"Supertramp" - "Supertramp" (1970, albuma apskats)

Visam ir savs sākums, un visam ir savs gals. Ja gals katram ir savādāks, tad sākums, vismaz cilvēkiem, daudzmaz vienāds - plīsis prezervatīvs, laikus neiedzertas pretapaugļošanās tabletes vai vienkārši pārmērīga alkohola lietošana. Arī mūzikā katram ģēnijam reiz bijis sākums - biklie pirmie soļi skatuves virzienā, pirmie pīkstieni skaņu ierakstu studijā. Taču arī šiem ģēnijiem sākumi mēdz būt dažādi - viens iespīdas jau ar pirmajiem akordiem, cits cītīgi un smagi strādā, līdz atrod savu īsto vietu starp citām zvaigznēm. Britu septiņdesmito gadu spīdekļi "Supertramp" par likteņa devību nevarētu sūdzēties (to 1969.gadā izveidoja Riks Deivīs pēc kāda holandiešu miljonāra piedāvājumu šo projektu sponsorēt). Un 1970.gadā Deivīs kopā ar Rodžeru Hadžšonu, Ričardu Palmeru un Kītu Beikeru, jeb nu jau "Supertramp", izdeva savu debijas plati - savā vārdā nosauktu.



Kāds 1970.gadā, iznākot šai platei bija fons pasaulē? Visi joprojām dzīvoja Bītlu eiforijā - divus mēnešus pirms "Supertramp" debijas, klajā bija nācis "The Beatles" divpadsmitais studijas albums "Let It Be", kurš, kā vēlāk izrādīsies, bija pēdējais grupas pastāvēšanas laikā. Dienu pēc šī Bītlu atvadu albuma, 9.maijā, Vašingtonā notika leģendārā protesta sapulce pret karu Vjetnamā, kurā piedalījās 100 tūkstoši dalībnieku. Tā paša gada decembrī Ņujorkas Pasaules Tirdzniecības centra ziemeļu tornis sasniedza savu plānoto augstumu un kļuva par augstāko celtni pasaulē. Kontrastu valstis ir tās ASV...

Tajā pašā laikā Vecajā pasaulē arī vairs nekas nav pa vecam. Sākas hipiju un mūzikas festivālu laiki. Apreibināšanās ar visu, no kā reibst, protestēt pret kariem pasaulē un ģībt no psihedēliskās mūzikas - tie ir septiņdesmito gadu jaunatnes zelta tikumi. Un "Supertramp" ar savu debijas plati trāpa tam visam pašā sirdī. Tomēr, ar dažiem izņēmumiem, albums komerciāli izgāžas praktiski visās mūzikas lielvalstīs. Tiesa, ASV to izdeva tikai 1977.gadā, bet arī pat tad, lai gan "Supertramp" jau bija ar zināmu vārdu Eiropā, Amerika viņus uzņēma vēsi.

Taču šī plate ir gūti salīdzināma ar vēlāko gadu "Supertramp" veikumiem - tie ar laiku kļuva aizvien komerciālāki, līdz no britu sākuma vairs nebija palicis nekas. Albuma dziesmās ievērotas labākās septiņdesmito gadu tradīcijas - garums no 48 sekundēm līdz divpadsmit minūtēm, neizpaliekot tolaik ļoti populārajai džemošanai dziesmu laikā. Domājams, koncertos dziesma "Try Again" ilga tuvu pusstundai...

Tas "Supertramp", kurš spēlē 1970.gada platē un tas "Supertramp", ko redzam, piemēram, viņu populārākajā albumā "Breakfast In America", kas iznāca nieka deviņus gadus vēlāk, ir divi dažādi "Supertramp". Ne tikai muzikāli, bet arī sastāva ziņā - dalībnieki tur mainījās uz nebēdu. Taču - ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem "Supertramp" darbojos un uzstājas joprojām. Tiesa, ne tā pulvera, ne septiņdesmito noskaņas vairs īsti nav. Bet, kas teica, ka nav laika mašīnas? Par to parūpējās ierakstu izgudrotāji. Un tad nu - marš atpakaļ uz septiņdesmitajiem!



Albuma vērtējums: 8/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 2/5

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet