Nedrīkst, bet ļoti gribās! Katru dienu ikvienam cilvēkam nākas saskarties ar šo dilemmu, parasti uzvarot "ļoti gribās". Arī es ignorēju "nedrīkst!", jo, izdzirdot kanādiešus "The Deep Dark Woods" man ļoti gribējās - nē, nu patiesībā tas nāca pavisam pašsaprotami - iegrimt teju "Latvijas Radio 2" repertuāram līdzīgā mūzikā. Vārdu sakot, šlāgerī. Kantrī, lai dies' nogrābstās! Bet padarīt sev neko nevar - "The Deep Dark Woods" pagājušā gada plate "The Place I Left Behind" izsauc pārāk daudz atmiņu. Nez kāpēc, klausoties šo albumu, atmiņā pazib pamatskolas gadi, bet tie saulainākie momenti - pirmie klasesbiedrenei paceltie brunči, dežūra skolas virtuvē, kuras laikā kompotā varēja iespļaut visiem pāridarītājiem. Vai tomēr tās ir halucinācijas? Par nākotni veco ļaužu pansionātā, kurā vienīgais, kas vīriešu nodaļā stāv, ir viņu nūjas un kruķi. Grūti saprast, kura atbilde ir pareizā.
"The Deep Dark Woods" debijas plati izdeva 2009.gadā. Tā saucās "Winter Hours" un dzimtenē lepojās ar lielu piekrišanu. Tomēr būtu negodīgi Raienu Boltu un pārējos četrus kolēģus kaut kā noniecināt, mēģinot viņus salīdzināt ar augstākminētās radiostacijas repertuāru. Šis ir tāpat kā ar jebkuru mūzikas žanru - katrā no tām ir pērles. Pat daži R'n'B un repa pļurkšķi ir klausāmi gardām ausīm. "The Deep Dark Woods" ir patiesi laba šlāgermūzika. Ballītēs, kuru publikas vidējais intelekta līmenis ir mazliet virs "Huļiš bļoda netīra" latiņas, šis kanādiešu kvintets ir ideālākais ansamblis. It kā vienkāršas dziesmas, citējot mūzikas žurnālu "Uncut", "brīnišķīgi nospēlētas un klasiski strukturētas", un laikam tieši tāpēc pēc brītiņa ir jākļūst uzmanīgam. Pārēsties brīnumgardu un saldu zapti nozīmē vēdersāpes un varbūt caureju. Savukārt pārmērīgi iegrimstot "The Deep Dark Woods", sākas nekontrolēta vēlme tādā pašā garā turpināt. Pirms es attapos, biju jau nokļuvis pie Rona Seksmita...
Papildus resursi:
Foto raksta ievadā no blogs.dallasobserver.com.
2012, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru