otrdiena, 2009. gada 3. marts

10 lietas, kas man palīdz pārdzīvot krīzi!



1. Intelektuālā bagātināšanās.

Kopš neskatos TV ziņu raidījumus un "analītiskos" blokus (piemēram, "Nekā ļerkstonīga!" u.c.), man vairāk laika palicis sava intelekta spodrināšanai un bagātināšanai, skatoties, piemēram, ziņu vietā "Simpsonus", "Dienvidparku" vai izlasot kādu labu grāmatu. Pēdējā, ko izlasīju, bija brošūra par ortopēdiskajām acenēm. Iesaku visiem to bez maksas dabūt briļļu veikalos.

2. Iejūtība pret līdzcilvēkiem.

Viendien vienā būvmateriālu veikalā stāvēju pie kases rindā, lai izkļūtu no veikala, kurā man nemaz nebija jābūt, bet kurā liels plakāts vēstīja, ka šobrīd dārza lāpstām un grābekļiem ir "Krīzes cena!". Biju dusmīgs par šādu cilvēku laika necienīšanu līdz brīdim, kad kungs, kurš stāvēja man priekšā, pie kases radīja patiešām lielu jucekli. Kā pēc brīža nopratu, padzīvojušajam kungam bija grūtības izrunāt burtu "r", savukārt pārdevējs bija izbrīnīts, kāpēc pircējs dod izsist čeku par lāpstām, bet pieprasa sist "Flīzes cenu".

3. Saskaņa ar apkārtējiem.

Pirms kāda laika nomainīju dzīvesvietu, jo krīze piespieda izvēlēties ko pa kabatai vairāk piemērotu. Un tagad, dzīvojot namā ar plānākām sienām, zinu - ja, spēlējot mūziku, pastūža skaļumu uzgriežu virs atzīmes "50", paiet aptuveni 10-15 minūtes līdz pie durvīmi klauvē kaimiņiene plānā frotē halātiņā un ķiķinot lūdz pagriezt mazliet klusāk. Man jau patīk, ka starp kaimiņiem ir labas attiecības. Nedaudz tikai traucē, ka tā kaimiņiene dzimusi kaut kad ap mūsu ēras 1800.gadu. Dienas gaismā izskatās, ka pat pirms mūsu ēras.

4. Koncentrēšanās.

Kopš darba tā pamazāk, diezgan daudz darba dienas laika pavadu ofisa labierīcībās. Nē, ne jau tikai, lai dzertu kafiju. Es tur vienkārši daudz domāju. Un, kad cilvēks domā, viņš rubina... nu tādā brīdī jau laikam tikai degunu. Un tad izdomāju lietderīgāk izmantot šo sēdēšanas laiku, uz A4 lapas ar roku uzzīmējot primitīvu šautriņu mērķi un piestiprinot to pretī pie sienas tā, lai tas būtu acu augstumā, protams, sēžot. "Puņķīšu" (jā, to spēli sauc tā) mērķis ir ar knipi aizraidīt iespējami tuvāk mērķa centram visus no deguna izrubinātos puņķīšus. Tas palīdz noskaņoties turpmākai darbdienai. Nopietni!

5. Veselīgs dzīvesveids.

Vesels gars nenoliedzami ir ļoti būtisks, lai organisms spētu pārvarēt paaugstinātu stresu, kādā visi tagad dzīvojam. Dārdzības dēļ diemžēl nesanāk apmeklēt vairs manu iecienīto sporta klubu. Žēl! Man tur ļoti patika viena dāma ar palielu dibenu, uz kura viena vaiga bija uzrakstīts NEEUQ, uz otra - KNUP. Ilgi mēģināju saprast, ko tas nozīmē. Līdz reiz šī dāma bikses bija uzvilkusi laikam pareizi un pa diognāli pāri abiem vaigiem skadri un gaiši stāvēja uzraksts PUNK QUEEN. Diez, kā šai iet?

Katrā ziņā šobrīd no rītiem skrienu pa parku - par to nav jāmaksā! Un ir pat zināma motivācija skriet ātri. Jo uz mani neiedarbojas brīvi skriet palaisto suņu saimnieku saucieni: "Neuztraucieties, mans suns spēcīgi nekož!", kad tāds bāskervils jau knibinās man gar dibenu vai cisku.

6. Apkārtējo sapratne.

Viņdien piebraucu ar mašīnu pie mājām un skatos - o, nāk man pretī pa ielu tas viens Liepājas bomžiks. Tāds mazs, bārdains, līdzīgs vikingam, tikai līkām kājām, kurš vienmēr prasa 10 santīmus (tagad laikam 20) ar piebildi, ka viņš nedzerot, bet nes no viņa kā no tukšas "Līvu alus" pudeles. Pa gabalu jau redzu, ka skrien uz manu pusi un bļauj pa visu ielu: "Jaunais cilvēk! Labais cilvēk! Jaunais cilvēk! Labais cilvēk!". Un tā līdz pašām ieejas durvīm, kuras viņam deguna priekšā aizcirtu un aizslēdzu. Tikai no otrpusdurvīm dzirdu: "Bļā, stulbenis!"...

Man patīk šis vīrs! Viņā kaut kas ir, kas trūkst manī. Man liekas, viņš mani saprot. Kad cilvēkiem iet grūti, tie viens otru saprot labāk.

7. Ticība.

Sēžu ofisā, kaut kādā brīdī, kamēr nespēlēju Puņķīšos, un ienāk tāds vīrs garā mētelī, un droši nāk man klāt. Un, atļauju neprasījis, apsēžas man pretī (labi, ka ne klēpī, bet daudz netrūka) un jautā: "Jaunais cilvēk, vai zināt, ka Dievs jūs mīl?". Atbildēju, ka kaut kur ko tādu esmu dzirdējis, bet tā pavisam apgalvot to nevaru. "Jā, Dievs mīl visus - gan jūs, gan jūsu kolēģus, gan visus jūsu tuvos. Un, ja jums ir mājās, piemēram, kaķītis, arī to viņš mīl!". Mēģināju izvairīties, sakot, ka man mājās nav kaķīša, man nav vispār neviena mājdzīvnieka, ja neskaita zirnekļus ofisa labierīcībās un jau pieminēto dzīvokļa kaimiņieni. Tas neesot svarīgi! Krīzes iespaidā tuvu bankrotam nonākusi kāda draudze (nosaukumā bija vārds Jānis un kaut kas līdzīgs vārdam "kratītājs" vai kaut kā tā) un, ja es tai varētu ziedot zināmu nelielu artavu, Tā Kunga mīlestība vienkārši kā silta duša nolīšot pār mani!

Tā nu mēs arī šķīrāmies. Viens - lai dotos ar šo pašu priekšlikumu uz mums pretējo ofisu (izlidoja pēc apmēram 10 sekundēm), otrs - lai turpmāko dzīvi pavadītu bez tik tuvu jau bijušās piesolītās mīlestības. Bet ir foši. Šī cilvēka ticība mani striprināja grūtajos laikos.

8. Izdevumu plānošana.

Tagad vairāk kā nekad agrāk visi skaita katrs savu kapeiku un samazina izdevumus. Visi skatās, kur atlaides, kur kas lētāks. Es ar. Lielveikalā nopirku savas iecienītās zeķītes ar krokodīlīšiem un televīzoriņiem ar sejiņām par lētāku naudu, jo bija iespēja nomainīt no blakusesošām lētākām zeķēm nost līpošas svītrkodu zīmes. Tā nu Ls 1,59 vietā par pāri samaksāju Ls 0,59. Man liekas, labs ietaupījums!

Arī mani draugi ietaupa uz visu, kur vien var. Viens mans treniņu biedrs šogad uz Vazelīndienu sievai vēlējās uzdāvināt elegantu vešu. Nezinu, vai šis draugs domāja, ka es baigi no tām lietām ko saprotu vai varbūt pats nēsāju sieviešu apakšveļu (bet es nenēsāju, goda vārds!), bet uzaicināja mani uz to pirkšanu līdzi. Skatamies - nu glītas vešas dāmām. Visas tās pupuvestes un šņorīšbikses un nemaz jau ne tik ļoti dārgi. Bet nē, draugs ierauga kaut kādu komplektu par kārtējo "Krīzes cenu". Bet nu - tajās bikšelēs, šķiet, pat Kalvītis nogrimtu! Saku šim - vecais, tur takš vismaz piecas tavas sievas līdīs iekšā! Bet nē - ņem un nopērk par Ls 2,99. Kopš Vazelīndienas pagājušas trīs nedēļas - neesmu čali vairs saticis. Aigar, kur esi?

9. Patriotisms.

Dakters nozīmēja uztaisīt pāris analīzes. Kad vajag, tad vajag. Plkst. 8, kad atver laboratoriju, cilvēku rindā kādi 20. Pārvarā gados vecāki ļaudis un pārsvarā ar burciņām rokās. Nebiju iedomājies, ka mūsdienās tā notiek, bet notiek gan - viss tas bars cilvēku un analīžu pieņemšana notiek vienā nelielā telpā. Un man, kurš rindā ir pēdējais, nākas uzklausīt vismaz 20 atbildes, cikos katrs šorīt ir iečurājis tajā burciņā, kā arī gados vecāko kungu taisnošanos, kāpēc tajā burciņā tās mantas ir tiks maz. Un tad laborante kādam vīram gados, kurš, acīmredzot, piepildīto taru te piegādā regulāri, saka: "Alfrēdonkul, cikos tieši jūs šorīt piepildījāt burciņu? Jūs taču zināt, ka jums tas jāizdara tieši divas stundas pirms analīžu nodošanas, tātad ne ātrāk un ne vēlāk kā plkst. 6 no rīta!". Uz ko Alfrēdonkuls atbildēja: "Meitiņ, lūdz Dievu, lai šitā šmurguļu valdība nenogriež finansējumu Latvijas radio, un lai tas raida vienmēr tāpat kā tagad! Jo tikko sešos no rīta pa Latvijas radio atskan himna "Dievs, svētī Latviju!", es vienmēr zinu, ka man jāmeklē burciņa! Bet tagad runā, ka naudas vairs nebūs pietiekoši un himnu spēlēs plkst. 7! Tad, meitiņ, es nezinu, kā būs..."

10. Optimisms.

"Klausies, Vilni! Vispār jau ir pilnīgā dirsā!" - pāris dienas atpakaļ man teica viens paziņa un melomāns, kurš pa pilsētu vienmēr staigā tādās pašās zeķbiksēs kā grupa "Credo" astoņdesmitajos. "Bet ir iznācis jaunais grupas "Tranzīts" albums - uz tā fona visas krīzes nobāl!".

Un patiesi - vienmēr taču var atrast kaut ko, dēļ kā ir vērts dzīvot un tiekties!