sestdiena, 2014. gada 29. novembris

"Queen" - "Queen Forever" (2014)

Roka leģendas tieši tāpēc ir leģendas, lai tās bieži un bez jēgas sapakotu vairāk vai mazāk gaumīgās labāko dziesmu izlasēs, un nereti tas notiek tik bieži, ka sāk palikt jau neinteresanti. "Queen" ir vieni no tādiem - ir kādas aptuveni 20 viņu dziesmas, kuras dažādās kompilācijās (kā likums, pirmā vienmēr ir "Bohemian Rhapsody") tiek tiražētas ar tādu intensitāti, ka tām uzmanību pievērš vairs tikai retais. Taču pavisam nesen, 10.novembrī, iznāca kārtējā britu "Queen" labāko dziesmu izlase "Queen Forever", kuru nu nemaz nevar mest pār vienu kārti ar augstāk minētajām. "Queen" pēdējā plate ar Fredija Merkūrija piedalīšanos "Made in Heaven" iznāca 1995.gadā - četrus gadus pēc Merkūrija nāves. Un šī izlase ir pirmais "Queen" albums, kurā dzirdami līdz šim nepubliskoti Merkūrija iedziedāti balss materiāli. Kā saka "Queen" ģitārists Braiens Mejs, lielākā daļa plates satura "nāk no astoņdesmitajiem, kad mēs bijām spārnos. Tās ir lielas, lielas balādes un liela, liela episka skaņa," atjaunoto materiālu izdevumam "Ultimate Classic Rock" raksturojis Mejs. Un ir vēl viens būtisks iemesls šī albuma ekskluzivitātei - tajā pirmo reizi, kopš "Made in Heaven" dzirdams arī ceturtais "Queen" dalībnieks basģitārists Džons Dīkons, kurš grupu pameta 1997.gadā. Patiesībā "Queen Forever" ir vairāk kā "Queen" dziesmu izlase - tā ir Fredija Merkūrija gulbja dziesma visā tās krāšņumā.


2014, www.musicstories.lv



trešdiena, 2014. gada 19. novembris

"Jersey Boys" (2014)

Režisors: Klints Īstvuds
Lomās: Džons Loids Jangs, Eriks Bergens, Maikls Lomenda.

Laikā, kad Eiropas mūzikas gaumi allaž nosakošā Lielbritānija sešdesmitajos gados grima bītlmānijā, viņpus okeānam bija savs Četrinieks - puišu kvartets "The Four Seasons". Grupas vokālists Frenks Vali (Dž. Loids Jangs) bija pārliecināts, ka vēsture "tādu Frenku Sinatru" atcerēsies viņu pieminām tikai kā tādu Vali talanta ēnas puteklīti. Taču šī pati vēsture neļaus sameloties, ka Frenku Sinatru zina praktiski katrs, bet tādu Frenku Vali tikai maza saujiņa mūzikas biogrāfiju studētāju. Klints Īstvuds, acīmredzot, nolēma šo lietu kārtību mazliet sašūpot, veidojot uz patiesiem notikumiem balstītu kino stāstu par puišu grupu "The Four Seasons", un šādi stāsti allaž ir iedvesmojoši. 

Mūzika ne tikai dziedē, bet arī audzina un noliek uz pareizā ceļa - ja šī mūza nebūtu "sašņorējusi" gan Vali, gan viņa draugu Tomiju De Vito (Vincents Piaca), abi droši vien savu dzīvi beigtu cietuma kamerā vai ar lodes caurumu pierē, kurš tur tiktu atstāts mafijas klanu rēķinu kārtošanu rezultātā. "The Four Seasons" tiek uzskatīta par "populārāko grupu pirms Bītliem" (interesanti, ka visas filmas laikā tādi Bītli ne reizi netiek pieminēti), kuras kontā ir pieci ASV singli Nr.1 - "Sherry" (1962), "Big Girls Don't Cry" (1962), "Walk Like a Man" (1963), "Rag Doll" (1964) un "December, 1963 (Oh, What a Night)", taču atšķirībā no saviem Liverpūles "līdziniekiem", "The Four Seasons", gadiem transformējoties, pastāv joprojām... 

Nav svarīgi, vai visi filmas "Jersey Boys" fakti atbilst vēsturiskai patiesībai (nu var jau būt, ka mafijas bosu Geipu De Karlo (Kristofers Volkens) jaunais Vali ar savu dziesmu ir novedis līdz asarām, jo tā vēl neviens nebija nodziedājis De Karlo mātes mīļāko dziesmu...), svarīgs ir pats stāsts un kā tas ir izstāstīts. Klints Īstvuds (84) ir vīrs, kurš ar saviem pautiem ir uzaris ne vienu vien kino industrijas lauku, filmas ar viņa piedalīšanos aktiera statusā sola baudījumu neatkarīgi no scenārija un saspēles partneriem. To pašu var teikt par Īstvuda režisora darbu (kaut vai lai pieminama filma "Million Dollar Baby" (2004)) - viņš ir, vislabāk to būtu formulēt, pamatīgs. Viņš iedziļinās detaļās. "Jersey Boys" ne tikai izstāsta vēsturi, režisors liek filmas varoņiem arī nepastarpināti runāt ar skatītāju un skaidrot, kas īsti notiek. Drīzāk sanāk tāds kā teatralizēts uzvedums. Smalks ir arī Īstvuda izvēlētais filmas noslēgums - lai arī 1990.gadā, topot uzņemtiem Rokenrola Slavas zālē, no limuzīniem viens pēc otra ārā rāpjas krunkaini večuki, filmas pēdējos kadros režisors, atkal izmantojot tos pašus teātra elementus, skatītājam ļauj atvadīties no "The Four Seasons" kā divdesmitgadīgiem puikām, kam visa dzīve patiesībā vēl ir tikai priekšā.



2014, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2014. gada 17. novembris

"Kiasmos" - "Kiasmos" (2014)

Projekta "Kiasmos" dzimšana ir visnotaļ loģiska. Islandiešu pianista un komponista Olafura Arnalda un Fēru salu elektropopa mākslinieka Janusa Rasmusena ceļi krustojušies, pirmajam esot par otrā ierakstu inženieri skaņu ierakstu studijā. Taču skaidrs, ka daudz vairāk loģikas "Kiasmos" dzimšanas faktā ir Arnalda un Rasmusena kopīgai kaislei uz minimālismu mūzikā, lai kādā stilā tā arī netiktu izpildīta. Pēc aptuveni piecu gadu briešanas dueta vārdā nosauktā debijas plate nu ir iznākusi. "(..) Vairums [albuma] materiāla ir sarakstīts šajā gadā ar domu veidot ierakstu, kurš būtu vairāk vienots vesels, nekā dziesmu kolekcija," ierakstu kompānijas "Erased Tapes Records" mājaslapā saka Arnalds. "Es esmu saskāries ar daudziem elektroniskās mūzikas žanriem, taču man nekad nav bijusi iespēja ieiet elektronikā tik dziļi, kā to esam izdarījuši šeit." 

Elektroniskā mūzika ir kā kečups - ietērpjot bezgaršīgu un citādi nebaudāmu mūziku elektroniskā apdarē, tā nereti nomāc dziesmas iepriekšējos trūkumus, un elektroniski apstrādātu mūsdienās droši vien var pārdot praktiski jebkuru draņķi. Bet šis nav piemērs par "Kiasmos". Arnalda mūziku vienmēr bijusi bauda klausīties arī bez papildus elektronikas esences, savukārt Rasmusens savā dzimtenē tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem spēlētājiem uz elektropopa skatuves (viņš ir arī grupas "Bloodgroup" līderis). Duetam ar savu debijas plati tādā kārtā ir izdevies radīt pamatīgu melno caurumu. Caurumu, kurš sevī iesūc visu un visus. Nopietni! "Rezultāts mūs mazliet pārsteidza," atzīst Rasmusens. "[Albums] ir daudz emocionālāks, kā bijām iedomājušies. Bet tieši tā arī ir mūzikas radīšanas burvība."


2014, www.musicstories.lv

sestdiena, 2014. gada 15. novembris

Yusuf - "Tell 'Em I'm Gone" (2014)

"Tajā laikā es biju totāli pilnā, tāpēc neko daudz es neatceros," uz kāda žurnāla "Uncut" lasītāja jautājumu, kādas ir viņa atmiņas par 1976.gada koncerttūri ar Džimiju Hendriksu un grupu "Walker Brothers", atklāti atbild Jusefs, viņš arī Kaķu Stīvens (Cat Stevens), viņš arī Jusefs Islāms (Yusuf Islam). Šobrīd 66 gadus vecais Anglijā zviedru mammai un grieķu papam dzimušais dziesminieks lieto tieši pēdējo pseidonīmu, jo septiņdesmito gadu beigās viņš pārgāja islāma ticībā, bet pirms divpadsmit gadiem pārcēlās uz dzīvi Dubajas pilsētā Apvienotajos Arābu Emirātos ("Es izbaudu laika apstākļus šeit. Tie katru dienu ir samērā labi."). Skaidrs, dzīve Jusefam šajos nepilnos piecdesmit gados, kopš viņš ir uz skatuves, mainījusies pilnīgi kājām gaisā - islāms grādīgās ninnītes lietot aizliedz, tāpēc jau teju četrdesmit gadus Kaķu Stīvens savu radošo karjeru būvē, būdams skaidrs kā piecreiz izfiltrēts kazas mīzals. 

Pēc piecu gadu pārtraukuma skaidrais Jusefs darījis prieka pilnus sava talanta pielūdzējus, laižot klajā jaunu solo albumu "Tell 'Em I'm Gone". Tie, kas seko Jusefa daiļradei, neļaus sameloties, ka līdz šim savas islāma darīšanas viņš Rietumu sabiedrības daļai paredzētajos albumos ir vairāk vai mazāk apslāpējis (ar dažiem izņēmumiem, ieskaitot islāma pasaules bērnu mūzikas albumus "I Look I See" un dziesmu "Salli Ala Muhammed", kas astoņdesmitajos gados attiecīgās ticības reģionos bija teju populārākā dziesma). Arī jaunajā platē šīs mūspusē nedaudz svešās reliģijas intonācijas pavīd tikai šur tur. Var teikt, Jusefs atrod elegantu vidusceļu, apvienojot savus pieņemtos uzskatus ar viņa fanu gaidām nosacīti sekulārajā pasaules daļā. Un šādos brīžos, kad tekstā parādās vārdi kā "sekulārs", ir skaidrs, ka pietiek muldēt, un runāt jāļauj mūzikai. "Lielas, lielas pārmaiņas manī notika brīdī, kad sapratu, ka mūzika ir daļa no Dieva visuma," intervijā žurnālam "Uncut" atzīst Jusefs. Un pie tā tad arī paliksim. 



2014, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2014. gada 13. novembris

Mūzikas albumu vāki (pilnībā)


Kādreiz, kad modē bija vinila plates (kas šobrīd atkal skaitās stilīgas), mūzikas grupu un dziedātāju mākslinieki varēja izpausties, noformējot plašu vāciņus - vietas bija teju cik uziet. Tālāk sekoja būtisks "laukuma samazinājums", par plašāko mūzikas informācijas nesēju kļūstot audio kasetei. Maza atelpa iestājās kompaktdisku pīķa karstumā, bet tuvu sirdstriekai albumu vāciņu mākslinieku ģilde nonāca brīdī, kad savu vietu tirgū centās nostiprināt minidiski - tur vietas mākslai nav vispār. Minidiski aizgājuši skuju taku, kompaktdiski pamazām arī dodas šajā virzienā, vinila plates tapušas par sava veida statusa apliecinājumu, bet pa lielam - visa mūzika ir pārcēlusies interneta vidē. Tomēr - albumu vāciņu noformējums savu nozīmi nav zaudējis, tieši otrādi: tā vērtība tikai augusi, jo paaudzei, kas mūziku caur sevi laiž straumējot, vāciņa attēls ir vienīgā iespēja nosūtīt kādu vēstījumu, ko agrāk darīja kompaktdisku bukletiņi.

Arī britu radošā aģentūra "Aptitude" ir novērtējusi albumu vāciņu spēku un izvēlējusies astoņas klasiskas plates, kuru noformējumu vienkārši paplašinājusi uz visām debess pusēm - oriģinālais vāciņa noformējums nu ir tikai daļa no šo mākslinieka fantāzijas. Un, ja godīgi, šāda pieeja liek pafantazēt arī par citu plašu vāciņiem, kas nav pievienoti šajā galerijā. Informāciju par šiem mākslas darbiem "nopludinājusi" vietne "Beautifullife.info".

Fatboy Slim - "Why Try Harder" (2006)

Bruce Springsteen - "Born In U.S.A." (1984)

"Blur" - "Parklife" (1994)

Adele - "19" (2008)

Justin Bieber - "My World" (2010)

"The Beatles" - "Abbey Road" (1969)
Michael Jackson - "Off The Wall" (1979)
Raksta ievada vāciņš: "Nirvana" - Nevermind" (1991).

2014, www.musicstories.lv 

otrdiena, 2014. gada 11. novembris

Hozier - "Hozier" (2014)

Endrjū Hoziērs Bērnss (Andrew Hozier-Byrne) kļuva slavens burtiski vienas dienas laikā. Kāds anonīms lietotājs viņa dziesmu "Take Me To Church" bija izmantojis klipā, kuram iespaidojies no anti-geju protestiem Krievijā. "Vēl līdz šim brīdim es nezinu, kurš šo video ievietoja," žurnālam "Rolling Stone" atzīstas 24 gadus vecais īru puika Hoziērs. "Bet tas tika skatīts 10 000 reižu stundā vai aptuveni tā. Es biju zināmā mērā šokēts." Tagad Hoziēra fanu vidū ir gan Eds Šīrans, kurš pats iedziedājis "Take Me To Church" versiju, gan Teilore Svifta, turklāt jaunais īrs tiek laipni gaidīts pasaules lielāko televīziju un radiostaciju vakara programmās un ētera studiju dzīvajos koncertos. Taču neskatoties uz panākumiem, Hoziērs nav zaudējis saikni ar planētu Zeme. Vēl vairāk - viņš publicējis savu mobilā telefona numuru, uz kuru fani var zvanīt un izteikt domas par viņa jauno albumu. Tā vismaz raksta "Rolling Stone". Tiesa, izpētot Hoziēra mājaslapu, vismaz redzamā vietā šo numuru ieraudzīt nevar.

""Hozier" ir autentisks mākslinieka portrets - dvēselisks, garīgs un vilinošs, un tas ir ļoti iespaidīgs [Hoziēra] pirmais solis [mūzikā]," par īra debijas albumu "Hozier" raksta "Clash Music". Iespējams, Hoziērs būs tapinājis jaunu mūzikas stilu, kaut ko starp Džeku Vaitu un "Antony and the Johnsons", tam visam pievienojot amerikāņu gospeļu dziedāšanas tradīcijas un minimālu, bet muzikālā kontekstā visai iederīgu, blūza injekciju. Protams, plates ievadošā dziesma "Take Me To Church" ir noteicošā. Tās iekustinātā domu lavīna nav apturama visa albuma garumā. Turklāt šī dziesma ir nominēta "MTV Eiropas Mūzikas balvai" nominācijā "Labākā dziesma ar vēstījumu" ("Best song with a message"). Sagadīšanās, bet arī pie mums Latvijā šī dziesma šobrīd ir savā ziņā aktuāla. Šobrīd, kad vieni uzskata, ka ir tiesīgi noteikt, kas ir normāli un kas nav. Šobrīd, kad cilvēka seksuālā orientācija prevalē pār viņa cilvēciskajā īpašībām un vērtībām. Par to arī stāsts dziesmas "Take Me To Church" video klipā. Brīdinājums: tajā redzami atklāti vardarbības skati. 


2014, www.musicstories.lv

svētdiena, 2014. gada 9. novembris

Mūzikas video paver jaunus ceļus reklāmai

Gluži tāpat kā modernās tehnoloģijas ļauj šodien skatīties iecienītākās filmas, seriālus vai raidījumus katram izdevīgā laikā un, galvenais, bez reklāmas pauzēm, šīs pašas tehnoloģijas ļauj jau sen dienas uzņemtos dziesmu videoklipos iemontēt pavisam aktuālas reklāmas. Sava jaunākā izdevuma lappusēs šai tēmai pievērsies žurnāls "Rolling Stone". Publiku nosacīti varētu sadalīt divās daļās. Pirmā ir tā, kura uzskata, ka mainīt jau radītu video ir gluži kā sabojāt mākslas darbu, kā Monai Līzai piezīmēt ūsas. Otrā lasītāju daļa, gluži pretēji, ar interesi tagad var pārlapot savu iecienīto mākslinieku videoklipu katalogus jūtūbē, piemēram, cenšoties kādā Ērika Kleptona astoņdesmito gadu videoklipā pēkšņi ieraudzīt ielas stūrī novietotu "Facebook" vai "Angry Birds" reklāmu.

"Iespējas ir neierobežotas," žurnālam atzīst mediju tehnoloģiju kompānijas "Mirriad And French" izpilddirektors Teds Miko. "Mēs zinām, ka šī gadsimta paaudzes uzvedība ir atšķirīga: 35% vairs neskatās [tradicionālo] TV apraidi, savukārt 90% no tiem, kas skatās TV "replay" [režīmā], dara to, izlaižot reklāmas," saka Miko kolēģis, kompānijas "Havas" starptautiskais rīkotājdirektors Dominiks Delports. Pirmā, kas pievērsās šādam reklāmu izvietošanas veidam agrāko gadu videoklipos, bija mūzikas izdevniecība "Universal Music Group". Arī "Mirriad And French" ir saistīta ar mūzikas industriju - Miko savulaik darbojies mūzikas straumēšanas servisā "Beats Music". 2008.gadā viņš sāka darbu pie reklāmu ievietošanas tehnoloģijas izstrādes. Tehnoloģijas, kas videoklipos atrod brīvu vietu, kurā ievietot reklāmu tā, it kā tā tur atrastos jau klipa filmēšanas brīdī. Šis skrupulozais darbs, liekot cilvēka acij nepamanīt klipos izmantoto viltību, datorzinātnieku komandai prasīja trīs gadus.

Kā atzīst Miko, "Universal" tagad jau vairs nav vienīgie šīs tehnoloģijas izmantotāji. Lūk, daži piemēri. Grupas "Hootie and the Blowfish" līdera Dariusa Rakera 2012.gada dziesmas "True Believers" atsvaidzinātais video ar "Grand Marnier" liķiera reklāmu vienā no epizodēm (sk. attēlu raksta ievadā). Aloja Blaka 2013.gada dziesmas "The Man" videoklips, "laika gaitā" papildināts ar "Levis" džinsu reklāmu ("Mēs aplaudējam [mūzikas videoklipu straumēšanas kompānijai] "Vevo" un "Mirriad" par inovatīvo pieeju zīmola novadīšanai mērķētai auditorijai, izmantojot augstas kvalitātes saturu," tā "Levis" mārketinga vadītāja ASV Steisija Dorena). 

Šādi piemēri nākotnē būs vēl un vēl. Iespējams, tehnoloģijas attīstīsies pat tik tālu, ka dziesmas video tiks uzņemts tādā kā tukšā formā jeb "templeitā", kurš katrā reģionā translēsies ar citu vizuālo saturu. Nu, piemēram, Džastina Bībera videoklipā, kurš taps demonstrēts Latvijā, uz kādas klipā redzamās ēkas sienas vai varbūt Bībera T-krekla rādīsies "Aldara" reklāma vai aicinājums abonēt žurnālu "Omītes zālītes". Un šis tad būs viens no veidiem, kā reklāmu, kuru neviens tā nemīl, tomēr novadīt līdz izvēlētajai auditorijai. "Vienīgais ierobežojums ir cilvēka darbs, saskaņojot māksliniekus, zīmolus un kampaņas," gala spriedumu žurnālam "Rolling Stone" izsaka Delports. Tā teikt, esam brīdināti... 

"Far East Movement" - "Rocketeer" (2010)

Aloe Blacc - "The Man" (2013)

"Avicii" - "Lay Me Down" (2013)

"Far East Movement" - "Rocketeer" (2010)
Visi foto ņemti no no žurnāla "Rolling Stone" mājaslapas.

2014, www.musicstories.lv

piektdiena, 2014. gada 7. novembris

trešdiena, 2014. gada 5. novembris

"Allo Darlin'" - "We Come from the Same Place" (2014)

"Visas dziesmas ir īsas un jaukas," trāpīgs ir mūzikas portāls "Popmatters", apskatot londoniešu "Allo Darlin'" jaunāko plati "We Come from the Same Space". Tas tiesa, Elizabete Morisa ar pārējiem kolēgām sava kvarteta repertuāram izvēlējusies vienkāršas un sirsnīgas dziesmas, pie kurām var vienlaicīgi gan valsi iegriezt, gan notraukt kādu asariņu, jo "Allo Darlin'" mūzika savu klausītāju moka, mezdama nostaļģijas atmiņu sēklu taisni dvēselē - par to, kas paspēts, par to, kas nē, un par dzīvi, kas nosūkā jēlu. Par "siltu" šo plati nodēvējusi apskatnieku "Sniega karaliene" - portāls "Pitchfork", kura vēsā elpa tā arī nav ļāvusi uzplaukt kādai vājākai radošai dvēselei ar vāriem nerviem. "Allo Darlin'" ir sirsnīgi jaunieši, klausīties kuros ir baudpilns piedzīvojums. "Ir indīpops vai nav, tas ir lipīgs dažādos līmeņos," par grupas trešo studijas albumu saka mūzikas žurnāls "Uncut". Un tā atkal ir tiesa - pie plates pielipt kā mušai pie mušpapīra ir viena momenta jautājums. 


2014, www.musicstories.lv




svētdiena, 2014. gada 2. novembris

Lights - "Little Machines" (2014)

"Neej mājās bez manis," sava jaunā albuma "Little Machines" noslēdzošajā dziesmā lūdz kanādiešu elektropopa zvaigznīte Valērija Poksleitnere (27), meitene ar skatuves vārdu "Lights" (kuru, starp citu, viņa ir pieņēmusi arī oficiāli, lai plānāka būtu garoziņa maizītei, ko ienes autortiesības). Kā atzīmē žurnāls "Time", pirms pieciem gadiem, kad pasaule juka prātā Gāgamānijas (no Lēdijas Gāgās) dēļ, Valērija savā dzimtenē klusi un nemanāmi čubinājās, pārējai pasaulei pat nenojaušot par viņas eksistenci. "Ja tu sevi pieskaiti pie ""Lights" kulta" ilggadējiem piekopējiem, sagatavojies pilnībā zaudēt prātu no ["Lights" jaunā albuma] "Little Machines", vēsta uzsaukums faniem "Lights" mājaslapā tagad, 2014.gadā. Un, iespējams, tieši "Little Machines" arī kļūs par "Lights" pirmo lielo starptautisko panākumu, jo divas iepriekšējās viņas studijas plates kaut cik taustāmus panākumus guva tikai dzimtenē Kanādā. 

Jāsaka, "Little Machines" ir sievišķīgs albums. Tā tapšanā Valērija ietekmējusies no tādām muzikāli gruntīgām dāmām kā Bjorka, Keita Buša un Petija Smita. Turklāt plates ieraksta laikā viņa zem sirds nēsāja savu pirmdzimto (albuma ieraksts tika pabeigts 2.martā, bet vēl 15.februārī Valērija dāvāja dzīvību meitai). Un tomēr - "Little Machines" der arī skarbajiem vīriem, kas principa pēc neskuj paduses un joprojām neatšķir izlietni no pisuāra. Jo pat skarbu vīru dvēseles stīgas, zinoši sagrābstītas, var paraustīt, liekot (bieži uzspēlēto) skarbumu padarīt gluži nekaitīgu. "Lights" jaunākajai mūzikai šī paraustīšanas māka piemīt - starp citu, elektropopa platēm gluži neraksturīgi. Un tieši tāpēc pretoties Valērijas Poksleitneres aka "Lights" izteiktajam aicinājumam neiet mājās bez viņas, vispār nav nekādas jēgas.


2014, www.musicstories.lv