Šajā stulbajā pasaulē dzīvot ar pusi prāta ir grūti, vai mēs varam vienkārši ņemt un no tās pazust? Drīzumā gaidāms milzīgs sabrukums, vai mēs varam vienkārši iet uz tavu istabu un atpūsties? Šādi jautājumi, būsim godīgi, ne reizi vien ienāk prātā katram no mums. Kad šķiet, ka viss apkārt ir tik nomācošs, kad debesis spiež acis kā divus izmērus par mazu nopirktā peldcepure. Kad vienīgā cerīgā perspektīva šķiet iespēja vakarā iekrist miegā, lai vismaz tam atvēlētajās stundās atslēgtos no visa, kas vēl bez piespiedējspēka neļauj mums atrauties no zemes nomoda laikā. Kad iestājas šāds, laikam jau afektam līdzīgs, stāvoklis, cilvēki uz to reaģē dažādi. Cits pamet darbu, noskuj matus, varbūt arī muguru un kūsi, dodas meditēt un "meklēt citus apziņas līmeņus". Vēl kāds nospēlē sievasmāti vienrocim automātam vai krīt dažādās veselībai vēl kaitīgākās atkarībās. Kādam vajag meditēt vienatnē, kādam anonīmo meditētāju lokā. Bet citam vajag pavisam maz - vien kādu dziesmu.
Un šiem pēdējiem glābējs ir nācis! Tam ir 41 gadu vecā amerikāņu alternatīvā kantrī dziedātāja un komponista Metjū Raiana seja un rokas, un kājas, un balss, un viss pārējais. Savu pirmo albumu "May Day" viņš izdeva tālajā 1997.gadā, dažiem, piemēram, mūzikas žurnāla "Paste" apskatniekam un arī mūziķim Maiklam Danvejam uzskatot, ka tas ietekmējis veselu dziesminieku paaudzi. Mūspusē Raians nav diez ko zināms, lai neteiktu vairāk; pat dzimtenē īpašus panākumus, kas mērāmi naudā, viņš sasniedzis nav. Bet tā mūzika! Raiana pagājušā gada albums "In the Dusk of Everything" ir Boba Dilana un Toma Veita sintēze, no abiem paņemot visu iespējamo dramatismu un pašam vēl pieliekot šķipsniņu no sevis.
Platē ir dziesma "I Hate Everyone". Patiesībā tajā arī varētu nebūt neviena cita dziesma. Stāsta ievadā uzdotie jautājumi nāk tieši no šīs Leonarda Koena lēnīgi pusrunājošā stilā ieturētās dziesmas, kuras 60% teksta aizņem frāze: "Es ienīstu ikvienu!" Tā ir himna normālam mūsdienu vidusmēra cilvēkam. Visu, ko es nesaprotu, es ienīstu. Un, jo vairāk ienīstu, jo kvēlāka kļūst mana vēlme atrast labāku vietu, kur nodzīvot savu dzīvi. Patiesībā iespēju nav pārāk daudz, tikai divas - pavisam drīz zinātnieki gatavojas sākt Mēness kolonizāciju (turp varēs doties katrs ar 100% garantiju, ka nekad vaira atpakaļ neatgriezīsies, pat ja to gribēs), tātad šis būtu viens variants, bet otrs - psihoneiroloģiskā klīnika kaut kur še pat uz šīs "stulbās pasaules". Bet ir tomēr vēl trešais variants - palikt jocīgam tur, kur katrs jau atrodas, neliekoties ne zinis par apkārt notiekošo. Tieši tādam mērķim ir paredzēts Metjū Raiana albums "In the Dusk of Everything".
Papildus resursi:
Foto raksta ievadā no www.bigtakeover.com.
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru