piektdiena, 2010. gada 31. decembris

Surogātkristieši




Izklaides portāls "Mango" nupat publicējis ziņu, ka "dziesminieks" Kaspars Dimiters nupat saķēris kreņķi par to, ka geju pāri aizvien vairāk sākuši adoptēt bērnus, šīs raizes aktualizējot pēc nesen izskanējušām ziņām, ka britu mūziķis Eltons Džons ar savu partneri adoptējuši surogātmātes iznēsātu bērnu.

"Tas, ka tieši pederasts Eltons izspēlē šo Ziemassvētku "zilo brīnumu", ir signifikanti," rakstā saka "dziesminieks". "[Šādu rīcību var uzskatīt par] sātana dāvanu atlikušajiem pāris normālajiem Anglijas kristiešiem Kristus Piedzimšanas svētkos," nespēj norimt Dimiters.

Nu ko, šoreiz vienā notikumā krustojas virkne aktuālu jautājumu - kristietība, homoseksuālisms, iecienītais Eltons un vietējās nozīmes "dziesminieks" Dimiters. Atļaušos šoreiz neizmantot iespēju pastāvēt klusu. No objektivitātes šajā vēstījumā būs tik pat daudz, cik kristietības Dimiterā, bet skaidrību vajag - es neeju baznīcā un, liekas, neesmu gejs. Dažus tādus pazīstu, pret tiem man nav pretenziju. Bet, protams, ja kāds tāds pārāk uzstājīgi izrādītu par mani "nepareizo" interesi, laikam otro reizi mūžā dotu kādam pa zobiem.

Droši vien atziņa, ka neapmeklēju dievnamu, kādam liks teikt - ko tad tas no kristīgajām lietām saprotu. Varbūt, ka tā arī ir. Bet varbūt - un man liekas, tas ir daudz tuvāk patiesībai - Dievs pieder visiem, ne tikai baznīcās gājējiem. Te gan droši vien par to "Dieva piederēšanu" es varētu atrauties ar slapju dvieli pa muguru no tiem, kuru ticība balstās uz ideju, ka visiem ļaudīm jārāpo un jāzemojas Dieva priekšā, un Viņš mums nepieder, bet gan mēs viņam. Lai nu tā būtu.

Parasti, izlasot virsrakstā, ka kaut ko tur pateicis Dimiters, reti kad pievēršu tam uzmanību. Man viņš liekas divkosīgs cilvēks. Nesākšu neklēt kaut kādus pierādījumus, bet manā apziņā, cik dzirdēts par viņa finansu un "kristīgajām" afērām, manā skatījumā viņš ir, mazākais, divkosīgs cilvēks. Un mani diemžēl nekas nepārliecina par pretējo. Žēl - jo kad biju mazs un vēl valkāju zeķbikses, protams, gadumijās skatījos "Mikrofona aptaujas" koncertus, un toreiz man bija pret viņu cieņa kā pret mūziķi. Skaistas dziesmas dziedāja! Visvairāk mani ietekmēja Dimitera dziesma "Princesīte", kuras iespaidā vēl šobrīd laiku pa laikam gribas uzvilkt zeķbikses...

Tomēr mūsdienās man par "dzieminieku" ir vairāk nesaprašanas nekā līksme par viņa izdzisušo talantu. Savā rūpju stāstā Dimiters ir norūpējies, ka "šādās" ģimenēs adoptēti bērni ņems piemēru no saviem vecākiem: ""Iedomājos, kā starp diviem spalvainiem večiem gultā guļ mazs bērniņš. Veči pakniebjas, pakoķetē. Bērniņš to redz, pieņem kā normu un labākajā gadījumā izaug par geju un lesbiešu tiesību aizstāvju kustības ideologu, jo "mīl" savus "vecākus", kas viņu nav ne taisījuši, ne perējuši."

Man uzreiz rodas jautājums, kādā ģimenē ir audzis cienījamais "dziesminieks"? Vai tiešām Dimitera kungs ir audzis ģimenē, kur par normu tiek uzskatīts, ka vecāki bērna klātbūtnē "pakniebjas un pakoķetē"? Tad man rodas jautājums par paša "mākslinieka" garīgo veselību, ja viņš šādu vecāku un bērnu sadzīvošanas modeli uzskata par dogmu. Un vienalga - vai vecāki ir divi spalvaini veči ar spīdīgām lūpām vai abi ir pretēja dzimuma, bet arī spalvaini.

Iespējams, ir ģimenes, kurās sencis saka sīkajiem: "Ei, uzgrieziet skaļāk teļļuku un neskatieties uz šo pusi, jo mēs ar jūsu mammu tagad bišķi pakniebsies un pakoķetēs!" Bet tomēr liekas, ka normālā ģimenē bērni nekad pat nenojauš, kad kaut kas TĀDS starp viņu vecākiem notiek. Kāds teiks: "Jā, bet tas ir "normālās ģimenēs", nevis, kad meņģējas divi spalvaini veči!" Un te man jāsaka - esmu simtiem reižu uz ielas, tramvajā, veikalā, pludmalē, parkā un visur citur redzējis, kā siekalaini veči nolūr un ar acīm izģērbj nejauši garām ejošu skaistu sievieti, dažreiz pat tiešām uzmācās, bet nekad neesmu redzējis, ka tā dara uz savu dzimumu orientēti indivīdi. Kaut gan meloju - reiz pie manis pilsētas centrā pienāca viens "bomzīga" izskata, šķiet, vīrietis un lūdza divdesmit santīmus "maizītei", jo "tas pidars [un viņš norādīja uz tādas pašas kondīcijas un dzimuma pārstāvi, kurš atspiedies pret tirdzniecības centra sienu knapi stāvēja kājās] vakar nodzēris visus samangotos saņķikus!" Sapratu, ka viņi abi ir kopā un nekautrējas no savām attiecībām pat nejauša garāmgājēja priekšā.

Rakstā "dziesminieks" arī norāda, ka "pats jēdziens "surogātmāte" apzīmogo jaundzimušo pasūtījumu par surogātbērnu, bet "abus spalvainos večus" - par surogātvecākiem." Diez, kas tā par bērnības traumu Dimitera kungam bijusi, ka visur viņam rēgojas tieši spalvaini veči? Varbūt viņš uzaudzis mežā pie lāčiem? Varbūt tas izskaidro uzskatu, ka visi vecāki bērnu klātbūtnē "pakniebjas un pakoķetē"? Es gan nezinu, vai arī lāči tā dara. Vinnijs Pūks, piemēram, nedarīja. Ei nu tu savācies! Skaidrs ir vienīgi tas, ka visi šie kristīgie bļauri, kas sludina vienu, bet dara ko pavisam citu, ir nekas vairāk kā surogātkristieši. Neīsta manta, radīta tikai savam labumam un uzspodrināma atkarībā no izdevīguma. Par ko arī maksā. Ar viltu vai godīgi, bet izdzīvot var.

Pastāv teiciens par karavānu un suņiem. Jā, kāds vaukšķis kādā pasaules nostūrī rej, bet Eltonam no tā ne silts ne auksts. Domāju gan - mūsu "dziesminiekam" vajadzētu vairāk pamācīties un ņemt piemēru kaut vai no Eltona personiskā ieguldījuma sabiedrībā caur labdarības fondiem, nemaz jau nerunājot par viņa talanta spožumu, atšķirībā no daža laba. Katrā ziņā savus bērnus es nešauboties uzticētu Eltonu pārim, nevis kādai surogātkristiešu ģimenei, kurā bērni tiek audzināti kā vienādi sektas līderim līdzīgi roboti.

Un mazajam Eltoniņam lai veselība turas!


Foto: http://www.therealproposal.com/April_2008.html

ceturtdiena, 2010. gada 23. decembris

Patiesība par Ziemassvētku vecīti




Nereti dzirdēti nostāsti par to, kāpēc Santa Klauss it kā cēlies no Norvēģijas. Nu, tur arktisks klimats, mūžīgā ziema, polārās naktis un briežu daudz ar sarkaniem deguniem. Bet, ziniet, tas viss ir fufelis! Santa Klauss nav no Norvēģijas, bet no Somijas, un savos pirmssākumos viņi nemaz nav bijuši tādi labsirdīgi onkuļi ar garu, baltu bārdu.

Aicinu noskatīties filmu "Santa pārdošanai" (vajadzētu varēt to redzēt, noklikšķinot uz apakšā esošās bildītes). Šī filma ir pilnīgs pretstats salkanajām Ziemsassvētku filmām, kuras katru gadu drillē pa teļļuku aptuveni šajā gadalaikā. Īsts Ziemassvētku ciniķu kino! Tiesa, bērniem filmu labāk nerādīt. Un, lūdzu, pēc pirmās Santa Klausa nokostās auss neslēdziet filmu ārā! :)

Un tātad: "Reiz sensenos laikos dzīvoja Ziemassvētku vecītis..."...


Смотреть онлайн

Foto raksta ievadā no http://eviljwinter.wordpress.com/2009/12/

piektdiena, 2010. gada 17. decembris

360 grādi ap savu asi




Ko tur liegties - gads ir noslēdzies un visi atskatās, kas tajā padarīts, kas nav paspēts, kāpēc kaut kas vispār ir izdarīts utt. utjpr. Mēs tā nedarīsim. Mēs vienkārši paskatīsimies, kas neatzītajam mūzikas kritiķim iekritis acīs decembrī bez nekādām pretenzijām uz kaut kādu kopsavilkumu vai kaut kā tā.

1. "Boyce Avenue" & Kina Grannis - "With Or Without You" (LP, 2010)

"Boyce Avenue" ir ansamblītis no ASV. Kina Grannis ir japāņu izcelsmes dziedātāja un komponiste, kurās sajaukušās angļu, īru, holandiešu, velsiešu un skotu asinis. Vārdu sakot, diezgan liels kokteilis. Bet visam pāri tomēr ir īru supergrupa "U2", kuras dziesmas "With Or Without You" koverversiju abi jaunieši tik skaisti dzied. Burtiski nupat noskatījos "U2" 360 grādu tūres koncerta DVD, un tad nu bez "U2" nu nekādi.




2. "Bellman" - "Olivia" ("The Curse", 2010)

Decembra beigās parasti no ziemeļiem pie mums nāk ziemeļbriedis, kas aiz kājas velk sedlos sapinušos viegli iereibušo Ziemassvētku vecīti. Šajā gadā no tās puses, konkrēti - Norvēģijas, nāk vokāli instrumentālais ansamblis "Bellman". Tas ir melodisks skandināvu poproks, bet vai jaunieši no ansambļa izkatās pēc troļļiem, nav zināms. "Olivia" sasildīs katru, kam saltajā ziemas laikā pie dibena piesalušas bikšeles.

Find more artists like Bellman at Myspace Music




3. Sebastian Lind - "Stay" ("Sebastian Lind", 2010)

Secinu, ka patīk man laikam tie skandināvi un ziemeļnieki. Un kā nu ne - tusēt ar svaigu zviedru vai dāni ir daudz foršāk, nekā rīvēties starp kaudzi turku vai grieķu, kam no karstuma sasvīduši pupi. Sebastians Linds nāk akurāti no Dānijas un šā gada 17.maijā laida klajā savu debijas plati, kam devis savu vārdu.

Sebastian Lind - Stay from Jonas Vuf on Vimeo.




4. "Mogwai" - "How To Be A Werewolf" ("Hardcore Will Never Die, But You Will", 2011)

Skotu post-roka grupa no Glāzgovas "Mogwai" ir ļoti interesanta. Viņi nekad nedzied! Bet viņi spēlē nu ļoooti labu rokmūziku. 2006.gada plate "Mr.Beast" likās nedaudz garlaicīga. Bet, vai nu vecums nāk virsū, vai ausis sen nemazgātas, taču nākamā gada 14.februārī gaidāmās plates pirmais vēstnesis "How To Be A Werewolf", ir kolosāls. Sevišķi klipā aizrauj skaistie dabas skati!... Bļin, laikam tomēr vecums...




5. Jodie Connor - "Now or Never" (feat. Wiley) (LP, 2010)

Britu respektablais laikraksts "The Guardian" pagājušā nedēļā vienu dienu Džodiju Konori bija nominējis par savu "Dienas mākslinieku". Tas "Guardian" ir visnotaļ cienījams medijs. Vai tad viņš ieteiktu kaut ko sliktu? Dažreiz jau iesaka ar, bet šoreiz - ir labi. Ja neskaita to laikam "Wiley", kurš dziesmas beigu daļā pārdozējis suņu caurejas zāles neizmantoja iespēju pastāvēt klusu.




6. "The Killers" - "Boots" (LP, 2010)

Teiksim tā - nodeva gadalaikam. Visnotaļ labs gabaliņš, ja vien to neizcūkotu ar Ziemassvētku zvaniņiem un pārāk salkanu video. Labi, ka Brendons Floverss šogad atzīmējās arī ar ekselento soloalbumu "Flamingo", citādi gads būtu aizgājis vējā... Bet nu, tās pudeļdibenu brilles onkam klipā man patīk!



7. "Biffy Clyro" - "Many Of Horror" ("Only Revolutions", 2009)

Tā nu sanācis, ka "Biffy Clyro" ir kļuvusi par vienu no biežāk manis klausītajām grupām pēdējā laikā. Pagājušā mēnesī apskatījām dziesmu "God And Satan", ko nosaucu par nesliktu dziesmu, bet, tāpat kā grupa "Biffy Clyro", nekas ļoti īpašs. Kā no gaisa nokritu, dzirdot "Many Of Horror"! Kur es biju agrāk?! Starp citu, pateicoties kaut kāda tur talanta šova dalībniekam, kurš šo dziesmu izpildījis konkursa finālā pagājušā nedēļā, Saimons Neils esot autoratlīdzībās nopelnījis pusmiljonu tikai nedēļas laikā vien! Cerams, ka tās nav grivnas, ko viņš nopelnīja...



Tad nu līdz janvārim!

Foto raksta ievadā: Kevin Mazur/WireImage.com

trešdiena, 2010. gada 8. decembris

Grinča Ziemassvētku dziesmas




Runā, ka Ziemassvētku noskaņu veido visāda tur labestība, līdzcietība un viss cits tas bla bla bla, kaut arī mēs zinām, ka mūsdienās šo noskaņu veido un uztur lielveikali un radiostacijas ar Ziemassvētku dziesmām, kuras sāk skandināt jau tūlīt, kā nosvinēta Latvijas dzimšanas diena 18.novembrī. Gadu gaitā esmu pārvērties par Grinču, kaut arī kādreiz vismaz tradicionālās Ziemassvētku dziesmas kaut kādu noskaņu varēja radīt. Tagad no tām ne silts, ne auksts. Bet es saņēmos, pakasīju sava zaļām spalvām klāto Grinča cirksni un sakopoju vienviet desmit Ziemassvētku dziesmas, kuras kaut ko vismaz līdzīgu svētku noskaņai varētu manī mēģināt radīt. Sākšu ar apakšgalu un būšu komentāros lakonisks, jo man tāpat kā Ginčam darba dienās plkst. 16.00 ir ieplānota stunda sevis žēlošanai un plāna izstrādei, kā pabarot visu pasauli, un tad to nevienam neteikt.

10. Bon Jovi - "Please Come Home For Christmas" (1994)

Klasiska dziesma mūsdienīgās skaņās. Īpaši sajūsmina Bon Džovi kunga ieradums ostīt Santa Klausa sarkano cepuri. Un man liekas, arī tā tante ar pinni virs lūpas ir kaut kur jau redzēta.




9. Cliff Richard - "Mistletoe and Wine" (1988)

Klifs Ričards - vīrs, kurš izdod pa divām plātēm gadā, katros Ziemassvētkos vairumam asociējas gan tikai ar šo vienu šai svētku tematikai veltīto dziesmu. Konkrētajā klipā dziesmas beigās mazais zēns no oriģinālās versijas ir pārtapis par skaistu dāmu sarkanā kleitā. Kam negadās...




8. "Band Aid" - "Do They Know It's Christmas?" (1984)

Ļaudis, kuru ienākumi gadā kopā sastāda lielāku summu, nekā visu Āfrikas valstu budžeti kopā ņemti, sanākuši, lai iedziedātu labdarības Ziemassvētku dziesmu, kuras pārdošanas ienākumi tika ziedoti šo valstu bērniem. 2004.gada versija gan patika labāk.




7. "Wham!" - "Last Christmas" (1984)

Nemaz neticās, ka mākslinieks, kurš savā pusmūža krīzē publiskās tualetēs citiem čaļiem pret viņu gribu demonstrē savu "gailīti", reiz dziedājis šādi...




6. Bryan Adams - "Christmas Time" (1985)

Viena no "nedžingelbellīgajām" Ziemassvētku dziesmām, kas kādreiz varēja radīt noskaņu.




5. "Coldplay" - "Christmas Lights" (2010)

Nenoliedzami šā gada Ziemassvētku dziesma Nr.1. Gadiem ejot, domāju, klasikas statuss tai ir garantēts.

Coldplay - Christmas Lights from scostar on Vimeo.




4. "Twisted Sister" - "Oh Come All Ye Faithful" (2006)

"Twisted Sister" 2006.gada Ziemassvētku plate "A Twisted Christmas" ir vienīgā, kurā var klausīties, tā sauktās, tradicionālās Ziemassvētku dziesmas. Īsts saldais ēdiens jebkuram sevi cienošam Grinčam!

Twisted Sister Oh Come All Ye Faithful from john suta on Vimeo.




3. Shakin' Steven - "Marry Christmas Everyone" (1985)

Vienkārši jautra dziesmiņa. Ar visiem zvaniņiem pie kam. Klips arī - 80.to klasika...:)




2. John Lennon & Yoko Ono - "Happy Xmas (War Is Over)" (1971)

Klasika! Un viennozīmīgi simboliski šajā Lenona 70.jubilejas un 30 gadu bojāejas atceres gadā.




1. "Blues Traveler" - "Christmas" (1997)

Nekad, nekur un neviens nav uzrakstījis labāku Ziemassvētku dziesmu par šo! Āmen!




Lai svētkos katram piparkūkā gadās pa kādam ieceptam matam!




trešdiena, 2010. gada 1. decembris

Dievs, Sātans un citi lohi*




Pirmais sniegs ir sagaidīts. Tāpat kā pirmais ielūzušais zemledus makšķernieks. Es tikai nesaprotu, kāpēc sabiedrība tā uztraucas un cenšas no zemledus izvilkt cilvēku, kurš varbūt tieši tur (zem ledus) vēlas pabūt un pamakšķerēt savu dienišķo voblu? Bet štrunts ar viņiem - visi no zivju ķidām un siekalām esam nākuši un par tādiem mums būs palikt. Labāk paklausīsimies ko skaistu.

1. "The National" - "Bloodbuzz Ohio" (2010)

Šovasar ilggadējais Liepājas vasaras pludmales festivāls paziņoja, ka beidz pastāvēt šajā jaukajā pilsētā un pastāvēs kaut kur citur. Daba, saprotams, nemīl tukšumus, un daži uzņēmīgi ļaudis rudens pusē paziņoja, ka tā vietā rīkos jaunu "pasaulē lielāko festivālu". Tas viss štrunts - sēnes saēdušies suņi mēdz murgot. Taču rīkotāji arī paziņoja, ka lielā skatuve būs nevis pludmalē, bet prospekta galā, kas ir aptuveni 20 metrus no mājas, kurā dzīvoju. Pirms skriet uz domi ar iesniegumu, kas noprotestētu šādu izrīkošanos ar manu un citu šajā mājā dzīvojošo veco cilvēku miegu plānotā pasākuma laikā, tomēr padomāju - varbūt ir kāda grupa, kuras uzstāšanās šajā festivālā mani tā sajūsminātu, ka iztiktu bez iesnieguma. Un pirmais, kas iemāca prātā, ja, protams, neskaita Olgu Rajecku un zilo kori, bija grupa "The National".

Tiem, kam patīk Nika Keiva balss, bet, kas jau pēc otrās viņa dziesmas ir atlūzuši ar siekalu līdz pazodei, Mets Bērningers (attēlā augšā) no "The National" būs pašā laikā. Balss tāda pati, bet dziesmas jestrākas un pats arī svaigāks. Lai vai kā, "Bloodbuzz Ohio" no grupas šā gada plates "High Violet" varētu arī atsvērt kādu negulētu nakti šada festivāla dēļ. Bet tikai vienu.




2. "The Blue Van" - "Fame And Glory" (2010)

Visiem zināms, ka no Dānijas nāk pasaku karalis Hanss Kristians Andersens un ka reiz "Eirovīzijā" uzvarēja brāļi Olseni no Dānijas. Mēs arī zinām, ka dāņu uzņēmēji labprātāk cūkas audzē Latvijā, bet gaļu ved uz Dāniju. Tas, lai cūku kakas paliek pie mums. Aiz to mēs dāņus mīlam, tāpēc viena šī rudens dziesma veltīta Dānijai, jo no turienes tā arī nāk.

Dāņu kvartets "The Blue Van" laikam vairāk bijis zināms tādos lokālos apmēros, bet ar šā gada plati "Love Shot" ir uzlekusi augstāk par dzimto Dānijas ciemu ārēm. "Fame And Glory" gan nevar lepoties ar skaistu videoklipu, ko šeit ievietot, bet visādi citādi Kristians Andersens ar visiem saviem rūķīšiem un princesēm ar zirnīšiem var būt lepns par saviem tautiešiem.




3. "Kings of Leon" - "Radioactive" (2010)

Nu ko visi var ņemties? KoL esot kļuvuši tizli. KoL tikai atražojot iepriekš uzkrāto slavu. KoL vairs nespēj neko izdomāt, tāpēc jaunā plate "Come Around Sundown" ir nebaudāma... Lohi! Lohi tie kritiķi! Es neesmu kritiķis, esmu vienkāršs lohs un man šķiet, ka KoL plate "Come Around Sundown" kopā ar "Arcade Fire" ekselento "The Suburbs" ir 2010.gada paša spice.




4. "Biffy Clyro" - "God and Satan" (2009)

Divus gadus atpakaļ kā muša atvērtā mutē ieskrēja "Biffy Clyro" ar "Folding Stars". Pagājuši divi gadi, bet muša joprojām turpat. Tikai šoreiz ar jaunu plati "Only Revolutions" un dziesmu "God and Satan" no tās. Es tiešām neesmu šīs grupas fans, atpazīstu tikai "Folding Stars", bet "God and Satan" apliecina, ka labs dziesmas video jau ir puse no tās panākumiem. Vai pat vairāk. Un, lai turpmāk mušas vairs nelidotu mutē, tā jātur ciet.




5. KLASIKA "The Stylistics" - "You Make Me Feel Brand New" (oriģināli 1971)

1971.gada 30.novembrī ASV klajā nāca grupas "The Stylistics" debijas plate ar tādu pašu nosaukumu. Plate izpelnījās lielu atzinību, ASV nopelnot zelta plates statusu. "The Stylistics" ienesa 70.to gadu mūzikā īstu cukurūdens garšu, jo viņu balādes ir saldas mīlas dziesmas ar tekstiem, kurus klausoties, prasās pēc skābas siļķes. "You Make Me Feel Brand New", "You Are Everything", "If I Love You" - tās ir tikai dažas no šīs plates dziesmām. Bet cilvēkiem patika. Un patīk joprojām vai vismaz atceras. Kā savādāk 39 gadus pēc šī plates iznākšanas to vēl kāds atcerētos?

Bet vispār šī grupa, protams, ne oriģinālajā sākuma sastāvā, pastāv joprojām, pateicoties kam, varam apskatīt kādu "The Stylistics" klipu daudz maz mūsdienīgā kvalitātē.




Tuvākajā laikā vēl gaidām:
Duffy - "Endlessly"
Paul Weller – "Find The Torch, Burn The Plans" (CD/DVD live album)
My Chemical Romance – "Danger Days: True Lives Of The Fabulous Killjoys"
Brian Eno – "Small Craft On A Milk Sea"
Take That – "Progress"

*vārds "lohs" šeit tiek tulkots kā persona ar zemas izšķirtspējas domāšanu, tas netiek lietots, lai aizskartu kāda reliģiskās jūtas.

Foto: Getty Images
2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com