Trīsdesmit vienu gadu vecais dziedātājs un komponists Džeimijs Kallums no Apvienotās Karalistes šodien ir atzīts un mīlēts visā pasaulē - viņa ierakstu kopijas tiek pārdotas miljonos un uz viņa koncertiem nāk visu paaudžu klausītāji. Bet sākās viss ar 48 sterliņu mārciņām, ko 1999.gadā Kallums iztērēja, lai ierakstītu savu pirmo plati "Jamie Cullum Trio—Heard it All Before", kuras 500 kopijas viņš ātri vien pārdeva "eBay" izsoļu lapā, iegūstot 600 mārciņas. Iedvesmojoties no lielās atsaucības, Kallums ātri vien ķērās pie ierakstu kompānijas meklēšanas, lai savu darbību izplestu ne tikai Vecajā kontinentā.
2009.gadā klajā nākusī "The Pursuit" ir piektais Kalluma albums. Tā producēšanu uzņēmās Gregs Vells, kura klientu sarakstā netrūkst skaļu vārdu, piemēram, "Weezer", "OneRepublic", "Aerosmith" un vēl, un vēl. Vārdu sakot, albums jau saknē tika gatavots labiem pārdošanas rezultātiem. Pirmais singls no plates bija Kallumam raksturīgā manierē izpildītā "Don't Stop The Music", ar kuru pāris gadus iepriekš uz ceļiem pasaules topus nolika dziedātāja Rihanna.
Kallums varētu būt cienīgs Toma Džonsa pēctecis. Tajā nozīmē, ka koncerta laikā sajūsminātās klausītājas met uz skatuves savas bikšeles - viņš, domājams, ir pietiekami izskatīgs un balss viņam ir ļoti spēcīga, gluži kā zilonim riesta laikā (labā nozīmē). Viņš ir mūsdienu Džo Kokers vai Rods Stjuarts. Ar to atšķirību, ka lielāko daļu sevis izpildīto dziesmu viņš pats arī sacer. Bet, pārfrāzējot kādas latviešu kinoklasikas citātu, - izaugs un izplūdīs tādā pašā slinkumā kā abi pieminētie mūzikas opīši.
"Bija īstais laiks pamest savu komforta zonu un censties kļūt drosmīgākam," par savu albumu "The Pursuit" saka pats Kallums. "Es gribēju izveidot kaut ko no lietām, ko jau biju darījis, bet tajā pašā laikā atrast tajās pašam sevi no jauna." "Allmusic.com" kritiķi šo viņa "uzdrīkstēšanos" novērtējuši ar trīs ar pusi zvaigznītēm no piecām iespējamām. Tas laikam ir labi, jo iepriekšējo "In The Mind Of Jamie Cullum" (2007) šie paši vērtētāji nosmādēja.
"Wheels" bija otrais singls no plates. Un interesanti - tas neierindojās nevienas valsts topos. Laikam jau jāpiekrīt tiem vērtētājiem, jo arī "Please Don`t Stop The Music" augstāko kāpumu piedzīvoja Nīdelandē, ieņemot tikai 24.vietu. Interesanti, ka savās mājās Kallums visaugstāk topos uzkāpa ar dziesmām "These Are the Days" un "Frontin'" no albuma "Twentysomething" (2003), ieņemot vien 12.vietu, savukārt pēc pārdošanas apjomiem tas Apvienotajā Karalistē ieguvis trīskāršu Platīna diska statusu. Vēl divi albumi - "Pointless Nostalgic" (2002) un "Catching Tales" (2005) - , neskatoties uz vārgajiem sasniegumiem singlu topos, Karalistē ieguva Zelta disku. Tad jau laikam viss kārtībā!
"Man patīk, ka šis albums ir kā ceļojums no bigbenda līdz "house/dance" dziesmām, jo tāds es esmu," savu albumu raksturo Kallums. Un labi padarīta darba sajūta viņam būšot, ja arī klausītājiem viņa "ceļojums" šķitīs gana aizraujošs. Topu tabulas ko tādu nerāda. Bet jāatceras, ka ir viena skaitliski ļoti liela mūzikas klausītāju daļa, kam kāda māklsinieka izkrišana no topiem vai muļļāšanās pa to apakšgaliem ir īstais iemesls, lai iepazītu tā daiļradi un novērtētu par labu esam.
2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com
Tweet
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru