmit divus gadus vecs, jau divdesmit gadus nedzeru un esmu aizņemtāks nekā jebkad.(..) Būdams gandrīz kurls, atsakos nēsāt dzirdes aparātu, jo man patīk dabiskas skaņas, pat ja tās saklausu ar grūtībām," savā autobiogrāfijā raksta Kleptons. Zinot šīs mākslinieka veselības likstas, klausīties albumu "Clapton" ir īpaši aizraujoši, jo visu laiku neatstāj doma: "Kā viņš to visu joprojām spēj?!" "How Deep Is The Ocean" ir brīnišķīga dziesma no šīs brīnišķīgās plates.
Katram ceļš uz Savu Kleptonu ir savādāks, manējais bija šāds, bet mums visiem kopā nenāktu par skādi atcerēties Ērika Kleptona vārdus: ""Mūzika vienmēmr zinās ceļu pie mums, vienalga - ar vai bez biznesa, politikas, reliģijas vai citām pievienotām muļķībām."
Šeit visas desmit dziesmas vienkopus:
Šeit (+/-) visas Ērika Kleptona autobiogrāfijā minētās dziesmas:
Foto raksta ievadā no iancarstairs.wordpress.com.
2012, www.musicstories.lv
Own_Backyard-COVER.jpg)
