"Kishi Bashi" - "Lighght" (2014)

Izspēlējies vijoli Regīnas Spektores, norvēģu mūziķa Sondres Lerčes un Džordžijas indī apvienības "of Montreal" koncerttūrēs, dziedātājs, multiinstrumentālists un komponists Kaoru Išibaši (38) ar skatuves pseidonīmu "Kishi Bashi" 2012.gadā beidzot izdeva savu debijas soloalbumu "151a". Tas nekļuva par topu grāvēju, taču platē "151a" iekļautās dziesmas bija tik, teiksim tā, uzrunājošas, ka trīs no tām par saviem reklāmas skaņu celiņiem izvēlējās trīs pasaules lielkompānijas - "Microsoft" (dziesma "Bright Whites" reklamēja operētājsistēmu "Windows 8"), "Sony" ("It All Began With A Burst" pasaulei nesa planšetdatora "Xperia Tablet S" vēsti) un "Smart" ("Chester's Burst Over The Hamptons" uzdevums bija popularizēt tā sauktos viedos automobiļus ASV). Arī pavasarī iznākušajai "Kishi Bashi" otrajai platei ir potenciāls atkārtot priekšgājēja panākumus. Sajaucot mūžveco vērtību "Electric Light Orchestra" "kosmisko zvaniņu" skaņu ar savu vijoles spēles grāciju un augstvērtīgiem aranžējumiem, "Kishi Bashi" ir radījis albumu, kam, vismaz pēdējā laikā, līdzinieki nav manīti. Šī ir aizraujošā klausāmviela.  

2014, www.musicstories.lv

"James" - "La Petite Mort" (2014)

Teikt, ka pat "uz aci" nekas nav manāms, būtu tīrākā mānīšanās. Teju tehno mūzikas ritmi, kas britiem "James" nekad nav bijuši raksturīgi, kalpo par (vairāk iedomātu) sienu, kas aizsargā grupas līderi Timu Būtu (54) no reālās pasaules sev apkārt. "La Petite Mort" ir skumjās radīts albums. Tas viscaur veltīts nāves tematikai (albuma nosaukums tulkojumā ir "Mazā Nāve"), jo tā Būta dzīvē pēdējos gados bijusi klātesoša dubultā - 2012.gadā nomira Būta mamma un viņa labākais draugs. Bēdas - tieši tās Būts izdzied šajā platē. Ja "La Petite Mort" iesākums esošai situācijai ir varbūt nedaudz pārspīlēti enerģisks, albuma vidus tāds mazliet izaicinošs, tad noslēgums ir skumju balāžu plejāde. Kā atzīmējis interneta izdevums "Popmatters", "James" allaž savos albumos pratuši radīt drāmu. "La Petite Mort" to var nemeklēt. Drāmas te nav, tikai dzīve.

2014, www.musicstories.lv

"Low Roar" - "0" (2014)

Islandiešu "Low Roar" 2011.gada debijas plati, kura, pa dažādiem serveriem klīstot, virtuālās mūzikas okeāna virspusē uzpeldēja vien gadu vēlāk, toreiz, pakonsultējoties ar savu gaumi un sirdsapziņu, nodēvējām par 2012.gada labāko albumu. Nu viņi ir atgriezušies ar otro plati, tās nosaukums ir "0", kas tipisks islandiešiem - viņiem visi vārdi ir vai nu gari un sarežģīti, vai īsi un vienkārši. Taisnības labad jāatzīmē, ka "Low Roar" nav tāds pilnīgi tīrs Islandes produkts - grupas līderis Raians Karazija uz šo geizeru valstiņu pārcēlās no ASV, jo satika šeit savu mūža mīlestību. Trīs gadu laikā "Low Roar" ir pieņēmušies radošajā svarā. "0", atšķirībā no sava priekšgājēja albuma "Low Roar", ir vairāk eksperimentu albums, kurā Karazija savam Islandes silto avotu nāru balss tonalitātē nostādītajam vokālam un tradicionālajiem instrumentiem atļaujas pievienot reizēm nomācošu elektroniskās mūzikas glazūru. "Low Roar" ir norūdījušies. Tomēr tādas dziesmas kā "Nobody Loves Me Like You" atgriež dažus gadus pagātnē. Un vienlaicīgi tas nepārprotami norāda, ka uz vietas nestāv nekas - vai tas vecs gliemezis, vai gadi. 

2014, www.musicstories.lv

"The Horrors" - "Luminous" (2014)

No nepieradinātiem panku puikām līdz glīti saķemmētiem zēnu kora dalībniekiem - aptuveni tāds ir britu "The Horrors" radošais ceļš mūzikā. Cik mežonīgi un brīvi viņi bija savos pirmajos albumos "Strange House" (2007) un "Primary Colours" (2009), tik rātni un kārtīgi "The Horrors" ir savā aktuālajā platē "Luminous". Tā, visticamāk, ir stadionu nodeva jeb cena, ko Fariss Badvens ar kolēģiem maksā par pārpildītajiem koncertiem, lai kurā pasaules malā viņi uzstātos. "Kas, pie velna, notiek ar "The Horrors"?" - ar šādiem vārdiem "Luminous" uzņēma vairums viņu agrīnās daiļrades cienītāju, no kuriem daudzi, izdzirdot plates populārāko dziesmu "So Now You Now", visticamāk, tvēra pēc kādām nervu drapēm. Bet droši vien skaitliski daudz, daudz vairāk ir to, kas tieši pateicoties "Luminous", vispār tādus "The Horrors" ir iepazinuši un novērtējuši par savu 2014.gada atklājumu mūzikā. Latvijā šos britu zeļļus zina teju vaigā, jo šovasar ar aptuveni trīs nedēļu intervālu "The Horrors" iesildīja lielo "Kings of Leon" koncertu Mežaparkā un uzstājās "Positivus" festivālā Salacgrīvā. Droši vien tas nozīmē, ka mums "The Horrors" patīk arī tādi, par kādiem ir kļuvuši.

2014, www.musicstories.lv

Lindsey Stirling - "Shatter Me" (2014)

Bērnībā ome allaž mācīja, ka nedrīkst darīt vairākus darbus vienlaicīgi. Piemēram, ēst un sarunāties vai lasīt Bībeli un griezt kājām nagus. Vai visas šīs lietas kopā. Tas gan vectēvam nekad netraucēja uz stundu pazust mazmājiņā ar krustvārdu mīklu žurnālu, bet, kopumā ņemot, šī senā uzvedības norma droši vien ir pareiza un adekvāta. Amerikā gan viss ir citādi. Piemēram, Lindsija Storlina (27) vienlaicīgi spēlē vijoli un dejo. Ne jau tā viegli līgojās kā ģimeņu dziedāšanas šovu dalībnieki uz skatuves. Storlina spēlē vijoli un dejo baletu! Pasaule viņas, būsim godīgi, visai unikālās spējas atklāja pirms četriem gadiem talantu konkursā "America's Got Talent". Interese par klasisko mūziku un vijoļspēli meitenei ir no tēva, viņa divpadsmit gadus šo māku ir apguvusi pie privātskolotāja, bet Storlinu vienmēr aizrāvusi arī deja. "Tu vari izvēlēties vijoli vai deju, bet abus mēs nevaram atļauties," bērnībā meitenei teikuši vecāki, un Storlina izvēlējās vijoli. Bet nu kā bērnības sapņu piepildījums atgriezusies ir arī deja, radot savdabīgu kompozīciju, ko gan iespējams novērtēt tikai koncertierakstos un videoklipos. "Shatter Me" - Storlinas otrais albums - ir organiska elektroniskās un klasiskās mūzikas biezputra, kuras "sviesta actiņas" vietā izlasāms jautājums, vai arī pēc gadiem desmit piecpadsmit viņa uz skatuves tikpat veikli spēlēs vijoli un taisīs špagatus? Droši vien nē, tāpēc mūsu uzmanībai tiek piedāvāts, domājams, īslaicīgs projektiņš. Lai arī interesants.

2014, www.musicstories.lv 

     

"The Fresh & Onlys" - "House Of Spirits" (2014)

Jaunāko grupas "The Fresh & Onlys" albumu tās līderis Tims Koens radīja, ar ģitāru, sintezatoru un bungu mašīnu ieslēdzies zirgu fermā Arizonā (ASV). Vārdu sakot, nepiespiestā atmosfērā. Ja vien uz kaut ko nespiež paši zirgi. Tikpat nepiespiesta ir arī "The Fresh & Onlys" piektajā albumā "House Of Spirits" valdošā atmosfēra. Kā albuma apskatā raksta žurnāls "Rolling Stone", tas "patiesībā it nemaz nav steidzīgs, bet visa bauda ir šis lēnums." Skaidrības labad - plate nav lēnu, flegmatisku dziesmu kolekcija. Tieši pretēji, Koens ir radījis pārsvarā enerģiskus skaņdarbus. Bet tas pieminētais lēnums ir meklējams dziesmu, ja tā var teikt,  DNS līmenī. Par gleznām mēdz teikt, ka to krāsa ir tik dziļa, ka acis var iekrist. Par "House Of Spirits" var teikt līdzīgi - prātiņu tas var iesūkt kā melnais caurums mazāku galaktiku! Sīku muzikālu nianšu meistardarbs, klausāms gardām ausīm.

2014, www.musicstories.lv

Ēriks Kleptons atklāj, kura ir viņa labākā dziesma

Ēriks Kleptons intervijā mūzikas žurnālam "Uncut" atzinis, ka par savu labāko sacerēto dziesmu uzskata albumā "Reptile" (2001) iekļauto "Believe in Life" (sk.video). Tā bija Kleptona atbilde uz jautājumu, vai viņš joprojām tiecas radīt dziesmu, kas popularitātē pārspētu viņa jau radīto klasiku. Intervijā Kleptons atzīst, ka doties koncerttūrēs ir kļuvis "mokoši" un ka viņš domājot par pensionēšanos, jo labāk to esot izdarīt pašam, nevis sagaidīt, kad kāds uzkāps uz skatuves, pienāks klāt un teiks: "Vecīt, varbūt ir laiks beigt?" Turklāt mūsdienās ceļot vairs neesot interesanti. "Ceļošanu agrāk es izmantoju, lai nomainītu vidi, satiktu jaunus cilvēkus un iepazītu jaunas kultūras. Tagad kultūra ir globāla. Tās tagad ir Amerikas [kultūras] dažādas versijas."

Šobrīd Kleptons ir sagatavojis izdošanai sava drauga, pērn mūžībā aizgājušā Dž.Dž.Keila (1938-2013) dziesmu kaverversijas, kas gaidāmas albumā ar nosaukumu "The Breeze". Komentējot baumas par grupas "Cream" atkalapvienošanos, Kleptons atzīst, ka neviens ar viņu par to nav runājis, un viņš šobrīd arī "nevēlas smērēt rokas asinīs."

2014, www.musicstories.lv

Sturgill Simpson - "Metamodern Sounds in Country Music" (2014)

"Mūzika mani tur pa gabalu no sevis," saka amerikāņu dziesminieks Stērdžils Simpsons (34). Mūzika viņu aiznes paralēlā realitātē, kam nav nekāda sakara ar to, kurā viņš mājo patiesi. Un interesanti - viņa mūzika to pašu spēj panākt arī attiecībā uz klausītāju. Simpsona otrais albums nepilna gada laikā "Metamodern Sounds In Country Music" ir sāpju pilns vēstījums pasaulei. Un, lai arī sāpes, kā allaž, vienas un tās pašas - depresija, dzīves apnikums, jaunu sajūtu meklējumi -, Simpsons prot. Viņš prot savu sāpi iedziedāt tā, ka klausītājs, kuram problēmu līdz šim it kā nebija, tās patiesi sāk saskatīt. Un padomāt. "Man patīk, ka Stērdžilam ir [mūzikas stila] "bluegrass" dvēsele. Viņš ir mūsdienu kantrīmūzikas uz iekšu vērstās pasaules ekscentrisks savrupnieks. Es nezinu, vai viņš ir kantrīmūzikas nākotne, bet es ceru, ka ir," Simpsona devumu mūzikā žurnālam "Uncut" novērtējis vienas no amerikāņu alternatīvās rokmūzikas šā brīža pieprasītākās grupas "The Black Keys" līderis Dans Auerbaks.

2014, www.musicstories.lv

Pērtiķīšu izklaides jūrnieku maiciņās jeb kā notrallināt festivālu

Uzreiz skaidrībai - ne reizi neesmu apmeklējis "Positivus" un "Summer Sound" mūzikas festivālus! Kaut kad agrā jaunībā nestabilā stadijā biju iemaldījies vienā "Baltic Beach Party", bet ar to mana festivālu pieredze kā apmeklētājam beidzas. Savukārt pilnīgi visus mūsdienu festivālus Liepājā izbaudu vai, pareizāk, pārdzīvoju kā pilsētas iedzīvotājs, kurš šo pasākumu dienās nevar neievērot izmaiņas noskaņojumā un ļaužu masās ielās. Pēc šā gada Liepājas pludmales festivāla ir radušies daži jautājumi.

FESTIVĀLU APGLABĀŠANAS UN REANIMĀCIJAS

Skaidrs, ka nosaukt Liepāju par Latvijas mūzikas galvaspilsētu būtu tas pats, kas turpināt ticēt ka Končita Vursta nav viens no Eiroparlamenta deputātes Ivetas Grigules daudzajiem masku kostīmiem. Pirms gadiem astoņiem, apbērējot leģendāro festivālu "Liepājas dzintars", mironis beidzot, tā teikt, tika nolikts, kur tam jāstāv, bet dzīvajiem jādzīvo tālāk. Mazliet agrāk radās šī festivāla pēcteči - nošpikojot astoņdesmitajos gados populārā pasākuma "Mēs, Liepājai!" nosaukumu, kāda vietējo izklaides industriju pie dzīvības uzturoša ģimene izveidoja festivālu "Mēs, liepājnieki!" (starp citu, par somu "The Crash" uzstāšanos šim nelaiķa pasākumam gods un gaiša piemiņa mūžīgi mūžos). Šie paši uzņēmēji 2001.gadā pirmo reizi organizēja pludmales ballīti Liepājā, un tā guva tik lielu popularitāti, ka tuvākajos gados izauga par lielāko mūzikas festivālu Latvijā. Līdz dažus gadus vēlāk parādījās "Positivus" Salacgrīvā.

Krīze, rutīna un lepnība darīja savu - Liepājas pludmales ballīte dažus gadus atpakaļ beidza pastāvēt, organizatori iztirgoja vai joprojām tirgo savus īpašumus Liepājā (tai skaitā slaveno Rokkafejnīcu), bet, tā teikt, bikses jau nevar palikt tukšas. Praktiski tūlīt pēc paziņojuma par "Baltic Beach Party" galu sekoja nākamais paziņojums no citas organizatoru kompānijas, ka tā vietā būs jauns festivāls "Summer Sound". Un tā tam bija tapt. Kāpēc šis ieskats vēsturē? Jo tas mazliet vēlāk ļaus izdarīt dažus secinājumus par mūsdienām.

CILVĒKS IR GALVENAIS...

Ja kļūdos, lai man tramvajā nokrīt bikses, bet, šķiet, šogad bija trešais "Summer Sound" festivāls. Atkal - nezinu, bet tika dzirdēts, ka, atšķirībā no iepriekšējās pasākumu organizācijas, kurā pilnīgi visu izteica nauda, nauda un vēlreiz nauda, "Summer Sound" komanda vismaz festivāla infrastruktūru un pakalpojumus veidojusi, vairāk domājot par cilvēkiem. Atmosfēra, sevišķi pirmajā "Summer Sound" bijusi draudzīga, cilvēki saprotoši, un visiem labs prāts. Pats dzīvoju festivāla teritorijā. Lai tā laikā varētu piebraukt pie mājas ar auto, man ir jāizņem caurlaide, tāpēc arī kā pasākuma "infrastruktūras subjekts" varēju novērtēt atšķirību starp "pirms" un "pēc". Skaidrs, garāžas durvis apčurāja abos gados, bet "Summer Sound" pirmajā gadā apkārtējo māju iedzīvotāji jutās mierīgāk, arī, nez vai skatuvju izvietojuma dēļ, bet troksnis naktīs bija mazāks kā "bīčpārtijā". Pirms gada aptuveni tas pats. Par festivāla muzikālajām kvalitātēm te nav diskusiju. Tad pienāca 2014.gads.

Neesmu organizatoru radinieks, zinu tik (bet kurš tad te viens otru nepazīst). Un tādā pašā pazīšanās līmenī pērn ausīs nāca ziņa, ka "Summer Sound" tapis pārdots "Positivus" čaļiem. Nav jau vairs tie gadi, lai, ieraugot cukurgailīti, kristu tam, siekalas apkārt tašķot, virsū, nedomājot par holesterīna līmeni asinīs. Tāpēc, sit vai nost, bet nebija tā sajūta, ka Liepājā taps tāds kā "Positivus Nr.2", lai arī Salacgrīvas pasākumu mākslinieki ir, tā teikt, pa manai gaumei. Dzīves pieredzei ar holesterīnu izrādījās taisnība.

PĒRTIĶĪŠI JŪRNIEKU MAICIŅĀS

Kaut kādas vārgas cerības atausa pavasarī, kad tika izziņoti 2014.gada festivāla viesi leģendārie (bez ironijas) "Pet Shop Boys". Likās, šie būs pirmie, vēl, līdzīgi kā parasti "Positivus" gadījumā, tuvākā laikā tiks izziņoti arī pārējie lielie vārdi. Bet nekā tāda nebija. Dons un pārējais visu festivālu vietējais planktons - tas arī viss. Otrs, iepriekšējos gados "Summer Sound" bija tādi reklāmas tēli - divi atraktīvi, šausmīgi spalvaini vīriņi. Bija reklāmas rullīši ar viņiem, viņi parādījās festivāla drukas un interneta reklāmas materiālos. Bet šogad - es, goda vārds, neredzēju nevienu "Summer Sound" plakātu vai reklāmas baneri kaut vai tajos pašos "Delfos" (ja arī bija, šis ir pierādījums, ka ne pārāk redzamā vietā). Vēl nedēļu pirms pasākuma pašā Liepājā vispār nekas neliecināja, ka šāds festivāls gaidāms - ne reklāmas stendu (viens, pieklājības pēc, pie tramvaja tilta, otrs, izbraucot no pilsētas), ne praktiski jebkādas informācijas internetā, izņemot varbūt sauss programmas uzskaitījums kaut kur! Visbeidzot - parādās paziņojums, ka šā gada festivālam "Summer Sound" "būs savs dresskods" - jūrnieka tērpi, jo nedēļas nogalē taču tika svinēti arī Jūras svētki. Vājprāts! Kas te, kaut kāds tematiskais vidusskolas žetonu vakars vai cirka izrāde ar jūrnieku maiciņās tērptiem pērtiķīšiem? Tajā pašā laikā, kad "Lattelekom" televīzijā 24 stundas dienā var skatīties  īpašo "Positivus" kanālu, Liepājas festivāla publika tiek aicināta saģērbties pēc ķēmiem, un tas ir festivāla mārketings? Šī aktivitāte arī pielika punktu visām šaubām par to, kāpēc "Positivus" pārpirka "Summer Sound".

Protams, tikai versijas. Bet tomēr. Pirmkārt, lai arī varbūt grūti un kā pa celmiem, bet "Summer Sound" veidojās kā nozīmīgs pasākums Latvijas mērogā, "Positivus" organizētājiem par Bauskas Kantrīmūzikas festivālu, acīmredzot, bīstamāks. Festivāla rīkošanas tiesību iegāde līdz ar to dod Majora kungam (Ģirts Majors - galvenais "Positivus" cilvēks) kontroli pār Latvijas festivālu tirgu. Un tikai no jauno īpašnieku plāniem un godaprāta ir atkarīgs, kāds būs "Summer Sound" ceļš nākotnē. Pēc šā gada absolūti bezpersoniskā pasākuma, šķiet, īpašnieku mērķi ir skaidri. Otrkārt, tā ir laba taktika - nedēļu pirms "Positivus" rīkot šādu šļuru Latvijas otrā galā, tādējādi atsijājot vismaz daļu no "štrunts, kas uzstājas, galvenais, ka pālī" publikas (policija pēc festivāla pirmās dienas paziņoja, ka šogad apmeklētāji ir agresīvi un "kā no ķēdes norāvušies"). Tā ir pareiza taktika - arī es savu sunīti nodarīties "pa lielam" vedu tuvāk kaimiņa logiem.

BEZ MORĀLES

Lūk arī vēsture mūs atvedusi mūsdienās. Liepājnieks ir labs ģitārists, labs vokāli instrumentālo ansambļu dalībnieks, kaislīgs festivālu apmeklētājs, bet ilgtspējīgu festivālu organizatori mēs esam nekādi. Mūzikas festivālu rīkošanu Liepājā nu esam atdevuši citiem. Un tas droši vien ir pareizi. Pārāk jau mēs te viens otru pazīstam, uzmetam, nesadalām pareiza biezuma aploksnes, lai vispār kaut kas notiktu, līdz rezultāts ir tāds, kāds nu ir. Visnotaļ loģisks.

Šī nav morāle "Positivus" zēniem un meitenēm. Visi ir lieli un zina, kas un kā ir patiesībā. Bizness ir bizness, un tur viss ir skaidrs. Un tomēr, Majora kungs, varbūt nākamgad šo, pat negribās to vairs dēvēt par festivālu, labāk nerīkojiet vispār. Mēs sapratīsim! Nolaidīsim tvaiku, "Pūt, vējiņos!" uzrīkojot kādu "Pērkona" koncertu vai pludmales kafejnīcās skaistāko pakaļu konkursu. Skaidrs, ka šajā valstī Jūs esat galvenais pa visiem lielajiem festivāliem, bez Jūsu ziņas tāpat neviens te neko nerīkos. Tāpēc, lūdzu, vairs tā necūkojieties mūsu pilsētā! Pretējā gadījumā var pienākt diena, pareizāk - nakts, kurā sapnī pie Jums nāks visi Liepājas iedzīvotāji, tērpušies jūrnieku maiciņās. Bet Jums lieli darbi darāmi, tāpēc labi izgulēties ir ļoti svarīgi.

Attēls raksta ievadā no "Summer Sound" profila portālā "Facebook".

2014, www.musicstories.lv

20 dziesmas 2014.gada vasarai

2014.gada vasaras dziesmu izlase. 20 dziesmas, ar kurām mosties, nodzīvot dienu un vakarā ar pēdējiem putnu vīteriem doties pie miera. Var pat neskatīt video, vienkārši spiest "Play" un izdzīvot šo vasaru mūzikā!

Dziesmu saraksts:

1. Ellie Goulding - "How Long Will I Love You" ("Halcyon Days", 2013)

2. Olly Murs - "Dear Darlin'" ("Right Place Right Time", 2012)

3. Christina Perry - "Human" ("Head Or Heart", 2014)

4. "Future Islands" - "Seasons" ("Singles", 2014)

5. "Wild Beast" - "Wunderlust" ("Present Tense", 2014)

6. "Kaiser Chiefs" - "Coming Home" ("Education, Education, Education & War", 2014)

7. "Augustana" - "Ash and Ember" ("Life Imitating Life", 2014)

8. Francesca Battistelli - "Write Your Story" ("If We're Honest", 2014)

9. "Santana" feat. Diego Torrres - "Amor Correspondido" ("Corazón", 2014)

10. Damon Albarn - "Everyday Robots" ("Everyday Robots", 2014) 

11. "Wye Oak" - "Glory" ("Shriek", 2014) 

12. "Johnnyswim" - "Diamonds" ("Diamonds", 2014)

13. Lykke Li - "Never Gonna Love Again" ("I Never Learn", "2014)

14. "Kent" - "Mirage" ("Tigerdrottninger", 2014)

15. "Duft Punk" feat. Pharrell Williams, Nile Rodgers - "Get Lucky" ("Random Access Memories", 2013)

16. Graham Gouldman - "The Halls of Rock'n'Roll" ("Love and Work", 2012)

17. "Laibach" - "The Whistleblowers" ("Spectre", 2014)

18. Mike Oldfield - "Sailing" ("Man On the Rocks", 2014)

19. "Franz Ferdinand" - "The Universe Expanded" ("Right Thoughts, Right Words, Right Action", 2013)

20. "Twin Shadow" - "To the Top" (EP, 2014)

2014, www.musicstories.lv

Rea Garvey - "Pride" (2014)

Angliski dziedošā vācu poproka grupa "Reamonn" no 2010.gada atrodas radošā vai kāda cita iemesla paņemtā atvaļinājumā. Žēl, jo mūspusē šie puikas gadus sešus septiņus atpakaļ bija samērā bieži viesi un publikas mīlestības lutināti, kaut arī praktiski vienīgās dziesmas, kam latvju ļaudis varēja baurot mazliet līdzi, bija "Supergirl" no grupas debijas plates "Tuesday" (2000) un daži varbūt arī kaut ko nokunkstēt, skanot "Reamonn" 2003.gada albuma "Beautiful Sky" himniskajai "Star". Tas arī viss. Un nekas vairāk arī nav vajadzīgs. Šo formulu ļoti labi izskaitļojis "Reamonn" līderis Rajs Gārvijs (41) - ar popmūzikas koncentrātu atšķaidīta rokmūzika, nekautrējoties izmantot programmējamus palīglīdzekļus, kā rezultātā top viegli klausāma, moderni skanoša un labi saprotama dziesma. "Reamonn" "dekrēta atvaļinājumu" Gārevijs ir izmantojis dubultā - šo četru gadu laikā klajā nākusi viņa jau otrā solo plate "Pride". Tā ir izcils augstākminētās formulas pierādījums dabā.

2014, www.musicstories.lv

Paul Heaton & Jacqui Abbott - "What Have We Become?" (2014)

Džakija Abota (40) ir meitene, kas 1994.gadā grupā "The Beautiful South" nomainīja nepieradinātā izskata dziedātāju Briānu Koriganu. Pola Hītona (51) un Koriganas dziedātais hīts "A Little Time" (1991) tomēr joprojām ir "The Beautiful South" vispopulārākais skaņdarbs, taču tieši pēc Abotas pievienošanās grupa sasniedza savas komerciālās virsotnes - 1996.gada plate "Blue Is the Colour" Lielbritānijā ieguva pat pieckārtēju Platīna diska statusu! Tagad abi - Abota un Hītons - ir atgriezušies ar jaunu albumu "What Have We Become?" Viens tikai nav skaidrs - kāpēc plate netika izdota zem "The Beautiful South" zīmola, jo tas, kas dzirdams tās stundu garajā skanējumā, ir deviņdesmito gadu atmiņas proporcijā 1:1. Klausoties Abotas un Hītona atkalapvienoto vokālu saderību, atliek vien vēlēties, kaut abu kopējā sadarbība, kas šobrīd izpaužas gan kā šis albums, gan koncertturneja, nebūtu tikai divu viens otram radītu mūziķu īslaicīga saskriešanās.

2014, www.musicstories.lv

Marc Ford - "Holy Ghost" (2014)

Amerikāņu rokeru "The Black Crowes" viens no dibinātājiem 1989.gadā Marks Fords (48) nesen laidis klajā savu piekto solo albumu "Holy Ghost". Melnās vārnas (tulkojumā no angļu valodas) spēlē dažbrīd pat ļoti agresīvu rokmūziku. Varētu padomāt, ka svētais spoks (atkal tulkojumā no tās pašas valodas) ieraus klausītāju pusmūža vecuma vīra otrās jaunības trakulīgajos roka ritmos. Taču jau ar albuma pirmajām divām dziesmām "If I'd Waited" un "Blue Sky" top skaidrs, ka laika ritums darījis savu, un atnesis mums vīru brieduma gados ar tikpat nobriedušu albumu. Nākamā dziesma "Dancing Shoes" ir albuma enkurs, kurš ieāķējas klausītāja sirdī, un turpmāk tas (klausītājs), lai kurp arī dotos, vilks sev līdzi visu šo divpadsmit brīnišķīgo dziesmu plejādi. 

2014, www.musicstories.lv

Eron Falbo - "73" (2013)

Ja nu ir vēlme redzēt un, galvenais, dzirdēt, kā skanētu Leonards Koens, kuram kāds dziesmas laikā uzminis uz kājas, ir piedāvājums skatu un ausi vērst Brazīlijā dzimušā angļu izcelsmes dziedātāja un komponista Erona Falbo virzienā, kurš uzturas te Budapeštā, te Londonā. Dzejas Falbo sāka rakstīt jau 14 gadu vecumā, divus gadus vēlāk sāka publicēties žurnālu literatūras lapaspusītēs, uzrakstījis arī romānu, bet izdevis to tikai elektroniski. Nu riktīgs Koena sekotājs, vai zin! Kā jau (gandrīz) visas radošas personības Falbo iesaistījās dīdžeja ādā dažādos pasākumos. Bet spēlēt citu dziesmas ir tas pats, kas tējas dzeršanai izmantot aizlienētas lelles Bārbijas. Pēc diviem mēģinājumiem (diviem singliņiem), Falbo pērn "aizmēģinājās" līdz savam pirmajam albumam "73". Karstās brazīliešu asinis, samaisoties ar miegainajiem angļu gēniem un enerģijas allaž pārpilno ungāru dzīvesstilu, Falbo ir palīdzējušas radīt cirka izrādi, kurā netrūkst klaunu jautrības, žonglieru precizitātes un spriedzes, ko radījis lauva, kas izrādes laikā aizskrējis garām krātiņam. Albums - piedzīvojums! 

2014, www.musicstories.lv

"Elephant" - "Sky Swimming" (2014)

Kopš daļu pasaules pārņēmusi apsēstība ar jauno popa ikonu Lanu Del Reju, uz kuras koncertiem jāiet, līdzi ņemot saliekamo gultu, jo monotonais, pusaizmigušais izpildījums kalpo kā lielisks šūpuļdziesmu fons, šī mūzikas paveida izaugsme vērojama gluži sprādzienveidīgi. "Nocturnal Lo-Fi Bedroom Dreamy Beach Pop" - tādu stilu rāmjos "Facebook" profilā savu mūziku ieslēdzis Londonas duets "Elephant". Protams, līdzība ar Del Rejas jaunkundzi ziloņduetam ir tikai attāla, bet tas "Miedziņš nāk..." motīvs uzkrītoši vijas cauri visam Amēlijas Rivass un Kristiāna Pinčbeka debijas albumam "Sky Swimming". Atbilstošs nosaukums, jo tādas dziesmas kā "Come To Me", "Skyscraper" vai "Shapeshifter" degunam pašam no sevis liek pacelties pretī mākoņiem un tajos, stāvot abām kājām uz zemes, nopeldēties. 

2014, www.musicstories.lv

Cara Dillon - "A Thousand Hearts" (2014)

"Vai viņa dzied savas dzimtenes tradicionālās dziesmas par zaudēto mīlestību un emigrāciju, vai oriģinālās kompozīcijas, jums būs grūti atrast vēl emocionālāku un valdzinošāku izpildītāju," par īru dziedātāju Karu Dilanu (38) teikts... viņas pašas mājaslapā. Reklāmas spēks, protams, ir pārliecībā par sevi un produktu, ko piedāvā. Un Dilanas produkts savā nišā, nenoliedzami, pārliecina. Kad īru jauniete, kura dzied, kopš sevi, un vispār kaut ko, atceras, 2001.gadā izdeva savu debijas plati "Cara Dillon", pār viņas galvu sāka birt dažādu tautas jeb folkmūzikas balvu lietus - pārsvarā radiostacijas "BBC" ("BBC Radio 2 Folk Award") piešķirtās. "A Thousand Hearts" - Dilanas piektais albums - ir salds gardumiņš tiem īru tautas mūzikas piekritējiem, kas ne acu galā nevar ieredzēt reiz tik populārā ģimenes ansambļa "The Corrs" īrisko meldiju sakrustošanu ar parastu popmūziku. Dilanas stāsti muzikāli, šķiet, ir autentiskāki. Un jā, nobeigt varētu ar žurnāla "Q" citātu: "Iespējams, pasaules skaistākā balss!", kas atrodams... atkal jau Dilanas mājaslapā.

2014, www.musicstories.lv