2011.gada 21.septembrī grupas "R.E.M." mājaslapā tika publicēts paziņojums, ka "mūsu kā grupas dienas ir skaitītas" un, protams, visa tā muldēšanās, ka "tas bija grūts lēmums" utt. utjpr. Ziņa pasaulei bija skaidra - Maiks Staips un kolēģi bija pieņēmuši lēmumu, kurš ticis cilāts un atlikts vairākkārt iepriekš, proti, leģendārā amerikāņu grupa "R.E.M." ar 31 gadu stāžu ir pagātne! Taču vēl pirms gada klajā nāca kārtējais grupas albums "Collapse Into Now", kas nu izrādījies "R.E.M." pēdējais studijas albums. Un, ja tā paklausās šo plati, pieņemtais lēmums nešķiet greizs un nepareizs...
Tiem, kas seko līdzi Staipa gaitām uz skatuves un runām, kas virmo ap "R.E.M.", šāds lēmums nebūt nešķita pārsteigums. Nav noslēpums, ka līdzīgu lēmumu grupa pieņēma arī pēc 2004.gada plates "Around the Sun" - toreiz puišiem savs veikums tik ļoti nepatika, ka viņi izlēma: ja arī nākamā plate būs līdzīga, grupas dalībnieki paspiedīs viens otram rociņas un dosies katrs savā virzienā. 2008.gada "Accelerate" tomēr sanāca, grupasprāt, daudz labāks. Puiši sapurinājās, pat izbraukāja koncerttūri, tai skaitā apmeklējot arī Rīgu, un likās, lietas nostājas savās loģiskajās vietās.
Kad pirms gada, 7.martā, dienasgaismu ieraudzīja "R.E.M." piecpadsmitais studijas albums "Collapse Into Now", par šiem draudiem grupa pairšanai daudzi bija piemirsuši. Taču, izrādās, tieši šī plate bija "vājais punkts", un lēmums par došanos katram uz savu pusi, daudziem faniem par šausmām, tika pieņemts.
Viss ir atkarīgs no gaumes. Man, piemēram, "sliktais" albums "Around the Sun" patika tīri labi, pat labāk par "atkal uzmundrinošo" "Accelerate". Tomēr "Collapse Into Now" ir kaut kā grūti novērtēt ar "patīk-nepatīk" kaut vai tāpēc vien, ka nu ir zināms, ka no "R.E.M." vairs nekā jauna nebūs. No šāda viedokļa raugoties, šai platei ir gana liela vēsturiska nozīme. Taču no muzikālā viedokļa... Laikam grupa saprata, ka šī nebūs tā plate, ar kuru doties koncerttūrē. Un laikam saprata, ka ir laiks kārt ģitāras vadzī un baudīt darba dzīvē sapelnīto. Tiesa, ar "R.E.M." platēm mēdz būt dīvaini - ja šobrīd kāda liekas nekas īpašs, kaut kādos zināmos dzīves posmos tieši "Collapse Into Now", iespējams, šķitīs labākais, kas jebkad ir radīts. Dikti ceru uz to, jo no sirds negribas, ka pēc grupas, ar kuru izaugusi vesela paaudze, ar ko asociējas vidusskolas jautrie gadi un citas labas atmiņas, paliktu tāda rūgtuma pēcgarša.
"Katra diena ir no jauna. Katra diena pienāk, lai to uzvarētu. Tieši tā tiek radīti varoņi," albuma dziesmā "Every Day Is Yours to Win" dzied Staips. Un, lai arī tagad jauna diena viena pēc otras aust jau bez "R.E.M.", viņi ir un paliek varoņi daudzu fanu acīs. Un ir skaidrs, ka ikvienam no viņiem dziļi sirdī glabājas sapnis, ka varbūt viņu varonis nemaz nav miris, bet vienkārši uz kādu brītiņu paņēmis pauzi. Bet varbūt tas jau bija ierakstīts zvaigznēs, ko Staips nojauta, uz albuma vāciņa mājot visiem atvadas?...
Albuma vērtējums: 7/10
Citi vērtējumi:
Rolling Stone: 4/5
The Telegraph: 3/5
The Guardian: 4/5
Spin: 8/10
The Independent: 4/5
Pitchfork Media: 6,8/10
Allmusic: 3,5/5
Iegādājies albumu legāli:
http://itunes.apple.com/us/album/collapse-into-now-deluxe-version/id413746010
"Balets ir tikai nīkuļiem un džekiem, kam patīk staigāt zeķbiksēs," kad pusaudža vecumā gribēju sākt nodarboties ar šo mākslas dejas veidu, man paziņoja, kā tolaik likās, gudrāki cilvēki par mani. Taču, lai arī man atbilda abi minētie kritēriji, tā arī nekļuvu par baletmeistaru, jo vēl kāds sacīja, ka, lai par tādu kļūtu, jāsāk trenēties jau no pāris gadu vecuma. Tad pieņēmu skaudro dzīves īstenību, ka nav lemts...
Grūti pateikt, kas no sava sapņa tik ilgi atturēja amerikāni Džošuā Redinu, bet, ja tic viņa paša klāstītajam, ģitārspēles pamatus viņš apguva tikai nepilnu trīsdesmit gadu vecumā, bet pēc tam sāka arī komponēt. Viņa pirmā dziesma "Winter" bija tik veiksmīga, ka tai sekoja uzaicinājumi koncertēt, ko Redins arī labprāt darīja, kuplinot uzstāšanās tādiem māksliniekiem kā Torijai Emosai, Šerilai Krovai un citiem. 2006.gadā klajā nāca Redina debijas albums "We Were Here" - skarbs albums, jo tapis pēc sāpīgas šķiršanās. Kā arī debija, kuru Amerikas kontinents uzņēma visnotaļ labi. 2008.gadā sekoja "Simple Times", bet divus gadus vēlāk pievienojās trešā plate "The Rock and The Tide".
Redins ir viens no kārtējiem tā žanra mūziķiem, kuri rada universālu mūziku - ikdienai, darbam, svētkiem, seriāliem ("Grey's Anatomy", "90210"). Ja vien mūsu vietējie parazīti "autortiesību aizstāvji" vēl nav panākuši to, ka jūs savā birojā nedrīkstat klausīties mūziku bez maksāšanas viņiem, tad Džošuā Redinu droši varat klausīties darba laikā - nebūs ik pa brīdim jāgriež klusāk vai jāslēdz radio ārā vispār, jo Redins ļoti labi pieprot skaisti bubināt fonā, un šie bubinājumi, iespējams, būs labs palīgs ikdienas rutīnas darbos.
"Streetlight" saucās dziesma no Redina jaunākās plates, kura video apskatāms še zem raksta. Tūlīt pēc tam - visa debijas plate "We Were Here".
Papildus resursi:
http://us.joshuaradin.com
http://www.facebook.com/joshuaradin
http://www.myspace.com/joshuaradin
Foto raksta ievadā no Džošuā Redina profila portālā "Facebook".
Kad biju mazs, dzimšanas dienā vienmēr domāju, kāpēc (vismaz) viss mikrorajons, kurā dzīvoju, nestāv pie manis garā rindā ar dāvanām. Tā likās saprātīga doma, līdz aptvēru, ka, ja šāda kārtība pastāvētu, man, savukārt, būtu jāstāv tādā pašā rindā, kad šūpļsvētki apritētu pārējiem blokmāju iemītniekiem. Nedaudz paaugoties, savukārt, sapratu, ka nav nekas patīkamāks kā dzimšanas dienās dāvināt draugiem un radiem dāvanas, kuras, zini, viņiem 100 gadus ir vajadzīgas. Arī šī nodarbe likās aizraujoša līdz brīdim, kad sapratu - ei, citi ar mani dara tāpat! Kopš šīs atklāsmes labprāt neko nedāvinu un nesaņemu dāvanas, jo neviens cits tāpat nevar zināt, kas man īsti kārojas. Vai kāds vispār var iedomāties, ka, piemēram, šodien, savā kantainajā jubilejā, es vēlētos, lai man uzdāvina grupas "The Shins" jauno plati "Port of Tomorrow"? Ja kāds tomēr izvēlētos man dāvināt mūziku (tas gan notiek reti, jo pārsvarā jau neriskē), visticamāk, es saņemtu kaut kādu gregoriāņu mūku iesvepstētu romantisko dziesmu albumu, kurā noteikti būtu Selīnas Dionas "My Heart Will Go On". Bet es gribu "The Shins"!!!
Un, ja gribu, tad arī paņemu. Džeims Mersers ar kolēģiem ir radījis plati kā "kompeti". Mani tā paņēma ar dziesmu "No Way Down", kas tik ļoti atsita atmiņā "Mike & The Mechanics" labākos laikus. Un nav jau brīnums - "The Shins" radās akurāt 1996.gadā, kad "Mehāniķi" jau bija radījuši savu labāko albumu "Living Years" (1988). Kvintets "The Shins", kurš nebaudu topos augstu pozīciju sasniegumu augļus, savu ceturto studijas plati marinēja piecus gadus - tieši tik ilgs laiks Merseram bija vajadzīgs, lai, nedaudz mainot grupas skanējumu, bet ne līdz nepazīšanai, radītu, mūzikas žurnāla "Paste" vārdiem sakot, ierakstu "ar neticamu svaiguma sajūtu."
Patiesībā - štrunts, kādas bija iepriekšējās plates: labākas, sliktākas, savādākas. "Port of Tomorrow" ir aktuāls šobrīd, tas ir lielisks, un, beigu galā, tā ir mana dāvana sev dzimšanas dienā! Iesūkājiet, stulbie gregoriāņi, ar visu savu Dionu! :)
Papildus resursi:
http://www.theshins.com
http://www.facebook.com/theshins
http://www.myspace.com/theshins
http://itunes.apple.com/us/artist/the-shins/id3271784
Amerikāņu kvinteta "Lost in the Trees" otrās plates "A Church That Fits Our Needs" radītās emocijas ir ļoti neviennozīmīgas. Nedz paliek jautri, nedz pārlieku skumji, nedz, brīžiem, ir skaidrs, ko Ari Pikers un komanda vēlas pateikt. Un viss daudzmaz nostājas savās vietās, kad uzzini, ka uz albuma vāciņa redzamā sieviete ir Pikera māte, kas 2009.gadā pati atņēma sev dzīvību... Šajā brīdī albums un tā dziesmas iegūst pavisam citu jēgu un dimensiju. Skaidrs, ka šāds likteņa pagrieziens smagi ietekmētu ikvienu, arī Pikeru, protams. Tieši tāpēc platei piemīt zināma deva misticisma un maģijas, tā dziesmu galvenie varoņi ir tumši meži, beigti putni un dūmaku apņemtas baznīcas.
"Mēs neesam nedz šeit, nedz tur," joprojām savu neizprotamo atrašanās vietu pēc smagā zaudējuma dziesmā "Neither Here Nor There" savā maigajā tenora balsī izdzied Pikers. Un plate "A Church That Fits Our Needs" kļūst par uzskatāmu piemēru, ko spēj radīt traģiska likteņa pagrieziena skarts mūziķis. Ja noņemtu Pikera balsi, albuma instrumentālo pavadījumu pilnīgi mierīgi varētu likt kā skaņu celiņu kādam intelektuālam šausmu trillerim. Un atliek vien piekrist mūzikas žurnālam "Paste", ka paradoksāli, bet šis nāves un nolemtības tēmu pilnais albums ir pārsteidzoši "dzīvīgs" un maigs, tajā pašā laikā ikvienam liekot aizdomāties, ka dzīve tomēr ir trausla un ļoti saudzējama.
Papildus resursi:
http://www.facebook.com/lostinthetrees
http://www.myspace.com/lostinthetrees
http://itunes.apple.com/us/artist/lost-in-the-trees/id219548860
Foto raksta ievadā no "Lost in the Trees" profila portālā "Facebook".
"Poliça" ir Minnesotā (ASV) bāzēts četru cilvēku kolektīvs, kurš medijiem stāstījis, ka grupas nosaukums ir "policija" no poļu valodas. Bet, izrādās, kungi un dāmas ir samuldējušies, jo poliski "policija" ir "policja". Lai nu kā, šim kolektīvam šonedēļ pienākas stringu biksīšu komplekts ar uzrakstu NEDĒĻAS SINGLS, kur nu to uz tāda izstrādājuma vispār var uzrakstīt.
Viss pārējais pa vecam - kārtējais bars ar klepotājiem, kas var klepot ārpus ētera, daži jau par klasiku kļuvušie (Džeimss Morisons un Pols Makartnijs, piemēram), bet principā, šķiet, visi kaut ko gaida. Nu pagaidīsim ar.
NEDĒĻAS SINGLS! "Poliça" – "Lay Your Cards Out"
"All The Young" – "The Horizon"
"Black Veil Brides" – "Ritual"
Caro Emerald – "Dr Wanna Do"
"Feist" – "The Bad In Each Other"
"Lostprophets" – "Bring 'Em Down"
Paul McCartney – "Accentuate The Positive"
James Morrison – "One Life"
"Silversun Pickups" – "Bloody Mary"
Charlie Simpson – "Farmer And His Gun EP"
Jessie Ware – "Running"
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"3 Inches Of Blood" – "Long Live Heavy Metal"
"All American Rejects" – "Kids In The Street"
Armin Van Burren – "State Of Trance 2012"
"Alter Bridge" – "Live At Wembley"
"Black Breath" – "Sentenced To Life"
"Blood Red Shoes" – "In Time To Voices"
"Breton" – "Other People's Problems"
Curtis Stigers – "Let's Go Out Tonight"
"Flying Colors" – "Flying Colors"
"Iron Maiden" – "En Vivo!"
"It Bites" – "Map Of The Past"
Madonna – "MDNA"
Mark Stewart – "The Politics Of Envy"
"The Mars Volta" – "Noctourniquet"
"Meshuggah" – "Koloss"
"Ministry" - "Relapse"
Noah Stewart – "Noah"
"Quakers" – "Quakers"
"Rocketjuice & The Moon" – "Rocketjuice & The Moon"
"Romeo's Daughter" – "Rapture"
"Shinedown" – "Amaryllis"
"The Used" – "Vulnerable"
"Your Demise" – "The Golden Age"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"Blood Red Shoes" – "In Time To Voices"
Lai arī šonedēļ visu uzmanība pievērsta Madonnas jaunajai platei, citi nedēļas jaunumi tomēr veco sievu sit pušu bez problēmām. Kaut vai, piemēram, šis angļu duets. Viņu trešais albums ir viens kārtīgs alternatīvā roka kokteilis - dzīvs, ekspresīvs un labs.
Curtis Stigers – "Let's Go Out Tonight"
Kērtiss Stidžers ir džeza vokālists, kas, kā jau kārtīgam džezmenim pienākas, spēlē arī bariņu instrumentu, piemēram, saksafonu un ģitāru, un viņa dziesmās sev ko atradīs ne tikai džeza fani, bet arī blūza, roka un popa cienītāji. Ja gaidāms kāds saviesīgs pasākums ar šīberēšanu nobriedušiem cilvēkiem, šis Stidžera albums obligāti jāņem līdzi!
"Flying Colors" – "Flying Colors"
Keisijs Makfersons no "Alpha Rev" un "Deep Purple" ģitārists Stīvs Morss kopā ar vēl trim pieredzējušiem un iesirmiem vīriem radījuši kopprojektu "Flying Colors", kas nu laidis klajā debijas albumu. Naftalīns nāk ārā pa visām šķirbiņām... Un tas ir tik kruta! Nopietni!
Foto raksta ievadā grupa "Poliça" no blogs.citypages.com.
"Dzīvo ātri un nemirsti!" - tāds ir grupas "Sleeper Agent" moto. Un, pat, ja to nevar attiecināt uz viņiem pašiem, uz viņu matiem - pilnīgi noteikti. Amerikāņu seksteta kopējais matu rotu svars varētu būt kādi desmit kilogrami, un tos nododot parūku meistariem, varētu nopelnīt veselu kapitālu... No otras puses - šādas pinkas piederas pie mūzikas, ko spēlē "Sleeper Agent". Kā viņi paši norāda, ietekmes nākot no "The Pixies", "The Black Lips" un "Cage the Elephant". Vārdu sakot, sešīši spēlē alternatīvā rokmūzikas virzienā, skaņdarbos goda vietu ierādot ģitārām.
Pagājušā gadā pēc virknes neoficiālu plašu izdošanas, "Sleeper Agent" tika pie "īstas" debijas plates "Celabrasion". Grupa, protams, nav nekāds ūnikums, taču no citiem līdzīgiem kolektīviem šos patīkami atšķir Aleksas Kendlas vokāls. Lai arī otrais grupas vokālists Tonijs Smits (kam patiesībā pieder augstākminētais moto) arī dažbrīd izklausās pēc sieviešu dzimtes kaķa ņaudēšanas riesta laikā, kas iestājies kopā ar menopauzi, abi viņi rada brīnišķīgu kopskanējumu. "Sleeper Agent" savā debijas platē prot sajaukt mūsdienīgu skanējumu ar astoņdesmito gadu sieviešu rokgrupu vēsmām. Ja ģitāras neskanētu tik "mūsdienīgi skarbi", viņus pilnīgi mierīgi varētu sajaukt ar "Blondie" vai "The Bangles" to roķīgākajās dziesmās. Pieļauju gan, ka pašiem "Sleeper Agent" šāds salīdzinājums varētu nepatikt, jo Smits grupas mājaslapā kā galvenās ietekmes min Bītlus un grupu "T.Rex"...
Bet štrunts ar tām ietekmēm - atrodamies šeit un tagad, un kopā ar sešiem jauniem, muzikāli azartiskiem ļaudīm. Viņu plate ienes dzīvē mundrumu, aizdzen pavasara nogurumu. Un nez kāpēc, klausoties albumu "Celabrasion", iedomājos par 75 gadus veco Engelbertu Humperdinku, kurš šogad "Eirovīzijas" konkursā pārstāvēs britus. Humperdinks jau pusgadsimtu dzied tā, kā viņš to dara joprojām. Skatos uz "Sleeper Agent" jauneklīgajām sejām un mikrofonu vai zirgastu frizūrām un domāju: "Diez, kā pēc 50 gadiem dziedās šie?" Bet tas jau ir cits stāsts. Pie kam, droši vien, stāstāms kāda ārsta klātbūtnē atlaidušamies uz kušetītes...
Papildus resursi:
http://sleeperagentmusic.com
http://www.facebook.com/SleeperAgentMusic
http://www.myspace.com/sleeperagentmusic
"Paklau, Denijs taču ir aizmidzis," ar neslēptu izbrīnu sejā mēģinājuma laikā ierakstu studijā viens otram teica divi grupas "Crazy Horse" dalībnieki. Vēl vairāk - viņi bija pat nedaudz izbijušies, jo Denijs Vitns (Danny Whitten) bija aizmidzis stāvus ar ģitāru plecā. Kad Nīls Jangs saprata, kas par lietu, viņā valdīja duālas sajūtas: no vienas puses, viņš bija nikns un dusmīgs - pirms tik lielas un atbildīgas koncerttūres Vitns atkal bija viņu piekrāpis, aizslaukot mēslainē pēdējās uzticības paliekas sev; skaidrs, ka Janga lēmumam jābūt radikālam. No otras puses, Jangs saprata, ka šis, visticamāk, ir liktenīgs pagrieziena punkts abu attiecībās. Iedevis Vitnam piecdesmit dolārus un atpakaļbiļeti lidmašīnai uz Losandželosu, Jangs padzina no grupas "Crazy Horse" tās dibinātāju. Janga prognozes attiecībā uz liktenīgo pagrieziena punktu piepildījās ar uzviju - tās pašās dienas vakarā Vitns tika atrasts miris kāda sava drauga vannasistabā. Nāves iemesls - valiuma tablešu un alkohola kombinācija, kas uz organismu iedarbojās kā inde.
LIKTENĪGĀS SĀPES
Kas gan būtu iedomājies, ka bērnībā trauslajam, blondajam zēnam būs paredzēts šāds liktenis? Fakts, ka tēvs ar ģimeni, kurā bez Denija bija arī māsa Brenda, nedzīvoja kopā, protams, ir spēlējis sava veida lomu šādam iznākumam. Denija mātei vajadzēja strādāt vairākos darbos, lai pabarotu abus bērnus. Lai atvieglotu mātes rūpes un izrautos no šādas vides, Vitns 17 gadu vecumā iestājās ASV Jūras spēkos. Tā sagadījās, ka dienesta laikā viņš iedzīvojās reimatiskajā artrītā, kas īpaši skāra ceļus. Pirms dienēšanas Vitns Holivudas klubā "Peppermint West" apmeklētājus izklaidēja, dejojot dažādas dejas, piemēram, tvistu.
Viņš spēja nodejot jebko, pieskaņojoties mūzikai, kas tobrīd skanēja. "Viņš bija patiešām labs," atminas Vitna draugs un grupas biedrs Billijs Talbots. Konstatējot iegūto kaiti, armijas ārsts brīdināja Vitnu, ka komplikāciju gadījumā viņš pusmūžā var tikt piekalts pie ratiņkrēsla uz visu atlikušo mūžu, tāpēc jābūt piesardzīgam. Un šī bija viena no lietām, ko Vitns laida gar ausīm. Kad pēc slimības apārstēšanas viņš atkal dejoja, tas sagādāja neciešamas sāpes. Visticamāk, sāpes bija lielākais grūdiens pārkāpt pāri robežai, kas šķir saprātu no atkarības.
Ja ar dejošanu tagad bija kā bija, tad dziedāt gan Vitns varēja. Varētu pat teikt - tas viņam padevās. Viņam bija tāda "silti vibrējoša" balss. Kopā ar Talbotu un Ralfu Molīnu viņš izveidoja grupu, kurai gada laikā vismaz pāris reižu mainījās nosaukumi; panākumu nebija nekādu, bet puikas no sirds centās, centās un viņiem izdevās. No "Danny & The Memories", caur "The Psyrcle" un "The Rockets", radās leģendārais nosaukums "Crazy Horse".
Viņiem bija izveidojusies laba sadarbība ar Nīlu Jangu, ar kuru kopā laiciņu iepriekš kā "The Rockets" bija koncertējuši. Visiem četriem sadarbība gāja pie dūšas, un 1969.gadā tapa viņu kopprojekta pirmā plate "Everybody Knows This Is Nowhere". Būs kārtīgi jāpameklē kāds mūzikas pazinējs, kurš noliegs, ka šis bija, un joprojām ir, labākais četrotnes veikums (to iespējams noklausīties zem raksta). Viena no veiksmes atslēgām - Janga un Vitna savstarpējā "ķīmija", kas nebija atšķaidāma ne ar ko.
PERSONA, KURAI NEGRIBAS ATRASTIES BLAKUS
Lai arī Vitns bija dažus gadus vecāks par Jangu, tieši otrais kļuva par tādu kā grupas "vecāko". Vitnam pret to nebija nekādas pretenzijas, viņš nekad sevī nebija jutis liela organizatora vai oratora talantu. Taču Nils Lovgrīns, ģitārists, kurš pievienojās grupai albuma "Tonight's the Night" ierakstā, atceras, ka atsevišķi strīdi starp abiem bijuši gan. Reiz Vitns tā kā apvainojies, ka viņam neļauj grupā izpausties kā līdervokālistam, kura vietu bija ieņēmis Jangs. "Atceros, kā producents Eliots Roberts viņu mierināja: "Ei, Denij, nomierinies! Tas viss būs!"," pagātnes notikumus atminas Lovgrīns. Tā patiešām arī notika. Taču nu jau arī dziedāšana Vitnam gāja rokrokā ar sāpēm.
"Zini, vecais, es labāk ātrāk nomirtu, lai nekļūtu vecs," kādu dienu, skatoties spogulī un vērojot drīzāk jau iedomātas krunkas, Talbotam atzina Vitns. Pirms pieciem gadiem bija nomirusi viņa māte, tas bija smags trieciens, no kura viņš tā ari neatguvās. "Viņš bija līderis, bet tāds - klusais līderis," pamatojumu Vitna intravertajai dabai meklē Talbots. Un, iespējams, norāda uz vēl vienu iemeslu Vitna zaudējumam cīņā ar saviem dēmoniem. Dēmoni, protams, bija. Un viņš tos pat nedzina ārā. Viņš ar tiem sadzīvoja, ļaujot atkarību priekškaram vismaz iluziori aizklāt skatu uz savas dvēseles nešpatņiem.
"Heroīnu mēs pilnīgi noteikti uzskatījām par kaut ko ļoti kaitīgu," vispārējo priekšstatu, ka, ja vien tev vienā rokā ir ģitāra, tad otrā, kā minimums, jābūt šļircei, kliedē "Crazy Horse" dalībnieks Talbots.
"Ralfs un es nekad to nelietojām, tāpat kā Nīls. Bet Denijs bija sāpju nomocīts, un var tikai iedomāties, cik daudz labāk viņš jutās, kad bija lietojis heroīnu." Grupai līdz ar to sākās elle - "norauti" mēģinājumi un koncerti, meli, solījumu nepildīšana un grupas biedru apzagšana. Talbots rēķina: "Aptuveni divu gadu laikā Vitns no "zelta puikas" pārvērtās par personu, kurai negribas atrasties blakus."
"Mūsdienās katrs šādā situācijā zina, ka palīdz rehabilitācijas klīnikas, bet toreiz par to nemaz nerunāja," Lovgrīns attaisno iespējamos pārmetumus, ka neviens neko nav darījis, lai draugu glābtu. Kad Vitnu iekārtoja kādā klīnikā vai slimnīcā, viņš vienmēr aizbēga. Viņš bēga no visiem - no sevis, no dēmoniem, no pilnīgi visiem. "Viss, kas atradās viņam apkārt, krita zemē, bet, ja viņam, arī šādā stāvoklī esot, ielika rokā uzskaņotu ģitāru, šķita, pēkšņi no viņa izsprāgst gaisma," atceras Lovgrīns.
PĒDĒJĀ BALSTA ZAUDĒŠANA
Bija 1972.gada 18.novembis. Nīls Jangs (attēlā) un "Crazy Horse" gatavojās lielai un atbildīgai tūrei, notika pēdējie mēģinājumi. Taču laikam vienīgā persona, kas vēl ticēja Vitnam un viņa gribasspēkam pieķerties pie, iespējams, pēdējā glābšanas salmiņa, bija Jangs. Viņš bija uzaicinājis Vitnu ņemt dalību tūrē ar noteikumu, ka nebūs nekāda heroīna.
Kā Janga autobiogrāfijā vēlāk rakstīja viņa biogrāfs rakstnieks Džimmijs Makdonauss, "noslēpums paliek, kā kāds vispār toreiz varēja aizdomāties, ka Denijs ir tādā formā, lai varētu piedalīties vienalga kādā tūrē". "Nīls bija pārliecināts, ka Denijs atkal būs brīnišķīgs," uz to atbild viņa tā brīža draudzene Kerija Snodgresa.
Kad kļuva zināms par traģēdiju, visi, protams, bija šokā. Bet, iespējams, vistuvākie to jau nojauta. Vitna līdzgaitnieki bija spieti atbildēt uz jautājumiem, kāpēc neviens no viņiem neko nedarīja, lai novērstu šo traģēdiju. "Denijs bija sarežģīts. Viņš vienmēr bija sarežģīts. Ja tā padomā, viņš bija sarežģīts jau no paša sākuma," prāto Talbots. Viņš un pārējie, izmēģinājuši spēkus visādi, saprata, ka Denijs Vitns jau ir izlēmis savu ceļa virzienu. "Tas spiež man prātu. Tas sasodīti spiež manu prātu. Es mīlēju Deniju. Un es jūtu atbildību par to, kas notika," atzīst Vitna pēdējais uzticamības balsts Nīls Jangs. Balsts, kura sabrukšana izrādījās liktenīga.
"ES PAR TO NEVĒLOS RUNĀT"
Denijs Vitns aizgāja mūžībā 29 gadu vecumā. Viņš neiekļāvās mistiskajā "Klubā 27", kura biedri, redzami mūziķi, pametuši šo sauli 27 gadu vecumā.
Viņš vispār neiekļāvās nekādos standartos, rāmjos vai normās. Viņš vienmēr bijis aizkadrā - pat viņa fotogrāfijas uzņemtas tikai dažas! Viņu salīdzina ar Kurtu Kobeinu - gan vizuāli, gan attieksmē pret dzīvi un mūziku. "Denijs Vitns pat izskatās līdzīgs Kurtam Kobeinam," saka angļu komponists Jans Maknabs, labs "Crazy Horse" draugs. "Kad es dzirdu runājam par Deniju, man vienmēr šķiet, ka viņa loma ir daudz lielāka nekā vēsturiski novērtēts."
Šogad rudenī apritēs 40 gadi, kopš Denija nav mūsu vidū. Un, lai arī viņš nebija zvaigzne, kuras bēres pārraida TV tiešraidē, Vitns savas īsās karjeras laikā ir atstājis varbūt pat daudz vairāk kā kāds, kurš gaida, ka viņu aiz vecuma marasma no skatuves nonesīs nestuvēs 120 gadu vecumā. Turklāt tieši Denijs Vitns ir radījis vien no skaistākajām balādēm ar zīmīgu nosaukumu "I Don't Want To Talk About It", kuras komponista laurus bieži piešķir Rodam Stjuartam, jo tieši viņš 1977.gadā ar šo dziesmu iekaroja topu virsotnes. Savukārt Vitna māsa Brenda, pateicoties autortiesību maksājumiem par šo dziesmu, izskolojusi savus bērnus. "Denijs par to būtu ļoti priecīgs," rezumē Billijs Talbots.
Raksts tapis, balstoties uz mūzikas žurnāla "Uncut" 2012.gada aprīļa numura publikāciju "I watched the needle take another man". Rakstā izmantotas fotogrāfijas no www.dannyraywhitten.com un citiem interneta resursiem.
Leonards Koens lūdz, lai parāda vietu, kurā viņam palīdzētu nostumt akmeni, arī vietu, kurā viņš šo akmeni varētu nostumt viens pats ("Show Me The Place"); "man patīk runāties ar Leonardu, viņš ir mūziķis un gans, viņš ir slinks bastards, kurš dzīvo uzvalkā" ("Going Home"). Rudenī Koenam būs 78 gadi, un viņa aktuālākā (mēle neceļas teikt - pēdējā) plate "Old Ideas" pierāda, ka vecums tiešām nenāk viens - Koena gadījumā tas nāk kopā ar skaidru prātu un šarmu, kādu laikam jau var iegūt tikai, sasniedzot šādus gadus.
Koena vārds, protams, komentārus neprasa. Savu pirmo plati "Songs of Leonard Cohen" toreiz 24 gadus vecais kanādiešu zēns izdeva 1967.gadā. Tiesa, plati ne īpaši ievēroja - laikam jau Bītli bija monopolizējuši visu mūzikas gaumi un maciņus. Tas gan netraucēja ASV tai iegūt Zelta diska statusu. Taču otrā plate "Songs from a Room" (1969) tika vismaz pamanīta dzimtenē. Tomēr bija jāpaiet divdesmit gadiem, lai kāda Koena albuma priekšā kapitulētu visa pasaule, un tas bija 1988.gada "I'm Your Man", un arī tas tikai nosacīti. Vērojot vecā vīra karjeru, nākas secināt, ka viņš ir gluži kā labs vīns - to novērtē, tikai gadiem ejot: kad Koenam bija jau 67, 2001.gadā iznāca viņa albums "Ten New Songs", kam nebija nekādu panākumu ASV, bet, piemēram, Norvēģijā tas uzkāpa līdz albumu topa virsotnei.
Vienas no visvairāk "kaverētākajām" dziesmām "Hallelujah" autors Leonards Koens nemaz nelīdzinās vairumam sava vecuma ļaužu. Lai arī netrūkst astoņdesmit gadīgu kungu, kas tērpjas elegantā uzvalkā un hūtē un raksta dzeju, Koens to visu joprojām spēj realizēt uz skatuves un platēs. "Old Ideas" ir viņa divpadsmitais studijas albums. Kā albuma apskatā minēja, šķiet, Artis Volfs, šī plate ir "mūzikas pavadījumā savu dzeju lasošs Koens" (vai kā līdzīgi). Un droši vien viņam var piekrist. Tāpat Volfs bija tik drosmīgs un savā pāris teikumu recenzijā paspēja pateikt to, ko daudzi baidās atzīt - ņemot vērā Koena vecumu un aizvien biežāk dzirdamās runas par viņa veselības pasliktināšanos, iespējams, mūsu rokās šobrīd ir pēdējais Meistara darbs. Vēl jo neomulīgāk paliek, klausoties albuma dziesmu tekstus - Koens ir tādas vietas meklējumos, kurā nav sāpes, nespēks...
Man nav ne jausmas, kas ir noticis ar pasauli, taču tieši "Old Ideas" ir izrādījies visu laiku lielākais Koena albums - topu iekarotājs. Un tas ir pirmais Koena studijas albums, kas augstāko pakāpi topā ieņēmis arī dzimtenē Kanādā!!! Kas ar cilvēkiem ir noticis? Tikai tagad sapratuši, kas īsti ir Koens? Tikai tagad apjautuši viņa nenovērtējamo pienesumu mūzikā? Lai tur būtu kā būdams - Koena "Old Ideas" ir albums, kam jābūt katra mūzikas kolekcionāra vai pat tikai cienītāja albumu plauktiņā! Klausoties "Old Ideas", katrs var iejusties sarunā ar Koenu gluži kā ar savu vecotēvu - apsēsties viņa priekšā un uzklausīt dzīves gaitā uzkrātās gudrības un pārņemt no viņa to, ko sauc par dzīvesgudrību.
Albuma vērtējums: 10/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4/5
The Daily Telegraph: 5/5
Chicago Tribune: 3,5/4
The Independent: 4/5
Paste: 9,5/10
Pitchfork Media: 7,4/10
Rolling Stone: 4,5/5
Uncut: 4/5
Deviņdesmito gadu vidū popmūzikā parādījās tāds fenomens kā grupa "Garbage" - Šerlija Mensone savu spēcīgo vokālu sajauca ar elektrizētiem ģitārritmiem, nosacīti radot jaunu stilu, kam netrūka nedz fanu, nedz pakaļdarītāju. Kaut kādā ziņā Emīliju Heinzu var pieskaitīt pie otrajiem. Un gan jau arī pirmajiem. 1998.gadā šī Indijas un Kanādas dubultpilsone Toronto, kas Kanādā, nodibināja grupu "Metric", par kuras ietekmes virzieniem un strāvojumiem, ņemot vērā iepriekš sacīto, jautājumu nav.
Tiesa, nekādas aklas kopēšanas nav. Salīdzinot ar sarkanmataino Mensoni, Heinzu drīzāk var nosaukt par mīlīgu, pūkainu kaķēnu, kurš par daudz saēdies savas spalvas, tāpēc skata pēc ik pa laikam ir pikts uz visu pārējo pasauli. 2003.gadā "Metric" beidzot izdeva savu debijas plati "Old World Underground, Where Are You Now?" Ne šai, ne nākamām divām nekādu vērā ņemamu panākumu albumu topos nebija, izņemot Kanādā, kur debija ieguva Zelta, bet otrais albums "Live It Out" (2005) - Platīna diska statusu. Tas gan nenozīmē, ka albumi bija peļami. Vienkārši, šķiet, pasaulei toreiz pietika ar vienu šāda veida grupu - "Garbage". Kad šī kolektīva spozme sāka dzist, un 21.gadsimta pirmās desmitgades beigās par to praktiski vispār vairs nedzirdēja, "Metric" 2009.gadā nāca ar ceturto plati "Fantasies". Jāatzīst, brīnišķīgu plati. "Sausais atlikums", to noklausoties, ir uzspļaut visam un visiem, kas tev cenšas pabojāt dzīvi vai noskaņojumu. Ja parasti šādas "garāžsintīpopa" grupas apzināti rada drīzāk depresīvu un smagu noskaņu, "Metric" izdodas gluži pretējais.
Pagājušā gada nogalē grupa paziņoja, ka strādā pie piektā studijas albuma. Nu zināms, ka tas klajā nāks 12.jūnijā un tā nosaukums būs "Synthetica". Tātad ir skaidrs, kur vasaras sākumā aizies daļa sūri un grūti krātā un pelnītā naudiņa. Bet absolūti bez papildus ieguldījumiem šobrīd var baudīt visu, ko "Metric" sastrādājusi līdz šim - gan video dziesmai "Stadium Love", gan visu 2009.gada plati "Fantasies", no kuras šī dziesma. Tas viss - še zem raksta.
Papildus resursi:
http://ilovemetric.com
http://www.facebook.com/pages/Metric-band
http://www.myspace.com/metric
http://itunes.apple.com/us/artist/metric/id4125821
Ne īpaši bieži sanāk rakāties virtuālajās annālēs, skaidrojot dzimumu kādai personai. Pirmo reizi pirms aptuveni gada, dzirdot duetu "An Horse", bija skaidrs, ka tur vokāli izdarās sieviešu kārtas būtne. Kad pameklē papildus informāciju, bildes, sajūties tā kā apjucis - no dueta attēliem uz tevi raugās divi jauneklīgi zēni. Mulsumam beidzoties un parokoties bilžu arhīvos, atrodi, ka intuīcija tomēr bija pareiza - viens no dueta dalībniekiem kādā foto spēlē ģitāru kleitā. Tiesa, mūsdienās tas nav nekāds akmenī kaltais arguments...
Un tātad - iepazīsimies: dāmas un kungi, jūsu priekšā ir Keita Kūpere, kas, visticamāk, kleitā, un Deimons Kokss. Kopā uz skatuves kopš 2007.gada, iesākumā dzimtās Austrālijas faniem, bet nu jau visai pasaulei piedāvājot svaigumu izstarojošas indīpopa dziesmas, kas līdz šim apkopotas divos albumos, otrais no kuriem klajā nāca pirms gada. Žurnāls "Rolling Stone" teica: "Nu jā, plate nav nekāds briljants, bet trīs ar pusi balles no piecām dosim gan." Aptuveni tāpat to novērtēja pārējie kritiķi, kas viss ir pilnīgas pupu mizas, jo galvenais vērtētājs ir klausītājs-"vulgaris" jeb parastais klausītājs. Un šis klausītājs... pa lielam tomēr pievienojas kritiķiem.
"Walls" pilnā skanējumā un "Postcards" - video iepriekšējā albuma dziesmai, kura izmantota "Mercedes-Benz" kāda modeļa reklāmā - še turpinājumā.
Papildus resursi:
http://www.anhorse.com
http://www.facebook.com/anhorse
http://www.myspace.com/anhorse
http://itunes.apple.com/us/artist/an-horse/id277904108
Par angļiem "Dry The River" pirmo reizi runājām pagājušā vasarā. Toreiz sajūsminājāmies par viņu dziesmām, kas brīžiem atgādināja "Anthony And The Johnsons" daiļradi un aicinājām uz "Positivus" festivālu, kurā Pīteram Lidlam ar komandu bija jāsniedz koncerts, ko viņi arī droši vien spīdoši izdarīja.
Kas ir mainījies kopš tā laika? Pirmkārt, grupa "Dry The River" ir piedalījusies raidsabiedrības "BBC" jauno mūziķu konkursā "Sound of 2012", kurā uzvaras laurus gan plūca Maikls Kivanuka. Taču tā iekārtots, ka pārsvarā visas šī konkursa finiša taisnē nokļuvušās grupas un dziedātāji, guvuši milzu publicitāti, ar vienu rāvienu palecās savā karjerā par pāris pakāpieniem. Bet pats galvenais - aizpagājušā nedēļā klajā nāca "Dry The River" debijas plate "Shallow Bed".
Šķiet, 2012.gads mūs lutinās ar kuplu skaitu labu plašu - "Shallow Bed" ir kārtējā no tām. Divpadsmit dziesmas - divpadsmit meistardarbi! Mūzikas prese sajūsmā spiedz, novērtējot debijas plati, un tātad arī pašu grupu, pārsvarā ar 9 no 10. Un šī ir tā reize, kad vērtējumam drošu sirdi un tīru sirdsapziņu var pievienoties. Šogad jau laikam līdz Salacgrīvai "Dry The River" vairs neatbrauks, bet to noteikti varēs noķert kādā koncertā albuma "Shallow Bed" veicināšanas tūres laikā, kas šobrīd risinās ASV, tad atgriezīsies Vecajā kontinentā.
"New Ceremony" - video vienai no jaunā albuma dziesmai - un tad arī visa plate še zem raksta. Šķiet, šogad, blakus "Mārupes" gurķim, pavasarim būs arī cita smarža.
Papildus resursi:
http://www.drytheriver.net
http://www.facebook.com/drytheriver
http://www.myspace.com/drytherivermusic/music
Viņa valkā "unisex" drēbes - tātad gan puišeļu, gan meiteņu. Trusenes gan viņa labprātāk izvēloties tieši puiku. Sevi uzskata par datorspēļu fanātu. Pēc četru gadu pārtraukuma 25.maijā klajā nāks Jaunzēlandes dziedātājas, komponistes un multiinstrumentālistes Filipas Braunas jeb skatuves vārdā "Ladyhawke" otrais albums "Anxiety". Ar pirmo pašas vārdā nosaukto albumu viņai gāja visnotaļ labi - mājās iegūstot Platīna, bet Austrālijā un Britu salās Zelta diska statusu. Izklausās pārāk labi, lai viņai neļautu šonedēļ uzvilkt XXL izmēra vīriešu bokseršortus ar uzrakstu NEDĒĻAS SINGLS.
Bet vispār jaunumu tabulā valda tas pats, kas dzīvē - gripas epidēmija. Klepotāju šonedēļ tik daudz, ka puse no jaunumiem vispār paliek aiz borta. Bet "Summer Camp" ar "Losing My Mind" gan ir vērts ievērtēt. Tāpat kā angļu duetu "Blood Red Shoes".
NEDĒĻAS SINGLS! "Ladyhawke" – "Black, White & Blue"
"The Band Perry" – "If I Die Young"
"Blood Red Shoes" – "Cold"
"Coldplay" – "Charlie Brown"
"JLS" – "Proud"
Katy Perry – "Part Of Me"
"Summer Camp" – "Losing My Mind"
Will Young – "Losing Myself"
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"Adrenaline Mob" – "Omerta"
"Anti-Flag" – "The General Strike"
"Blood Pressure" – "Blood Pressure"
"Diggy" – "Unexpected Arrival"
"Fifth Ange" – "Fifth Angel"
Frankie Rose – "Interstellar"
Jamie Hartman - "III"
"Hue & Cry" – "Hot Wire"
"The Hunger Games OST" - "Songs From District 12 And Beyon"
"Kap Bambino" – "Devotion"
"Kindness" – "World You Need A Change Of Mind"
Lee Ranaldo – "Between The Times And The Tides"
Melanie Fiona – "The MF Life"
"Miike Snow" – "Happy To You"
"Now, Now" – "Threats"
"Nneka" – "Soul Is Heavy"
"Odd Future" – "OF Tape Vol.2"
Paul Weller – "Sonik Kicks"
"Red Fang" – "Red Fang"
"Sharks" – "No Gods"
"The Shins" – "Port Of Morrow"
"Soap & Skin" – "Narrow"
"Tanlines" – "Mixed Emotions"
"We The Kings" – "Sunshine State Of Mind"
"The Wedding Present" – "Valentina"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"Miike Snow" – "Happy To You"
Bērnībā katrs ir klausījies vai lasījis pasakas, kurās galvenie varoņi ir rūķīši - vairāki vai viens, nav svarīgi. Lūk, zviedru trio "Miike Snow" ir šādi rūķīši, pareizāk - viņu mūzika. Viņu otrais albums rada sajūtas, kādas varētu būt, ja padusēs dzīvotu rūķīši un, zviedru dziesmu pavadījumā dejojot, radītu burtiski fizisku kņudēšanas sajūtu. Brīnišķīga plate!
Frankie Rose – "Interstellar"
No "action" filmu skaņu celiņa līdz pūkaināko autiņbiksīšu un lielāko spārniņu izvērsumu higiēnisko pakešu reklāmām - tādus īsumā varētu raksturot Ņujorkas (ASV) dziedātājas un komponistes Frenkijas Rouzas muzikālo iespēju apvāršņus. Daudzveidīga un interesanta māksliniece, ko pierāda viņas otrā plate.
"The Shins" – "Port Of Morrow"
Šos jau izcēlām no "kopējās masas" gada sākumā. Nu kvintets "The Shins" ticis pie certutās studijas plates. Prieka, nedaudz skumju miksēta un izteikti melodisku dziesmu kolekcija.
Pie mums "The Waterboys" līderis Maiks Skots droši vien vairāk pazīstams no dueta ar šobrīd jau neviennozīmīgi vērtēto, bet toreiz, gadsimtu mijā, visnotaļ pozitīvo Ainaru Mielavu dziesmā "On My Way to the Big Light". Esot uz skatuves jau no astoņdesmito gadu sākuma, Skots allaž ticis uzskatīts par vienu no izglītotākajiem mūziķiem. Viņš Skotijā Edinburgas Universitātē studējis angļu literatūru un valodu, taču, kā atzinis jaunākajā mūzikas žurnāla "Uncut" aprīļa numurā, "es to neesmu izstudējis. Es izstudēju pankroku. Tas bija 1977.gads! Ko man puikam bija darīt?" Sevi jaunībā par labu studentu viņš neuzskata joprojām. Taču mīlestība uz grāmatām un dzeju Skotam ir palikusi.
Pagājušā gadā "The Waterboys" beidzot realizēja sava līdera sapni - albumu "An Appointment with Mr Yeats", kas ir Skota, ja tā var teikt, mūža mīlestības dzejā, īru dzejnieka un dramaturga Viljama Batlera Jetsa (1865 – 1939) dzejas apdare mūzikā. "Šis ir albums, ko esmu gribējis ierakstīt jau trīsdesmit gadus," atzīst Skots. "Uncut" savukārt nebeidz jūsmot par viņa teju juveliera cienīgo smalko darbu, pielāgojot Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja (Jetss to ieguva 1923.gadā) dzeju mūsdienu folka un rokmūzikai. "Tas man prasīja gadus," neslēpj Skots. "Man uz klavierēm stāvēja Jetsa dzejoļu apkopojums, un es katru dienu gāju tam cauri - lappusi pēc lappuses, jūtot, kad kāds dzejolis sāk iegūt noteiktas melodijas aprises."
Lai arī ir fani, kas "The Waterboys" pēc 1990.gada plates "Room to Roam" iznākšanas pārmet "kļūšanu smagnējiem", Skots to noliedz, paskaidrojot, ka izmaiņas tika veiktas, lai koncertos dzīvajā varētu nospēlēt tāpat kā studijas ierakstā. Līdz ar to notika manipulācijas ar dažiem mūzikas instrumentiem, taču saknē "The Waterboys" esot tie paši. Cik nu viņi var būt "tie paši", zinot, ka gadu laikā caur grupu "izgājuši" ap 60 mūziķu.
Kaut kad tuvākajā nākotnē klajā nākšot ari Skota memuāri "Kiss The Wind: A Waterboy's Adventures In Music", kurā tiks apcerēti un atcerēti laiki no 1969.gada līdz gadsimtu mijai. "Tā sāksies deviņu gadu vecumā, kad es braucu autobusā Edinburgā. Tā būs par skaņām, kas skanēja man galvā, domājot par mūziku un esot apsēstam ar Bītliem," autobiogrāfijas ieskaņas lappuses žurnālam "Uncut" jau šobrīd atklāj Skots. Gaidot grāmatu, tas, ko var darīt ikviens jau šobrīd, - noklausīties "The Waterboys" 2011.gada plati "An Appointment with Mr Yeats" un saprast, ka mūzikā, ja to prot savaldīt kā Skots, ir spēks!
Papildus resursi:
http://www.mikescottwaterboys.com
http://www.facebook.com/TheWaterboysOfficial
http://itunes.apple.com/gb/album/an-appointment-with-mr-yeats/id460349260
Foto raksta ievadā no http://www.mikescottwaterboys.com.
Nekad īsti neesmu sapratis to dziedāšanu pie alus kausa, kādu rāda filmās vai kāda novērojama mūžīgo pļēguru, oi, atvainojos, - studentu korporeļu saviesīgo pasākumu laikā. Arī man dažs labs radagabals kādā nedēļas nogalē uzvelk nāģeni un dodas "korporeļot", līdz no rīta nojausma, kuras korporācijas - "Tervetia" vai "Lettonia" - biedrs esi, ir visai miglaina. Labākajā gadījumā pamosties viens, sliktākajā - zem siekalu klāta kolēģa, kurš miegā iedomājies, ka esi "Anniņa no Ķemermiestiņa", par kuru vakara gaitā tika daudzreiz dziedāts, cilājot kausus.
Skaidrs, ka šādos pasākumos alus dzeršana noris izteikti latviskā garā - "Bēdu manu lielu bēdu", "Es karā'i aiziedams" un viss tas bla bla bla. Tas ir forši, bet absolūti neinteresanti, ja tavs patriotisms nesniedz latviešu galda dziesmu areālus. Savukārt, mēģinot paskatīties, ko par "alus dziesmām" dēvē populārās mūzikas pasaule, nonākam pretējā grāvī - pārsvarā tās ir hardroka balādes vai kas ātrāks, un, nezinu, dažas klausoties, tam alus klunkšķim drīzāk ir tendence mainīt tecēšanas virzienu no iekšas uz āru.
Tāpēc nolēmu šeit apkopot desmit dziesmas, kuru pavadījumā man šķistu labi nodzerties miestiņu, kārtējo reizi pretendējot uz dīvaiņa statusu. Bet nu - ko padarīsi?... Un kas tad galu galā ir alus dziesmas? Tās ir dziesmas, kas mums vienkārši liek justies labi. Bet ja vēl putu dzira ir pie rokas... Priekā!
1. Paul McCartney - "We All Stand Together" ("Pipes of Peace", 1993.gada pārizdevums)
2. "The Proclaimers" - "I'm Gonna Be (500 Miles)" ("Sunshine on Leith", 1988)
Ir 1968.gads. Londonas Karaliskās koledžas students ģitārists Braiens Mejs un viņa draugs basģitārists Tims Stafels nolemj dibināt grupu. Pielikuši skolā pie sienas sludinājumu, ka meklē "Miča Mičela/Džindžera Beikera tipa" bundzinieku, viņi gaidīja kandidātus. Pieteicās jauns stomatoloģijas students Rodžers Teilors. Abi sludinājuma autori noklausījās, uz ko Teilors ir spējīgs, atzina par labu esam, un tapa grupa "Smile". Stafels, savukārt, apmeklēja Īlingas Mākslas koledžu un sadraudzējās tur ar tumsnējo Faroku Bulsaru, kas vēlāk ne tikai pievienojās grupai, bet kļuva par tās ideju ģeneratoru, seju, nosaukuma maiņas iniciatoru un, visbeidzot, pieņēma anglisku vārdu - Fredijs Merkūrijs.
Šis, protams, ir grupas "Queen" agrīno dienu stāsts. Un to šodien atkal nereti pārcilā, jo pagājušā gadā iznāca "Queen" kārtējais darbu apkopojums trīs albumos, par vienu no kuriem - "Deep Cuts, Volume 1 (1973–1976)" - ir šodienas stāsts.
Albuma nosaukumā jau ir norādīts laikaposms, kurš tajā tiek apkopots - tie ir "Queen" pirmās slavas laiki. Slavas, kura patiesībā tā arī nekad nenorietēja. Šī izlase tika izdota tieši pirms gada, atzīmējot "Queen" 40. pastāvēšanas gadadienu. Tā iznāca kopā ar piecām pirmajām "Queen" platēm, kas pirms gada tika pārizdotas, arī atzīmējot zīmīgo jubileju. Izlasi sastādīja Mejs un Teilors, kā arī grupas "Foo Fighters" bundzinieks Teilors Houkins. Kritērijs bijis - atlasīt dziesmas, kuras šajā laika periodā nebija tik zināmas un populāras, jo netika iekļautas iepriekšējās "Queen" labāko dziesmu oficiālajās izlasēs.
No vienas puses šķistu - šī būs iespēja dzirdēt ko pilnīgi jaunu un nedzirdētu no leģendārajiem britiem, taču tā nebūt nav. Jo kurš "Queen" fans nezina dziesmas "I'm in Love With My Car" vai "Keep Yourself Alive"? Savā iepriekšējā tūrē kopā ar Polu Rodžeru "Queen" jau cēla gaismā šīs dziesmas, tāpat kā eleganto, Meja vienkārši uz ģitāras solo dziedāto "39", kas iekļauta grupas 1975.gada albumā "A Night at the Opera".
Taču ir arī daudz atklāsmju, bieži nedzirdētu dziesmu. Un tieši tāpēc šī plate, kopā ar sērijas turpinājumu divos sējumos, kas ietver sevī laika posmus attiecīgi no 1977. līdz 1982. un no 1984. līdz 1995.gadam, ir lielisks papildinājums "Queen" līdz šim izdoto un plaši zināmo labāko dziesmu izlasēm.
Izlase ir labs uzskates līdzeklis mūzikas entuziastiem un nianšu pētniekiem. Sevišķi tiem, kas apgalvo: tāda un tāda grupa tajā un tajā laikā bija labāki vai sliktāki, vai vēl kādi nu tur. Melots jau nav - būtu muļķīgi apgalvot, ka grupa, kas pastāvējusi četrdesmit gadus, joprojām spēlē kā septiņdesmitajos. Šīs trīs izlases nodemonstrē vienas grupas evolūciju; katra plate, sastāvot tikai no konkrēta laikaposma dziesmām, uzskatāmi parāda šīs radošās izmaiņas ilgākā laika posmā. Gan šo, gan abas pārējās sērijas plates, vai tur lūzt vai plīst, savā īpašumā jādabū jebkuram "Queen" un vispār laba klasiskā roka fanam.
"Bļin, kā tam džekam izdodas nodziedāt tik tuvu "Snow Patrol" solistam? Un kā kādai citai grupai iespējams tik ļoti radīt "Snow Patrol" atmosfēru?" - šādi un daudzi citi līdzīgi jautājumi rodas, klausoties apvienības "Tired Pony" debijas plati "The Place We Ran From". Un, kad ziņkārība ņēmusi pārsvaru pār slinkumu, parokoties informācijas annālēs, atbilde, jāatzīst, nedaudz izbrīna. Jo amerikāņu septiņu cilvēku kolektīva "Tired Pony" priekšgalā stāv neviens cits kā Gerijs Laitbādijs, un viņš, ja kas, arī ir "Snow Patrol" seja un balss...
Izrādās, projekts radies Laitbādija nepārvaramās apņemšanās dēļ - radīt vienu kārtīgu kantrī albumu, un še kur, jau 2010.gadā tādu viņš arī radījis. Un šis albums, zinot stāstus par tā attiecībām ar kantrī mūziku, maina vienu no divām lietām - vai nu kantrī ir kaut kas cits kā tas, ko par tādu saucām līdz šim, vai arī "Snow Patrol" patiesībā ir kantrī grupa un visā drīzumā par tās dziesmu latviskojumiem varēs balsot manis iecienītajā LTV1 raidījumā "Latvijas Šlāgeraptauja" (iet, ja kas, sestdienu vakaros, ar atkārtojumu svētdienās pa dienu). "The Place We Ran From" drīzāk izklausās pēc akustiskas "Snow Patrol" versijas. Vispār, pateicoties Laitbādija vokālam, tikai erudītākais "Snow Patrol" fans pateiks, kā šī ir cita grupa.
"Vienmēr esmu jutis, ka manī mīt kantrī mūzikas albums," jau 2009.gadā mūzikas izdevumam "NME" atklāja Laitbādijs. Piesaistījis vēl sešus dalībniekus, tai skaitā Ričardu Kalbarnu no "Belle & Sebastian" un Pīteru Baku no toreiz vēl pastāvējušās grupas "R.E.M.", tapa projekta debijas plate "The Place We Ran From". Tās panākumi albumu topos bija pieticīgi. Taču tas padara šo projektu un plati par tādu kā dimantu, kas, neviena neievērots, vēl pāris gadsimtus paguļ zemes dzīlēs, lai to, kurš to nejauši uzies, apžilbinātu ar savu spozmi.
Papildus resursi:
http://tiredpony.com
http://www.facebook.com/TiredPony
http://www.myspace.com/tiredpony
http://itunes.apple.com/us/artist/tired-pony/id378082552
