pirmdiena, 2012. gada 5. novembris

"Robert Cray Band" - "Nothin But Love" (2012)

Piespiest iemīlēt Raini vidusskolu literatūras skolotājiem pārsvarā tā arī neizdodas. Jo, būsim godīgi, Rainis ir garlaicīgs! Bet spiest spieda gan. Taču laiks iet, vidusskolēni pieaug, apaug bārdām un ar laiku saprot, ka tas Rainis tomēr tāds pavisam nūģis nav bijis gan, kaut kas tajos viņa darbos ir. Nu labi, viņš pats bija nūģis, bet viņa darbos tomēr kaut kas ir. Un, ja vēl kāds "Pūt, vējiņiem!" pieklimperē sirdī smeldzošus meldiņus, kā zināms, Rainis spēj savākt pilnas teātra zāles.

Tieši tāpat ir ar blūzu. Vidusskolnieks, kas fanotu par blūzu, līdzinās zinātniskai fantastikai. Un ne tikai vidusskolnieks. Mūsu šlāgerizētajā sabiedrībā blūzs allaž ticis uzskatīts par kaut ko tādu, ko klausās daži jocīgi cilvēki. Un tā arī ir, pie kā vainojami paši blūza spēlētāji, jo pārsvarā viņu interpretācijas ir tikpat garlaicīgas kā Rainis. Arī man, klausoties pēc kārtas trešo ceturto blūza skaņdarbu, uznāk knābājiens un, labākajā gadījumā, iztieku bez nosiekalošanās šī pusnomoda laikā. Un tad kādu dienu atnāca Roberts Krejs. Viņš ir 59 gadus vecs afroamerikāņu izcelsmes vīrs, blūzmenis, tā teikt. Un viņa jaunā, sešpadsmitā studijas plate "Nothin But Love" lika manī piedzimt, ja ne mīlestībai, tad vismaz ne noliegumam pret šo, izrādās, delikāto mūzikas stilu. Delikāts tas ir tāpēc, ka robeža, pēc kuras blūzs kļūst neciešams, brīžiem ir visnotaļ netverama.

"Nothin But Love" ir albums, ar kuru pie blūza būtu jāsāk pieradināt visi tā iepriekšējie noliedzēji vai skeptiķi.  Krejs patiesībā ir Gerija Mūra sava veida dublikāts, vienīgi Mūram, šķiet, smagāka bija tā popa birka, savukārt Krejs, miksējot blūzu ar popu, vairāk ļauj sadzirdēt tieši pirmo. Protams, neiztiek bez smeldzīgajiem, blūzam piedienošajiem ģitāras solo ("I'm Done Cryin'"), tajā pašā laikā, piemēram, tituldziesma "A Memo" ir gandrīz kā popmūzikas himna. Iespējams, īstenie blūza fani rauc par šo Kreju savus spalvām pieaugušos degunus, taču visiem pārējiem albums "Nothin But Love" izklaidi garantē. Un, kas zina, varbūt nākamgad Ēriku Kleptonu Rīgā iesildīs tieši Krejs - viņš to jau ne reizi ir darījis, bez tam abi esot labi draugi, un, kā zināms, Kleptona mūzikas mīlestība sākas tieši ar blūzu.






Albuma vērtējums: 9/10

Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

Nav komentāru: