Pagājuši daudzi gadi, paziņu neesmu vairs saticis, bet Kokers gan nekur nav pazudis - ar apbrīnojamu regularitāti viņa cienītāji saņem pa platei vidēji reizi pāris gados. Domas par Džo Kokeru, cik nācies klausīties, dalās. Vieni saka, ka "īstais" Kokers beidzās pagājušā gadsimta sešdesmito septiņdesmito mijā ar saviem debijas albumiem "With a Little Help from My Friends" un "Joe Cocker" (abi 1969). Starp citu, pagājušā gadā iepirku abas šīs plates un neņēmu no atskaņotāja ārā vairākas nedēļas - tās ir labas! Tomēr nepievienošos skeptiķiem, kuri saka, ka Kokers beidzās līdz ar debijas platēm, ka viņa zvaigžņu stunda bijusi uzstāšanās Vudstokas festivālā tajā pašā 1969.gadā. Tā nav, tas ir pārspīlēti. Bet ir interesanti - arī par Ēriku Kleptonu mēdz teikt, ka viņa slavas stunda bija septiņdemitajos, Kokeram sešdesmitajos, bet šos abus māksliniekus šajā periodā vienoja viena lieta - alkohols nenormālos daudzumos! Reiz "Radio SWH" intervijā Kokers stāstīja, ka septiņdesmitos un tādu Vudstoku vispār neatceras, jo visu laiku bijis piedzēries. Tieši tāda pati situācija bija Kleptonam - savā grāmatā "Kleptons. Autobiogrāfija" viņš atzīst, ka neatceras veselas nedēļas vai mēnešus no savām koncertturnejām, jo pastāvīgi ir piedzēries vai salietojies narkotikas. Un tas liek aizdomāties, ka, iespējams, tās baudvielas tomēr atver kādas citādi neatveramas dvēseles dzīles un ļauj tur redzēto pateikt mūzikā. Bet jebkurā gadījumā pārmērīgai alkohola lietošanai ir negatīva ietekme!
Džo Kokers, pilnajā vārdā Džons Roberts Džo Kokers, 20.maijā svinēs 67.dzīves jubileju. No 1969.gada Kokers izdevis divdesmit divus studijas albumus, jaunākais no kuriem ir 2010.gada "Hard Knocks". Lai arī vispār pats Kokers komponē, jau no debijas platēm viņš cenšas neizgudrot divriteni no jauna un bez kautrēšanās iedzied citu komponistu dziesmas - lai minam "With a Little Help from My Friends" ("The Beatles"), "I Shall Be Released" (Bobs Dilans), "One" ("U2") vai "Bird On A Wire" (Leonards Koens).
"Hard Knocks" ir Kokera divdesmit otrais studijas albums (pēc dažas uzskaites divdesmit pirmais, jo abas pieminētās 1969.gada plates dažviet mēdz uzskaitīt kā vienu), kas nāca klajā 2010.gada 1.oktobrī. Vienā teikumā - tas ir jaunais, labais Kokers! Tas nav Vudstokas un septiņdemito gadu Kokers. Protams, viss atkarīgs no gaumes. Man Kokers tā izteikti sāka uzrunāt ar plati "Across from Midnight" (1997), bet no "No Ordinary World" (1999) man sajūsmā uz cirkšņiem sacēlās spalva ikreiz, kad šo plati klausījos.
Albumu ievada tā tituldziesma, kas nekļūdīgi no pirmajām taktīm nevienam neliek šaubīties, ka kuru katru brīdi šo dziesmu sāks dziedāt tā pati čerkstošā balss, kas nav rets viesis striptīzbāros, kad skan laikam jau slavenākā striptīzdejotājus pavadošā dziesma "You Can Leave Your Hat On". Bet albumā netrūkst arī liriskāku noskaņu. Ja tādu nebūtu, tas nebūtu nekāds Džo Kokers! Pie albuma trešās dziesmas "Unforgiven" vilku ārā šķiltaviņas, uzšķilu tās un izstieptā rociņā lēni šūpoju gaisā. Diemžēl neapdomīgi darīju to "Statoil" uzpildes stacijā, ar otru roku pildot mašīnā degvielu. Man liekas, tur nebija tik ļauni - visu staciju būvēt no jauna viņiem nevajadzēja, tikai nelielu daļu.
Tik pat Kokera lirisko pusi raksturojošs ir skaņdarbs "So It Goes". Tas gan nav oficiāls video un, domājams, to jaunavu ar bumbieriem rokās neviens filmēties dziesmas klipam nav aicinājis.
Ja pajautāju, kas raksturo Kokeru visvairāk, droši vien pārliecinošākā atbilde būtu viņa balss tembrs. Viņa čerkstošo marta kaķa balsi nevar sajaukt ne ar vienu citu. Un, protams, viņa dīvainā uzstāšanās maniere - dziedot tirināt rociņas gar krītīm kā vecajā krievu multenē par krokodili, kuram sāpēja zobi, jo viņam rociņas bija pa īsam un kacēja tikai pupīšus, bet ne zobus, lai tos varētu iztīrīt. Tam pierādījums - video dziesmai "Stay The Same".
Par Kokeru, šo vai citām platēm varētu runāt, šķiet, mūžīgi. Jo, ja tā padomā, viņš mūs priecē jau veselu mūžību - četrdesmit divus gadus! Varbūt vēl tik pat nesanāks, bet nav dzirdēts, ka Kokers līdzīgi kā viņa kolēģis Fils Kolins taisītos doties pensijā. Tas, uz ko mēs šajā zemes nostūrī varam cerēt, ir sakarīgs koncertaģents, kurš Kokeru vēl reizi atvestu uz Latviju bez cūkāšanās. Vispār man ir nedaudz kauns Kokera priekšā, ka tieši mūsu pasakainā zeme izrādījās tā cūķīgākā līgumu nepildīšanas ziņā. Bet štrunts ar līgumiem. "Hard Knocks" ir nopērkams "Statoil" mūzikas plauktos (izņemot tajā vienā, kurā šupojos ar šķiltavām) un oficiālajos lejupielādes veikalos. Un, kamēr mums būs Džo Kokers, tik ilgi mēs zināsim, ka mūžība turpinās.
2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com
Tweet
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru