Reiz dzīvoja vecs vīrs. Tāds bija arī viņa vārds un uzvārds - Vecais Vīrs. Maizīti viņš pelnīja, starp kāju pirkstiem audzējot tējas sēni, bet viņa vaļasprieks bija sabiedriskās vietās, kurās pie sienas bija "Evakuācijas plāns", ar marķieri garākajam vārdam burtu "v" pārzīmēt par "j" burtu, bet pirms burta "ā" iezīmēt burtu "l". Un tad viņš gaidīja, kad kāds šīs izmaiņas pamanīs un panikā izsauks ugunsdzēsējus vai ģimenes ārstu.
Tāpat Vecais Vīrs bija kaislīgs akordeona spēlētājs. Tas viņam iepatikās, skatoties pa TV, kā to dara Eduards Rozenštrauhs. Arī pats Rozenštrauhs Vecajam Vīram patika, bet nepatikai tikai, kā viņš dzied, kā izskatās, kā kustās un viņa vārds un uzvārds arī nepatika. Vecais Vīrs bija uzstājies gandrīz visos republikas mēroga pirmskolas bērnu mūzikas spēles konkursos un gandrīz visos bija saņēmis Grand Prix vimpeli. Izņemot vienā, kurā žūrijas komisija bija no pagasta KNAB pieprasījusi izziņu par to, kāpēc Vecais Vīrs tā smako pēc sandalēm un zeķu marmelādes. Atbildi nesagaidījusi, žūrija šajā konkursā vimpeli piešķīra kaut kāda koka vārdā nosauktai ģimenei, kura visu mūžu bija nodzīvojusi kūti ar cūkām, un tikai konkursa laikā uzzinājusi, ka tas ir normāli, ja cilvēkam nav astoņi vai desmit krūšu gali kā cūkām, bet tikai trīs.
Bet Vecais Vīrs daudz neskuma - viņš zināja, ka tad, kad iemācīsies akordeonu arī spēlēt, viņš varēs piedalīties starptautiskos konkursos! Un tur balvas ir krietni lielākas. Vimpeļi ir vismaz divas reizes lielāki!
Tā nu Vecais Vīrs mierīgi dzīvoja savā pasaulē. Un būtu tā dzīvojis tālāk, ja vien kādu dienu savā pastkastītē neatrastu vēstuli rozā aploksnē, kas smaržoja pēc augstvērtīga tualetes ūdeņa. Vecais Vīrs labi prata atšķirt, kurš tualetes ūdens ir augstvērtīgs un kurš ne. Kā nekā Vecais Vīrs bija jau cienījamos gados un dzīves laikā bija pabijis daudzās tualetēs.
Šis bija augstvērtīgs tualetes ūdens, un vīrs atplēsa rozā aploksni. Tajā bija iedzeltens vēstuļu papīrs, akurāti salocīts trīs daļās, un teksts:
"Dārgais Vecais Vīrs! Atnāc šovakar desmitos zem līkā bērza. Zem tā, kurš līks. Tātad nevis zem taisnā, bet zem tā, kurš nedaudz nav taisns. Mani atpazīsi pēc tā, ka būšu zem līkā bērza. Zem tā, kurš attiecībā pret taisnajiem bērziem izskatās līks."
Vecajam Vīram nosvīda akordeons. Viņu pirmo reizi mūžā kāda pielūdzēja aicina uz satikšanos! Jaunības dienu aizraušanos ar nūtrijām fermā viņš neskaitīja.
Nākamajā dienā Vecais Vīrs pēc gadiem ilga pārtraukuma nomazgājās dušā. Pēc dušas gan Vecajam Vīram radās aizdomas, vai tik pirms tam nevajadzēja novilkt kažoku. Bet - kas izdarīts, izdarīts. Ar kaltu nodzinis bārdu un uzacu lielākos sarus, Vecais Vīrs bija gatavs doties savai laimei pretī. Nedaudz viņš aizkavējās, jo nevarēja atrast savas no RIMI plastmasas maisiņiem šūdinātās bikses, bet tad atcerējās, ka arī tās pirms dušošanās nemaz nebija novilcis. Vecais Vīrs bija gatavs romantiskām attiecībām zem līkā bērza.
Pa ceļam Vecais Vīrs izmēģināja dažādus uzrunu veidus nezināmajai pielūdzējai, piemēram, "Esi sveicināta, caur jaunavību tapusī būtne!" vai "Labdien, atvainojos, ka kavējos, bet uzsāku sarunu ar kādu līku bērzu, domājot, ka tā esat jūs! Bet, kad no tā man uz pleca nolēca maza vāverīte, es sapratu, ka pat ar visu cilvēku orgānu pārvietošanas zinātnes progresu tas nav iespējams, un tas bērzs nevarētu būt sieviete". Un tad pats sevi uzslavēja, ka ar vienu uzrunu jau tik daudz parādījis no savas dzīvesgudrības. Vēl viņš noteikti izstāstīs dažus jokus par vardēm - transvestītiem, un pielūdzējas sirds būs viņa.
Tā prātojot, vecais vīrs bija atnācis līdz līkajam bērzam. Bet tur neviena nebija. Tikai tukša divu litru Coca-cola pudele. "Nu, vismaz kāds, nopērkot šo pudeli, ir ziedojis vienu santīmu Bērnu slimnīcai sporta un atpūtas aprīkojuma uzlabošanai," skumji nopūtās Vecais Vīrs un devās mājās.
Šis ir stāsts par Frenku. Frenku Sinatru (Frank Sinatra). Dziedātāju, kuram mūsdienās vairs nav aizstājēju un vērā ņemamu līdzinieku. Šis ir arī mans personīgais parāds pašam pret sevi. Jo kopš esmu atklājis pagājušā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu mūzikas zvaigznes, man nedaudz ir kauns, ka zinu par tām tik maz. Frenks ir mans pirmais parāds.
Frenks Sinatra (dzimis 1915.gada 12.decembrī ASV Nūdžersijas štata Hobokenas pilsētā - miris 1998.gada 14.maijā Losandželosā, ASV) joprojām tiek uzskatīts par 20.gadsimta izcilāko Amerikas dziedātāju, kurš devis savu pienesumu arī kā kinoaktieris un kura panākumus ietekmēja arī viņa ļoti publiskā personīgā dzīve.
Sinatras tēvam Mārtinam piederēja krodziņš, bet viņa mātei Natālijai, kas bija pazīstama ar iesauku "Dollija", bija galvenā loma ģimenē, kā arī lielākā ietekme uz dēla dzīvi un karjeru. Pēc kāda Binga Krosbija (Bing Crosby) ieraksta noklausīšanās pusaudzis Frenks par savu aicinājumu sajuta populāru dziesmu dziedāšanu. Lai šo savu sapni īstenotu, Sinatra pievienojās kādam vietējam ansamblim ar nosaukumu "Hoboken Four", kurš 1935.gadā bija uzvarējis tolaik populāra radio šova "Major Bowes` Amateur Hour" talantu konkursā. Ieguvusi godalgu, grupa tajā gadā ceļoja pa valsti koncertējot, bet tikai Sinatram vienīgajam no visiem dalībniekiem bija lielākas muzikālās ambīcijas, un viņš grupu drīz pameta. Turpmākos pāris gadus Sinatra uzstājās kā dziedātājs kādā deju trupā un paretam uzdziedāja kaut ko radiopārraidēs. 1939.gadā Sinatru dziedam pamanīja un kā no jauna atklāja trompetists Harijs Džeims (Harry James), kurš nupat bija aizgājis no tolaik slavenā "Benny Goodman Orchestra" un nu vēlējās dibināt jaunu ansambli.
Frenka Sinatras un viņa ansambļa dalībnieka anketa 1935.gada talantu šovam "Major Bowes` Amateur Hours"
DZIEDĀTĀJS
Pusgada darbs jaunajā Džeimsa ansamblī Sinatram rezumējās ar desmit komerciāliem ierakstiem ar viņa piedalīšanos. Tādas dziesmas kā "From the Bottom of My Heart", "My Buddy" un "Ciribiribin", izpildītas Sinatras siltajā un iejūtigajā baritonā, kļuva ļoti pieprasītas. Tomēr vislielākais veiksmes stāsts Džeimsa - Sinatras tandēmam ir dziesma "All or Nothing at All", kura, izdota 1943.gadā, tika pārdota miljons kopijās un beidzot padarīja abus vīrus slavenus.
Pēc šī panākuma Sinatras ietekme tā laika mūzikas industrijā tikai pieauga, un drīz vien abiem muzikantiem nācās šķirties, jo Sinatra bija saņēmis izdevīgāku piedāvājumu no orķestra vadītāja Tomija Dorsija (Tommy Dorsey). Džeimsam nācās piekāpties. Tas notika 1939.gada decembrī. 83 ieraksti, kā arī vairākas uzstāšanās dzīvajā radio ēterā - tāds bija Sinatras un Dorsija sadarbības rezultāts laika posmā no 1940.gada līdz 1942.gadam.
Sinatru tik ļoti iedvesmoja Dorsija trombona spēle, ka viņš īpaši piestrādāja pie savas elpošanas tehnikas, lai balss skanētu saskaņoti ar trombona partijām. Šajā laikā Sinatra arī sāka pierādīt, ka spēj nodziedāt gan lēnas romances, gan ātras un ritmiskas melodijas, un Dorsija dziesmu aranžētāji drīz strādāja tikai uz Sinatras balsi. Sinatra bieži dziedāja kopā ar dziedātāju Koniju Hainu (Connie Haines) vai Dorsija vokālo grupu "The Pied Pipers", taču tieši viņš deva neaizmirstamu muzikālu skanējumu tādām dziesmām kā "I'll Never Smile Again", "I'll Be Seeing You", "Without a Song" un "Oh! Look at Me Now".
1942.gadā Sinatras slava bija augusi un sāka apēnot paša Dorsija popularitāti. Un Frenks nolēma uzsākt solo karjeru. Tiem laikiem tas bija ļoti riskants solis, jo tikai daži bigbenda solisti bija spējuši paši izveidot sev veiksmīgu solo karjeru. Pats Dorsijs kļuva nikns, uzzinot par šo Sinatras lēmumu, jo šāds dziedātājs viņam un viņa ansamblim nesa lielu popularitāti un panākumus. Pēc mēnešiem smagām pārrunām 1942.gada beigās Sinatra pameta Dorsija apvienību, dažu nedēļu laikā kļūstot par kultūras fenomenu - tuvu histērijai var nosaukt Sinatras uzstāšanos Ņujorkas Paramount teātrī 1943.gada janvārī, kad koncertus pārpludināja kliedzošas sieviešu kārtas Sinatras fanes. Iepriekš šādu atzinību bija izpelnījies tikai Rūdolfs Valentīno (Rudolph Valentino).
Ņujorkas Paramount teātra ieeja
KOLUMBIJAS GADI
Sakarā ar Amerikas Mūziķu Federācijas streiku pret vadošajām mūzikas ierakstu kompānijām, laika posmā no 1943. līdz 1944.gadam albumu ierakstīšana un izdošana bija apgrūtināta. Sinatras solo karjera sākās 1944.gada sākumā, kad viņš mūzikas ierakstu kompānijas "Columbia Records" paspārnē īsā laika periodā, kompensējot streika dēļ zaudēto laiku, ieraksta desmitiem jaunu dziesmu. Šajā periodā radās tādas dziemas kā "If You Are But a Dream", "There's No You", "I Fall in Love Too Easily", "Nancy" un "Put Your Dreams Away" - šīs dziesmas ir sākums Sinatras "Kolumbijas ērai" (1943 - 1952). Viņa galvenais dziesmu aranžētājs bija Aksels Stordāls (Axel Stordahl), kurš pameta Dorsija orķestri, lai turpmāk aranžētu dziesmas tikai Sinatram. Stordāls savu darbu darīja labi, kā rezultātā tapa tādas dziesmas kā "You Go to My Head" (1945), "These Foolish Things" (1945) un "That Old Feeling" (1947), kuru skanējums iezīmē Sinatras "Kolumbijas ērā" tapušo dziesmu noskaņu.
Tomēr Sinatras spožums sāka pamazām bālēt, panākumi kļūt aizvien blāvāki, kas turpinājās līdz 1948.gadam. Vēlāk pats Sinatra izteiksies, ka tas noticis tāpēc, ka viņš nav vēlējies mainīt muzicēšanas stilu un attīstīties muzikāli. Tam visam klāt vēl nāca tā laika preses negatīvā attiekme. Tas bija laiks, kad presē pirmo reizi parādījās ziņas par Sinatras draudzīgajām attiecībām ar organizētās noziedzības pasaules autoritātēm - Lakiju Lučāno (Lucky Luciano) un Džo Fišetti (Joe Fischetti). Plaši tika arī ziņots par incidentu ar kādu Lī Mortimeru (Lee Mortimer), kurš apzināti izplatījis par Sinatru šīs tenkas. Kā vēlāk noskaidrosies, Mortimers šo uzdevumu bija veicis ASV drošības dienesta FIB uzdevumā, lai diskreditētu populāro dziedātāju.
Lakijs Lučāno
Tā visa rezultātā turpmākie pieci gadi Sinatras dzīvē un karjerā pagāja zem depresijas zīmes. Gadiem dziedot vairāk kā simt dziesmu dienā, Sinatras balss bija izsīkusi un 1950.gadā dažus mēnešus balss saišu problēmu dēļ māksliniekam balss bija zudusi pavisam. Sinatras reputācija pabalēja arī dēļ šķiršanās no sievas Nensijas (Nancy) 1951.gadā un vētrainajām laulību attiecībām ar aktrisi Avu Gārdneri (Ava Gardner). Papildus tam jaunais "Columbia Records" prezidents Mičs Millers (Mitch Miller) piespieda Sinatru ierakstīt vairākas banālas kompozīcijas, kas nebūt neveicināja Sinatras kā nopietna mākslinieka tēlu.
Ava Gārdnere
1952.gads Sinatram nāca smags - beidzās līgums ar ierakstu kompāniju, kuru "Columbia Records" nepagarināja, Sinatra zaudēja savu talantu aģentūru un televīzijas šovu. Par Sinatru sāka runāt kā par "aizgājušo" - ex-zvaigzni. Ironiski, bet virkne no Millera uzspiestajām dziesmām tagad tiek iekļautas starp Sinatras labākajām dziesmām - "Mad About You", "Nevertheless", "Birth of the Blues" un, jo īpaši 1951.gadā ierakstītā "I'm a Fool to Want You".
AKTIERIS
Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados Sinatra parādījās arī kā aktieris dažās filmās, no kurām vairums bija mūziki, kuros Sinatra spēlēja kopā ar dejotāju Ženē Kelliju (Gene Kelly) - "Anchors Aweigh" (1945) un "Take Me Out to the Ballgame" (1949), kā arī "On the Town" (1949), kura joprojām tiek uzskatīta par vienu no labākajām filmām - mūzikliem.
Mūzikla "On The Town" reklāmas plakāts.
Tieši aktiermākslas, nevis mūzikas dēļ, Sinatra nolēma atgriezties uz skatuves 1953.gadā. Viņš sazinājās ar "Columbia Pictures" vadītāju Hariju Konu (Harry Cohn) un izlūdzās viņam traģiskā karavīra Madžio (Maggio) lomu filmā "From Here to Eternity", kura ar Sinatru šajā lomā tika uzņemta 1953.gadā. Šo lomu Sinatra nospēlēja spīdoši, par ko saņēma Oskara balvu kā labākais otrā plāna aktieris. Nu vārti ir vaļā, un Sinatra kļūst par pagājušā gadsimta 50. un 60.to gadu ļoti pieprasītu aktieri, uzņemoties virknē filmu, piemēram, "Suddenly" (1954), "Young at Heart" (1954), "The Man with the Golden Arm" (1955; tika nominēta Oskara balvai nominācijā "Labākais aktieris"), "Guys and Dolls" (1955), "The Joker Is Wild" (1957), "Pal Joey" (1957) un "Some Came Running" (1958). Tomēr, iespējams, labākā Sinatras loma bija filmā "The Manchurian Candidate" (1962). Izņemot Sinatras bērnības dienu elku Bingu Krosbiju, neviens cits amerikānis nebija sasniedzis tik augstus panākumus vienlaicīgi gan kā dziedātājs, gan kā aktieris.
Filmas "The Manchurian Candidate" reklāmas plakāts.
Lai arī pēc "The Manchurian Candidate" uzņemšanas Sinatra filmēšanos vairs neuztvēra nopietni un uzskatīja to par visnotaļ garlaicīgu nodarbi, filmu saraksts ar viņa piedalīšanos bija iespaidīgs. 1968.gadā Sinatra vēl nospēlēja spēcīgu lomu filmā "Detective", bet viņa pēdējā loma bija 1980.gadā uzņemtajā filmā "The First Deadly Sin".
Frenkam Sinatram veltītā kalendāra vāks.
"CAPITOL" GADI
1953.gadā Sinatras mūziķa karjera ieguva dramatisku pavērsienu. Viņš parakstīja līgumu ar ierakstu kompāniju "Capitol Records" un turpmāko deviņu gadu laikā ierakstīja praktiski visu labāko savas karjeras laikā. Lai arī par to mūzikas speciālisti nav vienisprātis, bet Sinatram tiek piedēvēts "koncepta albuma" ieviesēja gods, jo viņš pirmais sāka veidot albumus, par galveno izvēloties vienu singlu, bet pārējās dziesmas tam pakārtojot. Šī jaunā pieeja albumiem prasīja arī jauninājumus Sinatras dziesmu aranžēšanā, un "Capitol Records" paspārnē strādāja labākie šie aroda pratēji. Viņš strādāja ar tādiem veterāniem kā bigbenda mūziķi Billiju Meju (Billy May) pie tādiem saviem ritmiskajiem albumiem kā "Come Fly with Me" (1958) un "Come Dance with Me!" (1959), kā arī ar komponistu - aranžētāju Gordonu Dženkinsu (Gordon Jenkins) pie melanholiskajiem, stīgu instrumentu aranžējumiem bagātajiem albumiem "Where Are You?" (1957) un "No One Cares" (1959).
Tomēr, lai arī Sinatras sadarbību ar Meju un Dženkinsu var nosaukt par veiksmīgu, par leģendāru tiek uzskatīta Sinatras un dziesmu aranžētāja Nelsona Ridla (Nelson Riddle) radošā savienība. Ridls, kurš bija aranžējis dziesmas Netam Kingam Kolam (Nat King Cole) un Ellai Majai Morsai (Ella Mae Morse), pieslēdzās kādai no Sinatras pirmajām ierakstu sesijām "Capitol Records" studijā 1953.gadā. Rezultātā šī sadarbība turpinājās vairāk kā divdesmit gadus, ierakstot simtiem dziesmu. Pēc Sinatras vārdiem "Ridls ir labākais aranžētājs pasaulē", un mūzikas kritiķi tam piekrita. Ridls savos aranžējumos nodarbināja ik vienu mūzikantu - vai tas būtu kvartets vai 50 cilvēku orķestris, svarīgu vietu atvēlot dažādu instrumentu solo, īpaši - trombonam. Bet viss tika veidots ar īpašu pieeju Sinatras balsij. Deju (swing) melodiju aranžēšanā Ridls izmantoja savu "izgudrojumu", kuru nosauca par "sirdspukstu ritmu" - tas bija nedaudz lēnāks kā citām deju dziesmām, un tam vajadzēja būt vienā ātrumā ar, kā noteica pats Ridls, "cilvēka pulsu pēc ātrākas pastaigas". Praktiski visus Ridla - Sinatras albumus izdeva "Capitol Records", no kuriem "Wee Small Hours" (1955), "Songs for Swingin' Lovers!" (1956) un "Only the Lonely" (1958) tiek uzskatīti par šedevriem.
Par godu Sinatras nāves desmitajai gadadienai 2008.gadā ASV laida klajā izcilajam muziķim un aktierim veltītu pastmarku
Tomēr, neskatoties uz aranžējumiem, albumos dominējošā palika Sinatras balss, kuru Ridls raksturoja kā "siltu čella tembru". Tā kļuva aizvien dziļāka un spēcīgāka. Pēc neveiksmīgajām laulībām ar Gārdneri, Sinatras balāžu dziedāšanas stils kļuva neredzēti emocionāls un reizēm pat žēlabains. Tajā pašā laikā Sinatra lika lietā savas džeza dziedāšanas iemaņas un tādas dziesmas kā "I've Got You Under My Skin" (1956) un "One for My Baby" (1958) ir laba ilustrācija Sinatras spējai apvienot tempu ar noskaņu.
ŽURKU BANDA UN APSŪDZĪBA
Pagājušā gadsimts piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā Sinatra filmās un uz skatuves nereti parādījās kopā ar saviem draugiem, kuri pārstāvēja "Klanu" vai populārāks nosaukums tam bija "Žurku banda". Tajā bija aktieri Pīters Lavfords (Peter Lawford), Džojs Bišops (Joey Bishop) un Širleja Makleina (Shirley MacLaine), goda biedrs Džons F.Kenedijs (John F. Kennedy), bet kodolu veidoja Sinatra, Samijs Deivs jaunākais (Sammy Davis, Jr.) un Dīns Mārtins (Dean Martin). Šis trio pārsvarā izklaidēja publiku ar jokiem, kuri bija domāti nedaudz iereibušiem cilvēkiem, un viena šāda uzstāšanās tika arī ierakstīta 1962.gadā Čikāgas naktsklubā "Villa Venice" un tikai 1999.gadā tika izdota ierakstā "The Summit: In Concert".
"The Rat Pack" "grupējums" fotouzņēmumā Lasvegasā.
Tas notika aptuveni tajā pašā laikā, kad sāka parādīties baumas par Sinatras sakariem ar kriminālo pasauli. Paskatoties uz to šodienas acīm, pat daudzi Sinatras lielākie kritiķi tagad atzīst, ka tas noticis lielā mērā piespiedu kārtā, tomēr nevar noliegt, ka draudzīgas attiecības ar tādām tā laika bēdīgi slavenām personībām kā Semu Džiankanu (Sam Giancana) būtiski samazināja Sinatras fanu rindas un radīja šķēršļus viņa draudzībai ar augsta ranga politiķiem. 1960.gadā pēc Jozefa Kenedija vecākā (Joseph P. Kennedy, Sr.) lūguma Sinatra darbojās kā starpnieks starp Džiankanu un Kenediju ģimeni Džona F.Kenedija prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, lai nodrošinātu Kenedijam vairāk balsu. Tomēr dažus gadus vēlāk Kenedija administrācija uzsāka cīņu ar organizēto noziedzību un distancējās arī no Sinatras laikā, kad Džiankans jau pavisam bija zaudējis savu ietekmi politiskajās aprindās. Pret Sinatru šīs aizdomas par sakariem ar noziedzīgo pasauli neizsīka vēl gadiem, pie kam vēl arī ar citām neslavu guvušām personām, tomēr Džiankana epizodi toreiz prese "izgaršoja" visvairāk.
Sems Džiankans.
"REPRISE" GADI
1960.gadā Sinatra nodibina savu ierakstu kompāniju "Reprise Records", kurā viņš veica savus ierakstus vēl paralēli strādājot ar "Capitol Records", ar kuru līgums Sinatram beidzās tikai 1962.gadā. Un Sinatra strādāja ļoti produktīvi - no 1961. līdz 1963.gadam viņš izdeva 14 (!) albumus. Viņš joprojām strādāja ar saviem vecajiem cīņu biedriem Ridlu, Meju un Dženkinsu, taču jaunas vēsmas Sinatras dziesmām pienesa tādi jauni aranžētāji kā Džonijs Mandels (Johnny Mandel), Nīls Heftī (Neal Hefti) un Dons Kosta (Don Costa). Sinatras pārproduktivitāte šajos gados atspoguļojās arī albumu kvalitātē, kura bija visnotaļ svārstīga, taču bija atrodami arī albumi, kuri pārsit pat "Capitol" ēras klasiku. Viņa divi sešdesmito gadu albumi - "September of My Years" (1965) un "Francis Albert Sinatra and Antonio Carlos Jobim" (1967) - tiek uzskatīti par vieniem no spēcīgākajiem Sinatras albumiem. Tajā pašā desmitgadē valstu hitparādes satricināja vēl virkne Sinatras dziesmu, no kurām trīs, iespējams, ir arī viņa visu laiku vispopulārākās izpildītās dziesmas - "Strangers in the Night" (1966), "That's Life" (1967) un "My Way" (1969). Noslēdzoties šai desmitgadei, Sinatras spožums pamazām sāka dzist...
VECUMDIENAS
1969.gadā mūzikas tirgū dominēja "Vūdstokas paaudze", un Sinatram nekas cits neatlika, kā publiski pažēloties, ka "man neviens vairs dziesmas neraksta". 1971.gadā Frenks Sinatra paziņoja par aiziešanu no skatuves, taču divus gadus vēlāk atsāka darbu ierakstu studijā. Kā studijas mākslnieks viņš turpmāko divdesmit gadu laikā izdeva astoņus albumus un arī projektus, kuros piedalīties, viņš atlasīja ļoti rūpīgi. Garo gadu uzdzīve ar alkoholu un smēķēšanu darīja savu - Sinatras balss pamazām kļuva rupja un nelīdzena. Par viņa labākajiem vēlīno gadu albumiem tiek uzskatīta Sinatras ambiciozais triju disku albums "Trilogy" (1980), balāžu kolekcija "She Shot Me Down" (1981) un "L.A. Is My Lady" (1984). Pēc desmit gadu pārtraukuma Sinatra atgriezās ierakstu studijā, lai zem ierakstu kompānijas "Capitol Records" zīmes izdotu divus albumus "Duets" (1993) un "Duets II" (1994), kuros dziesmas viņš iedziedāja ar virkni mūsdienās populāru mūziķu. Lai arī šie albumi neguva kritiķu atzinību, tie tika pārdoti miljonos kopiju un bija pēdējie albumi ar Frenka Sinatras piedalīšanos.
1994.gadā izdotais albums "Duets II" ir Frenka Sinatras pēdējais ieraksts.
Sinatras talants vienmēr spilgti izpaudās tieši koncertos - viņš koncentrējās uz koncertiem un tā rezultātā laika posmā no sava pirmā sniegtā koncerta 1970.ajos līdz savam pēdējam sniegtajam koncertam 1995.gadā Sinatra dāvāja simtiem savu uzstāšanās visās pasaules malās. Un, lai arī dzīves pēdējos gados Sinatram jau bija psihiska rakstura veselības problēmas un atmiņas zudumi, viņš palika īstens "šovmens" līdz pat pēdējam elpas vilcienam.
Kapakmens virs Sinatras pēdējās atdusas vietas Kalifornijā.
Par Sinatru, iespējams, strīdēsies vienmēr. Un visvairāk par viņa iespējamiem sakariem ar organizēto noziedzības pasauli. Taču par viņa talantu nekādu strīdu nav - ar 50 gadu laikā izdotiem vairāk kā 1400 ierakstiem Frenks Sinatra pēc vairuma kritiķu domām ir visu laiku redzamākais darbonis Amerikas populārās vokālās mūzikas žanrā. Sinatra bija tas, kurš dziedāšanā ienesa personiskās izteiksmes nozīmi, viņš prata dziedot izteikt savas emocijas - no priekiem līdz dziļām skumjām. Viss, ko viņš darīja gan kino, gan mūzikā, ir palīdzējis viņam kļūt par Amerikas kultūras ikonu.
Šajā pirmajā teikumā vēlos apbēdināt tos, kuri šajā ierakstā vēlējās uzzināt par seksu baznīcā vai tiešā tās tuvumā. Baznīcā seksot nedrīkst, tā ir publiska un sakrāla vieta, kas nav apvienojama ar tādu "izvirtību" kā sekss.
Kad biju maziņš, es ticēju visam, ko saka sētas vecākie puikas. Ļoti ilgi dzīvoju pārliecībā, ka bērniņu var dabūt tikai apprecoties un tad bērniņš pēc kāda laika vienkārši uzrodās. Es pazinu vecākas tantes, kuras nebija precējušās un kurām nebija bērnu, tāpēc šī teorija likās visnotaļ ticama.
Nākamais trieciens mani sagaidīja kādu 5 gadu vecumā, kad "uzzināju", ka visi bērni piedzimst par meitenītēm, bet tikai vēlāk daļai no viņiem izaug puiku lietas, un tad beidzot top skaidrs, kas ir kas. Versija visnotaļ ticama, jo tolaik manam jaunākajam brālim bija 2 gadiņi un tikai aptuveni ap to laiku viņu beidzot vannoja kopā ar mums, vecākajiem brāļiem, un pats vecākais brālis man iestāstīja, ka tas notiekot tāpēc, ka nu sīkajam beidzot ir izaugušas puiku lietas un tagad viņu pliku var mums rādīt.
Savu dzimumdaudzināšanu, protams, turpināju sētā ar pārējiem bērniem. Viena no mūsu sētas meitenēm reiz apžēlojās par mums, sīčiem, un teica, davai ka ielienam krūmos un salīdzinām, ar ko puisīši atšķirās no meitenītēm. Sacīts - darīts! Kā vīru lietu demonstrētāju "izvēlējāmies" jau pieminēto sīko bračku, un, kad tas savu tāpiņu bija pašvitinājis, bija pienācis laiks visiem pētīt to meitenīšu darīšanu. Bet mēs nekur tālu netikām - no balkona, zem kura šis pasākums notikās, kaimiņš sāka bļaustīties, lai mēs, krjupi, beidzam tur pīpot, citādi pasūdzēsies mūsu vecākiem. Tā arī beidzās mūsu pirmā saskare ar "mantiņu, pa kuru meitenītes čurā" (citāts no pieminētās mantiņas īpašnieces). Tika pāris gadus atpakaļ nedaudz pasmaidīju, kad šo nu jau sievišķi ieraudzīju raidījumā "Gribi būt miljoonārs?". Tiesa, tur viņa nerādīja nedz "mantiņas", nedz sakarīgas zināšanas.
Kas notika ar puiku/meiteņu lietām līdz kādai 7.klasei, īsti neatceros. Laikā, kad klases puikas skrēja pakaļ meitenēm, spaidīja tās un cēla viņām svārkus, es nebiju tik ātrs, lai kādu noķertu. Tāpēc man nācās iztikt ar tām, kuras nevarēja pamukt vai arī atļāvās paspaidīties vienkārši līdzjūtības dēļ. Toties 8.klasē bija lūzums! Skolā sākās priekšmets, kurš saucās "Anatomija" un vecajās anatomijas grāmatās, ja nemaldos, 42.paragrāfs bija veltīts puiku un meiteņu atšķirīgajai anatomijai un ar visām bildēm!
Jāatzīstas gan, ka pirmo reizi šo grāmatas nodaļu vannasistabā lasīju kopā ar vecāko brāli, jo viņš 8.klasē gāja divus gadus ātrāk par mani. Un tas likās baigi aizraujoši. Sevišķi tās bildes, kurās krāniņi nav uzzīmēti tādi paši, kādus mēs zīmējām zooloģijas grāmatās pie visiem iespējamiem dzīvniekiem, un jā - arī dažā labā literatūras grāmatā kāds no rakstnieku portretiem dabūja trūkties. Šeit puiku un meiteņu lietas bija uzzīmētas anatomiski un ar visiem asinsvadiem un citu medicīnisko "barahlo". Vārdu sakot, nekādas estētikas!
Un visbeidzot 9.klase. Kārtējais lūzums manās dzimumzināšanās. Klasesbiedrs ir man iestāstījis, un es viņam no visas sirds ticu, ka večiem var "stāvēt" tikai trīs reizes mūžā. Un viss! Uz to laiku jau man bija skaidrs, aptuveni kā rodas bērni (kā nekā nesen bija iznācis leģendārais "Zīlītes" numurs), tāpēc es ne pa jokam nobijos, kad reiz, skatoties Ziemassvētku vakarā pa nupat translēt sākušo Liepājas televīziju pārraidīto vācu erotisko filmu, veidotu uz "Tarzāna" sižeta bāzes, sajutu nelāgu spiedienu. Viss - tātad ir palikušas vēl tikai divas reizes!...
Un tagad stāsta morāle.
Latvijas Katoļu baznīcas galva un sirdsapziņa Jānis Pujāts un kaut kādi mistiski 400 vecāki aicina nepieļaut organizācijas "Papardes zieds" īsfilmu par seksuālo veselību izplatīšanu skolās. "Mēs kategoriski noraidām "Papardes zieda" plānu Latvijas skolām dāvināt 1000 filmas komplektus u.c. materiālus, kas veicina jauniešos izlaidību," norāda vēstules autori.
Tālāk Jāņonkulis sapinās pretrunās vēl vairāk: "Ar šo mēs gribam vērst valsts vadītāju uzmanību uz morālo stāvokli skolās. Jaunieši tur vairs nerunā par seksuālo atturību, toties diskutē par kontracepcijas līdzekļiem un drošu seksu. Bet rezultātā simti abortu gadā skolniecēm."
Pareizi, Pujāta kungs, vecajos laikos skolā jaunieši par to vien tikai diskutēja: "Ak, dies`, kaut tik man nebūtu sekss! Kaut tik man nekad mans briedītis neceltu radziņus! Nedod, dies`, kādreiz redzēt kādu pliku sievas cicīti - tās būtu pasaules beigas! Lai dies` nogrābstās, ja kādreiz tā notiktu!"
Par Pujāta kungu un baznīcas liekulību viss jau tāpat sen ir skaidrs. Bet par 400 vecākiem es nebeidzu brīnīties. Diez viņi patiešām gribētu, lai viņu bērni dzimumjautājumos izaugtu par tādiem pašiem lohiem kā es?!
Šis stāsts ir par kādu vīru vārdā Pēteris Seņkāns jebšu, kā viņš pats sevi nodēvējis, Pasaules Valdnieks. Atzīšos, neko par viņu nebiju dzirdējis, pirms dažādos portāļos neizlasīju ziņu, ka šis pēc nosaukuma dižais vīrs pirms pāris dienām aizgājis mūžībā.
Tiem, kas joprojām nezina, kas ir Pasaules Valdnieks, varu mēģināt apskaidrot. Tas ir vīrs, kurš savulaik bijis tā sauktais Breša zemnieks, kurš iztiku pelnījis ar lauku uzņēmējdarbību. Taču dzīvē iegrozījās savādāk. 2001.gada 31.janvārī tagadējais Pasaules Valdnieks vairākas stundas nogulēja morgā miris un pēc tam atkal augšāmcēlās, un sirmajam vīram "parādījies priekšstats par lietu kārtību pasaulē", un viņš uzsācis misiju - šos priekšstatus sludināt visiem, kas klausās.
Dzimtajā pusē viņu esot dēvējuši par ciema muļķīti, gan jau ka ne tikai tur vien. Viņš pat sabijis bijušajā pļāpu raidījumā "Dāvida Šovs", kurš bija veltīts dīvaiņiem. Raidījumā viņš uzstājās kopā ar trīspadsmit bērnu tēvu Marģeri Martinsonu. Man gan nav ne jausmas, kāpēc Martinsonu uzskata par dīvaini. Varbūt tāpēc, ka vairākas Saeimas vēlēšanas atpakaļ, kad cienījamais kupltēvs arī kandidēja uz to namu, vienā no TV tiešraidēm - aģitācijām viņš piedāvāja valstī pieņemt lēmumu, ka katrai mātei par vienu pilienu mātes piena valsts maksātu trīs latus?...
Pirmajam ieskatam, lai iepazītos ar Pasaules Valdnieku, piedāvāju noskatīties ši īsfilmu:
Pasaules Valdniekam bija savs viedoklis gandrīz visos jautājumos. Sevišķi politiskajos un starptautiskajos...
Dažas no Pasaules Valdnieka domām un atziņām:
- es piespiedīšu atzīt viņiem (Saeimas deputātiem), ka esmu augstāks par visiem un lai viņi nedomā bendēt manu tautu;
- 21.jūnijā man paliks 74 gadi un 22.jūnijā sāksies Trešais Pasaules karš;
- lai Rīgu neappludinātu ūdens, es cenšos Prezidentei (V.V.Freibergai) iestāstīt, ka nepieciešams atsaukt no kara misijām visus Latvijas karavīrus, jo Dievs mums caur dainām ir atļāvis aizsargāt savu Tēvuzemi, bet ne karot svešās zemēs citu interesēs;
- es esmu Dieva personīgais āksts, un dažreiz āksts ir gudrāks par pašu karali;
- Jēzus Kristus bija pasaulē pirmais komunists, kurš gribēja atbrīvot tautu, atļaudams piesist sevi krustā, pasakot: "Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!";
- ārsti no cilvēkiem tikai izsūc naudu un izraksta tādas zāles, kuras sabojā vēl kaut ko, un viņi jau zina, ar kādu slimību tu nāksi nākamreiz;
- kad Dievs radīja pasauli, viņš paņēma mani aiz čupra un iemeta iekšā, un notika reakcija, jo es laikam esmu reaģents. Tad bija sprādziens un no tiem putekļiem izveidojās visas planētas un galaktikas;
- pasaule pieder žīdam, kas pār to valda ar naudas palīdzību, jo pielūdz zelta teļu;
- Latvijas politiķi ir viena no septiņām sātana galvām;
- Vaira Vīķe Freiberga ir melnā māte - vienveidīgā, bet "Repčiks" (Einārs Repše) ir melnais princis;
- Ja Vaira Vīķe Freiberga būtu uzklausījusi manus padomus, kā pareizi pārvaldīt pasauli, viņa būtu varējusi tikt ievēlēta par ANO ģenerālsekretāri, bet viņa aizbrauca uz Dienvidāfriku inspicēt Izraēlas atombumbu 1600 galviņas...
Un vēl un vēl, un vēl...
Un, lai arī cilvēki joprojām strīdas, vai viņš bija mesija vai vienkārši vecs vīrs, kam prasītos pārtikā lietot vairāk kliju produktus, Pasaules Valdnieks vienā no šiem sižetiem pats arī uz to atbildēja: "Es ir traks un man ir labi!"
Kad biju maziņš, atceros multfilmu par begemotu, kurš baidījās no potēm. Mūsdienu jaunatnei, kura uzaugusi ar Tinkiju un Vinkiju no Teletūbiju planētas, īsumā multfilmas sižets - kad mežā ierodas dakteris, lai visus nopotētu pret visām infekcijas slimībām, tai skaitā, seksuāli transmasīvajām, visi ezīši, zaķīsi un vāverītes mierīgi dodas potēties, bet begemotiņš pamūk, jo viņam ir bailes no adatām un potēm.
Man gan liekas, tas ir neloģiski, ņemot vērā, ka vienā "Amerikas Smieklīgāko video" raidījumā tāds begemotveidīgais mierīgi uzsēdās ar savu kārpām pārklāto dibenu virsū kopējam, to pat nepamanot. Kopējs gan pamanīja, jo viņam bija tā retā iespēja ieskatīties begemota iekšējā pasaulē.
Bet stāsts patiesībā ir par potēm. Es kā kārtīgs padomju bērns jau no agras bērnības esmu radināts pie dažādām medicīniskām manipulācijām, tai skaitā, visu analīžu nogādāšanā dažāda izmēra burkās un kurpju kastēs. Un, protams, esmu saņēmis visas potes, kas katram kārtīgam oktobrēnam un vēlāk arī pionierim bija noteiktas ar normām un rīkojumiem.
Tomēr laiki mainās, un obligātas manā vecumā ir tikai brilles, vadot automašīnu, un daudz kustību, apmeklējot muzeju, lai zāles pārzinis pie izejas man neteiktu, ka eksponātiem no muzeja iziet ir aizliegts. Viss pārējais ir brīvprātīgs, tai skaitā, potes. Un, kā zināms, par tām ir arī šis stāsts.
Katru gadu ziemas periodā pie mums plosās gripa - slimība ar daudz puņķiem un klepu, no kuras cilvēki mēdz arī izdarīties letāli. Tāpēc tantes un onkuļi baltos ķiteļos ir izgudrojuši potes pret šo slimību. Neesmu īpašs speciālists, bet runā, ka vienā gadā izstrādātās vakcīnas nākamajā gadā nemaz nav derīgas, jo katru gadu gripa esot cita paveida. Un tas ir tik kolosāli - maksāt ap 10 latu par nekam nederīgu vakcīnu! Par to jau var nopirkt džemperi vai divas tūbiņas Lietuvā ražota lubrikanta!
Šogad interese par pretgripas vakcīnām ir augusi nebijušos augstumos - kā nekā esam iedzīvojušies cūku gripā! Mans draugs ASV prezidents Baraks Obama, kuru cits mans draugs Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni nesen nodēvēja par "nedaudz iesauļojušos", savās ASV pat izsludinājis šajā sakarā ārkārtas stāvokli. Un tas ir kolosāli - tantēm un onkuļiem baltajos ķiteļos. Jo pat mūsu veselības ministriene Baibiņa pati bija devusies kaut kur tur uz tālām zemēm ar iepirkuma ratiņiem pēc cūku gripas vakcīnām.
Un visbeidzot. Reāls piemērs, pie kā noved gripas pote, ir šokējoši kadri no Virdžīnijas štata, kurā kāda 25 gadus veca karsējmeitene pēc potes saņemšanas nu ir zaudējusi spēju normāli kustēties un runāt. Kas interesanti - pavērojiet video - viņa spēj daudz maz normāli staigāt, ejot atmuguriski, kā arī bez grūtībām runāt skrienot. Katrā ziņā - lai meitenei iespējami ātrāka izveseļošanās!
Novēlu visiem sagaidīt gripas sezonu ar pilnu muti ķiplokiem un tad iet uz tiem bučošanās konkursiem, kurus nu tur rīko visādos saviesīgos iestādījumos. Bet tas jau ir cits stāsts, un tajā es nedrīkstu pieminēt Baibiņu.
Tikai dažas lietas ir labākas par iebiezināto pienu ar cukuru - Eltons Džons, miers visā pasaulē un Olga Rajecka, kad viņa nedzied. Turpinājumā nebūs nekas no tā...
1. "AC/DC" - "Rock N Roll Train" ("Black Ice", 2008)
Laikam viens no pirmajiem mūzikas videoklipiem, kurš nāk atmiņā kā redzēts tālajos astoņdesmitajos TV raidījumā "Varavīksne", ir "AC/DC" "Highway To Hell". Un arī tikai tāpēc, ka viens pajoliņš mana tēva vecumā lēkā pa skatuvi īsos šortos un uz vienas kājas. Pārdzīvojusi dažādus laikus, brāļu Malkolma un Angusa Jangu 1973.gadā dzibinātā "AC/DC" 2008.gadā laika klajā plati "Black Ice", kura, visticamāk, arī būs grupas pēdējais ieraksts. Kā ziņo mūzikas prese, apvienības solists Braians Džonsons pēc pasaules koncerttūres beigām nolēmis doties pensijā.
TOREIZ! Lai konstatētu, ka "AC/DC" ir pilnīgi tādi paši kā pirms 30 gadiem, piedāvāju šeit bez "bildes" (lai nevarētu redzēt puiku vecuma krunkas), noklausīties jau pieminēto "Highway To Hell".
Ja "Simpsonu" multfilmas personāži jau sezonām nepaliktu vienā un tajā pašā vecumā, bet novecotu kā reāli ļaudis, klauns Krastijs, iespējams, tagad izskatītos uz mata kā "The Cure" balss vīrs Roberts Smits.
Kad mācījos 12.klasē (un tas bija 15 gadus atpakaļ), Smits skaitījās stilīgs džeks, kurš izkrāsojies kā balerīnas un klauna krustojums, un dziedāja pesimisma pārņemtas dziesmas. Gadi iet, un diemžēl Smita kungs nav no multenes. Bet krāsoties patīk joprojām. Un izskatīties pēc nopūderēta balona, kam jau sāk nolaisties gaiss.
Bet cepuri nost Smita kunga un Ko priekšā - jau no tālā 1976.gada viņi spēlē un ir palikuši uzticīgi savam gotiskajam rokam.
TOREIZ! Pašam Robertam Smitam riebās "The Cure" vispopulārākais hits "Friday I'm In Love", par jautru. Tad nu salīdzinājumam kas cits no vecākiem veikumiem - "Close To Me" ("The Head on the Door", 1985).
3. Taylor Swift - "You Belong With Me" ("Fearless", 2009)
19 gadus vecā Amerikas kantrīmūzikas zvaigzne Teilora Svifta tiem, kuriem visi dziedātāji-sievišķi nav Tīnas Tērneres, bet visi dziedātāji-vīrišķi nav Elvisi Presliji, nenoliedzami ir tapusi zināma, šogad tricinot valstu mūzikas parādes ar savu līdz puņķiem saldo dziesmu "Love Story". Izrādās, "Fearless" ir pieminētās jankundzes jau otrais garadarbs. Par pirmo droši vien zināja vien viņa pati un ierakstu studijas apkopēja.
Tomēr pavisam negaidīti Sviftas jaunkundzei uzmanība tika pievērsta nupat notikušās MTV 2009.gada video mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas laikā. Brīdī, kad jaunā dziedātāja saņēma sev piešķirto balvu nominācijā "Labākais sieviešu video", uz skatuves uzkāpa kaut kāds tur reperis Kenijs Vests un skaļi paziņoja, ka balvu patiesībā ir pelnījusi cita madāma par klipu dziesmai "Single Ladies (Put a Ring on It). Par to dusmīgs bija arī ASV prezidents Obama. Bet - lai jau melnie puikas un meitenes tur tiek galā paši.
4. "Take That" - "Up All Night" ("The Circus", 2008)
Pagājušā gadsimta deviņdemito gadu vidusdaļas super-truper-puper-megagrupa "Take That" ir atgriezusies! Jau kādu laiciņu, bet bez Robija Viljamsa. Grupas pirmās slavas laikā vairāk biju aizņemts ar piņņu spiešanu, tāpēc ļoti tās daiļradei līdzi nesekoju. Protams, "How Deep Is Your Love" un "Back For Good" jau dzirdējis biju, un tās nav pārtraukušas visādos skontoveidīgajos rādžos skanēt visus šos gadus.
Bet jaunā plate man nedaudz patīk. Puikiņiem vairs nav 20, bet jau pēc 30, un tie ir nobriedušāki. Un nevar jau teikt, ka "Take That" puiši ir bijuši vai ir galīgi netalantīgi - mani vienkārši fascinē, kā Garijs Bārlovs izdzied dziesmu "The Circus". Pat Jānis Sproģis tā nevarētu! Bet vēl vairāk man patīk "Up All Night".
5. Katie Melua - "Blowing In The Wind"
Esmu jau sacījis - Bobs Dilans nobāl Melua priekšā savas dziesmas izpildīšanā...
Skaists septembris padevies šogad - jāvelk aukstajā augustā skapī dziļi iemestās peldenes un jāiet pelst! Tik štruntīgi, ka gulbju dīķī nolaists ūdens - būs jāmēro garāks ceļš līdz pludmalei. Un šis ir tas, kas man tagad patīk...
1. "Kings Of Leon" - "Use Somebody" ("Only By The Night", 2008)
Amerikāņu kvartets no Nešvilas šogad nosvinēja 10.jubilāciju. "Only By The Night" ir grupas ceturtā plate un pirmā, kura tai nesusi pasaules slavu. Šajā platē ir vienpadsmit dziesmas, bet visā 2009.gadā "Kings Of Leon" Lielbritānijas Top 40 tabulā pabijusi jau ar deviņām (!!!) dziesmām. Šī viena no tām - "Use Somebody".
2. "Stereophonics" - "You`re My Star" ("Decade In The Sun", 2008)
Kellijs Džons (Kelly Jones) patīk meitenēm - viņš ir mazs, melns puisītis ar skaistu, spēcīgu balstiņu un, kad nedaudz par daudz iedzer, sadod kādam pa muti. Plus viņš ir grupas "Stereophonics" līderis, kas nav mazsvarīgi. Un grupa, pagājušā gadā sagaidot savu pastāvēšanas 15.gadadienu, izdeva albumu ar visiem saviem Nr.1 hitiem. Klausījos plati un nevarēju saprast, ku šitik smuka dziesma un nekad nav iepriekš dzirdēta. Izrādās - tā pirmpublicēta tikai šajā izlases albumā. "You`re My Star"...
Kaut kas no klasikas. Džordža Maikla (George Michael) un Endrjū Ridžleja (Andrew Ridgeley) dueta pirmais Lielbirtānijas Nr.1. Ar ko nodarbojās Ridžlejs, nav zināms, bet Džordžs, būdams 46 gadus vecs un pie labas veselības, kaut ko vēl kruķī un parāda. Piemēram, savu krāniņu kādam pārbiedētam sabiedriskās tualetes apmeklētājam. Un lieki piebilst, ka, visticamāk, šis nejaušais apmeklētājs par sabiedētu kļuvu pēc krāniņa apskates.
5. Art Garfunkel - "Life Is But A Dream" ("Some Enchanted Evening", 2007)
Reiz Radio SWH brokastu raidījumā bija melnā humora tops, kurā vajadzēja piedāvāt slaveniem mūziķiem īberīgus pseidonīmus. Es aizsūtīju pseidonīmu Zigfrīdam Muktupāvelam, ierosinot viņam saukties par Frigīdu Muktupāvelu, bet neguvu atsaucību. Atšķirībā no slavenā dueta "Saimons un Garfunkels", kuru ierosināja pārdēvēt par "Garfunkelu un Īsfunkelu"...
Šodien pie mums ciemos ir Garfunkels. Ar savu aktuālāko plati "Some Enchanted Evening". Garus gadus gozējies slavas saulītē ar savu kolēģi Polu Saimonu (Paul Simon), tad sastrīdējies ar šo un tad dāvājis pasaulei virkni soloalbumu. Diez ko jaunajai paaudzei laikam nepatīk, jo Apvienotās Karalistes topā šī 2007.gada plate uzrāpās tikai līdz 82.vietai. Bet štrunts ar tiem topiem - šis ir vecais, labais Garfunkels!
P.S. Vot sūkātājie tie mūzkikas portāli, nevar ielikt jaunos klipus?! Labi, kaut kas no klasikas tad...
Šodien portālī, kurā ikdienā ar skaistu pseidonīmu parasti paņirgājos par saviem līdzpilsoņiem un sadzīves notikumiem vēju pilsētā, ieraudzīju ziņu, ka vispasaules ēdināšanas magnāts kompānija "McDonald`s Latvia" Liepājā gatavojas atvērt savu bulku tirgotavu.
Man kā izteikti korpulentam cilvēkam jau ir vienalga - es knapi varu ieiet pa Rimi centrālajām durvīm un arī tikai tad, ja tās izdomā atvērties abas vienlaicīgi. Mani jau tāds Makdonalds īpaši vairs neinteresē. Mans izplūdušais torss liek man pievērsies veselīgākai pārtikai - ēdu tikai iebiezinātu pienu ar cukuru un uzdzeru "Užavas" alu. Bez tam, pilsētā, kurā ir slavenākais dzemdību nams Latvijā, jo tajā esot piedzimis vējš, kā runā, drīzumā jau tikšot atvērts kaut kas garā saprātā līdzīgs - "Hesburger", šķiet, to sauca. Es esmu par konkurenci, un no šī viedokļa arī viss tā kā būtu kārtībā.
Tāpat minētajā apkārtrakstā (nekad neesmu sapratis, kāpēc rakstus avīzēs sauc par apkārtrakstiem? Laikam tāpēc, ka tajos raksta visu ko apkārt, bet ne par lietu) stāv ieskats šīs kotlešu tirgotavas finanšu un citu sasniegumu annālēs (arī skaists vārds!). Un saprotams, ka skaitļi ir grandiozi - 14 gadu darbības laikā Latvijā Makdonalds ir nobarojis, pardon, pabarojis 33,5 miljonus cilvēkus. Domājams, ka viens cilvēks ir bijis pabarots vairākas reizes, iespējams, pat visas 33,5 miljons reizes. Tā man gribētos domāt, bet tā, visticamāk, nav. Un arī tas patiesībā ir štrunts - katrs var dzīvot un ēst, ko un kā vēlas un justies kruts! Un vēl ir forši, ka kādiem padsmit ļaudīm būs kāds darbiņš - visiem tirgotavas darbiniekiem + klizmas šprices operatoram Reģionālajā slimnīcā kotlešu izskalošanai zināmā citādā veidā.
Tas, kas pacēla manu ne īpaši spalvaino roku (jā, arī tā ir problēma, jo nezinu, kāpēc viņas (spalvas) man īsti neaug) šim protestam, ir citāts nelaimīgajā apkārtrakstā (o jā, raksts pirmpublicēts "Dienas Biznesā", uz to arī atsaucamies), ka vieta šim, kā rakstā glauni tas nosaukts par "restorānu", ir paredzēta "Liepājas vēsturiskajā centrā – iepretī Rožu laukumam, Lielās un Graudu ielas stūrī" (to, kas pēdiņās, iekopēju no portāļa, lai vēlreiz pārliecinātos, ka neesmu pārlasījies!)!!!
Tātad domāsim loģiski. Šo "restorānu" ir paredzēts būvēt vai nu priekšā Liepājas Universitātei, kas, visticamāk, nenotiks, jo kur tad uz Mātes dienu un Lieldienām liks tos lielos cāļus. Vai, otrs variants, uz stūra iepretīm "Kurzemei" starp tramvaja sliedēm un maksas ateju.
Un tad man ir jautājums. Dārgie draugi, kurš ir saspiedis galvu, ja šajā vietā patiešām vispār tiek apspriests kaut ko būvēt?! Un nav jau nemaz runa par tieši Makdonaldu!
Es neesmu nekāds tur mega super truper lokālpatriots vai antiglobalizācijas sekcijas biedra kandidāta asociētais loceklis. Kā jau minēju, man ir vienalga - ir tāda ēstuve Liepājā vai nav. Bet, ja patiesi šī ieskrietuve tiks uzcelta minētajā vietā vai pat tās apkārtnē, man kā liepājniekam tas liksies, nu jā, traģiski. Tālāk jau vairs nav kur! Vienīgais mierinājums - jau esošās maksas atejas un plānotā jaunbūve pēc savas izmantošanas nozīmes labi saderēs kopā...
Un, ja tā notiks, es labprāt gribētu brīvi palikušajā skvēriņā iepretīm Liepājas Universitātei uzstādīt mazu būdiņu, kurā Boldrikam no seriāla "Melnā Čūska" līdzīgs pārdevējs tirgotu Liepājas jūrmalā salasītos jūras mēslus uz puļķīšiem. Un lai man tika pamēģina kāds to neatļaut!
* Liepāja pret McDonalds (tulkojums no kaut kādas tur valodas).
Šodien parādīšu bosiem pliku dibenu, kundēm ieteikšu uzsēsties sev uz īkšķa un parotēt, jo tagad man vienalga - esmu beidzot miljonārs! Jo šodien uz darba e-pastu saņēmu šādu e-pastu:
Dr FRANK MIKE Assistant Manager, NatWest Bank, Putney High Branch, London Apvienotā Karaliste Tel: +44 703 194 6542 +44 703 194 6542 E-pasts: drmike_uk@yahoo.co.uk Dārgais draugs, Es esmu Dr.FRANK MIKE sasniedzot jums NatWest Bank London, šeit Anglijā. Es strādāju NatWest Ministru Bank London. Es rakstu jums pēc darījuma manā birojā, ka būs milzīgs ieguvums mēs abi.
Manā departaments, kas ir palīgs vadītājam (Putney High Street), es atklāju pamesti summa 12,500,000,00 $ ASV dolāri (divpadsmit miljoni pieci simti tūkstoši ASV dolāri) in kontu, kas pieder pie viena no mūsu ārvalstu klientiem, Late Mr.Thompson Morrison ASV pilsonis, kurš diemžēl ir zaudējis savu dzīvi plaknē katastrofas Alaska Airlines Flight 261, kas avarēja gada 31 2000 ieskaitot viņa sievu, un tikai meita.
Izvēle, lai sazinātos ar jums ir modināja no ģeogrāfiskās iezīmes, kur jūs dzīvojat, jo īpaši tādēļ, jutība darījumu un konfidencialitāti šeit. Tagad mūsu bankas gaidīja kāds no radiniekiem nākt klajā par prasību, bet neviens nav darījuši. Man personīgi ir bijusi nelabvēlīgs atrast radiniekiem par 5 gadus.
Es tagad cenšas savu piekrišanu iepazīstināt jūs kā tuvāko radinieku / Will Saņēmējs uz mirušā lai šī konta ieņēmumi novērtēti 12,500,000,00 $ Dollars var maksāt jums. Tas tiks izmaksāts vai sadala šos procentus, 50% man un 40% no jums, bet 10% veido visus izdevumus, kas radušies darījums, kamēr es nodrošināti visi nepieciešamie juridiskie dokumenti, kurus var izmantot to backup šo apgalvojumu mēs veidošanā. Visi man ir aizpildīt jūsu nosaukumus dokumentus un legalizēt to tiesa šeit, lai pierādītu, jūs kā likumīgu saņēmēju.
Arī man nepieciešama jūsu godīgi Co-operation, konfidencialitāte un absolūto Trust Nav šaubu, ka, lai ļautu mums redzēt šo darījumu. I garantija jums, ka tas tiks izpildīts saskaņā ar likumīgu vienošanos, kas aizsargās jūsu , neievērojot likumu. Lūdzu, sniedziet man ar turpmāk minēto, kā mums ir 5 dienas, lai palaistu tai cauri. Tas ir ļoti ļoti URGENT lūdzu. 1. Full Name 2. Jūsu telefona numurs 3. Jūsu kontaktadrese. 4. Nodarbošanās Jūsu steidzama reakcija ir ļoti gaidīts, un appreciated. Ar laba vēlējumiem, DR FRANK MIKE
Nosūtīju visu prasīto informāciju un tagad gaidu savus miljonus. Un tikai nepielaizīeties - es ne ar vienu nedalīšos! Ēdiet manas bikšeles!
Pēc virsraksta spriežot, šī vasara man, būtu domājams, pagājusi saulainā pludmalē, ķerot sauli trusenēs ar slēdzēju aizmugurē un ik pa laikam uzšļurpstinot kādu malku aukstās tējas un kefīra kokteili.
Bet tā nebija. Atvaļinājums gāja secen, sēžot pirms pērkona uz aukstas zemes, apsaldēju oliņas un tad jau nekas cits neatlika, kā smelties spēku skaistās dziesmās.
Kas tad šajā vasarā tāds noticies? Esam zaudējuši popa karali. Atklājuši ka daža laba dziedātāja trusenēs patiesībā slēpj krāniņu. Bet principā jāatzīst, ka veco perdeļu laiks turpinās.
1. "A-Ha" - "Foot Of The Mountain"
Neesmu pētījis, kāpēc norvēģu grupa "A-Ha" ir nodēvēta tieši tādā vārdā, bet, lai vai kāda arī būtu bijusi motivācija, grupas nosaukums varētu būt sevi attaisnojis. Jo visās mūzikas enciklopēdijās, interneta portāļos un mūzikas ierakstu veikalos tās plates allaž rindā ir pirmās, ja vien veikala pārdevējs pazīst alfabētu un plates izkārtojis pēc tā.
Man personīgi "A-Ha" asociējas ar pagājušā gadsimta 90.-ajiem gadiem, kad Liepājas stadionā "Daugava" notikās skolēnu spartakiāde un principā visas divas stundas, ko pavadījām stadionā, skaļŗuņos spēlēja kādas sešas septiņas "A-Ha" dziesmas, ieskaitot, "Take On Me" un "Cryin In The Rain", tās visu laiku atkārtojot. Bet tas skaitījās kruta, jo džekam, kuram tajos laikos bija kasete ar šīm dziesmām, stāvoklis sabiedrībā bija garantēts!
"Foot Of The Mountain" ir "A-Ha" devītā plate, klajā nākot akurāt 24 gadus pēc debijas plates "Hunting High And Low". Gadiem ejot nekas būtiski nav mainījies. Tie paši sintezatori, tās pašas ērģelītes un tas pats Mortens Harkets. Vecāks gan palicis, bet brīžiem joprojām dzied tik augstu kā mazs zēns, kam "mantiņas" iespiestas lifta durvīs.
Katrā ziņā tiem, kam "A-Ha" patika tālajos 80.ajos un 90.ajos, šī plate vilties neliks. Savukārt, kam patīk ar pīrsingiem pupu galos lēkāt kādas smagākas mūzikas ritmos, šo plati klausīties nevajadzētu.
2. "Placebo" - "Battle For The Sun"
Kad pirmo reizi ieraudzīju grupas "Placebo" bildi, nodomāju: "Vai, cik kolosāli, ka viņiem grupā ģitārīti trinkšķina sievišķis! Bet, kurš tad īsti ir tas brašulis, kurš dzied?" Kā izrādās - "mans sievišķis" arī ir īstais dziedātājs!
Braiens Molko, pēc izskata spriežot, varētu būt visnotaļ iecienīts viesis tajās ballītēs, kurās nevar precīzi pateikt, kurš viesis ir sievišķā, kurš vīrišķā dzimuma. Katrā gadījumā uzmālējies Molko kungs ir kā zobārsta Freda māsiņa Jolanda Suvorova, bet dzied kā vīrišķis (tāpat kā Jolanda).
Nekad neesmu bijis šīs grupas fans. Kaut Latvijā šos gaidām viesojamies jau trešo reizi, neesmu bijis ne uz vienu iepriekšējo koncertu un nebūšu arī uz šo. Bet tas, ka grupa tik cītīgi iekļauj Latviju savu turneju kalenderos, nozīmē, ka šeit tai fanu ir daudz. Tai skaitā starp maniem draugiem. Un, kad viņi periodiski drillē "Placebo" no rīta līdz vakaram, šis tas jau pielīp arī man. Un jā, nav jau nemaz tik slikti, kā izskatās.
"Battle For The Sun" klajā nāca šā gada jūnijā un ir grupas sestais studijas ieraksts. Un nez, varbūt aiz vecuma, bet Molko kungs platē ir paspēlējies ne tikai ar ierastajām ģitārītēm, bet arī trompetēm un saksafoniem. Un, par cik pats esmu diezgan neitrāls saistībā ar grupas dziesmām, lai jauno plati raksturo paša Molko kunga mīļākā dziesma "Speak In Tongues".
3. Yusuf - "Roadsinger"
Reiz dzīvoja kaķis vārdā Stīvens. Tas nebija parasts kaķis, kam vajag tikai padzert pienu, noplūkāt kādu zvirbuli un marta novakarēs izvālēt uz jumtiem visu, kas kaut attālināti varētu atgādināt sieviešu dzimtes kaķim līdzīgu priekšmetu. Šis kaķis bija muzikāls, bet viņš nebija no jocīgās "Brēmenes mūzikantu" kompānijas.
Kats Stīvenss (Cat Stevens) jau no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem veidoja lielisku mūziķa karjeru. Viņš ir pārdevis vairāk kā 60 miljonus savu albumu kopiju (droši vien būtu pārdevis par diviem albumiem vairāk, bet tos es netīšām iegādājos nelegālus). Mākslinieks ieguva neskaitāmas prestižas mūzikas balvas.
Bet tad 1977.gadā Sīvens izdomāja pieņemt Islama ticību un to arī izdarīja. Pie kam "kaķa laikiem" nu arī bija gals, jo Stīvens nomainīja savu vārdu uz Jusufs Islams. Divus gadus vēlāk Jusufs izdomāja izmest miskastē arī visas savas ģitāres, un mūziķa karjeru pamest uz mūžīgiem laikiem...
Tomēr mūzikas vilinājums bija lielāks, un pēc 28 gadu klusēšanas Jusufs atgriezās 2006.gadā ar plati "An Other Cup", vēl pāris gadus iepriekš kopā ar Ronanu Kītingu iedziedot dziesmu "Father And Son".
2009.gads nācis ar jaunu Jusufa plati "Roadsinger". No tās arī tituldziesma.
4. "Depeche Mode" - "Sounds Of The Universe"
Grupa "Depeche Mode" (DM) Latvijā nenoliedzami ir savējie. Kā gan citādi lai izskaidro, ka pie mums tā pabijusi jau 2,5 reizes. Gandrīz trīs! Ja vien solistam Gāna kungam nebūtu radušās problēmas ar veselību, šā gada, šķiet, 25.maijā Skonto stadions Rīgā atkal dārdētu no grupas visu laiku labākajiem hitiem, kā arī šī gada "Sounds Of The Universe" atsevišķiem dziesmu akordiem.
Deivs Gāns ar kolēģiem pilnīgi noteikti varētu ierakstīties tajā pašā vēstures Almanahā, kurā ir gan Rods Stjuarts, gan Bono no "U2", gan vēl daudzas citas zvaigznes. Almanaha tajā nodaļā, kurā ierakstītos zvaigznes, kas uz vecuma galu pēc skata kļūst pievilcīgākas, nekā zaļajā jaunībā. Lai atceramies ļeģendāro Roda Stjuarta videoklipu no 70.ajiem "Sailing" - profilā pīļknābis, kas pīļknābis! Jo vecāks, jo kļuva par lielāku sekssimbolu. Tagad gan nezinu, kā tur ir. Reiz lasīju, ka veco Rodu futbols tagad interesē vairāk par sievietēm.
Lai nu kā, 80.to gadu cukurūdens frizūru modes karstumā "Depeche Mode" laikam jau bija vieni no pirmajiem, kas guva tik lielu popularitāti ar "sinthy-pop" stilā spēlēto mūziku. Nu vismaz manā necilajā mūzikas sapratnē. "Just Can`t Get Enough", "Everything Counts", "People Are People" ir tikai dažas no dziesmām, ko tēva sarkanajā žigulī pie atvērtiem logiem uz kaut kāda pašmeistarota kasešu atskaņotāja tālo 90.to sākumā skaļi klausījamies kopā ar bračku. Meitenes gan tādi nedabūjām, bet soda kvītis par pretējā virzienā braukšanu pa vienvirzienu ielu gan.
Toreiz, atceros, tirgū varēja nopirkt nepārspīlējot kādus desmit "Depeche Mode" albumus. Tie pat tika numurēti aptuveni šādi: ""Depeche Mode" - 1992-Nr.8", un tajos parasti bija viena dziesma kādos desmit miksējumos. Es personīgi šitā uzrāvos ar "People Are People".
Bet, atgriežoties pie mūsdienām, jāatzīst, ka "Depecehe Mode", tāpat kā jau pieminētie "A-Ha", lai arī iet laikam līdzi, ir un paliek tie paši "Depeche Mode". Es par viņu patiesu cienītāju kļuvu pēc koncerta Arēnā "Rīga" 2006.gadā. Un tieši tur es sapratu, ka atšķirībā no daudzām citām 80.to un 90.to gadu supergrupām, "Depeche Mode" būs aktuāla, cik nu vien viņi vispār spēlēs. Un cerams, neierūsēs arī Gāna kunga pīrsings, kurš (un tas ir pavisam plaši zināms fakts) iemeistarots viņam nelielajā miesas gabaliņā starp sēkliniekiem un dibena, tā teikt, ieeju. Labu visiem apetīti!
5. "Dave Matthews Band" - "Big Wiskey And The GrooGrux King"
Pirmais, kas ienāk prātā, izdzirdot grupas "Dave Matthews Band" (DMB) nosaukumu, vismaz man, ir vīrs ar tauri. Bet patiesībā tā nav. Deivs Metjūzs ir ģitārists. Laikam man mazāk jāpīpo.
Stāsts par komponistu Metjūzu ir skaists. Strādājot par bārmeni bārā tālajā 1990.gadā, Metjūzs pareizā laikā un pareiziem cilvēkiem nodeva savu dziesmu demo ierakstu. Tas nostrādāja. Jaunajam talantam maz pamazām pievienojās vietēja mēroga dažādi mūzikanti, līdz 1990.gadā grupa pirmo reizi kāpa uz skatuves kādā lokālā festivālā. Panākumi bija graujoši - slava par jauno apvienību izplatījās vēja spārniem!
Amerika Metjūzu mīl, un, sākot ar 1994.gadu, kad iznāca DMB debijas plate "Under The Table And Dreaming", grupa, ieskaitot aktuālako šī gada plati, jau piecas reizes ir pabijusi ASV topa "Billboard" pašā augšgalā. Un šo topu veido nevis pēc paaugstinātas maksas sms sūtīšanas vai citiem tik pat kolosāliem balsošanas rezultātiem, bet gan pēc albumu pārdošanas rādītājiem.
Atzīšos, albums "Big Wiskey And The GrooGrux King" ir pirmais DMB pilnais albums, kurš ir manā necilajā kolekcijā, tāpēc nevarēšu izplūst skaļos prātuļojumos, kāds tas ir, salīdzinot ar citiem DMB albumiem. Taču vienu es varu teikt - nevaru stundām klausīties tikai džezu vai tikai roku, bet DMB ir ideāla šo stilu kombinācija.
