Reiz, pastaigājoties ar suni (resnu taksi, kam patika izlaizīt saimniekam kāju pirkstu starpas), sastapos ar diviem jaukiem zēniem uzvalkos, identifikācijas kartītēm pie krūtīm un glītām grāmatiņām padusēs. Tie bija brāļi mormoņi, un tas bija laiks, kad cilvēki uz ielām vēl no manis nebaidījās, bet nāca klāt, - sen, sen atpakaļ. Nu lūk, un toreiz abi puikas, no kuriem viens, atceros, bija Toms (vēl prātā spriedu, vai otrais, diez, nav Džerijs), smaidot lauzītā latviešu valodā jautāja, ko es domāju par Jēzu un kas ar mani noticis (man bija zila acs). Teicu, ka mani piekāva kaut kādi sātanisti, un tajā brīdī, burtiski kaut kādā neizskaidrojamā, bet teju fiziskā veidā, varēja just, ka starp mani un šiem misionāriem garīgā plāksnē "kaut kas ir". Viņi vaicāja, vai varot man kā palīdzēt, teicu jā - mans taksis nupat tur zālītē bija nogrūdis savu pēcpusdienas guāno, bet "man ar zilu aci grūti pieliekties." Un tas, kuru domās biju nodēvējis par Džeriju, veikli izrāva man no rokām sagatavoto celofāna maisiņu un to guāno savāca. Kad stāstīju saviem jaunajiem draugiem, ka man nupat atvest malkas krava, ko vienam ir grūti sanest šķūnītī, tad gan Toms atcerējās, ka viņiem vēl citas darīšanas darāmas. Es svētīju viņus tālākajām dienas gaitām (kaut biju iedomājies, ka būtu jābūt otrādi), un turpmāk mēs allaž satikāmies, ejot dažādās ielas pusēs. Man pat šķiet, viņi, mani ieraugot, lai nenovērstu manu domu uzmanību no dažādām svētīgām lietām, allaž apzināti devās ielas pretējā pusē.
Alans Sparhovks un Mimi Pārkere arī ir mormoņticīgie. Viņi ir arī vīrs un sieva, divu bērnu vecāki un trio "Low" lielākais vairums - gan skaita, gan devuma ziņā. Atšķirībā no abiem maniem jauniegūtajiem kristīgajiem draugiem, šī ģimene no manis nevairās. Tieši otrādi - pat neskatoties uz dažādajām dzīves uztverēm un teoloģiskajiem uzskatiem, mūsu attiecības ar "Low" ir ciešākas kā jebkad agrāk. Katrs, kurš noklausīsies jaunāko trio albumu "The Invisible Way", saplēsīs uz krūtīm kreklu, sagriezīs ar šķērēm gumijas zābakus, noraus vectēvam brilles, uzmīs tām ar kāju un skaļi iesauksies: "Ba, vai pasaulē vispār ir kas labāks par grupu "Low"?!" Un visas lietas nostāsies savās vietās. Izņemot, protams, vectēva brilles.
"The Invisible Way" stāsta gan par attiecībām starp cilvēkiem, gan attiecībām starp cilvēku un dievu, kādu nu katrs viņu redz un ir atradis. Pat uzmanīgi neieklausoties vārdos, pēc maza brītiņa pieķer sevi pie domas, ka tādās dziesmās kā "Waiting" vai "Four Score" arī ir kaut kas patiesi dievišķs. Šī "Low" desmitā studijas plate lai kalpo par sava veida desmito bausli: "Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder." Jo brīdī, kad iegrimsti "The Invisible Way" dziļumos, vienīgais, ko vari iekārot, ir laiks. Vairāk laika, lai no šiem "Low" dziļumiem uznirtu pēc iespējas vēlāk. Un arī tad tikai, lai ievilktu plaušās svaigu skābekļa devu un nirtu atpakaļ.
Papildus resursi:
Foto raksta ievadā no "Low" "Facebook" profila.
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru