20 albumi, kas bija jānoklausās 2014.gadā

Divdesmit albumu saraksts, kas bija jānoklausās šajā aizejošajā 2014.gadā. Kā vienmēr, numerācijai nav nozīmes. Visu izsaka patikšana kopumā. Ja tomēr kaut kādi ekstrēmi ir jāizceļ, tad par gada, nosacīti, neveiksmi jāatzīst "U2" jaunā plate "Songs of Innocence" (un ne tik daudz muzikāli, cik tā mērkaķošanās ar "iTunes" bezmaksas promociju, kas kaut kā iekšēji uzreiz lika platei devalvēties), savukārt laikam jau neviens vairs negaidīja, ka padsmit gadus pie sienas karājusies bise ņems un atkal izšaus. Un izšaus kā lielgabals! Tas par Deimienu Reisu. "U2" tautieti, starp citu. 

1. Leonard Cohen - "Popular Problems" (2014)

Kanādiešu mūzikas leģendai bija plāns, un viņš to īstenoja. Nosvinējis savu astoņdesmito dzimšanas dienu, Leonards Koens devās pie miera, lai jau nākamajā dienā pamostos pasaulē, kura skandē viņa jaunāko, lielā slepenībā ierakstīto albumu "Popular Problems". Atšķirībā no Koena iepriekšējās plates "Old Ideas" (2012), šo pat var nosaukt par dzīvespriecīgu.

2. "Real Estate" - "Atlas" (2014)

Pārblīvētas ar nostaļģiju un ilgām. Tā Ņūdžersijas (ASV) kvinteta "Real Estate" trešā albuma dziesmas aprakstījis žurnāls "Clash Music". Drīzāk gan jāsecina, ka Martins Kortnijs ar kolēģiem ir izauguši no bērnu bikšelēm, radot albumu, kas pat skarbiem vīriem liek noraust pa asariņai. Citiem neredzot, protams. Jo kārtīgs vecis jau nemazgājas un neraud.

3. Beck - "Morning Phase" (2014)

Beka Hansena atgriešanās pēc piecu gadu pārtraukuma nesusi sev līdzi daudzas pārmaiņas un lūzuma punktus. "Morning Phase" ir tik netipisks Bekam, ka tagad tā publika, kam viņš iepriekš ne visai patika, to teju dievina, savukārt vecajiem Beka faniem no degunu raucīšanas ap tiem jau izveidojušās papildus krunkas.

4. "Elbow" - "The Take off And Landing of Everything" (2014)

Var mainīties gadalaiki, valstu robežas, valdības un Eirovīzijas dalībnieku dzimumi, bet ir tikai viena patiesība, kas pastāvēs mūžīgi kā akmenī iekalta: ""Elbow" ir dievu mūzika!"

5. "Wild Beasts" - "Present Tense" (2014)

"Es domāju, ir neiespējami radīt ko labāku par ["Wild Beasts" iepriekšējo albumu] "Smother", bet es kļūdījos," daloties iespaidos par angļu kvarteta jauno albumu "Metacritic" vietnē sajūsmu izrāda kāds grupas fans. Viss ir relatīvs, reiz atklāja Einšteins. Un "Present Tense" tiešām ir "Wild Beast" labākais albums. Relatīvi, protams.

6. "The Gloaming" - "The Gloaming" (2014)
Ķeltu un īru tautu mūzikas kodēts albums. Noskaņai un pārdomām. Klausāms vienatnē. Palīdz atrast sevī laimes robežu. Un, ja šī robeža ir iezīmēta, "X" stundā ir vieglāk izšķirties, uz kuru pusi sperams solis. Maģisks albums.

7. Damien Rice - "My Favourite Faded Fantasy" (2014)

"Kas var būt labāks par šo?!" teica Mārtiņš Rītiņš un izcepa kotletēs vārnu. Tāpat var izsaukties arī par īru zēna Deimiena Reisa trešo albumu "My Favourite Faded Fantasy". Pēc loģikas Reisam karjera būtu jābeidz, jo radīt ko labāku par šo - vai tas maz ir iespējams? 

8. Damon Albarn - "Everyday Robots" (2014)

Lai ko darītu Deimons Albarns, tas strādā! Bija "Blur", bija "Gorillaz", abi teju ikonu statusā. Nu, pēc 25 mūzikā pavadītajiem gadiem, Albarns nāk ar savu pirmo solo albumu "Everyday Robots". Ja tu lasi "Rīgas Laiku" un neskuj vāverīti, šī plate ir domāta tev! (Pēdējais teikums ir pārfrāzēts kāda pazīstama latviešu režisora izteikums).

9. Ben Watt - "Hendra" (2014)
Dueta "Everything but the Girl" viena no pusītēm Bens Vots pēc 31 gada pārtraukuma izdevis savu otro solo albumu. Kā saka mūzikas žurnāls "Q Magazine", "Hendra" ir "nobriedušas pārdomas par atmiņām un zaudējumiem." Uzskatāms piemērs viena konkrēta mūziķa evolūcijai.

10. Lykke Li - "I Never Learn" (2014)
Teju visā pasaulē dzīvojusī zviedru meitene Li ar salauztu sirdi krūtīs radījusi smeldzīgu popdziesmu kolekciju. Iespējams, personīgākais 2014.gada albums.

11. Paul Heaton & Jacqui Abbott - "What Have We Become?" (2014)
Britu "The Beautiful South" deviņdesmito gadu balsis Pols Hītons un Džakija Abota atgriežas jaunā kopdarbā. Kurš teicis, ka nevar divreiz iekāpt vienā upē un nevar divreiz piečurāt vienas zeķbikses. Var! Un kā vēl var! 

12. "The Horrors" - "Luminous" (2014)
Evolucionējot no spurainiem panciņiem līdz stadionu grupai, briti "The Horrors" laiduši klajā, iespējams, savu liktenīgāko albumu, pēc kura daļa fanu šo uzskata nevis par evolūciju, bet kapitulāciju komercijas priekšā, bet cita daļa, domājams, skaitliski daudz lielāka, pateicoties "Luminous", ir piedzīvojuši savu 2014.gada lielāko atklājumu.

13. "LIGHTS" - "Little Machines" (2014)
Kādreiz viņas vārds bija Valērija Poksleitnere, tagad "LIGHTS". Savu skatuves vārdu Valērija pieņēmusi pavisam oficiāli, ar visiem papīriem. Viņas trešais albums "Little Machines" ir neuzbāzīgas popmūzikas labs paraugs, kādu patiešām nav milzum daudz. 

14. "Coldplay" - "Ghost Stories" (2014)
Krisa Mārtina pēcšķiršanās rētu aplaizāmais albums. Šķiet, pirmais tik izteiktais "Coldplay" konceptalbums. Šoreiz par pagātnes rēgiem, kas nekur nepazudīs arī nākotnē. Ierasti jau tā emocionāli atklātais Mārtins platē "Ghost Stories" izģērbj sevi pilnīgi un galīgi. 

15. "Swans" - "To Be Kind" (2014)
Ļaudīm, kam garšo visas putras, ir vienalga, kādu ēst - vai tā auzu pārslu, vai mannā, vai varbūt vārīta no cirvja kā tajā pasakā. "Swans" cienītājiem ir vienalga, kuru grupas albumu klausīties - tie visi noved nirvānai līdzīgā stāvoklī. Bet, ja ir kaut kas jauns, protams, padod šurp arī to! 2014.gadā šie nirvānisti no saviem "Swans" sagaidīja ko jaunu.

16. "Broken Records" - "Weights & Pulleys" (2014)
Līdz sešu vīru orķestrim izaugušais skotu "Broken Records" savā trešajā albumā demonstrē meistarību, kas liek kapitulēt pat vislielākajiem skeptiķiem. Par skotu "Arcade Fire" dēvētie puikas ir radījuši emocionāli trauslu, bet instrumentāli ļoti bagātu plati.

17. Joe Henry - "Invisible Hour" (2014)
Tas ir tikai laika jautājums, kad katrs "Invisible Hour" klausītājs aizdomāsies: "Kas es esmu? Ko es te daru? Un cik, galu galā, ir pulkstenis?". Jo Džo Henrijs savā platē ir iekodējis teju visus pasaules neatbildamos jautājumus. Un tieši tāpēc plate "Invisible Hour" ir klausāma atkal un atkal, pēc beidzamās reizes saprotot, ka saprotams nav nekas, un atkal jāsāk viss no gala. Šo albumu ir jāēd kā maizi. 

18. "Spoon" - They Want My Soul" (2014)
Brits Daniels, grupas "Spoon" līderis, pusaudžu gados ļoti baidījās kļūt vecs, jo uzskatīja, ka "cilvēki virs 30 vienkārši neeksistē." Tagad, kad viņam pašam jau 43, Daniels savas bailes sasit lupatās, pierādot, ka ar katru jaunu "Spoon" albumu viņš sasniedz virsotnes, kuras iepriekš šķita, "vienkārši neeksistē."

19. Luke Sital-Singh - "The Fire Inside" (2014)
Šis jauneklis ir viens no "BBC" konkursa "Sound of 2014" finālistiem, kas galveno balvu gan neieguva. Tomēr viņš ieguva ierakstu līgumu un tika pie debijas plates "The Fire Inside". Tas ir dīvains ieraksts. Jo Luks Sitals-Sings savā raudoša suņa balsī spēj pat iedvesmot. Neizskaidrojami, bet spēj.

20. "Pink Floyd" - "The Endless River" (2014)
Angļu mūzikas grandu atvadu albums, veltījums pirms sešiem gadiem mūžībā aizgājušajam "Pink Floyd" taustiņinstrumentālistam Ričardam Raitam, kurš platē dzirdams grupas pēdējās koncerttūres 1994.gadā veiktajos ierakstos un vienā ierakstā no 1969.gada. Pagātne savijas ar šodienu. Palikušie palīdz aizgājušiem, kopā radot pilnīgi jaunu plati. "Šī ir pēdējā iespēja dzirdēt viņu [Raitu] spēlējam kopā ar mums," saka viens no palikušajiem Deivids Gilmours.

2014, www.musicstories.lv

Deivids Gilmors par uzrakstu uz sava kapakmens

2014, www.musicstories.lv

"Pink Floyd" - "The Endless River" (2014)

Pirms divdesmit gadiem, 1994., "Pink Floyd" izdeva plati "The Division Bell" un devās pasaules koncerttūrē. Pēc tās grupas dalībnieki pievērsās savām solo karjerām un citiem projektiem. Taču viss mainījās 2008.gada 15.septembrī, kad ar 21.gadsimta sērgu vēzi nomira viens no "Pink Floyd" dibinātājiem, taustiņinstrumentālists  Ričards Raits. "Muzikāli viņš mums visiem izgrieza pogas", žurnālam "Uncut" (rakstā visi citāti no tā) atzīst grupas bundzinieks Niks Meisons. "Iespējams, Riks tā arī nekad nesaņēma to atzinību - gan grupā, gan ārpus tās -, ko viņš ar savu talantu būtu pelnījis." 

Kad jūlijā "Pink Floyd" līdera Deivida Gilmoura sieva Pollija Samsone "ietvītoja", ka "starp citu, Pink Floyd albums iznāks oktobrī un sauksies "The Endless River", sākās liela villošanās un minēšana, kas tad vīriem pēc divdesmit gadu ilgas pauzes uz sirds. Un vai tā maz vispār ir taisnība. Izrādās, ir. Un iemesls tam ir plates "The Division Bell" ieraksta laikā tapušie materiāli, kam albumā toreiz nebija vietas un kuru centrālā persona ir Ričards Raits. Palikušie "Pink Floyd" dalībnieki nolēma izdot plati, mūžībā aizgājušā biedra ierakstiem pievienojoties ar saviem instrumentiem studijā mūsdienās. "Šis [albums] ir veltījums viņam," atzīst Gilmours. "Man tas daudzējādā ziņā ir ļoti nozīmīgi un emocionāli. Un klausoties visus šos [vecos ierakstus], nožēla par viņa aiziešanu atgriežas atkal un atkal."

Albumā "The Endless River", kurš klajā nāks 7.novembrī, ir iekļauti ieraksti no 1993. un 1994.gada, bet īpašs ir 20 minūšu "Pink Floyd" mēģinājuma ieraksts 1969.gada 29.jūnijā Alberthollā Londonā, kurā Raits spēlē koncertzālē esošās ērģeles. "Man šķiet, Riks tajā brīdī rotaļājās ar ideju sarakstīt operu," pārliecināts viens no "The Endless River" producentiem Martins Glovers, pazīstams arī kā "Youth". Savukārt ierakstu inženierim, un arī vienam no plates producentiem, Endijam Džeksonam dienasgrāmatā pie 2013.gada 11.novembra stāv ieraksts, ka akurāt šajā dienā studijā Gilmours un Meisons pirmo reizi kopš "The Division Bell" kopā ierakstīja kaut ko jaunam "Pink Floyd" materiālam. 

Protams, būs mēģinājumi padarīt "The Endless River" par "Gada atgriešanos", "Sensacionālu" vai "Grandiozu", taču visdziļākā šī albuma būtība ir godināt savu mūžībā aizgājušo biedru Ričardu Raitu un nedot aizmirstībai pārklāties pār viņa piemiņu un veikumu dzīves laikā. "Šī ir pēdējā iespēja dzirdēt viņu spēlējam ar mums, un to mēs arī izdarījām," savus dziļi personīgos motīvus plates tapšanai apliecina Deivids Gilmours.  

2014, www.musicstories.lv

"Echo & the Bunnymen" - "Meteorites" (2014)

1984.gada albumā "Ocean Rain" Īans Makalaks (55) dziesmā "The Yo-Yo Man" dziedāja: "Esmu jo-jo vīrs, vienmēr augšā un lejā." Un Liverpūles roka veterānu "Echo & the Bunnymen" priekšvīrs Makalaks ir tāds cilvēks, kurš savās dziesmās dzied, kā ir, nevis varētu būt. Ne velti viņa iesauka dažās aprindās esot "Mutīgais Maks" (Mac the Mouth). Jo runāt viņam patīk. Intervijā žurnālam "Paste" viņš pat aizrunājies tiktāl, ka ienīstot, ka kāds saka, ka viņš ir pats labākais, kas mūzikā jebkad bijis. Bet, ja "kāds saka, ka tavas dziesmas ir pašas labākās, tas ir pieņemami," par sevis slavināšanu saka Makalaks. Maija beigās pēc piecu gadu pauzes iznāca "Echo & the Bunnymen" divpadsmitais studijas albums "Meteorites". Skaidrs, ka 36 gadu pastāvēšanas laikā ne tikai Makalaks, bet visa grupa, kurā šobrīd muzicē vairs tikai divi dalībnieki no sākuma sastāva (Makalaks un ģitārists Vils Sērdžants), piedzīvojusi ne mazumu jo-jo lēcienu. Taču "Meteorites", pēc dažiem grupas mēģinājumiem pieskaņoties 21.gadsimta mūzikas tendencēm, atkal atgriež klausītāju pārbaudītās 80.gadu tā sauktās inteliģentās popmūzikas vērtībās, kuras visspilgtāk pārstāvēja, piemēram, "Simple Minds" vai "Suede", bet vēl desmitgadi iepriekš "Pink Floyd" (starp citu, tieši albuma tituldziesma atgādina Deivida Gilmora hipnotizējošos, kā ar miglu piesūcinātos klasiskos "Pink Floyd" skaņdarbus). "[Albumā "Meteorites" "Echo & the Bunnymen"] Atgriežas laikā, kad viņi bija labi," apgalvo interneta mūzikas žurnāls "Under the Radar". Un piebilst: "Bet dažreiz ar to nepietiek."

2014, www.musicstories.lv

Ben Watt - "Hendra" (2014)

Bens Vots un Treisija Torna reiz bija slavenais duets "Everything but the Girl", tagad viņi ir dzīves partneri, kuru partnerība vainagojusies trīs, pieļaujams, jaukos bērnos. "Hendra" ir Vota otrais solo albums, pirmais iznāca praktiski vienlaicīgi ar "Everything but the Girl" rašanos 1983.gadā, un tas ir pilnīgs pretstats tiem ritmiem un noskaņām, ko deju grīdās un radiostacijās reiz sēja slavenais duets. Iespējams, albums "Hendra" ir zināms kompromiss ar reālo dzīvi, taču tas nekādā gadījumā nerada vilšanos, par plati teikts žurnālā "Mojo". Votam jau ir aiz piecdesmit. Tiem, kas atceras jaukos "Everything but the Girl" ziedu laikus, iespējams, ieraudzīt Votu šādu būs pārsteigums. Bet, kā sacīja "Mojo" kolēģi, par vilšanos nav pat ko domāt! Drīzāk "Hendra" nobremzē. Lielo skrējienu pēc visa kā vairāk, lielāka, dārgāka... Vai, izsakoties mūzikas žurnāla "Q Magazine" vārdiem, "Hendra" ir "nobriedušas pārdomas par atmiņām un zaudējumiem." Roku pie plates tapšanas pielicis arī "Pink Floyd" vīrs Deivids Gilmors.

2014, www.musicstories.lv

"Pink Floyd" - "Time" (šī diena mūzikas vēsturē, 1997)

1056 (vienu tūkstoti piecdesmit sešas) nedēļas jeb nepilnus divdesmit gadus - šāds bija laiks, ko 1997.gada 28.jūnijā fiksēja ASV albumu topu veidotāji. Tieši šādu prātam neaptveramu laiku ASV albumu topā atradās "Pink Floyd" astotā studijas plate "Dark Side of the Moon". Šī slavenākā no "Pink Floyd" platēm visā pasaulē pārdota vairāk kā četrdesmit piecos miljonos ekesmplāru. Krita arī "Bollboard" albumu tops - ar 741 nedēļu jeb laika posmu no 1973. līdz 1988.gadam, atrodoties šajā topā, "Pink Floyd" joprojām ir nepārspēta savā ilglaicīgajā popularitātē.

Albums "The Dark Side of the Moon" tika izdots 1973.gada martā, un tas tika ierakstīta Abeiroudas studijā Londonā, kur vien pirms nieka gadiem savas plates ierakstīja arī "The Beatles" četrnieks. Albumā bez himniskās dziesmas "Time" vēl rodamas tādas "Pink Floyd" klasiskās vērtības kā dziesmas "Money", "Us And Them", kopumā desmit skaņdarbi, kurus liela daļa pasaules jau ceturto gadu desmitu spēj nodungot no galvas.



2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet