piektdiena, 2012. gada 28. septembris

"Black Label Society" - "The Song Remains Not the Same" (2011)

Šis saucās: "Arī vīriem jāatpūšas!" Albums "The Song Remains Not the Same" nebūt nav amerikāņu "heavy metal" kvarteta "Black Label Society" ierastais formāts - dziesmas teju akustiskā izpildījumā plus vēl virkne kaverversiju! Taču tieši šāds ir grupas pagaidām aktuālākais albums. Zaks Vailds, kurš vienīgais no šā brīža grupas sastāva tajā muzicē, kopš tās dibināšanas 1998.gadā, nezinātājam var "pārklausīties" par Oziju Ozbornu (īpaši dziesmā "Darkest Days"). Starp citu, apmēram puse albumā iekļautās dziesmas ir akustiskās versijas "Black Label Society" iepriekšējās, viņu līdz šim veiksmīgākās plates "Order of the Black" dziesmām. Otra puse ir kavervesijas, un šai kompānijai pievienojas arī viena mums ierasti Ziemassvētkos atskaņojamā - "The First Noel".

Tādiem ļaudīm kā man, kas nedz ar smago, nedz patiesībā arī "mīksto" metālu īsti nedraudzējas, šis "Black Label Society" albums ir laba iespēja iepazīt ko līdz šim ne pārāk kārotu vai saprastu. Nevarētu apgalvot, ka tagad būšu kaislīgs šīs grupas fans un sekošu viņiem pa pēdām visās koncerttūrēs, taču man vienmēr ir bijusi cieņa pret mūzikas meistariem, kas kaut uz brīdi spēj izkāpt "ārpus sava lauciņa". Nevar arī teikt, ka dzirdēt šos skarbos vīrus dziedam liriskas mīlas balādes (Nīla Janga "Helpless") vai klasisku hītu kaverversijas (Saimona un Garfunkela "Bridge Over Troubled Water") būtu tas pats, kas gar acīm skatīt baletu "Gulbju ezers", kurā galveno garkaklaiņa lomu izdejotu, piemēram, Kaspars Upacieris, taču ļoti tuvu tam. "Bridge Over Troubled Water" vienmēr un jebkurā versijā ir aizkustinoša dziesma, taču, klausoties to "Black Label Society" versijā, šis efekts vismaz dubultojas!

Nu vīri būs izklaidējušies un ķersies pie jaunām lietām. Vēl šajā gadā paredzēts izdot DVD "Unblackened". Taču, nopietni, - paklausieties šo plati! Pat, ja savā fantāzijas un nostaļģijas sajaukumā tuvu vājprātam esmu tikai es, šim albumam vienalga būtu jābūt katra melomāna plauktiņā. Kaut vai tikai, lai uztvertu to dīvaino sajūtu, kas rodas, kad ēd pavisam aukstu, ar tauku kārtiņu jau apstāvējušos zupu vai dzer uzkarsētu kolu. Tas ir tik ekstrēmi forši!




Albuma vērtējums: 6/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3/5

Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2012. gada 27. septembris

"David Wax Museum" - "Knock Knock Get Up" (2012)

Deivids Vakss nav nekāda Tiso kundze, kas Londonā izstādījusi vaska prezidentus, mūziķus un izvirtuļus. Vakss vispār nedzīvo Anglijā, viņš ir amerikāņu puika, taču arī viņam ir pašam savs muzejs - dziesmu kolekcija, kas sastāv no četrām sekcijām (albumiem), jaunākā no kurām klajā nākusi pavisam nesen un saucās "Knock Knock Get Up". Un jā, viņa muzejā ir arī viena dārga vaska figūra - daiļā dziedātāja un multiinstrumetāliste Suza Slezaka.

Mūzikas prese šo pārīti dēvē par "mekso-amerikāņu" folka duetu. Un, kaut grupā (jā, grupu sauc "David Wax Museum") spēlē tikai šie divi (koncertos gan pievienojas pa kādam atbalstītājam), viņu muzikālā saimniecība aizņem veselu mikroautobusu. "Mēs vēl cenšamies iztikt bez piekabes, taču es nezinu, cik ilgi tas tā varētu būt," aprakstot savu koncertdzīves ikdienu mūzikas žurnālam "Paste" smaidot saka Vakss. Vispār Vakss šķiet tāds lāga zellis - vienkāršs un sirsnīgs. Gluži kā viņa mūzika. Un ka nu ne - Vaksam patīk daba un viss zaļais. Grupa pat daļu savu ienākumu ziedo kādai Masačūsetsas  lauksaimniecības skolai, "lai palīdzētu jauniešiem, kam interesē lauksaimniecība un lai izvilktu bērnus no urbānās vides." 

Kopš bērnības, kad vasaras tika pavadītas fermā Meksikā, Vaksa apziņā šī zeme ir palikusi neizdzēšami - īpaši kultūra un mūzika. "Tas bija garš ceļš, līdz es nonācu pie nopietnas intereses par Meksikas tautas mūziku (..), bet tas sākās 2001.gada vasarā," tam pašam "Paste" stāsta Vakss. Tā iespaidā viņš Hārvardas Universitātē sāka studēt Latīņamerikas vēsturi  un literatūru un pie ikvienas iespējas vasaras un brīvdienas pavadīja Meksikā. "Es atrados sabiedrībā, kurā tautas mūzika plauka un zēla (..), un es ieinteresējos par šo mūziku, bet tikai kā fans un mūziķis (..), man nekad neienāca prātā, ka es to varētu spēlēt pats vai mācīties to darīt." Taču tā ir noticis.

Kas ir šis meksikāņu - amerikāņu folks? Aizverot acis, nav grūti iztēloties ūsainus vīrus trinkšķinām meksikāņu tautas strinkšķināmos stīgu instrumentus un ritmiski sitot elkoņos saliektajās roķelēs ko līdzīgu mūsu latviešu trejdeksnim. Un sambrēro! Kur nu bez sambrēro!? Taču Vakss un Slezaka mierīgi iztiek bez šīm greznajām, bet ārkārtīgi nepraktiskajām galvas rotām. Viņi spēlē šo modernizēto divu tautu mūzikas mistrojumu, un, viņos klausoties, rodas jautājums, vai, piemēram, grupu "Guillemots" un "Train" dalībnieki arī nav reiz bērnībā sūtīti uz Meksikas fermām raustīt savvaļas gosnes aiz pupiem vai kaitināt buļļus, sarkanos stringos skraidot tiem gar degunu šurpu turpu?

Visu plati "Knock Knock Get Up" var noklausīties šeit, bet tupinājumā video jaunā albuma ievadošajai un iedvesmojošai dziesmai "Will You Be Sleeping?", kā arī ieskats "David Wax Museum" iepriekšējā platē "Everything Is Saved" (2011).







Papildus resursi:
"David Wax Museum" mājaslapa
"David Wax Museum" profils portālā "Facebook"
"David Wax Museum" profils portālā "MySpace"
"David Wax Museum" profils portālā "Twitter"
Iegādājies "David Wax Museum" mūziku legāli!


Foto raksta ievadā no "David Wax Museum" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv








trešdiena, 2012. gada 26. septembris

Elton John vs "Pnau" - "Good Morning to the Night" (2012)

Šķiet, Toms Grēviņš bija tas, kurš, apskatot šo austrāliešu kopdarbu ar vienu no visu laiku veiksmīgākajiem solo māksliniekiem Eltonu Džonu, ar neviltotu prieku secināja, ka, izrādās, Eltons 2012.gadā varot būt tik pat stilīgs, kāds viņš bija pagājušā gadsimta septiņdesmitajos. Es Grēviņam piekrītu tikai daļēji, jo man Eltons ir stilīgs 24 stundas diennaktī jau kopš (mana) apzinīgā vecuma!... 

Protams, mans Eltons lielākajai daļai publikas asociējas ar saldsērīgajām balādēm vai jestrām popdziesmām, kam neiztrūkstoša vieta ir ikvienā karaokes bārā pat visattālākajos zemes nostūros. Taču Niks Litlmors un Pīters Meizs jeb duets "Pnau" no Austrālijas ir tie, kas Eltona ģeniālajai daiļradei vaigu pagriezt liek pat vislielākajam mūzikas snobam vai hipsterim (iespējams, tas ir viens un tas pats). Astoņās albuma "Good Morning to the Night" dziesmās īstenībā ir kodi jeb taktis no aptuveni trīsdesmit Eltona vairāk vai mazāk (pārsvarā drīzāk otrais variants) zināmām dziesmām no viņa daiļrades sākumiem septiņdesmitajos līdz deviņdesmitajiem. Piemēram, albuma tituldziesma satur fragmentus no tādiem Eltona skaņdarbiem kā "Philadelphia Freedom", "Mona Lisas and Mad Hatters", "Goodbye Yellow Brick Road" un vēl piecām citām. Un tiesa - šī dziesma, pateicoties tās popularitātei deju zālēs, Apvienotajā Karalistē ļāva Eltonam atkal gozēties pārdotāko albumu pašā virsotnē. Starp citu, iepriekšējo reizi tas notika tikai 1989.gadā ar albumu "Sleeping with the Past", lielā mērā pateicoties joprojām vienai no populārākajām Eltona dziesmām "Sacrifice".

Eltons būtu pelnījis, ka viņa attēlu uzdrukā uz 69 eiro banknotes, ja tāda kādreiz tiktu laista apgrozībā. Tas, ko viņš dara; tas, ka viņš mums tāds vispār ir, dod iemeslu no rītiem mosties jaunai dienai, zinot, ka šo pašu gaisu ieelpo Eltons; ka Eltons skata šo pašu sauli, ko mēs!... Vārdu sakot, "Good Morning to the Night" ir jauns, nedaudz savādāks skatījums uz ģēniju.






Albuma vērtējums: 10/10

Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no thisguysreview.wordpress.com.

2012, www.musicstories.lv

otrdiena, 2012. gada 25. septembris

"Citizens!" - "Here We Are" (2012)

""Pops" nav netīrs vārds. Tas ir svēts!" uzskata pieci londonieši, kas apvienojušies kolektīvā "Citizens!". Vismaz viņiem pops nozīmējot to, ko septiņdesmitajos gados darīja Deivids Bovijs. Tāpēc "Citizens!" vienā kokteilī sajauc gan Bovija glamūru, gan "Suede" augstprātību, gan "Franz Ferdinand" nezūdošo enerģiju, uzskata britu "The Guardian". Un šis popmūzikas rosols izskatās un "garšo" patiesi labi! "Citizens!" arsenālā ir viegla elektroniskās un indī mūzikas sintēze, kas kuplināta ar Toma Bērka "maldinoši nevainīgo" vokālu, kas galu galā var "nograuzt dvēseli" (aptuveni citāti no mūzikas žurnāla "NME" vārdu plūdiem par grupu).

Ne velti bija dzirdami pieminēti slavenie (precīzāk, pabalējuši slavenie) "Franz Ferdinand" - viņu producents Alekss Kapranoss nu ir arī uzņēmies rūpi par "Citizens!" debijas plati "Here We Are", kas šur tur jau iznākusi maija beigās, bet ASV gaidāma vien oktobra sākumā. "Mūsu vīzija bija ierakstīt albumu ar popdziesmām, kuras būtu tēlainas, aizraujošas un interesantas, nevis vienkāršas, neglītas un briesmīgas," par plati saka "Citizens!" līderis Toms Bērks. Jāatzīst, "Here We Are" nepavisam nav "neglīts un briesmīgs" albums. Ne velti tas pats "NME" grupas "šarmantās "funk - punk" melodijas" ir salīdzinājis ar piparkūku mājiņu, kurā klausītāju gluži kā Ansīti un Grietiņu ievilina ļaunā, pumpainā ragana (šajā versijā Bērks ar kolēģiem). Un tālākais jau tīri tehnikas jautājums, kas jāizlemj katram pašam - iegrūst raganu krāsns mutē (aizsviest "Here We Are") vai arī uzlūgt to uz deju, kuras laikā večai varētu arī palīdzēt izspiest uz muguras esošās pumpas (klausīties "Here We Are", kamēr pirksti (lasi, ausis) noguruši). Es izvēlos otro variantu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī man uz muguras ir daža pumpa, kas gaida kādu ar rūpīgiem pirkstiņiem. Un kāpēc lai tā nebūtu ragana Bērks?






Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv


pirmdiena, 2012. gada 24. septembris

"Young the Giant" - "Young the Giant" (2010)

Kad 2004.gadā pieci puiši Kalifornijā (ASV) nodibināja savu grupu "The Jakes", īpaši oriģināli nosaukuma izvēlē viņi nebija - paņēma visu grupas dalībnieku vārdu pirmos burtus un sagadīšanās pēc tos varēja izkombinēt kaut kādā nebūt nosacīti loģiskā vārdā. Tā tapa "The Jakes" - no "Jakob", "Adam", "Kevin", "Ehson" un "Sameer". Problēmas, gluži kā vidusmēra laulības dzīvēs, sākās vēlāk, kad viens nevar izturēt, ka otrs tur zem spilvena savus netīros sieriņus vai pēc čurāšanas izlietnē nepaskalina to ar remdenu krāna ūdeni. Kad šādi konflikti aiziet "metastāzēs", nereti ar dzīvošanu "līdz nāve vai palielinātas prostatas izraisītas komplikācijas mūs šķirs" ir cauri tagad un tūlīt. Tāpat notikās ar "The Jakes". Kad taustiņinstrumentālists Ēsons Hašemjans devās savu ceļu, grupas nosaukumu, tā rašanās filozofijas dēļ, nu nācās mainīt. Un tapa "Young the Giant" jeb kaut kas līdzīgs "Jaunam milzim". Domājams, šeit apakšā nav nekādi fizioloģiski salīdzinājumi starp grupas dalībniekiem, bet, ja ir, par to pat negribas neko zināt...

"Young the Giant" debijas un pagaidām vienīgā studijas plate klajā nāca 2010.gadā digitālā formātā, bet pēc trim mēnešiem, 2011.gada iesākumā, arī fiziskā veidā. Kā vienmēr "mīļš", uzņemot "Young the Giant", bija portāls "Pitchfork". "Šķiet, albuma nolūks ir neradīt klausītājam nekādu iespaidu," pat savā ziņā "nešerps" ir portāla novērtējums, kam seko atzīme 2,7 no desmit iespējamām ballēm. Pārējie gan bijuši mazāk cimperlīgi. Varbūt tāpēc, ka pamanījuši, ka paši grupas puiši nav sev uzstādījuši intelektuāli tik augstas latiņas, kam pārlēkt var tikai ļaudis, kas, dzerot kafiju, atšauj mazo pirkstiņu vai purkšķus laiž, tikai izbraucot ne mazāk kā 10 km aiz apdzīvotām vietām (kaut šāds noteikums varbūt pat nebūtu slikts). "Young the Giants" ir kārtīgi indīpoperi. Viņu mūzikā nepārprotami saklausāmas stīgas no "James" (skatīt apakšā "My Body" videoklipu) un "Maroon 5" (Samēra Gadias un Ādama Levina gandrīz identisko balsu dēļ) daiļrades. Šis amerikāņu kvintets nevienu nemāca dzīvot, nevienam nesaka, uz kurieni jāiet vai nē, viņi vienkārši ir radījuši brīnišķīgu albumu dažādām noskaņām un dvēseles stāvokļiem.






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no anonymousesthetes.blogspot.com

2012, www.musicstories.lv

piektdiena, 2012. gada 21. septembris

Norah Jones - "Little Broken Hearts" (2012)

"Droši vien kaut kad drīzumā Džonsa laidīs klajā savu piekto studijas plati un patiesībā, iespējams, tieši tās panākumi vai neveiksmes būs Džonsas ceļa rādītājs turpmākajai karjerai," šādi pirms vairāk kā gada, apskatot Noras Džonsas plati "... Featuring", šeit pareģoja kāds tālredzīgs ziķeris. Un, zini, viņam ir izrādījusies taisnība! Džonsas piektais albums "Little Broken Hearts" šajā pavasarī tika sagaidīts, un tas, domāju, ir mainījis pasaules attieksmi pret šo noslēpumaino amerikāņu dziedātāju ar indiāņu izcelsmes asinīm un sejas vaibstiem.

Atzīšos godīgi, Džonsas otro albumu "Feels Like Home" (2004) (jau ar zināmu piespiešanos) vēl varēja noklausīties, tas bija ieturēts viņas grandiozās debijas plates "Come Away with Me" (2002) ģeniālajā muzikālajā formulā. Tas, ka Džonsa ar saviem producentiem droši vien vēl ilgi plānoja dzīvot uz šiem lauriem, ir skaidrs. Taču publika prasa savu, un, ja Džonsas ceturtās plates koncertā visa pirmā rinda aiz garlaicības knābā skatuves priekšas dēļus (es gan nezinu, vai tas ir reāls fakts, bet varētu būt visnotaļ ticams), tad kaut kas ir jāmaina. Un šeit pirms pusotra gada izteiktās prognozes, ka Džonsas piektā plate būs izšķiroša viņas karjerai, šobrīd apstiprinās. No aprīļa, kad iznāca albums "Little Broken Hearts", nespēju sevi piespiest to noklausīties, baidoties turpmāko aptuveni stundu pavadīt garlaicības izraisītā pusnomoda stāvoklī. Taču dzīvē tā ir iekārtots - lai arī cik ļoti tu necenstos netīkamos darbus atlikt, agri vai vēlu tie būs jāizdara tāpat. Un es to izdarīju, sārtām rudens lapām birstot no kokiem un septembra lietuslāsēm dimdinot pa palodzi...

... Un biju šokā! Šī taču vairs nav vecā, "labā", Nora Džonsa! Šī ir pavisam cita Džonsa! Ritms, izpildījums, dziesmas, aranžējumi - tas viss skan pavisam savādāk kā viņas garlaicīgajā 2009.gada platē "The Fall". Esmu šokā! Vai tiešām Nora Džonsa lasa šo burvīgo emuāru un ir ņēmusi vērā šeit izteiktos ierosinājumus? Droši vien, kā gan viņa citādi spētu ierakstīt plati, kas, būsim godīgi, pirmo reizi mūžā man liek noticēt Norai Džonsai kā brīnišķīgai dziedātājai un komponistei ("Little Broken Hearts" albumā šo pienākumu gan viņa veica kopā ar Braianu Bērtonu jeb "Danger Mouse") vienlaikus? Mūzikas portāls "American Songwriter" šo plati nodēvējis par Džonsas visu laiku dramatiskāko albumu, un tam var no visas sirds piekrist. Jo, atšķirībā no iepriekšējiem albumiem, šajā iespējams gūt pilnu spektru emociju. Es patiesi jūtos kā ieraudzījis Džonsu citām acīm vai arī tām pašām briļļainajām acīm skatījis citu Džonsu. Kas to būtu domājis, ka vecuma galā teikšu, ka Nora Džonsa ir sasodīti laba?...






Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2012. gada 20. septembris

No arhīviem: "Fairport Convention" - "Fairport Convention" (1968)

Šajā vasarā angļu folkroka apvienība "Fairport Convention" svinēja savu 45. jubileju. Grupas bijušo dalībnieku saraksts sniedzas divos desmitos, taču, tranformējusies un mainījusies, tā pastāv joprojām. Tiesa, tikai viens pašreizējā sastāva dalībnieks - Saimons Nikols - joprojām ir nemainīga vērtība kopš grupas dibināšanas 1967.gadā.

"Fairport Convention" savā vārdā nosauktais debijas albums klajā nāca 1968.gadā laikā, kad savus pirmos piesardzīgos soļus bija spērušas pašmāju nākamās megazvaigznes "Pink Floyd", savukārt Liverpūles četrinieks "The Beatles" lielāko daļu sava pulvera jau bija izšāvuši. Taču tieši pirmajiem vairāk līdzinās Nikola un Ešlija Hačinga dibinātās grupas mūzika. "Fairport Convention" pie savas debijas plates strādāja ar lielu pārdomu, rūpīgi izsverot katru detaļu - instrumentu skanējumā, vokālā, vārdu sakot - grupas kopskatā. Ne velti šajā albumā iekļautas gan Džonijas Mičelas ("I Don't Know Where I Stand", "Chelsea Morning"), gan Boba Dilana ("Jack O'Diamonds") dziesmas. Tomēr lielāko ietekmi albuma skanējumā veidojuši amerikāņu "Jefferson Airplane" pirmie divi albumi.

Izņemot Nikolu un basģitāristu Deivu Pegu (no 1970.gada), visi pārējie grupas dalībnieki ir rotējuši uz nebēdu. Tajā ir spēlējuši vairāki šobrīd slaveni mūziķi, piemēram, Ričards Tomsons, kurš joprojām priecē vidējās un vecākās paaudzes fanus ar jaunām platēm, un Sendija Denija, kuru Tomsons, žurnāla "Uncut" lasītājiem izrādot sava dzīvesgājuma bildes un komentējot tās, nosaucis par iedzert un smēķēt mīlošu būtni, kas "ielauzās mūsu Londonas priekšpilsētas intelektuāļu dzīvē un burtiski uzspridzināja to!" (tiesa, viņai pašai tas beidzās visnotaļ bēdīgi - 1978.gadā Denija mira no asiņošanas smadzenēs, ko bija izraisījusi galvas trauma; viņa joprojām uzturēja visnotaļ jautru dzīvesveidu). "Fairport Convention" ir kā spogulis, kurš rāda to, kāda bija dzīve septiņdesmitajos, kas galvās darījās toreizējai jaunatnei, kas tai bija svarīgs. Tieši tāpēc ir vērts šo grupu iepazīt tuvāk un, domājams, nekas nav labāks kā sākt ar pamatiem - debijas albumu, kas burtiski izstaro tā laika (sešdesmito/septiņdesmito) noskaņas.






Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

otrdiena, 2012. gada 18. septembris

"Fevers" - "Passion Is Dead" (2011)

"Tas viss sākās, kad mēs ar Džimu satikāmies un runājāmies par mūziku, un viņš sāka man sūtīt tos 30 sekunžu sintezatora ritma paraudziņus, ko bija izdabūjis no sava laptopa," atmiņās par grupas "Fevers" aizsākumiem un pirmajiem "profesionālajiem" kontaktiem ar Džimu Hopkinu dalās Kolins Makdugals. "Tā pat nebija mūzika, kuru es pārāk daudz klausītos, bet es padomāju: "Ou! Tas patiešām ir interesanti!"" "Pirmajos ierakstos, ko mēs ar Džimu veicām, jūs dzirdētu manas vokālās partijas - vienu sekciju parastā balsī, vienu tajā briesmīgajā falsetā," ar smaidu sejā laikrakstam "Ottawa XPress" stāstu turpina Makdugals. Viņš atzīst, ka apzināti necentās izklausīties pēc sievietes, taču falseta skanējums viņam patika, un tajā pašā intervijā viņš ir vaļsirdīgs - grupa "Fevers" diez vai būtu izdarījusi to, ko ir jau paveikusi, ja viņiem nebūtu pievienojusies Sāra Bredlija.

"Tā ir tiesa - pēdējo puzles gabaliņu [grupas "Fevers" attēlā] mēs ieguvām pirms gada, kad satikām Sāru Bredliju," Makdugalam piekrīt Hopkins. "Kad mēs rakstījām dziesmas, Kolinan visu laiku bija ideja par sieviešu vokālu - solo vai kopā ar viņu. Kad mēs pirmo reizi satikām Sāru, viņa vienkārši brīvā stilā piedziedāja mūsu mūzikai, un tas strādāja perfekti! Mēs esam patiesi priecīgi, ka viņa ir mūsu grupā. Viņa bija šis iztrūkstošais puzles gabaliņš"

Kanādas pilsētā Otavā bāzētais kvintets "Fevers" pagājušā gada nogalē izdeva savu debijas singlplati "Passion Is Dead". Viņu mūzika tiek raksturota kā indī un elektroniskās mūzikas sajukums. Var piekrist Makdugalam, ka Hopkina radītie virtuālie bungu ritmi ir, laikam jau, galvenā šīs mūzikas maģija. Kaut gan bez Makdugala un Bredlijas saskanīgā vokāla, iespējams, šī burvība nebūtu tik taustāma. Albuma septiņas dziesmas, ko, starp citu, iespējams bez maksas lejupielādēt šeit, liek aizdomāties, cik gan tuvu un brīžiem jau neatšķirami mūsdienās ir saplūduši dažādie mūzikas stili! Gadus desmit atpakaļ no šādas grupas "Fevers" sanāktu vismaz divi trīs atsevišķi projekti, katrs no kuriem darbotos savā žanrā - viens indī mūzikā, otrs disko, trešais - elektroniskās mūzikas pasaulē. Optimizācija - tā vienā vārdā var nosaukt "Fevers". Un - viņi ir labi!




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "Fevers" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2012. gada 17. septembris

"Mystery Jets" - "Radlands" (2012)

Pagājušā gadsimta deviņdesmitie Eiropā pagāja britpopa zīmē. "Blur" un "Oasis" burtiski atvēra jaunu lappusi ne tikai angļu, bet visas pasaules poproka vēsturē. Un, lai arī brāļi Galaheri brīžiem izskatījās un uzvedās kā penicilīnu pārdozējuši bezpajumtnieki, viņu devums populārajā mūzikā nav noliedzams. Varbūt pat ne tik daudz tas, ko un kā spēlēja paši "Oasis" (pretēji Laiama Galahera kaut kad sen izteiktam paziņojumam, ka "Oasis" mūzika bija un joprojām ir ģeniāla), bet tas, kādā līmenī grupu pacēla tās fani - kulta līmenī. Tieši tas pats ar "Blur". Un daudzi, kam tolaik bija labi ja divpadsmit piecpadsmit gadi un kam dzīslās tecēja mūzikas mūzas piejaucēti sarkanie asins ķermenīši, šīs grupas ņēma par piemēru savai sapņu skatuves karjerai. Izņēmums nebija arī trīs jau ap 20 gadus veci puiši - Henrijs Harisons, Bleins Harisons un Villjams Rīss. 2004.gadā viņi, pievienojoties vēl basistam Kapilam Trivedī, nodibināja indīmūzikas kolektīvu "Mystery Jets".

Kvartets, kurš koncertos pārvēršas par sekstetu un izdevis ceturto studijas albumu "Radlands", savā mūzikā pratis apvienot labāko no britpopa - agrīno "Blur" skanējumu, klasisko "Supertramp" vokālo fona dziedājumu formulu ("The Hale Bop") un "Radiohead" galvenā vīra Toma Jorka apdomu un prātīgumu ("The Nothing"). Savukārt raidsabiedrības "BBC" mūzikas apskatnieks Kriss Braits par spēcīgāko albuma dziesmu uzskata dzīvespriecīgo "Greatest Hits" (skatīt video), nosaucot to par "labāko viņu singlu kopš "Two Doors Down" [no "Mystery Jets" 2008.gada plates "Twenty-One"]."

Jā, ieskatīties šo britu radošajā pagātnē ir pat ļoti vēlams - tajā varēs atrast ne tikai klasisku angļu, bet arī amerikāņu mūziķu ietekmju kokteili. Galvenais - "Mystery Jets" nav garlaicīgi un vienmuļi. Viņu disko vīteru saplūdums ar melanholiskām noskaņām ļauj ballītē vienkārši uzlikt "Mystery Jets" plati, un vakars pilnīgi noteikti sāksies pats no sevis!






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "Mystery Jets" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

piektdiena, 2012. gada 14. septembris

"Grizzly Bear" - "Shields" (2012)

Zinu, ka atkarībā no aktuālā gadalaika mēdzu sacīt: "Lūk, šis ir šīs vasaras (vai ziemas, vai pavasara) albums!" Šķiet, šim rudenim jau vienu plati kādu laiku atpakaļ piedēvēju. Bet, par cik esmu atradis vēl vienu, lai iepriekšējais paliek kā labākais šī gada atvasaras albums. Jo 2012.gada rudens albums tagad ir amerikāņu kvarteta "Grizzly Bear" ceturtā plate "Shields", kas klajā nāks tikai nākamnedēļ, bet jau apbūrusi daudzus, tai skaitā šo rindkopu skribelētāju.

Melotu, ja sacītu, ka par tādiem "Grizzly Bear" neko nebiju dzirdējis - biju, bet likās, tie ir vieni no tiem indī mūzikas snobiem, par ko slapjās biksiņās staigā katrs sevi cienošs hipsters. Droši vien, ka tā ir (par tām biksiņām), taču, klausoties "Grizzly Bear" jaunāko veikumu albumu "Shields", "otrais viedoklis" par viņiem pašiem radās izteikti pozitīvs. Daniela Rosena vadītais kolektīvs ir izcils vairākās lietās, redzamākā no kurām ir dziesmu vokālie un instrumentālie aranžējumi. Bet tieši vokālie rada pārliecinātāko albuma pievienoto vērtību - "Grizzly Bear" izklausās kā profesionāls zēnu koris, kas, kamēr diriģents frakā neredz, paeksperimentē ar ko mūsdienīgāku par 18.gadsimta baznīcas klasiku.

No "Arcade Fire" līdz "Muse" - tāds nosacīti ir salīdzināmais mākslinieku areāls, kam vokāli līdzinās "Grizzly Bear". Viņu eņģelīšiem ar spārniņiem (šeit nav nekāds sakars ar higiēnas piederumiem) līdzīgie fona dziedājumi un gaisīgās fona melodijas droši vien ir viens no iemesliem, kāpēc grupa ierindota psihedēliskā roka žanra plauktiņā. Un tā arī ir - "Shields" ir kā pusnomoda/pusmiega stāsts četrdesmit minūšu garumā, pēc kura ir diezgan grūti izlemt, vai maz gribās no šī stāvokļa līst ārā. Es vēl laikam kādu brīdi pakaifošu...




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no thebackroom.me.

2012, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2012. gada 13. septembris

No arhīviem: "The Who" - "Who's Next" (1971)

Bītli, "Led Zeppelin" un "The Who" - trīs vaļi, uz ko balstās visa Anglijas mūsdienu mūzika, un visiem šiem vaļiem ziedu laiku bija pagājušā gadsimta sešdesmitie septiņdesmitie. Tomēr atšķirībā no saviem kolēģiem Pīta Taunšenda grupa "The Who" neguva tik ievērojamus panākumus topu tabulās - dzimtenē tikai viens grupas albums spēja nostāties uz topa augstākās virsotnes, un tas ir neviens cits, kā 1971.gada "Who's Next". Albums, kura saknes meklējamas Taunšenda sarakstītajā fantastikas žanra rokoperā "Lifehouse".

Iespējams, no visiem trim pieminētajiem tieši "The Who" daiļrade ir mazāk zināma, populāra, jo gan Bītli, gan "Led Zeppelin" darīja savu. Bez tam bija taču vesela armāda mūziķu no Amerikas, kas, atšķirībā no aiz Dzelzs priekškara mītošajiem, pārējai pasaulei bija labi zināmi. Tāpēc, kad dzirdi ko četrdesmit gadus "jaunu", par ko līdz šim bijis visnotaļ miglains priekšstats, un šis "jaunais" izrādās kas sasodīti labs, teiciena "Labāk vēlāk nekā nekad" autoru gribas apskaut un palaizīt viņam kaklu.

"Who's Next" kā viens no labākajiem pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu albumiem tiek minēts ne vienā vien šī laika mūzikai veltītā vietnē, piemēram, "Wolfgang's Vault", kura nesen aizsāka tēmu "Mans pirmais nopirktais albums", un šīs tēmas forumā "Who's Next" it bieži figurē starp "Beach Boys", "The Rolling Stones" un Ērika Kleptona agrīnā projekta "Cream" pirmajiem albumiem. Šī bija jau piektā "The Who" plate, un pats Taunšends par to ir izteicies: ""Who's Next" ir brīnišķīgs albums, taču tas ir kompromiss. Tas būtu vēl brīnišķīgāks, ja cilvēku uzmanība tam būtu ilgāka un vinila platēm būtu ticis dots ilgāks laiks."

Vinila platēm, protams, mūsdienās ir īpašs šarms - tās atdzimst, un īsteni mūzikas gardēži par savu pienākumu uzskata pirkt albumus tieši šādā formātā. Bet vispār tehnoloģiskais progress ir absolūti uzteicama lieta, jo, pateicoties tam, tādi neapgaismoti cilvēki kā es var iepazīt senāko "vinila pasauli" un atrast tajā daudz kā vēl neatrasta, kaut gan neviens jau neko īpaši nav slēpis. Vairāk tas atkarīgs no interesēm un gaumes. Un šajā ziņā var tikai ieteikt kuplināt savu gaumes IQ ar "The Who" albumiem. Un kāpēc gan nesākt ar "Who's Next"  (zem raksta albuma versija ar 1995.gada pārizdevuma papildus dziesmām) un pēc tam nepāriet pie pārējām? Bez tam "Who's Next" noteikti sev ko atradīs "Limp Bizkit" fani, jo vienu no viņu lielākajiem hītiem "Behind Blue Eyes" ir sarakstījsi neviens cits kā Pīts Taunšends.






Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

trešdiena, 2012. gada 12. septembris

Vienkārši - Džeks Vaits

"Viss, kam Džeks Vaits pieskaras, pārvēršas zeltā, un pasaulei tas būs jāpieņem," tā par šo neviennozīmīgi vērtēto vīru, kas savus pirmos "zelta darbus" padarīja ar dueta "The White Stripes" cimdiņiem rokās, vasarā laikraksta "Diena" izklaides pielikumā rakstīja mūsu pašu redzamais mūzikas apskatnieks Uldis Rudaks. Un tā, neapšaubāmi, ir patiesība. Tad pavisam nesen bija iznācis pirmais (!) Džeka Vaita soloalbums "Blunderbuss", un tas bija un joprojām ir īstais laiks, lai ielūkotos, kas šis Vaits par lācīti un kas tam puncī.

SARKANIE AR BALTAJĀM SVĪTRIŅĀM

Slavenu Vaitu un viņa... partneri Megu padarīja minimālisma duets "The White Stripes". Lai arī dueta vārdā nosauktā debijas plate iznāca jau tālajā 1999.gadā, īsta "vaitmānija" sākās pēc "The White Stripes" 2003.gada plates "Elephant". Ietekmīgie mūzikas mediji kā "Rolling Stone" un "Uncut" sacentās, kurš pat virs maksimālā piešķirtā zvaigžņu skaita pateiks vēl kādu komplimentu. Šis pats "Uncut" šā gada maija izdevumā piedāvā plašu interviju ar Vaitu, tajā atklājot ne vienu vien mākslinieka rakstura robusto pusi.

Ap 2004.gadu Detroitā (ASV) bāzētais duets jau bija pacelts kulta līmenī ("Es joprojām nespēju noticēt, ka cilvēkiem rūp šī grupa ["The White Stripes"]. Ilgu laiku es domāju: "Mēs esam populāri, tas nozīmē - mēs neesam labi. Mēs kaut ko noteikti darām nepareizi"). Mūzikas kritiķi bija sajūsmā, fani ekstāzē, bet tos, kas par "The White Stripes" rauca degunus, uzskatīja par bezmaz garīgi atpalikušiem. 
Un visur priekšā šī sarkanā krāsa! Sarkanā bija "The White Stripes" krāsa, sarkanā ar baltām svītrām kā sūkājamām karamelēm uz kociņa - tā viņi ģērbās koncertos, tādos toņos bija ieturēti visu albumu noformējumi, izņemot beidzamo 2007.gada "Icky Thump". Aizstāvot savas tiesības ģērbties "drēbēs it kā būtu no stulbā Misisipi [štata]", Vaits atzīst: "Vienmēr esmu teicis: ja jums nepatīk, kā "The White Stripes" izskatās, mēs nevaram atrasties vienā telpā un dalīt vienu mūziku. Neuztraucieties par mums, sameklējiet citu grupu!" Tajā pašā laikā dueta "karameļu stilu" zināmā mērā var uzteikt, jo tā, vismaz iesākumā, bija veiksmīga spēlēšanās ar grupas nosaukumu un pašu uzvārdiem.

ĢIMENES LIETA

Viens no spekulāciju avotiem allaž bijis attiecību statuss starp Džeku un Megu Vaitiem. Koķetējot ar presi, Džeks ne reizi minējis, ka viņi ir brālis un māsa, kaut arī žurnālisti savulaik jau ir "uzrakuši" gan abu laulību noslēgšanas, gan šķiršanas dokumentus - pēc U.Rudaka raksta versijas tas noticis, attiecīgi, 1996. un 2000.gadā. Tātad brīdī, kad "The White Stripes" bija slavas zenītā, abu attiecības tik tiešām varbūt arī vairāk līdzinājās brāļa un māsas attiecībām, uz ko Vaits norāda arī intervijā žurnālam "Uncut". Uz žurnālista Džona Malvija jautājumu "Vai tev tīk melot?" Vaits smejoties atbild: "Nē, bet tā ir absolūta taisnība! Ja es kādam, kas šeit ienāktu, teiktu: "Šis ir mans draugs Džons", vai tu viņam teiktu, ka tā nav?" "Ja divi cilvēki ir draugs un draudzene un viņi kopā filmējas, viņi sevi sāk pārdot, viņi sāk ekspluatēt savas attiecības, lai pārdotu darbu, ko tie dara," turpina Vaits. "Tagad es to nekādā ziņā nedarītu. Es neizmantotu savas attiecības, lai sevi pārdotu. Ja tu izvēlies soļot pa sarkano paklāju kopā ar vienalga ko - vīru, sievu, draugu vai draudzeni -, tu pārdod pasaulei jūsu attiecības, un tas ir grūts lēmums." Turpinājumā Vaits gan atzīst, ka "brāļu un māsu stāsts" labi kalpo par aizsargbuferi viņa patiesajai privātajai dzīvei, jo cilvēki savu galveno vēlmi - parakāties slavenību privātajā dzīvē - ir apmierinājuši; pat, ja tā ir viltota.

U.Rudaks savā stāstā par Džeku Vaitu "Balts ir un paliek balts" stāsta par oriģinālo veidu, kā Vaitu pāris turpināja savu radošo sadarbību un attiecības vispār. Džeks Vaits esot Megai piedāvājis turpināt spēlēt grupā "The White Stripes", "kur viņa ieguva allaž gandrīz aizmigušas, citu lamātas, citu slavētas bundzinieces un gandrīz vai stila ikonas slavu, solīdu peļņu un iespēju apceļot pasauli." Taču galvenais grupā bija un allaž palika tieši Džeks Vaits.

DŽONS DŽILISS?

Pēc "The White Stripes" Vaits darbojās vēl divos projektos - "The Racounteurs" (ar Brendanu Bensonu) un "The Dead Weather" (ar "The Kills" solisti Elisonu Moshārtu). Tāpēc netrūka izbrīnīto, kad beidzot parādījās Vaita soloalbums "Blunderbuss". Kad "Uncut" māksliniekam vaicā, vai tieši šobrīd tam bija pienācis laiks, Vaits atbild apstiprinoši, sakot, ka agrāk diez vai viņš ko tādu būtu dabūjis gatavu. "Ilgu laiku es domāju, ka kārtība ir šāda: esi slavenā grupā kā "The White Stripes"; kad slavenā grupa ir galā, radi solo ierakstus visu atlikušo dzīvi, līdz nomirsti. Tādi ir šovbiznesa likumi," Vaits prāto. "Cilvēki saka: "Labi, Džek, man patīk "The Dead Weather", bet vai tu, lūdzu, varētu ierakstīt soloalbumu?" Ja tagad paskatāmies atpakaļ uz [grupas] "Cream" albumiem, kāds to [grupu "Cream"] var nosaukt par blakusprojektu, bet, manuprāt, tas ir labākais, ko [Ēriks] Kleptons jebkad ir izdarījis. Pēc 20 gadiem kāds tāpat domās par "The Dead Weather"."

ASV, Kanāda, Beļģija, Šveice, Apvienotā Karaliste - tās ir valstis, kurās "Blunderbuss" albumu tabulās ieņēma augstāko pozīciju. Koncerti, kuros, kā jau allaž, centrā ir Džeks Vaits (kad tad ir bijis savādāk?) -, tas ir "Blunderbuss" sausais atlikums. Ironiski, bet tieši pie šī Vaita soloprojekta roku pielikuši vairāk civēku kā visās grupās, kurās viņš spēlējis, - albuma ierakstā piedalījās ap 20 mūziķu. Tāds ir Vaita evolūcijas ceļš mūzikā - no absolūta minimālisma līdz gandrīz orķestrim. Bet varbūt arī tā ir koķetēšana ar publiku?

"Vai jūsu īstais vārds ir Džons Džiliss?" intervijas izskaņā šo baumu apstiprinājumu vai noliegumu no paša pirmavota cenšas izvilināt "Uncut" žurnālists, uz ko smejoties Vaits atbild, ka viņa īstais vārds ir Džeks Vaits. Bet uz tiešu jautājumu, vai Mega ir Vaita māsa, viņš saka: "Jā. Vairāk kā vienā veidā..." Pasaka par karali, kura kvēlākā vēlme bija - lai viss, kam viņš pieskaras, pārvēršas zeltā -, beidzās traģiski. Karalis nomira badā, jo pat maizes šķēle, ko viņš centās iebāzt mutē, kļuva zeltaini dzeltena un ļoti cieta. Bail pat iedomāties, kas notika, kad karalis aizgāja uz mazmājiņu, lai izvilktu savu čibriku... Pagaidām pasaka par Džeku Vaitu turpinās labi. Tieši tā - turpinās, nevis beidzās.

Foto raksta ievadā no jackwhiteblunderbusslyrics.blogspot.com.

2012, www.musicstories.lv








otrdiena, 2012. gada 11. septembris

"The Empire of the Moon" - "Transition" (video), "Alchemist", "Tesla" (dziesmu liste)

Tikai nepilni divi mēneši trūka, lai Argentīnā pazīstamais rakstnieks un mākslinieks Ernesto Sabato sagaidītu savu simto dzimšanas dienu. Tomēr viņam tas nebija lemts, jo pagājušā gada aprīļa pēdējā dienā viņš atstāja šo sauli. Taču dzīve ir dzīve, un tā turpinās. Sabato gadījumā caur viņa mazdēlu Huanu, kurš dzimtajā Argentīnā ir labi zināms mūziķu aprindās. Atzinību ieguvis, dibinot apvienību "Brian Storming", nu Sabato juniors uzsācis jaunu projektu - "The Empire of the Moon".

Kolektīvs sastāv no pieciem aizrautīgiem puikām, un pagājušā gadā viņi izdeva savu pirmo singlplati "Saturday Children". Tā ir piecu lielisku dziesmu kolekcija, kurā katrs stāsts ir īpašs. Un īpašus tos padara Sabato lieliskās dziesmu aranžēšanas prasmes. Dziesma "Wings" arī patiesi paceļ spārnos, bet tituldziesma "The Empire of the Moon" ir bezmaz simfoniskā orķestra un, piemēram, saksofonistes Kendijas Dalferes izpildījuma cienīga.

Nav atrodama informācija, kad tad paredzēts izdot "The Empire of the Moon" debijas albumu; tā normāli jau būtu kaut kad vēl šajā gadā. Un, ja tā, tas varētu būt skaists mirklis, jo mazais albumiņš "Saturday Children" ir gana intriģējošs un iekārdinošs. Starp citu, visu šo plati iespējams noklausīties "Deezer" sistēmā, bet albuma dziesmas "Transition" video un daži audio paraudziņi (tās gan nav iekļautas šajā singlplatē) še zem raksta.







Papildus resursi:
"The Empire of the Moon" mājaslapa
"The Empire of the Moon" profils portālā "Facebook"
Iegādājies "The Empire of the Moon" mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no "The Empire of the Moon" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv








pirmdiena, 2012. gada 10. septembris

"The Airborne Toxic Event" - "Numb" (video), "All at Once" (2011, pilns albums)

Viena no 2006.gada marta dienām kādam Losandželosas (ASV) puisim Mikelam Džouletam izvērtās pavisam traģiska - viņš salūza no morālās nastas, ko veidoja sliktas vēstis par viņa mātes veselību (viņai tika diagnosticēts vēzis) un arī savējo. Džouletam tika diagnosticētas divas ģenētiskas autoimūnas saslimšanas - no vienas pamazām krīt ārā mati, savukārt otras simptoms ir ādas pigmentācijas izmaiņas uz ķermeņa (tas veseliem laukumiem paliek tumši brūns). Nonākot šādā situācijā, dažādi ļaudis nolemtu rīkoties dažādi - kāds sāktu dzert, cits varbūt sadarītu lielas muļķības, vēl kāds nedarītu vienkārši neko. Džoulets izvēlējās savu ceļu - viņš sāka komponēt. Ap šo pašu laiku liktenis tomēr viņam piespēlēja vienu pilno lozi - bungu vīru Dārenu Teiloru, un abi pa druskai sāka klinkšķināt Džouleta radītās dziesmas. Vēl pēc pāris mēnešiem krustojās Džouleta un Annas Balbrūkas ceļi. Šī orķestra un kamermūzikas pianistes iemaņas ieguvusī vijolniece Losandželosā nesen bija ieradusies no Ņujorkas un drīz vien padevās Džouleta aicinājumam piebiedroties kādā no viņu mēģinājumiem. Nākamais "upuris" bija Kalifornijas mākslas institūta absolvents Noa Hārmons, kurš Džouletam dažos vietējos pasākumos bija iekritis acīs kā virtuozs roka un džeza basģitārists. Un, visbeidzot, kā piekto grupas dalībnieku Džoulets pieaicināja savu paziņu Stīvenu Čenu, kurš pēc padzīvošanās pa Ņujorku bija nolēmis atgriezties mājās Losandželosā. Un tā grupa "The Airborne Toxic Event" bija tapusi.

Pirmos koncertus kvintets sāka sniegt 2006.gada rudens pusē, drīz vien izpelnoties atzinīgus vārdus gan no vietējās preses, gan jau nopietnākiem spēlētājiem mūzikas mediju vidē, piemēram, žurnāla "Rolling Stone", kas šī 2006.gada nogalē "The Airborne Toxic Event" ierindoja 25 labāko portāla "MySpace" grupu sarakstā. 2008.gada augustā Džoulets ar kolēģiem rokās turēja savu debijas plati - tā tika nodēvēta grupas vārdā. Albums saņēma viduvējas atsauksmes un vērtējumus. Kaprīzais "Pitchfork" tam pat deva tikai 1,6 no desmit ballēm... Bet, gājis dzīvē cauri ne tam vien, Džoulets nenobijās, nemeta plinti krūmos un turpināja iesākto, 2011.gadā izdodot otro albumu "All at Once". Un presei tas atkal nepatika. "Pitchfork" to nemaz nevērtēja, bet "NME" iešķieba vien 3 no desmit ballēm.

Vai tiešām "The Airborne Toxic Event" visu acīs ir tik vien tādi frīki? Grūti pateikt, ar ko šie pieci ir izpelnījušies šādu neieredzētību. Viņi nav nedz labāki, nedz sliktāki par daudzām indīpopa grupām, turklāt, ņemot vērā Balbrūkas akadēmiskās zināšanas stīgu instrumentu pārvaldīšanā, tā ir patīkama un atšķirīga piedeva, salīdzinot ar citām šīs nišas grupām. Ņēmuši vērā piezīmes, ka debijas platē bija apkopotas "bēdīgas dziesmas par meitenēm", otrajā albumā "The Airborne Toxic Event" apzināti kļuvuši ātrāki un jestrāki. "Tajā ir tikai trīs bēdīgas dziesmas par meitenēm," šķelmīgi komentē Džoulets. Tad nu, par šausmām mūzikas presei un kritikai, visa plate "All at Once" turpinājumā. Jo būtiskākais šajā stāstā ir viena cilvēka spīts, cenšoties sadzīvot ar vissmagākajiem dzīves līkločiem, ko nereti dāsni dāļā tas, ko saucam par likteni.






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "The Airborne Toxic Event" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2012. gada 6. septembris

Jess Penner - "Video Games" (video), "Growing in the Cold" (2010, pilns albums)

Džesse Pennere ir no tām komponistēm un dziedātājām, kuru radītās dziesmas klausītājiem liek atslābināt visus iepriekš saspringušos muskuļus un locekļus. "Dzīvespriecīgās dziesmas" - tā viņas daiļradi raksturo pārsvarā amerikāņu indī un popmūziku popularizējošais portāls "Noise Trade", kurā, starp citu, Penneres pagaidām aktuālākā plate "Growing in the Cold" lejupielādējama bez maksas, turklāt - pilnīgi legāli. Tātad ir skaidrs, ka Pennere ir amerikāņu izcelsmes. Tāpat ir zināms, ka viņa izdevusi divas plates - bez jau pieminētās 2009.gadā iznāca viņas debija - albums "Love, Love, Love". Un vēl zināms, ka, līdzīgi kā ar daudziem Penneres kolēģiem, viņas melodiskās un "dzīvespriecīgās" dziesmas uz velna paraušanu labprāt izmanto gan reklāmu veidotāji, gan atbildīgie par populāro TV seriālu muzikālo noformējumu.

Patiesībā nav īpaši daudz iemeslu, kāpēc Penneri un viņas šo plati vajadzētu īpaši izcelt. Ja nu vienīgi - tā relaksē, izklaidē un liek aizdomāties nevis par dzīves jēgu un kās nāks pēc nāves, bet par rozā ponijiem un princesēm, kas jādelē ar sudraba serpentīnu izgreznotos tikpat rozā vienradžos. Un, lai arī viņi paši droši vien to noliegtu, visticamāk, pat grupas "Skyforger" dalībnieki reizēm sapņo, kā, ieķērušies apaļam, sārtam ponijam krēpēs, viņi nebēdnīgi izjādelē saules pielietas āres, norakstot šo niķi uz laimīgo bērnību...

Turpinājumā gan visa plate "Growing in the Cold", gan Lanas Del Rejas debijas grāvējs "Video Games" Penneres izpildījumā, tikai apgrieztā secībā.






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no pippasays.wordpress.com.

2012, www.musicstories.lv

trešdiena, 2012. gada 5. septembris

"Marina and the Diamonds" - "Primadonna" (video), "Electra Heart" (2012)

Kad lielie režisori reiz atkārtoti nolems ekranizēt stāstu par Ādamsu ģimeni, cerams, brīdī, kad tie meklēs šīs burvīgās ģimenes pavarda turētājas Mortīcijas lomas atveidotāju, viņi atminēsies par pavisam nesen pasaules slavu ieguvušo Marinu Lambrīnī Daimandis. Viņas uznāciens ar 2010.gada debijas plati "The Family Jewels" daudzus cerību zaudējušos atgrieza pie pārdomām - varbūt labs pops nemaz nav izzudis vai pat miris? Iemesls pat nebija dziesmas (kaut "Hollywood" vai "Shampain" guva milzīgu atsaucību), bet Marinas īpatnējais balss tembrs - viņa izklausās kā ļaunā feja, kas, saputrojusi pašas radīto mikstūru pudelītes, iedzērusi labsirdības eliksīru, un nu no baisuma palikusi vairs tikai balss. Un tā viņai ir ne tikai plaša un skanīga, bet arī nosvērta - to pašu "Hollywood", kas patiesībā ir himna jautrībai augstākajās aprindās, Daimandis nodzied tik vienmērīgi, ka tas piedod dziesmai pat zināmu cinisma devu.

Šā gada aprīlī iznāca "Marina and the Diamnods" otrā plate "Electra Heart" - tā ir atšķirīga, kārtējo reizi pierādot patiesību, ka pēc panākumiem bagātiem debijas albumiem mēdz sekot stilistiski pavisam savādāki darbi. Daimondis gadījumā tā ir nobīde uz elektroniskās mūzikas pusi. Tomēr tas notiek visnotaļ gaumīgi, par ko var pārliecināties, piemēram, dziesmā "Primadonna". Kā atzinusi pati māksliniece, viņas galvenās ietekmes šoreiz bijušas slavenas dāmas - Madonna, Britnija Spīrsa, Merilina Monro un citas."Kad es biju pusaudze, man bija visai cieša [garīga] saikne ar šo jauko meiteni, kurai turklāt bija šī ļoti seksuālā puse, ko cilvēki negribēja pieņemt," runājot par Britniju Spīrsu, uzsver Daimondis. Un tas, kā blondais seksa simbols neapstājās "cinisku sīkumu" priekšā, ejot uz savu mērķi, esot iedvesmojis plati "Electra Heart" tās tapšanas aizsākumos.

Šķiet, 26 gadus vecā Marina beidzot ir nostājusies abām kājām uz zemes - "Electra Heart" ir daudz viengabalaināks un sabalansētāks (izklausās gandrīz kā runājot par diētu) albums par debijas "The Family Jewels". Bet tā balss! Cerams, kāds ne tikai popmūzikas žanra komponists to pamanīs un izmantos darbam, par ko vēl ilgi runās un kas paliks vēsturē ierakstīts neizdzēšamiem burtiem.






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "Marina and the Diamonds" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv