Nereti pagājušā gadsimta sešdesmito gadu mūziku var klausīties tikai sapīpotā gaisotnē. Jo ļoti bieži tādā tā arī tika radīta un ierakstīta. Reizēm liekas, autoram bijis viss viens, kā skan viņa skaņdarbs. Galvenais, ka trinkšķina ģitāri, ir kaut kāds ritms - savējie, tā teikt, sapratīs. Angļu "The Moody Blues" allaž bijuši citādi. Viņu agrīnajiem (un arī tagadējiem) darbiem piestrādāts ar milzu rūpību. Šobrīd 71 gadu vecais Graiems Edžs, kas joprojām ir grupā vienīgais muzicējošais tās dibinātājs tālajā 1964.gadā, pats klabinot perkusijas un visādus grabuļus, allaž uzskatījis par vajadzīgu bagātināt "The Moody Blues" skanējumu, instrumentu sarakstā iekļaujot, piemēram, flautu. To līdz 2002.gadam grupā cītīgi darīja Rejs Tomas. Kad viņš grupu pameta, nākamajā gadā iznāca "The Moody Blues" vēl līdz šim aktuālākais albums "December". Un tajā pietrūkst tik ļoti pierastā instrumenta! Patiesībā šis albums pēc skanējuma liekas patāls no ierastā "The Moody Blues" - tāds svaigi popsīgs, dažviet pilnīgi vai apraudāties gribas, cik skaisti. Bet tā "iekšiņa" ir pavisam cita...
"On the Threshold of A Dream" ir "The Moody Blues" garās karjeras pats sākumposms. Tas iznāca 1969.gadā, un bija ceturtais grupas albums. No 1966. līdz 1991.gadam viņi bija pieci, un kā kvintetam "The Moody Blues" bija lieliskas iespējas izteikties gan instrumentāli, gan vokāli. Un tieši vokālais sniegums daudziem ir grupas vizītkarte - jo "The Moody Blues" allaž dziedājuši ir visi, radot matiem un ūsām noaugušu eņģeļu kori, kam līdzvērtīgi mūsdienās (un arī toreiz) vīterot spēj vien retais kolektīvs. Ja vien grupā piedalītos arī kāda dāma, "The Moody Blues" varētu nodēvēt par "psihedēlisko "ABBA"." Precizitāte balss un instrumentu vissmalkākajā skaņā, dziesmu aranžēšanas virtuozitāte - mazākais, ko kopīgu šajos kolektīvos var rast. Kaut, protams, abi pārstāv pavisam citas pasaules.
Dzīvē mēdz gadīties brīži, kad pavisam īsā laika nogrieznī nākas izdzīvot radikāli pretējas sajūtas un emocijas - no dziļām sāpēm līdz bezgalīgam priekam, un otrādi. Dažreiz liktenis piemet vēl pārīti dvēseles stāvokļu, tādējādi rodas sajūta, ka dažās minūtēs izdzīvota vai puse dzīves (tāds pats efekts novērojams ilgstošāka vēdera aizcietējuma gadījumā). "The Moody Blues" dziesma "Never Comes the Day" ir tieši šāds likteņa izaicinājums. 4:44 garā dziesma sevī ietver visu augstāk minēto. Tajā ir mūžīgais sasalums, atkušņa nojauta, ādu apdedzinoša svelme un atkal tas stāvoklis, kurā nav skaidrs, kas sekos nākamais. Ja vien ir kāda dziesma, kura būtu jāmāca mūzikas skolās kā paraugs, uz ko tiekties jaunajiem un talantīgajiem, "Never Comes the Day" ir īstā. Un, protams, šis ir viens no klasikas albumu plauktiņā obligāti liekamajiem šedevriem.
Papildus resursi:
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru