sestdiena, 2011. gada 12. novembris

"Interpol" - "Interpol" (2010, albuma apskats)

Sajaukt grupu "Interpol" ar kādu citu ir grūti. Daniela Keslera ģitārspeles manieri oriģinalitātes ziņā pilnīgi noteikti varētu pielīdzināt "U2" Edža izkoptajam neatkārtojamam stilam. Pilnasinīgi parādījušies uz mūzikas skatuvēm tūkstošgades sākumā, Ņujorkas (ASV) trio pērn laida lajā savu ceturto plati, kam deva grupas vārdu. Kā zināms, parasti mākslinieki savā vārdā nosauc debija plati. Vai ar to var uzskatīt, ka "Interpol" tikai tagad uzskata sevi par debitējušiem?



Tiem kas seko šai "indie-roka" un "post-punk" stila mūzikai, protams, "Intepol" nav svešs vārds. Katrs "MTV2" kaut ar vienu aci vērotājs, droši, nebūs palaidis garām viņu dziesmu "Slow Hands". Tā principā arī ir "Interpol" līdz šim dzirdamākā dziesma ļaudīm, kas viņu daiļradei padziļināti neseko līdzi.

Grupu 1997.gadā radīja Pols Benks, Daniels Keslers (abi dzied un spēlē ģitāras), Karloss Denglers (spēlē basģitāru un taustiņinstrumentus) un bundzinieks Gregs Dradijs. Gregs un Karloss ar laiku grupu pameta, bet tai pievienojās bundzinieks Sems Fogarīno, un "Interpol" nu kļuva par trio.



Komerciāli visveiksmīgākais līdz šim izrādījies "Interpol" 2004.gada albums "Antics" (no turienes arī "Slow Hands"). Bet ne pavisam slikti sokas arī jaunajai platei. Taču, šķiet, svarīgāk par vietām topos un tabulās ir tas, vai man, konkrēti man, patīk vai nepatīk tas, ko grupa dara. Un, gluži kā gadījumā ar britu "Elbow", pēc trīspadsmit gadu pastāvēšanas ceļu uz manu sirdi ir atraduši puikas no "Interpol". Varbūt tas noticis, jo viņi vairs vienkārši nezāģē, bet patiešām no sirds spēlē, savu jauno albumu instrumentāli bagātinot kā nekad agrāk. Dziesma "Lights" ir šedevrs un nekādas "lēnās rociņas" nestāv tai līdzi. Līdz perfektumam apstrādātās instrumentālās nianses, noskaņa, ko nes līdzi ikviena no desmit albuma dziesmām, ir tā vērta, lai tai padotos. Tiesa, arī šeit strādā vecais likums - plate kā resns un pūkains mājas kaķis uzguļās uz sirds tikai pēc kādas piektās noklausīšanās reizes, pie kam darot to bez pārtraukuma. "Interpol" jaunā plate ir ideāls ceļabiedrs, braucot maršrutu "Liepāja - Rīga - Liepāja"...



Kritika jauno plati uzņēma dalītām jūtām. "Pitchfork" to iemīdīja zemē, uzskatot, ka tā ir depresīva un vispār - "Interpol" dzīvojot uz veciem lauriem, jo tikai debitējot, viņi spēja piesaistīt sev uzmanību ar savu spēles stilu. Savukārt "NME" uzsver, ka grupa ir palikusi tik pat "tumša, kā debitējot", taču nu tās skanējums ir kļuvis "orķestrāls". Pavisam šerpi albumu uzņēma laikraksts "Chicago Tribune". Tās mūzikas apskatnieks savā slejā rakstīja, ka "Interpol" mūzika "vispār nebalstās ne uz kādiem stabiliem pamatiem." Taču, "lai arī grupa izklausās drausmīgi, jaunais albums piedāvā vairāk kā vienu vai divas neaizmirstamas dziesmas..."



Nav labi un patīkami apzināties, ka esi nonācis virsotnē un tālāk ir tikai ceļš lejup. Patiesībā brīdī, kad to apzinies, tu pats izvēlies virzienu - krist. Vai "Interpol" apzinās, ka ir radījuši labāko, kas līdz šim viņiem bijis? Cerams, nē. Jo tādā gadījumā mūs sagaida kas vēl iespaidīgāks par šo. Ja vien tas vispār ir iespējams.



Albuma vērtējums: 8/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3,5/5
L.A. Times: 2/4
Pitchfork Media: 4,6/10
PopMatters: 5/10
Rolling Stone: 3,5/5
Q: 4/5
Uncut: 4/5

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Nav komentāru: