svētdiena, 2013. gada 30. jūnijs

Latvijas festivālu vasara - 2013!

Vieni saka: "Krīze turpinās!", citi tiem oponē: "Nekā nebija - tā jau ir beigusies!", un cilvēks parastais pa vidu apjūk - tad ir vai nav beigusies tā fakenā krīze?! Šķirstot Latvijas šīs vasaras mūzikas festivālu programmas, "īpaši gaidītos" un "neuzaicināt nevarējām, jo kaut kā festivāla teritorijā saceltās desmit skatuves jāaizpilda" viesus, par atbildi jāšaubās nav nemaz - krīze, draugi, ir beigusies! Zināmi vārdi, neko neizsakoši nosaukumi, perspektīvi kolektīvi un viduvējības - viss ir atrodams Latvijas 2013.gada vasaras mūzikas festivālu programmās. Pat izlepušam mūzikas snobam sūdzēties būs grēks!

Protams, kā jau allaž, centrālais festivāls norisināsies Salacgrīvā - "Positivus" pamatoti plūc laurus kā nopietnākais spēlētājs festivālu tirdziņā. Lai arī pa lielam no visa plašā mākslinieku klāsta klātienē gribētos būt tikai Džona Grānta performancē, ķidājot mūziķu sarakstu, pavīdēja kāds ansamblis ar nosaukumu "Momend". Akcents puišus nodod - viņu angļu valoda nav kā angļiem, viņi "vai būt" ziemeļnieki. Igauņi, teiksim! Bet nekā - tie ir mūsu pašu čaļi! Un šis atklājums priecē trejādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņi nav igauņi. Otrkārt, šī ir vēl viena no pēdējā laika aizvien biežāk parādošajām zīmēm, ka latviešu mūzikai, vismaz daļai no tās, ir nākotne. Un, treškārt, grupas vārds "Momend" salasāms arī citu Latvijas festivālu programmās - tātad viņus skatīt nav jābrauc vella gabalu uz Salacgrīvu.

Braukt uz Salacgrīvu no Liepājas ir vella gabals, tāpēc forši, ka jaunatklājums būs dzirdams arī otrajā lielākajā Latvijas festivālā "Summer Sound" Liepājā. Nezinu kā Salacgrīvā, bet Liepājā biļeti pirkt uz festivālu nevajag - visu var dzirdēt, atverot mājās logus. Bet gods, kam gods, arī "Summer Sound" rīkotāji bijuši gana čakli - pateicoties, kā vismaz izteicās organizatori, "piesaistītajam investoram" un nopietna sponsora atbalstam, programma ir gana zvaigžņota. Gandrīz pa taisno no Glāstonberijas festivāla, kur patirinājušies pāris simtu lielas publikas priekšā, ieradīsies mūsu valsts lielākie "stāri" "Prāta Vētra", bet importa zemes visaugstākajā līmenī pārstāvēs Mika. Tas ir tik brīnišķīgi! Un tomēr - atmetot slinkumu, un parakājoties "Summer Sound" mākslinieku katalogā, tur rodamas reālas pērles, piemēram, (šoreiz patiešām) igauņu "Zebra Island" vai mūsu pašu "Parara" - tāds labs postroka kokteilītis.

Gaumei ar gadiem nobriestot (vai vienkārši paliekot vecam), aizvien vilinošāks šķiet festivāls "Rīgas Ritmi". Pat ja vārdi neko neizsaka, - kas par balsīm! Kas par mūziku! Antoinete Klintone jeb "Butterscotch" pirmo reizi sevi pieteica 2007.gada talantu šovā "America's Got Talent". Nupat še bija stāsts par "angļu Kārenu Kārpenteri" Sāru Džoisu jeb "Rumer", tad nu var teikt, ka "Butterscotch" ir "amerikāņu Kārena Kārpentere". Daiena Šūra, Andreass Varadijs, Roberts Glaspers - viņu mūzika runā pati par sevi! Šis ir kārdinošākais vasaras festivāls.

Bez "Rīgas Ritmiem" šā gada festivālu "džentlmeņa komplektā" noteikti ietilpst pasākums "Laba Daba", kas risināsies augustā "Ratniekos" aiz Siguldas (no Rīgas puses skatot). Maķedoniešu izcelsmes dziedātāja Aleksandra Veljanova un komponista, pianista un bundzinieka Ernsta Horna duets "Deine Lakaien" apvienojumā ar Latvijas dabas skaistumu un noskaņu, pilnīgi droši, radīs dvēseles salūtu katram, kas būs šī notikuma liecinieks. Bez tam festivālam "Laba Daba" ir labs "mesidžs", viss zaļais un dabiskais taču atkal nāk modē. Jautājums tikai - vai šī mode festivālam vienā brīdī nenodarīs vairāk skādi kā labumu, kad tas sāks kļūt pārāk masveidīgs?

Protams, ir vēl arī citi festivāli. Bauskas kantrīmūzikas festivāls, piemēram, vai "Fontaine Festival" Liepājā. Ja ar pirmo viss ir skaidrs (līdz kantrīmūzikas līmenim pacelties diemžēl nav katram dots), tad otrais, šķiet, vairāk ir tā saimnieka šerifa Fonteina privāta ballīte, un atmosfēra un grupas arī tad allaž ir pēc saimnieka gaumes un līdzības, īpaši nebēdājot, vai pasākums "izies vismaz pa nullēm". Un visbeidzot par veidojumu "Pestivāls", kas norisināsies nedēļu pēc Dziesmu svētkiem Mežaparka Lielajā estrādē. Kreigs Deivids kā karogs plīvo pār šo caur un caur popmūzikas pasākumu, kurā dalību ņem virkne ārzemju (pārsvars ir zviedriem) popa zvaigznes, zvaigznītes un tie, kas uz tādām tālēm vēl tiecas. Un lai arī attiecīgās mūzikas cienītāji droši vien šīs divas dienas varētu pavadīt godam un aizraujoši, gribētos cerēt, ka kaut cik sevi cienošs cilvēks festivālā ar šādu nosaukumu savu kāju nespers. 

Tāda būs šī festivālu vasara. Pats neapmeklēšu nevienu, jo visos tajos ir par daudz, kā viņus tur sauc, ak jā - cilvēku! Bet salikt māksliniekus vienā listē, sacelt kājas gaisā, ieslēgt "Spotify" režīmos "Shuffle" un "Repeat", un izbaudīt visu mūsu pludmalēs un mežos izrādīt paredzēto - to gan var! Un rekomendēju arī citiem. Nu labi, nerekomendēju, jo man ir vienalga. Bet, ja kas, liste ir te.


Foto raksta ievadā no www.rits.lv

2013, www.musicstories.lv

otrdiena, 2013. gada 18. jūnijs

Rumer - "Boys Don't Cry" (2012)

Klausoties 34 gadus vecās Sāras Džoisas jeb Rumer (skatuves pseidonīms patapināts no angļu rakstnieces Mārgaretas Rumeras Godenas vārda) nosvērtajā balsī, lielākajai daļai ļaužu rodas divu veidu asociācijas. Pirmkārt, daļu nepamet sajūta, ka Rumer patiesībā ir reinkarnējusies Kārena Kārpentere no "The Carpenters". Otrkārt, dzirdot tādas dziesmas kā "Travelin' Boy", "It Could Be The First Day" vai jebkuru citu albuma "Boys Don't Cry" dziesmu, izkristalizējas viedoklis, ka šī Sāra Džoisa savu dzīvi vadījusi kā Mārupes gurķis - vienā mierā, apkurinātā siltumnīcā, laikā, kad ārā valda februāra spelgonis, par pasaules nedienām virspusēji uzzināt, palūkojoties caur siltumnīcas lielajām stikla rūtīm. Abi šie pieņēmumi ir maldīgi.

Sāra Džoisa tik tiešām atstāj vaļā bikšpriekšām visus, kas viņu dzird pirmo reizi. Viņa tik tiešām dzied kā Kārena Kārpentere! Un šim valdzinājumam pretī stāties spēj ne katrs. Nenoturējās pat vecais, labais Eltons Džons, kas, piepalīdzot citām prominencēm, piemēram, šovmenim Džūlzam Holandam, panāca, ka 2011.gada Britu Mūzikas balvu par labāko alternatīvo uzstāšanos saņēma tieši Rumer, bet nominēta viņa bija vēl divās kategorijās. Runājot par Mārupes gurķa lietu, šeit viss ir daudz nopietnāk - Sāra Džoisa pat ne tuvu nav stāvējusi gurķa mierīgajai, visu barības un organismam nepieciešamo ķīmisko vielu pārbagātajai dzīvei. Dzimusi Pakistānā kā jaunāka no septiņiem bērniem, viņa tikai 11 gadu vecumā uzzināja, ka patiesībā ir savas mātes sānsoļa rezultāts. Protams, tas notika brīdī, kad vecāki šķīrās - tad jau allaž pasprūk: "Tu vienmēr esi bijis cūka!", "Jā, bet tu vienmēr apēdi visu plombīra saldējumu no ledusskapja, un jaunāko meitu radīji intrigas laikā ar pavāru no blakus esošās meksikāņu picērijas!" Un visi noslēpumi vējā!

Īpaši smags Sārai bija 2003.gads, kad pēc cīņas ar krūts vēzi nomira viņas māte. Sāra salūza. Aptuveni gadu viņa nodzīvoja kādā komūnā Anglijas dienvidos, un šis laiks bija gana pārdomu un iedvesmas pilns, lai Sāra Džoisa jeb nu jau Rumer būtu izlēmusi sākt mūziķes karjeru. 2010.gada debijas albums "Seasons Of My Soul" dzimtenē atnesa Sārai Platīna diska statusu - ļaudis bija sajūsmā par "jauno Kārpenteri"! "Boys Don't Cry" gan nav guvis tik lielus panākumus topos, taču viegli un plūstoši turpina debijas plates aizsāktās noskaņas, emocijas un sajūtas. Kad skaistā pavasara dienā augšpēdu guli zaļā zālīte, skaties zilās debesīs, mēģinot sazīmēt lēni slīdošajos mākoņos kādu dzīvnieku vai mehānisku palīgierīci baudas gūšanai sievietēm, ir tikai viens elements, kas no šīs ainavas nepazūd nekad - tā ir strautiņa čalošana. Saule noriet, mākoņi vairs nav saskatāmi, zālīte noraso, bet strautiņš - viņš čalo dienu un nakti bez apstājas. Rumer ir šāds strautiņš. Var mainīties gadalaiki, oma vai valstu iekārtas, bet Sāra Džoisa vienkārši turpina čalot! Un tas vispirms nomierina un mirklīti vēlāk - iedvesmo.



2013, www.musicstories.lv

sestdiena, 2013. gada 15. jūnijs

Matthew E. White - "Big Inner" (2012)

Pēc skata liels kā lācis vai vismaz Ziemassvētku vecītis vēl sirmot nesākušu bārdu trīsdesmit gadus vecais dziesminieks no Virdžīnijas (ASV) Metjū Vaits, kā atver muti, visu savu pirmreizēji pārlieku iebaidošo iespaidu pagaisina kā nebijušu. "Mūzika ir patiešām sasaistoša, tāpēc esmu tajā un to tik ļoti mīlu. (..) Tā ir brīnišķīga dāvana, kas mums dota, un man ļoti patīk par to runāt," mūzikas žurnālam "Paste" pērn pēc debijas albuma "Big Inner" klāstīja Vaits. Re, arī albuma nosaukumā ir vārds "liels", pats Vaits ir liels, pavadošā grupa reizēm mēdz pieaugt līdz orķestra lielumam. Neatpaliek arī paša Vaita dziesmas - iegrimstot "Big Inner", reizumis pazūd "grīdas dibens" - liec kāju, tausties ar pirkstu galiem, bet pamata nav!

Mazliet Jēzus, mazliet dažādu "valstību", mazliet mīlestības - tēmas, ar kuru palīdzību Vaits savas dziesmas radījis tik dziļas, tajā pašā laikā arī šad un tad nebēdnīgi paspēlējoties. Vaits ir miera iemiesojums. Var pieņemt, ka skolas gados huligāni viņam bāza galvā papīrgrozus vai kā citādi pazemoja, kā jau nestandarti domājošu bērnu gadījumā notiek. Tagad viņš izstaro pilnīgu laimi un mieru. Viņa sejā, tāpat kā mūzikā, nav nedz stresa rievu, nedz rūpju grimases - viņš nostājas pie mikrofona un kā tāds Pasaules labestības iemiesojums dzied! Un, patiesi, nav ilgi jāgaida, kad pasaule viņam atsaucas, un pati kļūst kaut mazliet labāka.



Foto raksta ievadā no fanmusicfest.com

2013, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2013. gada 13. jūnijs

"JC Brooks & the Uptown Sound" - "Howl" (2013)

Lai arī Brūks ir trenēts aktieris, viņš arī pēc soulmūzikas standartiem ir grandiozs šovmenis, pa skatuvi šļūcot, lēkājot un izdaroties, balsi spējot izlocīt amplitūdā no Otisa Redinga kasošās līdz Kērtisa Meifīlda falseta saldās, par amerikāņu kvinteta "JC Brooks & the Uptown Sound" līderi sajūsminās laikraksts "Chicago Tribune". Redings šo sauli pameta 1967.gadā, Meifīlds 1999.gada nogalē. Abi bija soulmūzika dižgari. Kāpēc viņus visus trīs salīdzina, ja reiz dzīvojuši tik dažādos laikos? Vienkārši Brūks par savu skatuves valodu ir izvēlējies kārtīgu "retrosoulu"!

Kas ir "retrosouls" vai "post-punk" souls, kā grupas stilu nodēvējuši paši mūziķi, dažos teikumos aprakstīt droši vien nav nedz iespējams, nedz vajadzīgs. Galvenais ir emociju viļņa raksturs, kas, klausoties dziesmu, no ausīm nonāk smadzenēs, kur tās tad arī izlemj, uz kurieni katru reizi konkrētais vilnis dosies - uz sirdi vai tuvāko atveri, caur kuru izvadās viss, kas lieks un nevajadzīgs. "Howl" atverēm ir par lielu! Tā, līdzīgi sniega bumbas efektam, ripinās, ripinās, līdz nemanot kļūst bīstama pat pašam tās ripinātājam. "Howl" ir liels! Liels albums, Brūks lēkā ne tikai pa skatuvi, viņš to pašu pavēl darīt klausītāju sirdīm. Viņa balsī dzirdami ne tikai pieminētie vecmeistari, bet arī, piemēram, Prinss un jā, arī Eta Džeimsa kaut vai! Mūsdienās, kad modē atkal viss dabiskais, kad visu var pārdot, uzkleksējot etiķeti "Gatavots pēc vecmāmiņas receptēm!", "JC Brooks & the Uptown Sound" aktuālākajam veikumam vajadzētu "aiziet" rūkdamam!



Foto raksta ievadā no themintla.com.

2013, www.musicstories.lv


otrdiena, 2013. gada 11. jūnijs

No arhīviem: "The Moody Blues" - "Seventh Sojourn" (1972)


1972.gada 6.jūnijā iznāca leģendārais Deivida Bovija albums "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" - tāda diezgan, kā mūsdienās modīgi teikt, "sarkana līnija" starp divām ērām mūzikā. Bovijs, vairāk kā jebkurš viņa priekšgājējs, īpašu uzmanību pievērsa albuma teatrālajam stilam, pieskaņojot gan apģērbu, gan uzvedību uz skatuves. Šim albumam bija, un ir joprojām, milzīga ietekme modernās mūzikas attīstības garajā ceļā. Un, lūk, viens no šīs ietekmes vēstnešiem - angļu melodiskās psihedēlijas paraugkomandas "The Moody Blues" septītais albums "Seventh Sojourn", kas iznāca akurāt pusgadu pēc Zvaigžņputekļa albuma, un jau pati pirmā albuma dziesma "Lost In A Lost World" nodod tā galveno iedvesmas avotu.

Vispār "The Moody Blues" klausīties allaž ir patīkami. Ne velti īsā laika sprīdī te arhīva skapī aiz pirkstiem aizķērusies jau otrā viņu plate, pirmā pirms pāris mēnešiem bija "On the Threshold of A Dream". Bija žēl no tās šķirties, taču "The Moody Blues" gadījumā - met vienu plati prom, trīs nākamās jau gaida rindā; gandrīz kā pasakā par pūķi un viņa ataugošajām galvām. Ražīgi vīri bija. Un ir. Nosacīti. Jo jau četrus gadus klusē kā ksilofonu norijuši. 

"Seventh Sojourn" ir dzīvespriecīgs, varētu pat teikt, - himnisks albums, kura ietekmēs vainojams ne tikai Bovijs, bet arī 1972.gadā vēl "zaļie" brāļi Gibi jeb "The Bee Gees". Kaut gan teikt "zaļie" būtu neprāts - uz to brīdi brāļu trio jau bija izdevis desmit albumus un ar savu dziedāšanas manieri ne tikai pasauli izbrīnījis, bet arī ieguvis miljoniem fanu. "Isn't Life Strange" - šo "The Moody Blues" Džona Lodža dziesmu tikpat labi varētu piejaucēt kādam "The Bee Gees" albumam, un tikai vislielākais brāļu fanāts ieburkšķēsies: "Va ta fak?" Un arī ar ne izteiktu pārliecību par savu taisnību. "Seventh Sojourn" - pilnīgi noteikti neatņemama septiņdesmito gadu mūzikas kolekciju sastāvdaļa. Un tā skan arī pēc četrdesmit gadiem. Un kā vēl skan!



2013, www.musicstories.lv

piektdiena, 2013. gada 7. jūnijs

No arhīviem: "Eagles" - "Desperado" (1973)

"Eagles" ir grupa, kas lielā mērā ir viena sava hīta vergs. Konkrēti - "Hotel California" nebeidz un nebeidz skumdināt cilvēkus, jo patiesībā ir visnotaļ skumja dziesma. Un, interesanti, radiostacijas to labprāt spēlē, kaut arī tās garums (6:30) krietni pārsniedz parasti pieļaujamo "radio standartu", kas svārstās ap četrām, maksimums, piecām minūtēm. Bet Kalifornijas hoteļa apdziedāšana bija vēlāk, un lielā mērā, pateicoties šim savam mega-super-puper grāvējam, pārējā "Eagles" daiļrade palikusi kā ēnā zem patiešām liela un patiešām draudīga mākoņa, no kura nekas lejā nekrīt, bet, ja pēkšņi sāktu krist, nevienam nav garantiju, ka tās būtu lielas lietus lāses vai krusas graudi, nevis, piemēram, vardes (kā tas vēsturē jau piedzīvots) vai tukšas divlitru alus petenes (plastmasas PET pudeles). 

Kad pirms 40 gadiem "Eagles" Londonā ("Mūsu lielākā problēma bija tā, ka "Marlboro" cigaretes [Londonā un Amerikā] garšoja citādāk," atceras viens no toreizējiem grupas dalībiekiem Bērnijs Līdons) ierakstīja savu otro albumu "Desperado", grupas līderis Glens Frejs kolēģiem izklāstīja savu, tā teikt, redzējumu uz lietām: "Mums jau ir hīti ["Take It Easy" un "Witchy Woman" no debijas albuma "Eagles"], tagad tas, ko mēs vēlamies, ir - lai mūs akceptē kā nopietnus mūziķus. To mēs panāksim ar šo albumu." Ar šādu uzstādījumu tad arī tapa "Desperado" vienpadsmit dziesmas. Pārstāvot melodiskās rokmūzikas galu, "Eagles" šajā platē spēcīgi "piešpricē" savas dzimtenes tautas mūziku - kantrī. Arī albuma noformējumā, fotogrāfijās un, laikam, arī ieturētajā garā dominē kovboja stils, tikai tāds skumjā kovboja. Viņam ir pistole, zirgs, droši vien arī kā kārtīgs vecis smird pēc sviedriem un sava zirga, bet viņš ir skumjš kovbojs. Dziesmas "Twenty-One" un "Out Of Control" ir vairāk jautri izņēmumi - Freja uzstādīto "nopietno mūziķu" tēlu albumā "Desperado" grupa cenšas ieņemt, būdami sentimentāli. Tas kovbojam nepiedien; viņam uz indiāņu jurtu sienām ar krītiņiem jāraksta "HUJ" vai kāds analogs izteiciens; varbūt, kamēr vecais apači neredz, indiāņu cilts zupā jāieber caurejas zāles, bet ne jau jāpuņķojās kā "Eagles" darās savā albumā!

Bet visādi citādi šī ir lieliska plate. Tajā, protams, ir otrs lielākais "Eagles" "mākonis" - hīts "Desperado" -, taču šī, tāpat kā jebkura cita grupas plate, ir klausāma ar baudu, apstiprinot veco Edgara Liepiņa teicienu: "Vajag tik rakt!" Gan "Desperado", gan "On The Border" (1974), gan pārējās piecās "Eagles" platēs ir paslēpti dārgakmeņi. Pie kam - nav nemaz tik dziļi jārok! Tikai mazliet jāpapūš nost tas "Hotel California" mākonis. Bet, ja vēl par "Desperado" - dziesmu, ne visu albumu -, tad tās rašanās vēsture arī iezīmē "Eagles" kovboju "skarbumu". Izrādās ar šādu melodiju Dons Henlejs no rītiem, spēlējot ģitāru, modinājis savus grupas kolēģus, un vēlāk tā pārtapa par dziesmu. Bet pirms "Eagles" to slavenu padarīt paspēja Linda Ronsteda, iekļaujot to savā 1973.gada albumā "Don't Cry Now" (viņas producents bija šīs dziesmas autors Džons Deivids Souters, kas arī strādāja pie "Desperado" albuma). Bet taisnības labad jāatzīmē, ka nedz Ronsteda, nedz "Eagles" šo "Desperado" tā arī nekad neizdeva kā singlu.



2013, www.musicstories.lv

trešdiena, 2013. gada 5. jūnijs

"The Cranberries" - "Roses" (2012)

Vienpadsmit gadus klusējusi, īru poproka blice "The Cranberries" pērn atgriezās ar jaunu studijas plati "Roses". Uzkrītoša tendence deviņdesmito gadu "kulta" grupu uzvedības modelī - pēc ilgākas klusēšanas pamosties tieši tagad. Līdzīgi Doloresas Oriordanas vadītajam kolektīvam šādi pat rīkojās kaut vai tie paši "Skunk Anansie" vai, vēl labāk, izbijušais puikiņu ansamblis, tagad vīru koris "East 17". Divas versijas. Pirmkārt, varbūt auditorija pēc visām divdesmit pirmā gadsimta sākuma mūzikas pelavām izjūt pastiprinātu nostaļģiju pēc "vecajiem, labajiem" deviņdesmito gadu popmūzikas ritmiem un noskaņām? Otrkārt, varbūt nogarlaikojušies ir paši deviņdesmito gadu elki? Lai nu kā, "Skunk Anansie" atgriešanās bija patīkama, bet "East 17", teiksim tā, "mīļa". Ko mums piedāvā jaunais "The Cranberries" albums?

O jā, pirmkārt jau atmiņas. Žēl, ka mūzikas skolā zēnu kora mēģinājuma laikā ielēju tomātu sulu turpat blakus noliktajā trombonā, tad nebūtu izslēgs no šīs iestādes, būtu to pabeidzis un tagad varētu gudri vāvuļot, kādās oktāvās un reģistros Oriordana ir spējīga ekspluatēt savu unikālo vokālu. Vienīgais, ko varu teikt tagad - viņa vienmēr ir dziedājusi interesanti, spējusi pieskaņoties gan dramatiskiem toņiem (lai atceramies slaveno "Zombie"), gan klasikai ("Ave Maria" izpildījums duetā ar Lučāno Pavaroti veltījuma koncertā Bosnijas kara nomocītajiem bērniem deviņdesmito vidū). Šobrīd Oriordana ir pieskaņojusies vecumam. Briedums ir pamanāms. Vispār "Roses" ir aptuveni tāds pats albums kā šajā "The Cranberries" pauzē iznākušās Oriordanas solo plates "Are You Listening?" (2007) un "No Baggage" (2009). No tā varam secināt, ka "The Cranberries" ir viens no tiem kolektīviem, kur vienai personībai ir, kā tagad vēlēšanu laikā bija radusies mode teikt, - rokās visas "zelta kārtis".

Kopš "Zombie" laikiem pagājuši gandrīz divdesmit gadi. Un "šajos" "The Cranberries" no "tiem" asuma palicis maz, vairāk dominē tāda mierīga līdzās pastāvēšana laika ritumam un savai vietai aktuālās mūzikas hierarhijā. Ir skaidrs, "The Cranberries" vairs nekad neatkārtos sava slavenākā albuma "No Need To Argue" (1994) komerciālos un visus citus panākumus, tomēr, ja tā padomā, ir labi, ka "Roses" ar šo "The Cranberries" sākumposmu nav salīdzināms vispār, jo - laiki un cilvēki mainās. Un ir labi, ka tikai Miks Džegers joprojām atļaujās uzstāties tādās pašās pieguļošās maiciņās un ūziņās kā pirms 50 gadiem, karjeru uzsākot...



2013, www.musicstories.lv

sestdiena, 2013. gada 1. jūnijs

20 ceļazīmes jūnijam

Pirmais īstais vasaras mēnesis ir sācies. Pamodušies ir pilnīgi visi kukaiņi, arī ļaudis domās un sajūtās uzsāk tikpat jaunu un gaišu dzīvi kā koši, koši zaļās lapiņas kokos, kurus vienu aiz otra nu rotā baltu, rozā un citu nokrāsu ziedu plīvuri... Bla, es taču varētu rakstīt dzeju, ja labi gribētu... Vārdu sakot, šeit 20 ceļazīmes šim, vārda tiešā un pārnestā nozīmē, vieglajam mēnesim, kurā vieglāk tikt galā ar ikdienas darbiem, jo dienas garas; kad vieglāki pleci, jo tajos nav biezo pufaiku ar seska ādas apkaklēm. Arī dziesmu kompots, nosauksim to tā, šajā mēnesī padevies viegls. Bēdu šajās dziesmās maz, pārdomu - kā kuram. Bet kopā tās veido noskaņu, ar kuru traukties pretī gada īsākajai naktij, un tad jau atkal viss ies uz tumšo pusi, un mums būs par ko ņerkstēt atkal no jauna. Tātad - nenoguli vasaru! 

  1. „Old Crow Medicine Show” – „Bootlegger’s Boy”
  2. Nicki Bluhm – „Jetplane”
  3. „Flock of Dimes” – „(This Is Why) I Can’t Wear White”
  4. „Family of the Year” – „Living On Love”
  5. „The Mountain Goats” – „The Autopsy Garland”
  6. „Delicate Steve” – „Afria Talks To You”
  7. Jess Penner – „Fly Away”
  8. Amy Ray – „I Didn’t”
  9. „Make Sparks” – „The Question”
  10. Mark Christopher Donovan – „Send Me Out a Line”
  11. „Panda! Panda!” – „Head Over Heels”
  12. „Wye Oak” – „Two Small Deaths”
  13. „Sun Kil Moon” – „Elaine”
  14. „Pinback” – „His Phase”
  15. Damien Jurado – „Hoquiam”
  16. „Reptile Youth” – „Black Swan Born White”
  17. „Santah” – „Springfield”
  18. „Cafe Disco” – „Terra Nova”
  19. „The Babies” – „Get Lost”
  20. Hugh Laurie - "Didn't It Rain"

Foto raksta ievadā - "Family of the Year" (no stereogum.com).

2013, www.musicstories.lv