Es esmu cilvēks, kurš audzis laikos, kad gada nozīmīgākais notikums Latvijā bija "Mikrofona" dziesmu aptauja. Astoņdesmito gadu sākumā, skatoties vienu no šīs aptaujas gada noslēguma pārraidēm, pirmo reizi ieraudzīju Dzintri Kolātu un nedaudz sabijos. Jo, gadiem klausoties viņa balsi radiofonā, man bija izveidojies tāds priekšstats, ka viņš vizuāli ir kaut kas līdzīgs Lujam De Finesam - slavenajam Fantomasa ķērājam. Bet tā nebija.
Dzintris Kolāts
Bet stāsts ir tieši par to. Nesen paskatījos tādu veco "Mikrofona" aptauju retrospektīvu DVD izlasi. Un nevarēju, protams, nepasmaidīt. Nora Bumbiere ar kaut ko līdzīgu galdautam, pārmauktam pār galvu, dzied un laižas deju virpulī ar savu tā laika skatuves un dzīves partneri Viktoru Lapčenoku dziesmā "Tā diena". Fonā visur mētājas sapūsti baloni, daži pakabināti kaut kur virs kameras. Un viss! Un tad dziesma beidzas un sākas nākamā - Noras Bumbieres izpildītā "Par pēdējo lapu". Nedaudz pamainīts tikai mākslinieces kostīms, bet baloni un fonā kaut kāds iesprausts bērzs tas pats. Var redzēt, ka abi klipi filmēti viens pēc otra. Un kas par to? Cilvēkiem tolaik nepatika? Patika!
Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks
Kas parasti ieguva pirmās vietas? Raimonds Pauls, protams! "Mežrozīte", šķiet, bija pirmā dziesma, kas "Mikrofona" aptaujā uzvarējusi. Skaista, vienkārša un prātīga dziesma. Ja paskatās, kādas dziesmas uzvarēja līdz astoņdesmito gadu beigām, tad nevar noliegt, ka tautai patika vienkāršas, melodiskas dziesmas, kuras izpildīja cilvēki ar talantu. Atceros, Uldim Stabulniekam tur bija viena dziesma, kurā viņam kaut kas bija par lielu, lai paņemtu no klēpja un apmīļotu. Tā dziesma man gan nepatika. Bet vispār esmu liels Ulda Stabulnieka fans - Raimond, piedod, bet Ulža Tevi sit pāri!
Uldis Stabulnieks "Tik un tā" (pirms tam netīšām Žoržiks)
Paskatīsimies, kas tajos laikos notika ārzemēs. Ja tā paskatās no šodienas skatu punkta, tad mēs tikām turēti baigā mucā. Bītlus padomijā ielaida, jo pat tā laika PSRS spices vīri saprata, ka kaut ko tādu viņi aiz sava dzelzs priekškara nenoturēs - pārāk jau nu masīvs spiediens. Tad vēl bija zināma ABBA, Boney M un Dins Rīds, kurš uz PSRS izdotās plates vāka bija nobildēts šaurās triko biksēs, un man kaut kas viņā nepatika. Kā caur miglu atceros televīzijas raidījumus "Varavīksne". Aldis Ermanbriks pie visu laiku fonā ieslēgtām disko gaismām mani uzreiz paņēma ar savām izteiktajām brillēm, bet pārstāju to raidījumu skatīties pēc "Pink Floyd" klipa "Another Brick in the Wall" pārraidīšanas, kurā skolēnus samala gaļas mašīnā. Bet vismaz es sāku mācīties labāk.
"Pink Floyd" "Another Brick of the Wall"
Bet patiesībā "tur ārā" notika daudz kas vairāk. Izmantojot šodienas resursus, var tikai just līdzi tai paaudzei, kurai blakus tas viss notika, bet viņi par to neko pat nezināja. Kaut gan - kurš mazāk zina, tam saldāks miegs. Un tomēr ir viena kopīga lieta tā laika mūzikā - to pārsvarā izpildīja tie, kuri paši to komponē, vai arī citu komponējumus izpilda tiešām talantīgi mākslinieki. Gan latviešu, gan ārzemju mūzikā.
Un tagad paskatīsimies, kas notiek šodien. Nerunāsim par tiem, kuri tiešām paši komponē, paši dzied un spēlē un, vairumā gadījumu, droši vien tikai paši arī klausās. Kā pēdējā laika pašmāju "sensācija" tiek pasniegta grupa "Kombuļi". Kad visi par viņiem sāka runāt, nolēmu vienreiz paskatīties arī es. Kā jau kārtīgai sensācijai pienākas, "Kombuļi" ir ari "Youtube" portālī. Aptuveni 15 sekundes - tik ilgs bija laiks, lai es saprastu, ka otrreiz šito es vairs nemūžam negribēšu redzēt un dzirdēt. Vīriņš, kurš izskatās līdzīgs lauku mājas saimniekam no multfilmas par auniņu Šonu, ko šad tad demonstrē pa TV3, lai aizpildītu ētera laiku, un sieviņa vienkārši savam priekam dzied un spēlē. Un kāpēc ar to jābāžas tagad visiem virsū? Dažos portāļos reizi pāris nedēļās parādās raksti par šo "grupu" - tad viņi ir uz izjukšanas robežas, tad viņiem nav naudas, tad "Kombuļu" soliste esot kļuvusi sievišķīgāka. Tsjaa, kā tad.
"Kombuļi"
Otrs nesenais piemērs - latviešu "silto" karš medijos! Puikiņu grupa "Latte" izplatījusi paziņojumu par savas darbības beigām, jo viņus piešmaucis producents Juris Millers. Savukārt Millers izplatīja pretpaziņojumu, ka "Latte" puikas ir zagļi un homīši. Šajā sakarā man prātā nāk divas domas. Pirmkārt, interesanti, kā Jurčiks zina, ka tie puikas ir, tā sauktie, taisnās zarnas operatori? Un, otrkārt, pateicoties paziņojumam par "Latte" izjukšanu, es vispār uzzināju, ka tāda grupa ir eksistējusi.
Juris Millers (foto no portāla mango.lv)
Ārzemēs šādu stāstu, protams, ir tūkstošiem. Un galvenie pelnītāji uz to ir ierakstu kompānijas. Esmu kaut kur pa ausu galam lasījis, ka lielie mūzikas producenti pat pēc kaut kādām mistiskām formulām izskaitļo, cik un kādiem puikām vai meitenēm šādos projektos jāapvienojas, cik no viņiem jābūt blondiem, cik tumšiem, cik vispār bez matiem, cik gariem un cik resniem - aprēķini tiek veikti gandrīz kā ķīmijas laboratorijas darbos.
Un tad rodas jautājums - cik tālu tā var aiziet? Vai viss nav sarežģīts tik tālu, ka sarežģītāk vairs nav kur, un klausītājs vairs nesaprot, kas ir kas?
Atbilde ilgi nebija jāgaida. Tā pat nebija jāmeklē, tā atnāca pati. Sūzana Boila ir šī atbilde. Būsim godīgi, prasta izskata un uzvedības dāma vidējos gados, kura dzīvo vienatnē ar savu kaķi, uzkāpj uz talantu šova "Britain`s Got Talent" skatuves un vienā mirklī sasper visas mūzikas biznesa formulas lupatās! Boilas debijas albums "I Dreamed a Dream", kurš klajā nāca 2009.gada novembrī, visā pasaulē ir pārdots vairāk ka 8 miljonos kopiju.
Sūzana Boila
Šo veiksmes stāstu var vērtēt dažādi, taču viens ir skaidrs - klausītājs ir noguris no mākslīgām, sarežģītām popzvaigznēm, un Boila nāca tieši laikā. Vai mūzikas industrija atgriezīsies pie saknēm vai arī Sūzana Boila ir tikai izņēmuma veiksmes stāsts, to rādīs laiks. Bet, ja tā nenotiks, mēs taču vienmēr varēsim klausīties "Kombuļus" un Latvijas Radio 2!
