Vecais vīrs pamodās, jo viņam sāpēja galva. Tā gluži vai plīsa pušu. Viņš centās atcerēties, ko vakar darījis. Viņam šķita, ka visu atceras, bet tā nebija - galva nodeva. Tātad vakar ir bijis kas tāds, kāpēc galvu šodien labāk būtu nogriezt un turēt saldētavā. Virpinādams garo bārdu savos kaulainajos, rahīta apzīmogotajos pirkstos, Vecais vīrs centās sakoncentrēties. Vismaz tik daudz, lai pavērtos atmiņu slūžas. Un arī ne jau iespējami plaši, bet tikai mazu mazītiņu spraudziņu, lai redzētu pa to vakardienu. Pēc brītiņa viņš sāka kaut ko saskatīt...
Vakar bija Valentīndiena. Vecajam vīram nepatika Valentīndiena. Ne jau tāpēc, ka viņš bija viens un nekad šajā februāra vidus dienā nesaņēma bildinājumus, pat ne vienu puķīti vai skūpstu uz pakauša. Bildinājumus viņš bija dzīves laikā bija saņēmis neskaitāmus, tiesa - visus no vienas personas. Blakus mājā dzīvojošais Vecais skroderis jau gadiem ik pārdienas lūdz Veco vīru piestrādāt pie tā par bikšu manekenu, tādējādi Vecais vīrs uz sevis ļauj skroderim ar diegu un adatu palabot kāda cita tikpat veca vīra bikses. Skroderim neko vairāk arī nevajag - viņš dabū padarboties gar Vecā vīra bikšu priekšu, bet Vecais vīrs - skrodera izlasītās reklāmas avīzes un vienreiz arī divus kilogramus burkānu. Ja līdz šim Vecais vīrs uz skrodera jūtām nebija atbildējis, tam nebija lemts notikties nekad.Vecajam vīram Valentīndiena nepatika kāda cita iemesla dēļ.
Reiz, vēl bērnībā, Vecais vīrs tika nosūtīts uz laukiem pie vectēva, kā teica viņa mamma, "uz skolas vasaras brīvlaiku". Vecais vīrs toreiz nebija nekāds naivais bēbis, lai nesaprastu, ka pat tādā skolā, kurā mācījās viņš (tajā sēdēt, gulēt un riet mācīja arī suņus un bija pat speciāla klase, kurā cūkām mācīja braukt ar divriteni un ķemmēt sev matus), janvāra spelgonī neviens skolēnus nesūta vasaras brīvdienās. Mammu kopš tās reizes viņš vairs nav redzējis, savukārt vectēvs darīja visu, lai Vecais vīrs izaugtu par krietnu cilvēku - iemācīja viņam adīt un gāzītes allaž laist ar ābolu aromātu, tādējādi neturot kaunu citu acīs, ja teātrī sanāk sēdēt ar uzpūstu vēderu.
Viss ritēja savu gaitu, vienīgi Vecajam vīram likās aizdomīgi, kur vectēvs katru dienu uz divdesmit minūtēm pazūd. Viņa nekur nav un viss! Pats vecais uz mazdēla jautājumu allaž tikai kaut ko nomurmināja, un ar to arī viss beidzās. Līdz kādu dienu tieši vectēva "pazūdamajā laikā" Vecais vīrs sakāroja vienu sulīgu augli no vecās ābeles dārza viņā galā, un viņš gāja tam pakaļ. Ceļš veda pāri pagalmam, garām klētij, aiz kuras jau gadsimtiem stāvēja pamesta aka. Ejot gar to, Vecais vīrs izdzirda dīvainas skaņas - tādu kā jēra blēšanu, tādu kā svīres ķērkšanu. Zinot, ka, visticamāk, šo soli viņš nožēlos visu mūžu, Vecais vīrs lēni pietuvojās akas grodam un pavisam nemanāmi ielūkojās pašā akā. Viņam bija taisnība - visu turpmāko mūžu viņš to nožēloja! Vēl ļaunāk - tagad viņš beidzot uzzināja daudzu līdz šim dzīves uzdoto jautājumu atbildes, un tas bija smagāk par jebkuru nožēlu. Daudz smagāk. Vecais vīrs tagad saprata, kāpēc vairs nekad neredzēja savu mammu, kāpēc Vecajam skroderim tik ļoti patika apšūdināt viņa bikšu priekšu, bet pats trakākais - Veicais vīrs beidzot saprata, kāpēc, teātrī palaižot gāzītes, viņa "ābolu aromātam" allaž bija tāda kā kanēļa "piegarša"...
Atmiņu vārti bija pavērušies. Un Vecais vīrs nožēloja arī to, ka sācis tos virināt. Nu viņš zināja savas sāpošās galvas iemeslus, un tas ne tikai padarīja viņu traku, bet arī kā ar smaga vesera sitieniem pa galvu maisījās vienkāršs, taču neatbildams jautājums - kāpēc? Kāpēc viņam vakar bija vajadzējis nodzerties no vecās akas?
Fragments no topošās grāmatas "Vecā vīra Ņūtona teleskops", pēc kuras kinokompānija "Miramax" 2015.gadā uzņems dokumentālo filmu ar nosaukumu "Krizdoļu vīns". Vecā skrodera lomā Elviss Kostello, filmā būs dzirdama arī viņa mūzika, kas jau šobrīd izdota albumā "In Motion Pictures".
Papildus resursi:
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru