Bet tā nebija. Atvaļinājums gāja secen, sēžot pirms pērkona uz aukstas zemes, apsaldēju oliņas un tad jau nekas cits neatlika, kā smelties spēku skaistās dziesmās.
Kas tad šajā vasarā tāds noticies? Esam zaudējuši popa karali. Atklājuši ka daža laba dziedātāja trusenēs patiesībā slēpj krāniņu. Bet principā jāatzīst, ka veco perdeļu laiks turpinās.
1. "A-Ha" - "Foot Of The Mountain"
Neesmu pētījis, kāpēc norvēģu grupa "A-Ha" ir nodēvēta tieši tādā vārdā, bet, lai vai kāda arī būtu bijusi motivācija, grupas nosaukums varētu būt sevi attaisnojis. Jo visās mūzikas enciklopēdijās, interneta portāļos un mūzikas ierakstu veikalos tās plates allaž rindā ir pirmās, ja vien veikala pārdevējs pazīst alfabētu un plates izkārtojis pēc tā.
Man personīgi "A-Ha" asociējas ar pagājušā gadsimta 90.-ajiem gadiem, kad Liepājas stadionā "Daugava" notikās skolēnu spartakiāde un principā visas divas stundas, ko pavadījām stadionā, skaļŗuņos spēlēja kādas sešas septiņas "A-Ha" dziesmas, ieskaitot, "Take On Me" un "Cryin In The Rain", tās visu laiku atkārtojot. Bet tas skaitījās kruta, jo džekam, kuram tajos laikos bija kasete ar šīm dziesmām, stāvoklis sabiedrībā bija garantēts!
"Foot Of The Mountain" ir "A-Ha" devītā plate, klajā nākot akurāt 24 gadus pēc debijas plates "Hunting High And Low". Gadiem ejot nekas būtiski nav mainījies. Tie paši sintezatori, tās pašas ērģelītes un tas pats Mortens Harkets. Vecāks gan palicis, bet brīžiem joprojām dzied tik augstu kā mazs zēns, kam "mantiņas" iespiestas lifta durvīs.
Katrā ziņā tiem, kam "A-Ha" patika tālajos 80.ajos un 90.ajos, šī plate vilties neliks. Savukārt, kam patīk ar pīrsingiem pupu galos lēkāt kādas smagākas mūzikas ritmos, šo plati klausīties nevajadzētu.
2. "Placebo" - "Battle For The Sun"
Kad pirmo reizi ieraudzīju grupas "Placebo" bildi, nodomāju: "Vai, cik kolosāli, ka viņiem grupā ģitārīti trinkšķina sievišķis! Bet, kurš tad īsti ir tas brašulis, kurš dzied?" Kā izrādās - "mans sievišķis" arī ir īstais dziedātājs!
Braiens Molko, pēc izskata spriežot, varētu būt visnotaļ iecienīts viesis tajās ballītēs, kurās nevar precīzi pateikt, kurš viesis ir sievišķā, kurš vīrišķā dzimuma. Katrā gadījumā uzmālējies Molko kungs ir kā zobārsta Freda māsiņa Jolanda Suvorova, bet dzied kā vīrišķis (tāpat kā Jolanda).
Nekad neesmu bijis šīs grupas fans. Kaut Latvijā šos gaidām viesojamies jau trešo reizi, neesmu bijis ne uz vienu iepriekšējo koncertu un nebūšu arī uz šo. Bet tas, ka grupa tik cītīgi iekļauj Latviju savu turneju kalenderos, nozīmē, ka šeit tai fanu ir daudz. Tai skaitā starp maniem draugiem. Un, kad viņi periodiski drillē "Placebo" no rīta līdz vakaram, šis tas jau pielīp arī man. Un jā, nav jau nemaz tik slikti, kā izskatās.
"Battle For The Sun" klajā nāca šā gada jūnijā un ir grupas sestais studijas ieraksts. Un nez, varbūt aiz vecuma, bet Molko kungs platē ir paspēlējies ne tikai ar ierastajām ģitārītēm, bet arī trompetēm un saksafoniem. Un, par cik pats esmu diezgan neitrāls saistībā ar grupas dziesmām, lai jauno plati raksturo paša Molko kunga mīļākā dziesma "Speak In Tongues".
3. Yusuf - "Roadsinger"
Reiz dzīvoja kaķis vārdā Stīvens. Tas nebija parasts kaķis, kam vajag tikai padzert pienu, noplūkāt kādu zvirbuli un marta novakarēs izvālēt uz jumtiem visu, kas kaut attālināti varētu atgādināt sieviešu dzimtes kaķim līdzīgu priekšmetu. Šis kaķis bija muzikāls, bet viņš nebija no jocīgās "Brēmenes mūzikantu" kompānijas.
Kats Stīvenss (Cat Stevens) jau no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem veidoja lielisku mūziķa karjeru. Viņš ir pārdevis vairāk kā 60 miljonus savu albumu kopiju (droši vien būtu pārdevis par diviem albumiem vairāk, bet tos es netīšām iegādājos nelegālus). Mākslinieks ieguva neskaitāmas prestižas mūzikas balvas.
Bet tad 1977.gadā Sīvens izdomāja pieņemt Islama ticību un to arī izdarīja. Pie kam "kaķa laikiem" nu arī bija gals, jo Stīvens nomainīja savu vārdu uz Jusufs Islams. Divus gadus vēlāk Jusufs izdomāja izmest miskastē arī visas savas ģitāres, un mūziķa karjeru pamest uz mūžīgiem laikiem...
Tomēr mūzikas vilinājums bija lielāks, un pēc 28 gadu klusēšanas Jusufs atgriezās 2006.gadā ar plati "An Other Cup", vēl pāris gadus iepriekš kopā ar Ronanu Kītingu iedziedot dziesmu "Father And Son".
2009.gads nācis ar jaunu Jusufa plati "Roadsinger". No tās arī tituldziesma.
4. "Depeche Mode" - "Sounds Of The Universe"
Grupa "Depeche Mode" (DM) Latvijā nenoliedzami ir savējie. Kā gan citādi lai izskaidro, ka pie mums tā pabijusi jau 2,5 reizes. Gandrīz trīs! Ja vien solistam Gāna kungam nebūtu radušās problēmas ar veselību, šā gada, šķiet, 25.maijā Skonto stadions Rīgā atkal dārdētu no grupas visu laiku labākajiem hitiem, kā arī šī gada "Sounds Of The Universe" atsevišķiem dziesmu akordiem.
Deivs Gāns ar kolēģiem pilnīgi noteikti varētu ierakstīties tajā pašā vēstures Almanahā, kurā ir gan Rods Stjuarts, gan Bono no "U2", gan vēl daudzas citas zvaigznes. Almanaha tajā nodaļā, kurā ierakstītos zvaigznes, kas uz vecuma galu pēc skata kļūst pievilcīgākas, nekā zaļajā jaunībā. Lai atceramies ļeģendāro Roda Stjuarta videoklipu no 70.ajiem "Sailing" - profilā pīļknābis, kas pīļknābis! Jo vecāks, jo kļuva par lielāku sekssimbolu. Tagad gan nezinu, kā tur ir. Reiz lasīju, ka veco Rodu futbols tagad interesē vairāk par sievietēm.
Lai nu kā, 80.to gadu cukurūdens frizūru modes karstumā "Depeche Mode" laikam jau bija vieni no pirmajiem, kas guva tik lielu popularitāti ar "sinthy-pop" stilā spēlēto mūziku. Nu vismaz manā necilajā mūzikas sapratnē. "Just Can`t Get Enough", "Everything Counts", "People Are People" ir tikai dažas no dziesmām, ko tēva sarkanajā žigulī pie atvērtiem logiem uz kaut kāda pašmeistarota kasešu atskaņotāja tālo 90.to sākumā skaļi klausījamies kopā ar bračku. Meitenes gan tādi nedabūjām, bet soda kvītis par pretējā virzienā braukšanu pa vienvirzienu ielu gan.
Toreiz, atceros, tirgū varēja nopirkt nepārspīlējot kādus desmit "Depeche Mode" albumus. Tie pat tika numurēti aptuveni šādi: ""Depeche Mode" - 1992-Nr.8", un tajos parasti bija viena dziesma kādos desmit miksējumos. Es personīgi šitā uzrāvos ar "People Are People".
Bet, atgriežoties pie mūsdienām, jāatzīst, ka "Depecehe Mode", tāpat kā jau pieminētie "A-Ha", lai arī iet laikam līdzi, ir un paliek tie paši "Depeche Mode". Es par viņu patiesu cienītāju kļuvu pēc koncerta Arēnā "Rīga" 2006.gadā. Un tieši tur es sapratu, ka atšķirībā no daudzām citām 80.to un 90.to gadu supergrupām, "Depeche Mode" būs aktuāla, cik nu vien viņi vispār spēlēs. Un cerams, neierūsēs arī Gāna kunga pīrsings, kurš (un tas ir pavisam plaši zināms fakts) iemeistarots viņam nelielajā miesas gabaliņā starp sēkliniekiem un dibena, tā teikt, ieeju. Labu visiem apetīti!
Depeche Mode - Peace (Official Music Video)
Uploaded by Margelutza. - See the latest featured music videos.
5. "Dave Matthews Band" - "Big Wiskey And The GrooGrux King"
Pirmais, kas ienāk prātā, izdzirdot grupas "Dave Matthews Band" (DMB) nosaukumu, vismaz man, ir vīrs ar tauri. Bet patiesībā tā nav. Deivs Metjūzs ir ģitārists. Laikam man mazāk jāpīpo.
Stāsts par komponistu Metjūzu ir skaists. Strādājot par bārmeni bārā tālajā 1990.gadā, Metjūzs pareizā laikā un pareiziem cilvēkiem nodeva savu dziesmu demo ierakstu. Tas nostrādāja. Jaunajam talantam maz pamazām pievienojās vietēja mēroga dažādi mūzikanti, līdz 1990.gadā grupa pirmo reizi kāpa uz skatuves kādā lokālā festivālā. Panākumi bija graujoši - slava par jauno apvienību izplatījās vēja spārniem!
Amerika Metjūzu mīl, un, sākot ar 1994.gadu, kad iznāca DMB debijas plate "Under The Table And Dreaming", grupa, ieskaitot aktuālako šī gada plati, jau piecas reizes ir pabijusi ASV topa "Billboard" pašā augšgalā. Un šo topu veido nevis pēc paaugstinātas maksas sms sūtīšanas vai citiem tik pat kolosāliem balsošanas rezultātiem, bet gan pēc albumu pārdošanas rādītājiem.
Atzīšos, albums "Big Wiskey And The GrooGrux King" ir pirmais DMB pilnais albums, kurš ir manā necilajā kolekcijā, tāpēc nevarēšu izplūst skaļos prātuļojumos, kāds tas ir, salīdzinot ar citiem DMB albumiem. Taču vienu es varu teikt - nevaru stundām klausīties tikai džezu vai tikai roku, bet DMB ir ideāla šo stilu kombinācija.
