piektdiena, 2009. gada 21. augusts

Saulaino dziesmu vasara ar kaķiem un pīrsingiem cirkšņos

Pēc virsraksta spriežot, šī vasara man, būtu domājams, pagājusi saulainā pludmalē, ķerot sauli trusenēs ar slēdzēju aizmugurē un ik pa laikam uzšļurpstinot kādu malku aukstās tējas un kefīra kokteili.

Bet tā nebija. Atvaļinājums gāja secen, sēžot pirms pērkona uz aukstas zemes, apsaldēju oliņas un tad jau nekas cits neatlika, kā smelties spēku skaistās dziesmās.

Kas tad šajā vasarā tāds noticies? Esam zaudējuši popa karali. Atklājuši ka daža laba dziedātāja trusenēs patiesībā slēpj krāniņu. Bet principā jāatzīst, ka veco perdeļu laiks turpinās.

1. "A-Ha" - "Foot Of The Mountain"

Neesmu pētījis, kāpēc norvēģu grupa "A-Ha" ir nodēvēta tieši tādā vārdā, bet, lai vai kāda arī būtu bijusi motivācija, grupas nosaukums varētu būt sevi attaisnojis. Jo visās mūzikas enciklopēdijās, interneta portāļos un mūzikas ierakstu veikalos tās plates allaž rindā ir pirmās, ja vien veikala pārdevējs pazīst alfabētu un plates izkārtojis pēc tā.

Man personīgi "A-Ha" asociējas ar pagājušā gadsimta 90.-ajiem gadiem, kad Liepājas stadionā "Daugava" notikās skolēnu spartakiāde un principā visas divas stundas, ko pavadījām stadionā, skaļŗuņos spēlēja kādas sešas septiņas "A-Ha" dziesmas, ieskaitot, "Take On Me" un "Cryin In The Rain", tās visu laiku atkārtojot. Bet tas skaitījās kruta, jo džekam, kuram tajos laikos bija kasete ar šīm dziesmām, stāvoklis sabiedrībā bija garantēts!

"Foot Of The Mountain" ir "A-Ha" devītā plate, klajā nākot akurāt 24 gadus pēc debijas plates "Hunting High And Low". Gadiem ejot nekas būtiski nav mainījies. Tie paši sintezatori, tās pašas ērģelītes un tas pats Mortens Harkets. Vecāks gan palicis, bet brīžiem joprojām dzied tik augstu kā mazs zēns, kam "mantiņas" iespiestas lifta durvīs.

Katrā ziņā tiem, kam "A-Ha" patika tālajos 80.ajos un 90.ajos, šī plate vilties neliks. Savukārt, kam patīk ar pīrsingiem pupu galos lēkāt kādas smagākas mūzikas ritmos, šo plati klausīties nevajadzētu.




2. "Placebo" - "Battle For The Sun"

Kad pirmo reizi ieraudzīju grupas "Placebo" bildi, nodomāju: "Vai, cik kolosāli, ka viņiem grupā ģitārīti trinkšķina sievišķis! Bet, kurš tad īsti ir tas brašulis, kurš dzied?" Kā izrādās - "mans sievišķis" arī ir īstais dziedātājs!

Braiens Molko, pēc izskata spriežot, varētu būt visnotaļ iecienīts viesis tajās ballītēs, kurās nevar precīzi pateikt, kurš viesis ir sievišķā, kurš vīrišķā dzimuma. Katrā gadījumā uzmālējies Molko kungs ir kā zobārsta Freda māsiņa Jolanda Suvorova, bet dzied kā vīrišķis (tāpat kā Jolanda).

Nekad neesmu bijis šīs grupas fans. Kaut Latvijā šos gaidām viesojamies jau trešo reizi, neesmu bijis ne uz vienu iepriekšējo koncertu un nebūšu arī uz šo. Bet tas, ka grupa tik cītīgi iekļauj Latviju savu turneju kalenderos, nozīmē, ka šeit tai fanu ir daudz. Tai skaitā starp maniem draugiem. Un, kad viņi periodiski drillē "Placebo" no rīta līdz vakaram, šis tas jau pielīp arī man. Un jā, nav jau nemaz tik slikti, kā izskatās.

"Battle For The Sun" klajā nāca šā gada jūnijā un ir grupas sestais studijas ieraksts. Un nez, varbūt aiz vecuma, bet Molko kungs platē ir paspēlējies ne tikai ar ierastajām ģitārītēm, bet arī trompetēm un saksafoniem. Un, par cik pats esmu diezgan neitrāls saistībā ar grupas dziesmām, lai jauno plati raksturo paša Molko kunga mīļākā dziesma "Speak In Tongues".




3. Yusuf - "Roadsinger"

Reiz dzīvoja kaķis vārdā Stīvens. Tas nebija parasts kaķis, kam vajag tikai padzert pienu, noplūkāt kādu zvirbuli un marta novakarēs izvālēt uz jumtiem visu, kas kaut attālināti varētu atgādināt sieviešu dzimtes kaķim līdzīgu priekšmetu. Šis kaķis bija muzikāls, bet viņš nebija no jocīgās "Brēmenes mūzikantu" kompānijas.

Kats Stīvenss (Cat Stevens) jau no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem veidoja lielisku mūziķa karjeru. Viņš ir pārdevis vairāk kā 60 miljonus savu albumu kopiju (droši vien būtu pārdevis par diviem albumiem vairāk, bet tos es netīšām iegādājos nelegālus). Mākslinieks ieguva neskaitāmas prestižas mūzikas balvas.

Bet tad 1977.gadā Sīvens izdomāja pieņemt Islama ticību un to arī izdarīja. Pie kam "kaķa laikiem" nu arī bija gals, jo Stīvens nomainīja savu vārdu uz Jusufs Islams. Divus gadus vēlāk Jusufs izdomāja izmest miskastē arī visas savas ģitāres, un mūziķa karjeru pamest uz mūžīgiem laikiem...

Tomēr mūzikas vilinājums bija lielāks, un pēc 28 gadu klusēšanas Jusufs atgriezās 2006.gadā ar plati "An Other Cup", vēl pāris gadus iepriekš kopā ar Ronanu Kītingu iedziedot dziesmu "Father And Son".

2009.gads nācis ar jaunu Jusufa plati "Roadsinger". No tās arī tituldziesma.




4. "Depeche Mode" - "Sounds Of The Universe"

Grupa "Depeche Mode" (DM) Latvijā nenoliedzami ir savējie. Kā gan citādi lai izskaidro, ka pie mums tā pabijusi jau 2,5 reizes. Gandrīz trīs! Ja vien solistam Gāna kungam nebūtu radušās problēmas ar veselību, šā gada, šķiet, 25.maijā Skonto stadions Rīgā atkal dārdētu no grupas visu laiku labākajiem hitiem, kā arī šī gada "Sounds Of The Universe" atsevišķiem dziesmu akordiem.

Deivs Gāns ar kolēģiem pilnīgi noteikti varētu ierakstīties tajā pašā vēstures Almanahā, kurā ir gan Rods Stjuarts, gan Bono no "U2", gan vēl daudzas citas zvaigznes. Almanaha tajā nodaļā, kurā ierakstītos zvaigznes, kas uz vecuma galu pēc skata kļūst pievilcīgākas, nekā zaļajā jaunībā. Lai atceramies ļeģendāro Roda Stjuarta videoklipu no 70.ajiem "Sailing" - profilā pīļknābis, kas pīļknābis! Jo vecāks, jo kļuva par lielāku sekssimbolu. Tagad gan nezinu, kā tur ir. Reiz lasīju, ka veco Rodu futbols tagad interesē vairāk par sievietēm.

Lai nu kā, 80.to gadu cukurūdens frizūru modes karstumā "Depeche Mode" laikam jau bija vieni no pirmajiem, kas guva tik lielu popularitāti ar "sinthy-pop" stilā spēlēto mūziku. Nu vismaz manā necilajā mūzikas sapratnē. "Just Can`t Get Enough", "Everything Counts", "People Are People" ir tikai dažas no dziesmām, ko tēva sarkanajā žigulī pie atvērtiem logiem uz kaut kāda pašmeistarota kasešu atskaņotāja tālo 90.to sākumā skaļi klausījamies kopā ar bračku. Meitenes gan tādi nedabūjām, bet soda kvītis par pretējā virzienā braukšanu pa vienvirzienu ielu gan.

Toreiz, atceros, tirgū varēja nopirkt nepārspīlējot kādus desmit "Depeche Mode" albumus. Tie pat tika numurēti aptuveni šādi: ""Depeche Mode" - 1992-Nr.8", un tajos parasti bija viena dziesma kādos desmit miksējumos. Es personīgi šitā uzrāvos ar "People Are People".

Bet, atgriežoties pie mūsdienām, jāatzīst, ka "Depecehe Mode", tāpat kā jau pieminētie "A-Ha", lai arī iet laikam līdzi, ir un paliek tie paši "Depeche Mode". Es par viņu patiesu cienītāju kļuvu pēc koncerta Arēnā "Rīga" 2006.gadā. Un tieši tur es sapratu, ka atšķirībā no daudzām citām 80.to un 90.to gadu supergrupām, "Depeche Mode" būs aktuāla, cik nu vien viņi vispār spēlēs. Un cerams, neierūsēs arī Gāna kunga pīrsings, kurš (un tas ir pavisam plaši zināms fakts) iemeistarots viņam nelielajā miesas gabaliņā starp sēkliniekiem un dibena, tā teikt, ieeju. Labu visiem apetīti!




5. "Dave Matthews Band" - "Big Wiskey And The GrooGrux King"

Pirmais, kas ienāk prātā, izdzirdot grupas "Dave Matthews Band" (DMB) nosaukumu, vismaz man, ir vīrs ar tauri. Bet patiesībā tā nav. Deivs Metjūzs ir ģitārists. Laikam man mazāk jāpīpo.

Stāsts par komponistu Metjūzu ir skaists. Strādājot par bārmeni bārā tālajā 1990.gadā, Metjūzs pareizā laikā un pareiziem cilvēkiem nodeva savu dziesmu demo ierakstu. Tas nostrādāja. Jaunajam talantam maz pamazām pievienojās vietēja mēroga dažādi mūzikanti, līdz 1990.gadā grupa pirmo reizi kāpa uz skatuves kādā lokālā festivālā. Panākumi bija graujoši - slava par jauno apvienību izplatījās vēja spārniem!

Amerika Metjūzu mīl, un, sākot ar 1994.gadu, kad iznāca DMB debijas plate "Under The Table And Dreaming", grupa, ieskaitot aktuālako šī gada plati, jau piecas reizes ir pabijusi ASV topa "Billboard" pašā augšgalā. Un šo topu veido nevis pēc paaugstinātas maksas sms sūtīšanas vai citiem tik pat kolosāliem balsošanas rezultātiem, bet gan pēc albumu pārdošanas rādītājiem.

Atzīšos, albums "Big Wiskey And The GrooGrux King" ir pirmais DMB pilnais albums, kurš ir manā necilajā kolekcijā, tāpēc nevarēšu izplūst skaļos prātuļojumos, kāds tas ir, salīdzinot ar citiem DMB albumiem. Taču vienu es varu teikt - nevaru stundām klausīties tikai džezu vai tikai roku, bet DMB ir ideāla šo stilu kombinācija.

pirmdiena, 2009. gada 3. augusts

Nost ar spaidīšanos parterī!




Nesen biju teātrī. Kādus trīs gadus atpakaļ. Uz "Labvēlīgā Tipa" koncertu. Bet tas laikam neskaitās. Tā uz "riktīgu" teātri biju vēl senāk - bija tāds mūzikls ar Ingusu Pētersonu (jā, "Ingusu", nevis "Ingu" kā laikam būtu pareizi, bet izklausās baisi!) galvenajā lomā. Forša izrāde! Tikai otrais cēliens nedaudz par skaļu - nevarēju normāli pagulēt.

Ar to, ka teātrī neesmu bijis ļoti sen, nelepojos. Augstas kultūras cilvēks es neesmu bijis nekad, bez tam mani mulsina tā starpbrīžos staigāšana pa riņķi koridorī. Tas man atgādina skolas laikus, kad tā bija jāstaigā starpbrīžos, un man paliek bail tajā teijāterī sākt staigāt pa ātru vai lēnu, ka tik mani neieliek stāvēt vidū kā skolā. Nu labi, skolā vēl vidū stāvēt varēja nopelnīt, paceļot priekšā staigājošajām meitenēm svārkus. Gan jau, ka teātrī par to arī var dabūt pa galvu ar kādu skatuves dekoru vai vienkārši ugunsdzēšamo aparātu.

Bet stāsts patiesībā ir tieši par to. Šodien atveru savu (iz)virtuālo avīzi "Diena" un lasu, ka lielas pārmaiņas krīzes laikā skārušas Londonas teātrus. Rakstā bija minēts, ka iet uz teijāteri Anglijā "ir tradicionāli visos sabiedrības slāņos prestiža nodarbe". Lai tikai beidz muldēt! Sadzerās to savu angļu tēju un tad iet apcisāt visu, kas pret to neiebilst, tai skaitā, kultūras pieminekļus, kas droši vien iebilstu, ja vien daba un skulptors būtu tos apveltījis ar runasspējām kā Aināram Šleseram un muti kā Mikam Džegeram no "The Rolling Stones" (no "The Rolling Stones" ir tikai Džegers, otrs ne).

Un arī par to patiesībā ir stāsts. Minētajā rakstā stāv pasacīts, ka sakarā ar krīzi (un tas, kurš izdomāja vārdu "dižķibele", lai, kā saka mans draugs Kārlis Streips, uzsēžas sev uz īkšķa un parotē!) Londonas teātros ir samazinātas biļešu cenas un to publika ir kļuvusi, maigi sakot, krietni demokrātiskāka. It kā jau skan skaisti, bet nē. Izrādās, anglim demokrātija nozīmē paņemt uz izrādi līdzi kādu dzeramo, kas varētu būt ekvivalents mūsu plastmasas 1,5 litru "Bocmanim" vai "Trakajam āzim" (nezinu, vai tāds aliņš vēl ir, bet kādreiz bija, ja nemaldos, ar kādiem 12% alkohola) un tad izrādes laikā to tukšot.

Kas notiek tālāk? Protams, pautiņi vīriešiem nav piecu litru spaiņa tilpumā, un pēc kāda laiciņa savajagās, tā teikt, piesiet zirgu. Neesmu pārliecināts, bet man šķiet, to dara speciāli ierīkotās vietās, kuras aprīkotas ar abreviatūrām uz durvīm "V" un "S" vai arī ar trīsstūrīšiem attiecīgi ar spicīti uz augšu vai leju. Tā arī nekad neesmu sapratis, kāpēc man jāiet tajā ar spicīti uz augšu. Bet tas tā. Tāpat neesmu pārliecināts, ka spēja "saturēt" ir atkarīga no pautiņu lieluma. Manam draugam, piemēram, ir tādas putniņa kolibrī olu izmēra bumbiņas, bet viņš var kā kamielis dzert un visu dienu neiet tur, kur pat ķēniņš iet bez krūštura.

Vārdu sakot esmu nonācis līdz galvenajam. Un tas ir - Londonas teātros parādījusies tāda štata vieta kā ārāsviedējs līdzīgi kā bāros. Rakstā citēts gadījums, kad kādas Stīvena Sondheima mūzikla "Mazā nakts serenāde" laikā viens prātu pārdzēris apmeklētājs piegāja pie skatuves orķestra bedres un iečurāja tajā. Iespējams, kāds mežrags vai ksilofons līdz ar to savu mūžu beidza. Savukārt kādā citā izrādē slavenajam aktierim Seram Ianam Makkīlenam (to, ka viņš ir slavens, raksta avīze, ja kas, nevis es) nācās pārtraukt lugas darbību, jo kāds entuziasts, filmēdams izrādi ar mobilo telefonu, bija jau uzkāpis uz skatuves. Kas, manuprāt, ir loģiski, jo uzfilmētai izrādei ir jābūt kvalitatīvi uzfilmētai, nevis kā kādam lētam porņukam. Nu, tur "Karstā kožļājamā gumija", "Mūķenes un burkānu dārzs" utt. (kuš! ja kādam šitās filmas ir, dod ziņu!).

Tomēr tas vēl arī neesot viss. Izrādās, Londonas teātros apmeklētāji izrāžu laikā mēdzot nodarboties arī ar seksu. Runā jau, ka ar to nodarbojas tikai kinoteātros. Bet, cik vien es uz ķinīti aizeju, man diemžēl neviens neuzmācās. Laikam būs jābeidz iet tikai uz tām bērnu multenēm.

Bet tajos Londonas teātros pēdējās rindās ejot tā, ka vibrē lielā lustra, un ar to mierā neesot "Britu Teātru Asociācija", kura izplatījusi "lūgumvēstuli" apmekētājiem neuzskatīt teātri par "lētu pornoķinīti, kurā apmierināt savas primitīvās vajadzības". Smalki! Man gan gribētos domāt tie aktieri vairāk uztraucās, ka publika zālē sēž ar pakausi pret skatuvi, bet seju pret to pēdējo rindu.

Lai nu kā, ceru pie mums vēl šāds līmenis nav. Ja ir, lūdzu, norādīt precīzu izrādes laiku, vietu un kurās tieši rindās un vietās (norādīt nr.) tas notiks. Kaut kad jau būs jāaizstaigā uz to teātri - jāpaskatās Ēriks Vilsons Nezinīša lomā, ja vien izrāde nav noņemta no repertuāra (nezinu, pirms 25 gadiem vēl gāja), Vera Singajevska Karslona lomā vai uz "Kling, klang, esam klāt!". Uz baletu gan vairs neiešu - kā bērns reiz 7 gadu vecumā biju operā uz "Gulbju ezeru". Ārprāts! Divas stundas tur gorās veči sieviešu zeķbiksēs ar izteiksmīgām kuļu kontūrām, bet ne tur gulbji, ne tur ezers!

Bet presi lasīt vajag. Tagad zinu, ka uz teātri iet spaidīties nav labi. Tas jāatstāj tagad bibliotēkai. Vislabāk zinātniskajai un pie plaukta, kurā sākas grāmatas ar nosaukumu uz burtu "Ž". Es tā vismaz domāju.