ceturtdiena, 2012. gada 3. maijs

"Romeo's Daughter" - "Romeo's Daughter" (1988, pilns albums)

1988.gadā, kad modē arī zēniem bija atlaist matus, es ar savām kuplajām lokām izskatījos tik meitenīgs, ka puišeļi, kas mani nepazina un nezināja, ka esmu puika, saldējuma rindā laida sev priekšā. Ko tur liegties, man toreiz arī pupi bija lielāki kā vienaudžu meitenēm, kā, starp citu, ir joprojām. Toreiz ar draugiem bijām krutākie džeki sētā, jo vienam no mums bija magnetofons, ko nesām plecā un uz pilnu skaļumu klausījāmies... Eduarda Rozenštrauha koncertprogrammu "Zelta cauna".

Taču ārpus mūsu dzimtajām ārēm pilnā sparā eksplodēja, patiesībā piedzīvoja savu kulmināciju pirms nogrimšanas dziļā miegā, - astoņdesmito gadu softroka kustība. Daudz grupu, kas spēlēja melodiskas popdziesmas un kuru imidža neatņemama sastāvdaļa bija kuplas matu cirtas kā neķemmētam kaķim pirms rīta atraudziņas. Grupas bija neskaitāmas, taču šodien par vienu no tām, kas spējusi kā princese pēc dziļā miega pamosties, jo kāds maita princis, izmantojot princeses stāvokli, izdomāja palaizīt viņai kaklu. "Romeo's Daughter" saucās šis kvintets un šajā, 2012.gadā, tas atgriezies ar jaunu plati "Rapture".

Dzirdēts teiciens, ka divreiz iekāpt vienā un tajā pašā suņa sūdā nav iespējams. Nē, upē. "Romeo's Daughter" šo tēzi saplēš lupatās! "Rapture" ir kā sen kaut kur skapī nogrūsts jaunības džemperis ar mikipeli, kuru tagad, pēc divdesmit gadiem, atrodi. Uz lielā vēdera tas vairs, tiesa, nelien, taču atmiņas, paijājot peli ar lielajām ausīm, atdzīvojas kā jaunībā. Tomēr nebūtu brīnums, ja par tādu grupu "Romeo's Daughter" daudzi nemaz nav dzirdējuši. Jo "Rapture" ir tikai viņu trešais albums karjerā. Debijas plate, ko var noklausīties zem šī raksta, iznāca 1988.gadā, tā nesa grupai atzinību ar tādām dziesmām kā "Don't Break My Heart" un "I Cry Myself To Sleep At Night". 1993.gadā grupa vēlreiz centās atkārtot debijas panākumus ar plati "Delectable", taču tad jau modē bija citādāka mūzika. Un, visbeidzot, Lī Matija ar kolēģiem nolēma, ka pasaule atkal ir izslāpusi pēc astoņdesmitajiem, un šā gada martā šāva trešo reizi.

"Rapture" droši nesagraus pasaules topus, droši vien grupai arī nebija tādu mērķu. Taču, par ko cieņa, - par stila saglabāšanu. Ģitāras, taustiņi, balss partijas, dziesmu uzbūve - viss kā Dītera Bolena ziedu laikos! Cieņa arī par to, ka "Romeo's Daughter" pat nemēģina, pat atsevišķās dziesmās, iepīt ko no tā sauktās modernās mūzikas - nav nekādu repu, duetu ar Jay-Z vai ko tikpat vājprātīgu. Šis albums noteikti patiks "Blondie", The Pretenders" un citu šādu grupu faniem. Ja apnicis klausīties jau gadiem nodrāztas melodiskās dziesmas atsevišķās radiostacijās, bet šāda mūzika tīk, "Rapture" būs vislabākā dāvana (sekojot resursu norādēm, "Deezer" sistēmā plati var noklausīties pilnībā).

Bet, lai ieliktu pamatus mīlestībai uz astoņdesmito gadu mūziku, aicinu iepazīt vai atcerēties "Romeo's Daughter"  caur viņu debijas albumu.




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "Romeo's Daughter" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Nav komentāru: