"Manic Street Preachers" - "Postcards From A Young Man" (2010) (albuma apskats)

Briti "Manic Street Preachers" ir viena no tām grupām, kuru daiļradi atdala kāds zīmīgs notikums. Ja, piemēram, "Queen" pārstāja būt "īstie" "Queen" pēc Fredija Merkūrija nāves, tad daudzi uzskata, ka "Manic Street Preachers" pārstāja par tādiem būt 1995.gada 1.februārī, kad bez vēsts pazuda tās idejiskais tēvs ģitārists Ričijs Edvards. Viņu vienkārši vairs neatrada, palika tikai viņa atstātais auto ar personīgajām mantām, un tikai 2008.gadā novembrī Edvards oficiāli tika atzīts par mirušu.

"Postcards From A Young Man" ir desmitais "Manic Street Preachers" albums un septītais, kurā grupas vadību pārņēmis Džeimss Dīns Bredfīlds. Un, protams, netrūkst tādi, kuri saka, ka kopš tā laika tie vairs nav "īstie" "meniki". Šī 2010.gada plate arī nebūt nav viennozīmīgi vērtēta. Mūzikas apskatnieki to ir gan cildinājuši, gan smādējuši - vairāk gan otrais. Jo albums esot "īstajiem menikiem" par popsīgu.



Vispār jau pārsvarā ir tā - jo vairāk kritiķi kādu plati "noliek", jo tā izrādās labāka kā cerēts. Varbūt tas ir arī kritiķu uzdevums? Vismaz viņu izslavētā "Manic Street Preachers" plate "Journal For Plague Lovers" patiesībā bija neliela ktastrofa, bet, kur nu mūsu gaumes sakrīt, tas ir "meniku" 1998.gada albums "This Is My Truth Tell Me Yours" - labākais no viņiem, kas vēl nav pārspēts! Lai vien ir ko vērts "The Everlasting"!



To, ka "Postcards From A Young Man" būs pilnīgi citādāks kā "Journal For Plague Lovers", intervijā mūzikas izdevumam NME apliecināja arī pats Bredfīlds un grupas basģitārists Nikijs Vairs, sakot, ka pēc "Plague Lovers" viņi tagad gribot radīt albumu, kura dziesmas tomēr spēlētu pa radio. Un albuma tituldziesma tam ir īsts apliecinājums.



Kaut arī "Manic Street Preachers" skaņu un "garšu" var sajust un atšķirt no citām jau pa gabalu, mūzikas apskatnieki spriež, ka tieši šī plate ir atkalatgriešanās pie grupas spēles stila pēc paflirtēšanas ar citām ietekmēm. Noliegt nevar - albums ir popsīgs, taču, ko tur liegties - "Manic Street Preachers" jau nekad nav bijuši īpaši avangardisti stilīgi kruzuļainās blondās parūkās. Lielākais, ko viņiem ārpus popa var pievilkt klāt, varbūt ir poproks. Nu labi, varbūt arī tikai roks. Bet nekas vairāk! Un par to jau mēs viņus tā arī mīlam! Neatceros, tieši kurā portālī, bet vienā no tiem dziesma "Some Kind Of Nothingness" tika parādīta kā piemērs, kāds "komerciāls sūds ir palicis "Manic Street Preachers"!" Es atkal tieši otrādi - paskatiet, pie mums ir atkal atgriezies vecais, labais "Manic Street Preachers"!



Kopumā albumā ir divpadsmit dziesmas, no kurām vismaz puse varētu pretendēt uz dziesmu tabulu galvgaļiem, ja vien, kā izskatās, šīs tabulas nebūtu pārstājušas "menikus" mīlēt. Tikai dzimtajā Apvienotajā Karalistē "Postcards From A Young Man" albumu topos sasniedza kādu vērā ņemamu vietu - trešo. Grieķijā tas spēja pakāpties līdz astotai vietai, bet tad nākamā labākā pozīcija ir Somija ar... divdesmito vietu. Bet štrunts ar visām topu tabulām, kritiķiem un visu citu drazu. Kamēr "Manic Street Preachers" vēl dzied, to vienkārši ir jāizbauda! Bet tiem, kas svārstās par Bredfīlda "atbilstību" ieņemamam amatam, silti iesaku viņa soloplati "The Great Western" (2006), ar kuras dziesmu "Still A Long Way To Go" arī liksim šodien šiem puišiem mieru.



2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet