Slavas laikus piedzīvojusi pagājušā gadsimta astoņdesmitajos, britu roka apvienība "Marillion" jau trīsdesmit ceturto gadu priecē savus uzticīgākos un arī vienkārši garām ejošos klausītājus. Savā muzikālo zeķu adīkļa rakstā "Marillion" konstanti turas pie pāris nezūdošām un drošām vērtībām - inteliģences un Stīva Hogārta akurāt tādu pašu iespaidu atstājošo vokālu. "Vienmēr esmu uzskatījis šo grupu par visu laiku labāko pasaulē," zem kāda raksta par "Marillion" jauno albumu vienā no "lielajiem" mūzikas izdevumiem rakstīja kāds grupas liels cienītājs. Lietot vārdu savienojumu "visu laiku labākais", attiecinot to pilnīgi uz jebko, nav tā pareizā pieeja lietām - zūd jebkāda veida objektivitāte! Izņēmums, protams, ir Eltons Džons - viņš mums ir visu laiku labākais Eltons pasaulē! Bet šis nav stāsts par viņu. Diemžēl.
Tātad, atmetot "visu laiku labākais" un vēl "pasaulē", mazliet tos piezemējot, varētu rasties aptuveni vārdi, ar kuriem aprakstīt britus "Marillion". Tā īsti neceļas mēle dēvēt viņus par roka grupu, viņi, šķiet, vairāk iederētos intelektuālās popmūzikas plauktiņā (jā, redz, vecuma galā nāk secinājums, ka popmūzika var būt arī intelektuāla!). Īpaši nesekojot kolīzijām "Marillion" daiļradē un sadzīvē, parastam vidusmēra klausītājam šis kvintets varētu vairāk asociēties ar kaut ko stabilu un ar ko tādu, par ko mēdz teikt, ka "tas vienmēr ir bijis, kopš sevi atceros", lai arī neko īsti smalkāk par viņiem lielais vairums pateikt nevarētu. Var jau, protams, papētīt topu tabulas, ja tas līdzētu ko uzzināt. Un tātad - neviena "Marillion" dziesma nekad nav bijusi Nr.1, un tikai vienam albumam ir izdevies sasniegt šo pozīciju - 1985.gada "Misplaced Childhood", un arī tikai dzimtenē. Hogārts ar kompāniju vairāk ir klejojuši pa mūzikas mīļu gaumes vidusdaļu. It kā viņi negribētu izšaut visu pulveri uzreiz, bet pa šķipsniņai, ko dara jau ceturto gadu desmitu.
"Marillion" jaunākā plate "Sounds That Can't Be Made", septiņpadsmitā pēc skaita, klajā nāca šā gada rudenī. Tā ir tipiski "merilioniska"! Tās lielākā odziņa (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) ir septiņpadsmit ar pusi minūtes garā ievaddziesma "Gaza". Tā pat nav dziesma - drīzāk mazs mūzikls vai viegla rokopera. Viegla gan tikai mūzikas skanējuma izpratnē. Patiesībā tas ir skumju un traģisma pilns stāsts par notikumiem Gazas sektorā, par turienes bērniem, kam "tāpat kā katram ir tiesības uz brīvības sajūtām." Vispār "Marillion" nav grupa, kas dzied tikai par rozā ponijiem un salkanu mīlestību vai ko nu parasti lielākā daļa apdzied. Politiski un sociāli asas problēmas un notikumus viņi savās dziesmās apdziedājuši jau ne reizi vien. Piemēram, 1997.gada platē "This Strange Engine" astoņu minūšu gara dziesma "Estonia" ir veltīta 1994.gada 28.septembra notikumiem Baltijas jūrā, kad tajā nogrima prāmis "Estonia". Šī dziesma tapa Hogārtam iespaidojoties no tikšanās ar Polu Barniju - vienīgo britu, kas izdzīvoja katastrofā, kura prasīja 852 cilvēku dzīvības.
"Sounds That Can't Be Made" ir lielisks albums. Vienīgi, ja ir iespēja to klausīties nesteidzoties. Tas prasa domu pievēršanu tikai mūzikai, un tas notiek visnotaļ dabiski. Tāpēc, ja ir vēlme, piemēram, gludināt šī albuma fonā stringus vai pidžamu, pastāv liela iespēja aizdomājoties sagludināt arī pirkstus.
Albuma vērtējums: 8/10
Papildus resursi:
2012, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru