Kad lauku sētā, kāda attēlota Edvarda Virzas "Straumēnos", notiek lieli godi, visa saime un ciemi no tuvām un tālām kaimiņu sētām sasēduši ap galdu lielā istabā. Tas nokrauts ar vakar uzšķērstā suķa cepeti, pērnajiem kartupeļiem, ziemai sagatavotiem sālījuma našķiem un, protams, pašdzīto brandvīnu. Saimniece koši baltā priekšautā šiverē starp virtuvi un ēdamistabu, gādājot, lai viesiem nekā netrūktu, bet namatēvs uzņemas svarīgo uzdevumu - sekot, lai godu laikā neviena mute nepaliktu sausa. Runas rosās ap gaidāmo jauno lauku darbu sezonu, jo vecā jau daudz aprunāta, izspriesta gan tā, gan šā, un nu iegrāmatota atmiņās un mājasgrāmatās, kurās vienkāršā veidā savilkta beigu bilance. Spriests tiek arī par gaidāmajiem godiem saimē - kāzām, kristībām. Karsti strīdi risinās, sūtīt vai nesūtīt jaunākos nākamajā ziemā skolā. Vecmāte un vectēvs mācīšot mājās... Vectēvs... Jā, kur ir vectēvs? Kāpēc viņa nav pie galda? Un tikai tad ap galdu sēdošie ierauga vectēvu.
Viņš sēd istabas pašā kaktiņā ar sevis izgudrotu un izgatavotu mūzikas instrumentu un visu vakaru viesiem dzied. Gan savas, gan jau zināmas dziesmas. Un brīdī, kad visi uz viņu paskatās, un vectēvs izbrīnā uz mirkli apstāj savu melodisko darbošanos, viesi un mājinieki sajūtas nelāgi, pavisam nelāgi. Viņi lūdz, nē - pieprasa, lai vecais turpinātu spēlēt, jo, lai arī vectēva dziesmās ir stāstīts par jaunu ganu puisi, kas iemīlēja un civilā kārtībā apprecēja kaimiņu sētas teliņu, vai par piemājas dīķī dzīvojošu nārai līdzīgo būtni, kurai, tieši otrādi, kājas bija cilvēka, bet augša virs nabas zivs, tās pavisam nemanāmi bija kļuvušas par šī vakara neatņemamu sastāvdaļu.
Kopš "Straumēnu" laikiem daudz kas mainījies arī lauku sētās. Tagad zemnieks bieži spriež nevis par to, kā laukus apstrādāt, bet tikai appļaut, lai pabarotos no Eiropas. Vēja rādītāja vai zīlīšu barotavas vietā visticamāk stāv uzmontēta satelītantena ar zilu uzrakstu "Latsat", bet pašdzīto brandvīnu nomainījis alus divlitru petenēs. Taču opis ir palicis. Ne gluži tas vecais, bet tāds advancētāks, modernāks. Melnādains, tikai nedaudz virs četrdesmit un amerikānis. Bens Hārpers tagad viņš saucās. Un viņa retrospektīvais albums "By My Side" ir kā šis vectēvs godos - kaut kur vientulībā tas skan, pēc neilga brīža radot zināmu komforta sajūtu, bet iedziļināties tajā nevienam nav vajadzīgs. Vienīgi brīdī, kad atskan dziesma "In the Colors", kāds sešdesmito gadu Vudstokas bērns saspicē ausi, šķietami saklausot kaut ko no Džo Kokera agrīnās daiļrades ("With a Little Help from My Friends", 1969). Savukārt baznīcas korī dziedošajām sievām teju asara nobirst pie Hārpera "Beloved One", kas ir skaists un naturāls šī dziesminieka savienojums ar tik sakrālu padarīšanu kā dažādiem stīgu un pūšamo instrumentu solo. Un tālāk viss iet pa vecam. Un nav neviena, kam nepatīk. Un nav neviena, kas pēc nedēļas vēl par tādu Hārperu atceras. Bet, kad atkal ar viņu tiekas, momentā no jauna iemīlas.
Kopsavilkums: ne ko pielikt, ne ko atņemt! Jautājums tikai - kam? Klausāms attiecīgi noskaņojoties, smelties tajā spēcinājumu ikkatrā dzīves mirklī, visticamāk, neizdosies.
Papildus resursi:
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru