ceturtdiena, 2013. gada 28. februāris

"3 Doors Down" - "Time of My Life" (2011)

Savos lielākajos hītos "When I'm Gone" un "Here Without You" atradis dziesmu veiksmes formulu, amerikāņu roka kvintets "3 Doors Down" ar Bredu Arnoldu pie mikrofona pat necenšas izgudrot neko jaunu - jo viss jau strādā tāpat! Joprojām aktuālākais grupas 2011.gada albums "Time of My Life" (tiesa, pērn tika izdots vēl labāko dziesmu apkopojums) ir kā mīļa atmiņu klade, kuru pašķirstīt, lai pakavētos labākos laikos un gaišākās dienās. Jo "3 Doors Down" arī 2011.gadā skan akurāt tāpat kā 2000. gadu sākumā. Nav pat atšķirības, kuru grupas plati klausīties. Un tas Arnoldam garantē savu pastāvīgo klausītāju masu.

"Time of My Life" formula ir vienkārša kā pati pasaule - divas dziesmas ātras, viena lēna, un, kā likums, noklausoties plati, nepamet sajūta, ka tās (dziesmas) visas ir pilnīgi vienādas! No otras puses, ieliekot atskaņotājā plati (kāda tumsonība laikā, kad visu patērē tikai virtuālā veidā), ir tāda savāda miera sajūta, jo par visiem 100% ir skaidrs, kādā skaņu un melodiju virtenē būs jāpavada turpmākās 56 minūtes. Sen atpakaļ, kad, vairāk intereses pēc (nejauši, protams...), nācies ieklīst kādā mp3 failu nesankcionētas lejupielādes lapā, "3 Doors Down" vienmēr un visur grozījās priekšā un sarakstu augšgalos, un tas bija ne tikai tāpēc, ka grupas nosaukums sākas ar ciparu, kas tai alfabētiskajos sarakstos garantēja atrašanos priekšplānā. Radās sajūta, ka "3 Doors Down" patiešām ir viena no nelegāli lejupielādētākajām grupām un jo īpaši viņu "Here Without You".

Vidējais statistiskais amerikānis (un ne tikai tas), šķiet, izdzer nedēļā vismaz divus litrus kokakolu, noskatās kāda realitātes šova vismaz vienu sēriju un klausās "3 Doors Down". Pieejot ar abstraktiem matemātiskiem aprēķiniem, domājams, kāds naskāks pētnieks-rēķinātājs varētu izskaitļot, ka "3 Doors Down" ir absolūtā "vidējā statistiskā" grupa pasaulē - to šad un tad paši uzliek klausīties vai gada šķērsgriezumā dzird kādā radiostacijā aptuveni 90% pasaules iedzīvotāju. Bet, kā zināms, "kas ir domāts visam, tas nav domāts nekam". Un šī sentēvu gudrība top aizvien acīmredzamāka, tā vairāk cenšoties saprast šo 90% pasaules iedzīvotāju ieguvumu, klausoties "3 Doors Down" balādītes.




Secinājumi: katram, kam kolekcijā ir kaut viens "3 Doors Down" albums, šo iegādāties pat īsti nevajag, taču - vai nav pazīstama tā sajūta, kad, lai arī pilns skapis skaistiem stringiem, allaž gribās nopirkt vēl jaunus? Tad kāpēc sev liegt šo prieku?

Albuma vērtējumi:
Allmusic: 2,5/5
Melodic.net: 3,5/5
Rock Sound: 7/10
Rolling Stone: 2/5

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

trešdiena, 2013. gada 27. februāris

Singli bez albumiem - 5

"Cats On Fire" - "A Few Empty Waves" ("All Blackshirts To Me", 2012)
Atsevišķās aprindās valda uzskats, ka šis kvintets ir šobrīd labākais somu indīpopa skatuves kolektīvs. "A Few Empty Waves" ir grupas trešā albuma vizītkarte, kas dod norādes uz to, ka šī plate noteikti patiks, piemēram, "The Smiths" un Moriseja faniem. Jau pieminētās aprindas (somu mūzikas žurnāls "Glue", piemēram) uzskata, ka jaunā plate ir labākā "Cats On Fire" līdzšinējā karjerā. Visticamāk, viņi nekļūdās. Un ja vien publiskos strīmošanas serveros "All Blackshirts To Me" būtu pieejams, stāsts par šiem somiem būtu atsevišķs, ne šīs mini rubrikas ietvaros. 

"Rhum for Pauline" - "I Can Reach the Top" ("Can Reach the Top", EP, 2012)
Franču kolektīvam "Rhum for Pauline" vēl viss ir priekšā (tāpat kā skrituļotājam "I Can Reach the Top" videoklipā). Grupas spēles manierē nav zīmīgu atšķirību vai oriģinālu piešpriču, taču indīpopa cienītājiem šis iet pie dūšas. Tieši viņi arī var noklausīties visu plati šeit, bet pārējie - noklausās, mazliet apdomājas un liek jaunu bildi iekšā.

"Playground Noise" - "This World" ("Swinging Lowdown", EP, 2012)
Patiesībā ir pilnīgi vienalga, ko ēd, kā viņus sauc un ko domā par krīzi savā valstī. Ja vien mūzika spēj radīt tādas emocijas kā grieķu kvinteta "Playground Noise" dziesma "This World", visi pārējie "būtiskie" jautājumi šķiet absolūti bezjēdzīgi.

"1860" - "For You, Forever" (EP, 2011) 
Tas jau ir sen zināms fakts, ka vislabākā folkmūzika nāk no Ziemeļu un Skandināvijas valstīm. Īslandei šajā mūzikas lauciņa allaž bijusi īpaša vieta. To no jauna pierāda kolektīvs ar nosaukumu "1860". "For You, Forever" ir grupas aizpērnais singls, kurš liek asinīm riņķot ātrāk un pietuvināt pavasari daudz steidzīgāk. Lūk, tāda mūzika ir jārada! Šo un visu pārējo iespējams paklausīties "1860" mājaslapā.

"Young Wonder" - "Tumbling Backwards" ("Young Wonder", EP, 2012)
Projekts "Young Wonder" tiek cildināts par "vēl vienu brīnišķīgu īru duetu, uz kuru paskatīties" (nialler9.com). Jans Rings un Reičela Kamena ar debijas singlplati "Young Wonder" piesaka sevi uz Eiropas elektroniskās mūzikas skatuves inteliģentāko tās pārstāvju kaktiņā.

Foto raksta ievadā grupa "1860" (no "1860" profila portālā "Facebook").

2013, www.musicstories.lv




otrdiena, 2013. gada 26. februāris

No arhīviem: "The House of Love" - "The House of Love" (1988)

Uzsūcis "The Velvet Underground", "The Doors", "The Rolling Stones" un, protams, Bītlu mūziku "no laika, kad biju desmit gadus jaunāks" ("Uncut", janvāris, 2013), Gajs Čadviks pagājušā gadsimta astoņdesmito vidū sacerēja vairākas dziesmas. Viņam ļoti patika sešdesmito gadu rokmūzika, bet nevarēja arī nedzirdēt to, kas darās apkārt reālajā laikā - izteiktais septiņdesmito gadu disko stils pamazām apauga ar elektroniku, rodoties tā saucamajam sintīpopam. Toreiz pasauli jau plosīja "Depeche Mode". Nu labi, ja ne pasauli, tad Apvienoto Karalisti noteikti. Vācijā dzimušais, bet savam tēvam britu armijas virsniekam sekojot un dzīvojot tādās eksotiskās valstīs kā Singapūra un Malaizija, Čadviks sešu gadu vecumā "nogruntējās" Anglijā un beidzot varēja augt un būt kā visi mazi zēni. Tie, protams, bija Bītlu laiki, tāpēc blakus tik ierastai angļu zēnu nodarbei kā futbolam, daudzi sīkaļas sāka dot priekšroku ģitārai. Arī Čadviks.

Pieminētās dziesmas Čadviks sarakstīja, vēl spēlējot grupā "The Kingdoms". "Christine", "Destroy the Heart" un "Real Animal" savu kārtu parādīties starmešu gaismās vēl kādu laiku gaidīja. Guvis iedvesmojošus iespaidus no kāda grupas "The Jesus and Mary Chain" koncerta Londonā, Čadviks 1986.gadā sarakstīja dziesmu "Christine", un nu bija vajadzīga grupa, kas to "progresīvi" varētu nospēlēt. Un, apvienojoties bundziniekam Pītam Evansam, ģitāristiem Terijam Bikeram un Andrea Hoikampai, un basģitāristam Krisam Grūthaizeram no Jaunzēlandes, tapa alternatīvā roka grupa "The House of Love". Tiesa, līdz debijas albuma ierakstīšanai no kompānija jau bija izlidojusi Hoikampa, par ko Čadviks esot bijis "ļoti apbēdināts", jo viņam patikusi Andrea ģitāras spēle. 

"The House of Love" debijas plates uzņemšana bija iedvesmu rosinoša. Britu "The Guardian" nedeva cerības nevienam citam konkurentam, Čadvika veikumu novērtējot ar maksimālo zvaigznīšu skaitu. Taču viena lieta jāatzīmē - "The House of Love" allaž veiksmīgāki bijuši ASV, ne pašmājās. Kaut vai minētās "The Kingdoms" laikā tapušās trīs Čadvika pirmās dziesmas "Christine", "Destroy the Heart" un "Real Animal" laikā (1987./1988.), kad Apvienotās Karalistes singlu tabulā vietas nefiksēja, ASV tā sauktajā "modernā roka" kategorijā "Christine" atzīmējās pat astotajā pozīcijā. Šī pati tendence novērojama visā grupas karjeras laikā, kas ar pārtraukumu no 1993. līdz 2005.gadam oficiāli turpinās joprojām. Šajā 2005.gadā "The House of Love" centās otrreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē ar atgriešanās albumu "Days Run Away". Nu, domājams, vismaz pašiem bija aizraujoši, jo tabulas un grafiki uz šo plati nereaģēja vispār.

Bet "The House of Love" agrīno devumu nedrīkst nenovērtēt. Piemēram, lai arī Ņujorku un Londonu šķir tūkstošiem kilometru, jūras un okeāni, amerikāņu grupas "The National" līderis Mets Bērningers, lai arī tam nav atrodams neviens pierādījums, iespējams, agrā jaunībā ne reizi vien spoguļa priekšā dziedājis visas angļu "The House of Love" dziesmas pēc kārtas... Čadviks ar kolēģiem ir tādi savādi piesaistoši. Un, galvenais, dzied arī par Jēzu!



Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv




pirmdiena, 2013. gada 25. februāris

"Lowpines" - "Give Me A Horse" (2012)

Noslēpumiem tītais (bez specifiskas meklēšanas viņu vārdus neatrast) Londonas duets "Lowpines", par kuru nav atrodamas arī nekādas plašākas ziņas, līdzīgā manierē spēlējas ar savu klausītāju. Pieļaujams, ka singlplatīte "Give Me A Horse" ir tās debijas veikums (jo nekas cits zem šī projekta nevienā vietā neparādās), tāpēc spriest par šo "Lowpines" nākas caur šīm trim, dažviet atrodamām četrām dziesmām. Akustiskās mūzikas portāla "Daytrotter" apskatnieks Šons Mollers dueta daiļradi reducē uz salīdzinājumu ar siltu vannu. Šādas nodarbes cienītāji noteikti piekritīs salīdzinājumam, dažās "Lowpines" dziesmu vietās atpazīstot uzspēlēta izbrīna sajūtu mirklī, kad līdz kaklam klātajā mierīgajā vannas ūdens virsmā parādās atomsēnei līdzīgie burbuļi, kas kā zemūdens pasta baloži atnes gāzveida vēsti no atverēm, kas tajā brīdī atrodas sārmainā ziepjūdens pašā gruntī.

Ja es būtu rakstnieks, kas izdevis kādu lielu pasaules dižpārdokli, peldētu nopelnīto miljonu jūrā, varētu pabarot visus Āfrikas bērnus un pat tad man vēl paliktu pāri daži lati bundžai iebiezināta piena ar cukuru, es nejustos laimīgs. Jo mani nomocītu asi sirdsapziņas dūrēji. Par to, ka savu dižo pārdokli, ko lasa visos kontinentos, apspriež sieviešu un sadomazohistu profesionālajos žurnālos, neesmu spējis un nekad nespēšu pārvērst tik skaistās dziesmās kā to prot duets "Lowpines". Un lai tie, kam mūzika ir ikdiena, nestāsta, ka viņus nemāc skaudība, ka "Give Me A Horse" radītājs ir kāds cits, nevis viņi. 

Zemāk "Lowpines" singlalbums triju dziesmu versijā, ko iespējams arī lejupielādēt, bet, papildināta un pamainīta ar citām dziesmām (kopā četrām), dueta daiļrade akustiskā versijā pieejama dzirdēšanai un lejupielādēšanai portālā "Daytrotter" (tas gan iespējams ar zināma veida līdzmaksājuma palīdzību).




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no elbo.ws.

2013, www.musicstories.lv

piektdiena, 2013. gada 22. februāris

Mika - "The Origin of Love" (2012)

Albumā "The Origin of Love" Mika jeb Maikls Holbrūks Pennimens juniors dziesmā "Stardust" dzied aptuveni tā: "Es saku, ka mīlu tevi, bet tu man saki - visu gaišu!" Tāda paša cīņa notiek klausītājā, cenšoties, ja ne iemīlēt, tad vismaz izprast šī Beirūtā dzimušā, divdesmit deviņus gadus vecā mākslinieka jaunāko plati - jau pieminēto "The Origin of Love". Miku viņa debijas albumā mēs atceramies gan koķeti jestru ("Grace Kelly", "Lollipop"), gan apcerīgi domīgu ("Stuck in the Middle") - platē bija visplašākā spektra emocijas, Mika bija kā visspožākā raķete lielā salūtā. Viņa trešais albums rāda pavisam citu bildi.

Šķiet, kopš Mika publiski atzinies, ka ir "taisnās zarnas operators", viņš vairs neko neslēpj, neizliekas. Jo "The Origin of Love", atšķirībā no debijas plates "Life in Cartoon Motion" (2007), ir stilistiski viengabalaināks, tajā Mika tik ļoti nelēkā pa visu emociju skalu, neatļaujas tādus ekstrēmus kā agrāk. No samērā izteikta klasiskā popa viņš ir pieslējies vairāk mūsdienīgiem ritmiem un aranžējumiem. Nav šaubu, ka daļai "Life in Cartoon Motion" fanu Mikas jaunais veikums neiet pie sirds. Un ir taisnība, ka iesākumā albums liekas ļoti vienveidīgs, šablonveida. Taču zem modernajiem ritmiem, kārtīgāk ieklausoties, tomēr var sajust emocijas un noskaņas, kas valdīja Mikas debijas albumā. Apslēptas, bet var.

Var patikt, var nepatikt (pēc pārdošanas datiem skatoties, pasaulei sāk nepatikt), bet sava niša popmūzikā Mikam ir garantēta. Varbūt ir pārspīlēti agrākie viņa salīdzinājumi ar Frediju Merkūriju (patiesībā to var pielīdzināt zaimošanai), taču tādas "The Origin of Love" dziesmas kā "Origin of Love", "Lola" un "Celebrate" kādu laiciņu vēl dzīvos. Bet, ja par Mikas nākotni mūzikā - nu, šķiet, diez ko spīdoši jau nav...




Albuma vērtējums: "savāktākais" Mikas albums ar visnotaļ apšaubāmām pretenzijām uz palikšanu lielo skatuvju starmešu gaismās; rekomendējams jūtīgiem visa modernā pieņēmējiem - Mika prot anestezēt un tikai tad durt!

Citi vērtējumi:
Allmusic: 3/5
The Guardian: 4/5

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2013. gada 21. februāris

Matthew Ryan - "In the Dusk of Everything" (2012)

Šajā stulbajā pasaulē dzīvot ar pusi prāta ir grūti, vai mēs varam vienkārši ņemt un no tās pazust? Drīzumā gaidāms milzīgs sabrukums, vai mēs varam vienkārši iet uz tavu istabu un atpūsties? Šādi jautājumi, būsim godīgi, ne reizi vien ienāk prātā katram no mums. Kad šķiet, ka viss apkārt ir tik nomācošs, kad debesis spiež acis kā divus izmērus par mazu nopirktā peldcepure. Kad vienīgā cerīgā perspektīva šķiet iespēja vakarā iekrist miegā, lai vismaz tam atvēlētajās stundās atslēgtos no visa, kas vēl bez piespiedējspēka neļauj mums atrauties no zemes nomoda laikā. Kad iestājas šāds, laikam jau afektam līdzīgs, stāvoklis, cilvēki uz to reaģē dažādi. Cits pamet darbu, noskuj matus, varbūt arī muguru un kūsi, dodas meditēt un "meklēt citus apziņas līmeņus". Vēl kāds nospēlē sievasmāti vienrocim automātam vai krīt dažādās veselībai vēl kaitīgākās atkarībās. Kādam vajag meditēt vienatnē, kādam anonīmo meditētāju lokā. Bet citam vajag pavisam maz - vien kādu dziesmu.

Un šiem pēdējiem glābējs ir nācis! Tam ir 41 gadu vecā amerikāņu alternatīvā kantrī dziedātāja un komponista Metjū Raiana seja un rokas, un kājas, un balss, un viss pārējais. Savu pirmo albumu "May Day" viņš izdeva tālajā 1997.gadā, dažiem, piemēram, mūzikas žurnāla "Paste" apskatniekam un arī mūziķim Maiklam Danvejam uzskatot, ka tas ietekmējis veselu dziesminieku paaudzi. Mūspusē Raians nav diez ko zināms, lai neteiktu vairāk; pat dzimtenē īpašus panākumus, kas mērāmi naudā, viņš sasniedzis nav. Bet tā mūzika! Raiana pagājušā gada albums "In the Dusk of Everything" ir Boba Dilana un Toma Veita sintēze, no abiem paņemot visu iespējamo dramatismu un pašam vēl pieliekot šķipsniņu no sevis.

Platē ir dziesma "I Hate Everyone". Patiesībā tajā arī varētu nebūt neviena cita dziesma. Stāsta ievadā uzdotie jautājumi nāk tieši no šīs Leonarda Koena lēnīgi pusrunājošā stilā ieturētās dziesmas, kuras 60% teksta aizņem frāze: "Es ienīstu ikvienu!" Tā ir himna normālam mūsdienu vidusmēra cilvēkam. Visu, ko es nesaprotu, es ienīstu. Un, jo vairāk ienīstu, jo kvēlāka kļūst mana vēlme atrast labāku vietu, kur nodzīvot savu dzīvi. Patiesībā iespēju nav pārāk daudz, tikai divas - pavisam drīz zinātnieki gatavojas sākt Mēness kolonizāciju (turp varēs doties katrs ar 100% garantiju, ka nekad vaira atpakaļ neatgriezīsies, pat ja to gribēs), tātad šis būtu viens variants, bet otrs - psihoneiroloģiskā klīnika kaut kur še pat uz šīs "stulbās pasaules". Bet ir tomēr vēl trešais variants - palikt jocīgam tur, kur katrs jau atrodas, neliekoties ne zinis par apkārt notiekošo. Tieši tādam mērķim ir paredzēts Metjū Raiana albums "In the Dusk of Everything".




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.bigtakeover.com.

2013, www.musicstories.lv

trešdiena, 2013. gada 20. februāris

"Giantree" - "We All Yell" (2012)

Lai arī pozicionējuši sevi kā kārtīgus indīmūzikas skatuves pārstāvjus, starptautiskā jauno mūziķu ikmēneša apskata "Music Alliance Pact" Austrijas mūzikas apskatnieks jeb kāds, kurš slēpjas zem reāla vai izdomāta vārda Walzer Koenig, austriešu kvinteta "Giantree" sniegumu labprātāk novērtē kā "popmūziku ar lielo burtu". Par austriešu "Arcade Fire" dēvētais kolektīvs pērn laida klajā savu debijas albumu "We All Yell", pēc kura devās plašā koncerttūrē pa dzimtajām ārēm, kā arī Čehiju un Šveici. Pašu mājās radiostacijās lielākais "Giantree" grāvējs bija dziesma "Communicate". Ar to arī vajadzētu sākt iepazīt solistu Helu Maureru un viņa kolēģus - tā ir sasodīti dzīvesgudra dziesma un tik pat sasodīti laba.

Bet arī citās kompozīcijās "Giantree" meklē ko vairāk par virspusēju daili. "Ar metaforu un dzejas patosa palīdzību "Giantree" savā lirikā runā par tādiem eksistenciāliem jautājumiem kā cerības un bailes, mīlestība un zaudējums, uzticība un izmisums, tajā pašā laikā norādot, ka katras beigas ir jauns sākums," teikts grupas mājaslapā atrodamajā aprakstā. Bet nevajag pārsteigties ar secinājumiem - "Giantree" nav no tiem kristīgajiem popa ansambļiem, kas uz skaistām melodijām pamanās sakabināt šķebinošus reliģiskus tekstus, kam nu tur kura priekšā jārāpo ceļos vai kā grēciniekam ik rītu par sodu, ka vispār piedzimis, jādauza galva pret stenderi. Patiesībā "Giantree" albums "We All Yell" ir aizraujošs. Jā, tieši aizraujošs! Jo pat visas uzskaitītās nopietnās tēmas austrieši spēj ietērpt savdabīgā vieglumā, kuru var apskaust ikviens, kam paša ikdienas rūpe šķiet smaga kā piečurāts ziemas mētelis.

Visu albumu "Deezer" abonenti var noklausīties šeit. Kāds aktīvists to ievietojis arī "Youtube".


Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no goout.cz.

2013, www.musicstories.lv




otrdiena, 2013. gada 19. februāris

No arhīviem: "Faces" - "A Nod Is As Good As a Wink... to a Blind Horse" (1971)

Kādā intervijā pāris gadus atpakaļ Rods Stjuarts atzinās, ka, salīdzinot ar laiku pirms divdesmit gadiem, prioritātes viņa dzīvē ir mainījušās. Ārpus mūzikas, viņu allaž saistījušas sievietes un futbols. Ja divdesmit gadus atpakaļ sievietes tomēr bija lielāks vilinājums par kājbumbas spēli, tad tagad tām nākas samierināties ar otro vai pat trešo vietu vēl aiz mūzikas. Šobrīd Stjuarts dzīvo no kaverversiju albumiem - gluži kā Džo Kokers viņš ir sapratis, ka velosipēdu labāk ir nopirkt jau gatavu, nevis izmīcīt to no māliem un metālā drātīm. Bet 1971.gadā viss bija citādāk.

Tajā laikā pilnā sparā attīstījās hipiju kultūra - brīvība attiecībās un izvēlēs. Toreiz 26 gadus vecais Stjuarts bija tik spēka pilns, ka kopā ar grupu "Faces" gada laikā izdeva veselus divus albumus, viens no kuriem - "A Nod Is As Good As a Wink... to a Blind Horse" - kļuva par visu laiku veiksmīgāko grupas karjerā. Tajā iekļauto dziesmu "Stay with Me" mēdz arī dēvēt par labāko, ko Stjuarts savas karjeras laikā iedziedājis, nemaz nerunājot par sakomponēšanu - jā, šī ir Stjuarta paša sacerēta dziesma! Kā allaž, nereti, klausoties noputējušās plates, nākas atskārst, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. To droši var attiecināt uz grupas basģitārista Ronija Leina sacerēto "Debris". Nezinātājs to droši vien jau sen piedēvējis Mikam Haknelam, jo tā bija rodama "Simply Red" pēdējā studijas albumā "Stay" (2007). 

Paralēli grupai "Faces" Stjuarts jau bija uzsācis solokarjeru, kas izrādījās veiksmīgāka un ienesīgāka, tāpēc 1975.gadā viņš paziņoja, ka grupas darbībai pienācis gals. Tiesa, 2009.gadā viens no "Faces" dibinātājiem Ronijs Vuds grupas darbību atjaunoja, bet jaunu studijas albumu vairs nav bijis - tie grupai pavisam bijuši tikai četri, un nu viens no tiem - patiesi labs - pēc 42 gadu klusēšanas atkal dodas ceļā uz klausītāju sirdīm: kam kā kaņepju dūmos tītas atmiņas, kam kā kaut kas pilnīgi jauns un nedzirdēts.




Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2013. gada 18. februāris

"Steelism" - "The Intoxicating Sounds of Pedal Steel & Guitar" (2012)

Radīt mūziku, kas aizrauj, nav viegls uzdevums. Vēl grūtāk ir aizraut ar izpildījumu, jo nereti mute var palikt vaļā arīdzan no galīgi draņķīgas dziesmas, bet ar KĀDU izpildījumu! Protams, nerets ir tas gadījums, kad notiek pretējais. Tomēr dubultā grūti ir aizraut, izmantojot tikai vienu no dziesmas pamatelementiem - mūziku, vārdus vienkārši neizmantojot. Jā, tā ir instrumentālā mūzika, par ko ir stāsts. Padomju laika paaudzēm instrumentālās mūzikas šedevrus nācās klausīties, piemēram, gaidot televīzijā kādu raidījumu, līdz kuram palicis mazliet laika, jo iepriekšējais bija kaut kā pamanījies beigties ātrāk. Tradicionāli spēcīga šī joma bija, rādot laika ziņas, kuras toreiz nelasīja moderators, bet vienkārši parādīja ar tekstu uz kādas dabas ainavas, fonā skanot, labākajā gadījumā, kaut kam no Raimonda Paula.

Mūsdienās instrumentālo mūziku var atklausīties, piemēram, smalkās prezentācijās un veikalos, kuros pārdod aromātiskās sveces un uz pieres piespraužamās indiešu punktiņa zīmes. Tādās iestādēs, kā likums, nelabi paliek no abiem - gan svecēm, gan skanošā fona. Arī prezentācijās un smalkos banketos šāda mūzika skan fonā, tāpēc allaž pretendējusi būt otrajā vietā aiz kaut kā cita - saviesīgām sarunām, šampanieša, indiešu hemoroīdajām svecītēm utt. Pēdējā laikā situāciju laboja tā sauktās postroka instrumentālās grupas kā, piemēram, "Mogwai", taču nav nācies būt pasākumā, kura fona troksnis būtu šādu apvienību radīts. Nu ir alternatīva - amerikāņu duets "Steelism".

Savā instrumentālajā varēšanā grupā burtiski spīd divi jaunekļi - Spensers Kallums Juniors un Džeremijs Fecers. Šis Nešvilā bāzētais duets, kura sastāvs ir visnotaļ internacionāls (Fecers no Ohaio, Kallums Juniors no Londonas), nesen laidis klajā savu debijas singlplati "The Intoxicating Sounds of Pedal Steel & Guitar", kas sastāv no piecām instrumentālām versijām. Pat ne versijām - oriģināliem skaņdarbiem, kuru izpildījums nevarētu būt pilnīgāks, pat, ja pievienotu balsi. Ja tā padomā, šī stāsta ievads nemaz nav attiecināms uz "Steelism" - viņi nespēlē fona mūziku; viņu skaņdarbi ir baudāmi kā vesels priekšnesums, pat, ja nav bilde, iztiekot tikai ar skaņu. Atverot logu, uzliekot uz palodzes magnetofonu un pa visu pagalmu skaļi atskaņojot, piemēram, skaņdarbu "Lewis & Clark", nav šaubu, - tas ir tikai minūšu jautājums, lai ar pavasara iestāšanos apmānītu zem sniega velēnas dusošās sniegpulkstenītes, un tās sāktu bāzt savus gaiši dzeltenos pirksteļus ārā no ledainās sniega valstības. Līdzīgi "Steelism" iedarbojas arī uz cilvēkiem.




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.americansongspace.com.

2013, www.musicstories.lv

piektdiena, 2013. gada 15. februāris

Elvis Costello - "In Motion Pictures" (2012)

Vecais vīrs pamodās, jo viņam sāpēja galva. Tā gluži vai plīsa pušu. Viņš centās atcerēties, ko vakar darījis. Viņam šķita, ka visu atceras, bet tā nebija - galva nodeva. Tātad vakar ir bijis kas tāds, kāpēc galvu šodien labāk būtu nogriezt un turēt saldētavā. Virpinādams garo bārdu savos kaulainajos, rahīta apzīmogotajos pirkstos, Vecais vīrs centās sakoncentrēties. Vismaz tik daudz, lai pavērtos atmiņu slūžas. Un arī ne jau iespējami plaši, bet tikai mazu mazītiņu spraudziņu, lai redzētu pa to vakardienu. Pēc brītiņa viņš sāka kaut ko saskatīt...

Vakar bija Valentīndiena. Vecajam vīram nepatika Valentīndiena. Ne jau tāpēc, ka viņš bija viens un nekad šajā februāra vidus dienā nesaņēma bildinājumus, pat ne vienu puķīti vai skūpstu uz pakauša. Bildinājumus viņš bija dzīves laikā bija saņēmis neskaitāmus, tiesa - visus no vienas personas. Blakus mājā dzīvojošais Vecais skroderis jau gadiem ik pārdienas lūdz Veco vīru piestrādāt pie tā par bikšu manekenu, tādējādi Vecais vīrs uz sevis ļauj skroderim ar diegu un adatu palabot kāda cita tikpat veca vīra bikses. Skroderim neko vairāk arī nevajag - viņš dabū padarboties gar Vecā vīra bikšu priekšu, bet Vecais vīrs - skrodera izlasītās reklāmas avīzes un vienreiz arī divus kilogramus burkānu. Ja līdz šim Vecais vīrs uz skrodera jūtām nebija atbildējis, tam nebija lemts notikties nekad.Vecajam vīram Valentīndiena nepatika kāda cita iemesla dēļ.

Reiz, vēl bērnībā, Vecais vīrs tika nosūtīts uz laukiem pie vectēva, kā teica viņa mamma, "uz skolas vasaras brīvlaiku". Vecais vīrs toreiz nebija nekāds naivais bēbis, lai nesaprastu, ka pat tādā skolā, kurā mācījās viņš (tajā sēdēt, gulēt un riet mācīja arī suņus un bija pat speciāla klase, kurā cūkām mācīja braukt ar divriteni un ķemmēt sev matus), janvāra spelgonī neviens skolēnus nesūta vasaras brīvdienās. Mammu kopš tās reizes viņš vairs nav redzējis, savukārt vectēvs darīja visu, lai Vecais vīrs izaugtu par krietnu cilvēku - iemācīja viņam adīt un gāzītes allaž laist ar ābolu aromātu, tādējādi neturot kaunu citu acīs, ja teātrī sanāk sēdēt ar uzpūstu vēderu.

Viss ritēja savu gaitu, vienīgi Vecajam vīram likās aizdomīgi, kur vectēvs katru dienu uz divdesmit minūtēm pazūd. Viņa nekur nav un viss! Pats vecais uz mazdēla jautājumu allaž tikai kaut ko nomurmināja, un ar to arī viss beidzās. Līdz kādu dienu tieši vectēva "pazūdamajā laikā" Vecais vīrs sakāroja vienu sulīgu augli no vecās ābeles dārza viņā galā, un viņš gāja tam pakaļ. Ceļš veda pāri pagalmam, garām klētij, aiz kuras jau gadsimtiem stāvēja pamesta aka. Ejot gar to, Vecais vīrs izdzirda dīvainas skaņas - tādu kā jēra blēšanu, tādu kā svīres ķērkšanu. Zinot, ka, visticamāk, šo soli viņš nožēlos visu mūžu, Vecais vīrs lēni pietuvojās akas grodam un pavisam nemanāmi ielūkojās pašā akā. Viņam bija taisnība - visu turpmāko mūžu viņš to nožēloja! Vēl ļaunāk - tagad viņš beidzot uzzināja daudzu līdz šim dzīves uzdoto jautājumu atbildes, un tas bija smagāk par jebkuru nožēlu. Daudz smagāk. Vecais vīrs tagad saprata, kāpēc vairs nekad neredzēja savu mammu, kāpēc Vecajam skroderim tik ļoti patika apšūdināt viņa bikšu priekšu, bet pats trakākais - Veicais vīrs beidzot saprata, kāpēc, teātrī palaižot gāzītes, viņa "ābolu aromātam" allaž bija tāda kā kanēļa "piegarša"...

Atmiņu vārti bija pavērušies. Un Vecais vīrs nožēloja arī to, ka sācis tos virināt. Nu viņš zināja savas sāpošās galvas iemeslus, un tas ne tikai padarīja viņu traku, bet arī kā ar smaga vesera sitieniem pa galvu maisījās vienkāršs, taču neatbildams jautājums - kāpēc? Kāpēc viņam vakar bija vajadzējis nodzerties no vecās akas?

Fragments no topošās grāmatas "Vecā vīra Ņūtona teleskops", pēc kuras kinokompānija "Miramax" 2015.gadā uzņems dokumentālo filmu ar nosaukumu "Krizdoļu vīns". Vecā skrodera lomā Elviss Kostello, filmā būs dzirdama arī viņa mūzika, kas jau šobrīd izdota albumā "In Motion Pictures".




Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

trešdiena, 2013. gada 13. februāris

"Diamond Rings" - "Free Dimensional" (2012)

Šis ir Džons Origans ar skatuves vārdu "Diamond Rings" (iepriekš viņš bija nosaucies arī par Timu Brutonu (Edvards Šķērrocis droši vien gājis pie sirds), Kailu Doneliju un Gregu Santillu. Daži mūzikas pazinēji viņu joprojām dēvē par Džonu O. Un tieši šie pazinēji būtu īstie, kas varētu pastāstīt, kā pēdējos gados sešos septiņos Origans ir mainījies. Agrāk pārstāvēto indīpopa skatuvi šis 27 gadus vecais jauneklis nu nomainījis pret glamūrīgu sintīpopa spozmi. Frizūra, gaismas, skatuves iekārtojums - viss kā pienāktos astoņdesmitajos. Origans uzmanību pievērš katram sīkumam. Kāpēc viņš tā dara? Viņš ir perfekcionists ar misijas apziņu.

"Es gribēju darīt kaut ko, kas izsistu no sliedēm ne tikai mani, bet arī publiku," "Diamond Rings" rašanās iemeslus pērn rudenī portālam "Next Magazine" atklāj pats Origans. "Es biju pavadījis visu dzīvi, spēlējot tādu salīdzinoši vienmuļu indīroku. Un man bija sajūta, ka no tā visa jātiek ārā. Es gribēju izteikt sevi veidā, kas pārsniedz mūzikas robežas - ar kaut ko dramatisku un ekstravagantu. Un tā radās "Diamond Rings"." Kad 2010.gadā "Diamond Rings" laida klajā savu debijas albumu "Special Afflections", to vēroja un vērtēja daudzi. Piemēram, "Pitchfork" uzskatīja, ka Origana lielais plus ir tas, ka viņš rada mūziku, kas paredzēta tikai pašpatēriņam, un viņam galvā nenotiek nekāda skaitļošana, kas būs, ja to dzirdēs arī citi.

Ar pērn rudenī klajā nākušo "Diamond Rings" otro plati "Free Dimensional" ir savādāk. Laikam jau pirmais pārsteiguma moments visiem pagaisis, un nu Origana veikums tiek analizēts vēsāku prātu, tomēr noturot piešķirto baļļu skaitu krietni virs vidējā. Tiem, kas ar "Diamond Rings" sastopas pirmo reizi, jābūt gataviem sagaidīt veselu plejādi astoņdesmito gadu zvaigžņu, izteiktākā no kurām ir to gadu spoži mirdzošā (tiešā un pārnestā nozīmē) Rietumvācijas diskogrupa "The Twins". Taču, ja klausītājs būs ausīgs, skarbākos bungu mašīnas ritmos viņš saklausīs arī norvēģu/dāņu kopprojekta "Apoptygma Berzek" albumos dzirdamās analoģijas. Visbeidzot - kur nu mūsdienās bez repa? Arī tas atrodams "Free Dimensional" 41 minūtē, un tas ir labs halicogēns.




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.guardian.co.uk.

2013, www.musicstories.lv

otrdiena, 2013. gada 12. februāris

No arhīviem: Joni Mitchell - "Ladies of the Canyon" (1970)

Šā gada rudenī, novembra sākumā, mūzikas pasaule atzīmēs kārtējo zīmīgo skaitli - kanādiešu dziesminiecei un māksliniecei Džonijai Mičelai apritēs apaļi septiņdesmit. Protams, šā notikuma gaidās tiek pārizdoti vecie Mičelas albumi, apkopoti "bokss-setos" un papildināti dažādiem papildus labumiem jeb bonusiem. Pirmais apkopojums "The Studio Albums 1968-1979", kurā iekļauti desmit Mičelas karjeras agrīnie albumi, dienasgaismu jau ieraudzījis. Tajā, saprotams, rodams arī leģendārās dziesminieces trešais studijas albums "Ladies of the Canyon", kam garāmejot šajā stāstā iedalīta galvenā loma.

Nācies pat dzirdēt, ka Mičela ir mūsdienu tā sauktās dziesminieku paaudzes viena no galvenajām celmlauzēm. Un ne tikai tās - viņas spēju ietekmēt veselu laikmetu mūzikā neviens neapšauba. No mūsdienu skaļajiem vārdiem savu ietekmēšanos no Mičelas atzinuši daudzi - Keita Buša, "Indigo Girls", Stings, "10,000 Maniacs", Deivids Grejs un neskaitāmi citi. Pati dziesminiece savukārt tik pat neskaitāmas reizes tikusi nominēta dažādām balvām, tai skaitā "Grammy", ko veselas astoņas reizes arī ieguvusi. 

"Ladies od the Canyon" iznāca 1970.gadā vēl uz gadu iepriekš norisošā leģendārā Vudstokas festivāla nots (tam arī veltīta albuma dziesma "Woodstock"). Mūzikas kritiķi ir vienisprātis - šis ir Mičelas izteikts "pārejas" albums no muzicēšanas ļoti vienkāršā folkmūzikas stilā uz kaut ko jau nobriedušāku un sarežģītāku. Šajā platē atrodamas arī dažas ļoti labi zināmas Mičelas dziesmas, ko nezinātājs varētu piedēvēt citiem māksliniekiem, jo tās daudzkārt un veiksmīgi pārdziedātas. Uzskatāmākais piemērs dziesma "Big Yellow Taxi" - to vēlāk iekrekšķējis gan Bobs Dilans, gan savu versiju radījusi grupa "Counting Crows", sadarbojoties ar šobrīd kaut kur noziedējušo dziedātāju Vanesu Karltoni. Savukārt albuma tituldziesmu savā versijā iedziedājusi un singla "No More I Love You's" (1986) saucamajā "B pusē" ievietojusi dīva Enija Lenoksa. 

Šis bija pirmais Mičelas albums, kas ASV ieguva Platīna diska statusu, to klausās mūsdienās un joprojām no tā mācās. Un, sagaidot nopelniem bagātās dziesminieces jubilāciju, ir vērts parakāties savu vecāku skaņuplašu plauktos vai lenšu apcirkņos un senās vērtības atkal celt gaismā. Un lai arī pēdējo albumu pārdošanas rādītāji mākslinieci droši vien neiedvesmo (2002.gada Mičelas plati "Travelogue" ASV pārdeva tikai 72 000 kopijās), enerģija jauniem radošiem iekarojumiem lai vairojas no daudzo cienītāju un apbrīnotāju labajām domām, kas ne sauktas, ne aicinātas ir klāt ik reizi, kad atskan Mičelas mierpilnā balss un mūzika, kas garu atsvabina un ļauj tam pacelties virs zemes, pat ja ķermenis pie tās piekalts smagām važām.



Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2013. gada 11. februāris

"Skunk Anansie" - "Black Traffic" (2012)

Pagājušā gadsimta deviņdesmito vidū radio ēteros parādījās jauka dziesmiņa "All I Want", ko izpildīja angļu kolektīvs "Skunk Anansie". Šķiet, tiem laikiem progresīva apvienība - īsteni "deviņdesmito viļņa" pārstāvji. Tas bija laiks, kad moderni bija apvienot alternatīvo mūziku ar popu. Un "Skunk Anansie" tas izdevās lāga. Tad - padsmit gadu vakuums, no "Skunk Anansie" ne smakas! Un ne jau tāpēc, ka viņi klusētu, nē - dziesmas viņi radīja un plates izdeva. Bet vienalga vakuums. Un tad pagājušā gadā viņi atkal parādījās redzamības robežās, izdodot savu sesto studijas albumu "Black Traffic".

Nav skaidrs, nu ko cilvēki no viņiem grib? Vai lai atgriež tos deviņdesmitajos? Ar visu no tām izrietošajām sekām - milzīgiem mobilajiem telefoniem, benzīnu pa 20 santīmiem litrā un internetu, kas "nāk" pa telefonu? "Mēsls - tas ["Black Traffic"] tieši tas arī ir!" - aptuveni tā jauno albumu uzņēma respektablais mūzikas žurnāls "NME", veicot aprēķinus, ka "vidējais to cilvēku vecums, kas strādāja pie albuma, ir 46 gadi. Viņiem ir jādodas pensijā! TAGAD!", un novērtēja "Black Traffic" ar vienu balli no desmit. Un tas ir netaisnīgi. Jā, solistei Deborai Annei Daierai jeb Skin tiešām ir 45 gadi, pārējiem arī aptuveni tāpat, bet teikt, ka viss "Skunk Anansie" jaunais albums ir sūds uz kociņa - to nu gan nevar!

Var piekrist, ka plates muzikālais materiāls ir mazliet haotisks - gan kaut kas no metāla, gan popsīgas balādes ir samestas vienās 37 minūtēs, taču, no otras puses, tas ļauj "Black Traffic" baudīt neaizmiegot vai vienkārši truli skanēt fonā. Enerģiskās dziesmas "Satisfied?", "Sad Sad Sad" un "Spit You Out" līdzpastāv tādām gandrīz vai mīlas balādēm kā "I Hope You Get to Meet Your Hero", "Diving Down" un, iespējams, albuma labākajam skaņdarbam "Our Summer Kills the Sun". Un, ja pieņem, ka šī un citas līdzīgās dziesmas ir plates labākās, jāpiekrīt, ka "Skunk Anansie" roķīgais alternatīvisms ir zudis tālēs zilajās. Un tādā ziņā "NME" var piekrist - varbūt albumu vajadzēja ierakstīt tikai šajā popa manierē un beigt mērkaķoties ar to alternatīvo metālu, kas vairs tik labi nepadodas?

Galvai katram uz pleciem jābūt savai. Tāpēc, lai arī daži kritiķi "Black Traffic" iemin zemē, bet citi saka, ka šis ir "viņu eksperimentālākais albums" un "ģitāras ir fantastiskas, un Skin balss joprojām formā" (femalefirst.com), ar kritisku prātu vērtējot, jāatzīst, ka, mazākajā mērā, "Skunk Anansie" jaunais albums ir interesants. Tajā ir ko dzirdēt, lai arī brīžiem šķiet, ka plati iedziedājušas vismaz divas dažāda stila grupas. Rekomendējams albums dažādām noskaņām un dzīves situācijām. 




Albuma vērtējums: 6/10
Citi vērtējumi:
NME: 1/10

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv