"Lenny Kravitz" - "Black And White America" (2011, albuma apskats)

"Viņš ir savaldzinājis tādas zvaigznes kā Kailiju Minogu un pat Madonnu!" tā vai līdzīgi teikts pavisam drīz gaidāmā Lenija Kravica Rīgas koncerta reklāmā, neaizmirstot viņu nosaukt par tādu kā sieviešu mīluli, kāds viņš, neapšaubāmi, arī ir. Četrdesmit septiņus gadus vecais Leonerds Alberts "Lenijs" Kravics tiešām joprojām tiek apjūsmots, tiesa, to dara abu dzimumu fani. Kravica devītā studijas plate "Black And White America", kas klajā nāca šā gada 30.augustā, savā ziņā ir kā atgriešanās - šī plate burtiski staro savas mūzikas radītajā gaismā!



Nosaukt vienu stilu, kurā spēlē Kravics, nav iespējams. Viņš spēlē mūziku, kurā apvienoti dažādu stilu elementi - roks, souls, R'n'B, regejs, hārdroks, folks un psihedēlija. Kravica rokraksts ir izteikts bungu ritms un vislielākā loma tieši ģitārspēlei dziesmās. Droši vien tieši tāpēc, klausoties viņa albumus vai uzstāšanos koncetos, publika kā vienā, tā otrā gadījumā pati no sevis sāk kustēties dziesmas ritmā. Pamēģiniet pabraukt pie stūres pa Rīgas centru, skanot jebkam no Kravica.

Jaunā plate nav izņēmums, bet tā tomēr ir mazliet savādāka. Pēdējais Kravica albums, kurš tiešām aizķēra dvēseli, bija 2001.gada "Lenny". Pēc trim gadiem sekojošais "Baptism", godīgi, - nepatika, aiz kā iemesla 2008.gada "It Is Time for a Love Revolution" vispār ignorēju. Risks vilties vēlreiz, atgriežoties pie Kravica jaunākā plates, attaisnojās. Pie kam ar uzviju. Jaunā plate tiešām ir laba! Un pie sevis pamanīju vienu jaunu lietu - allaž noraidoši esmu izturējies pret tiem visiem klepotājiem-repotājiem, bet Kravics platē "Black And White America" ļoti labi pratis savienot savas patīkami skarbās ģitāru stīgas ar runātāju "Jay Z" un "Drake" iestarpinājumiem.



Šveice un Vācija "Black And White America" priekšā kapitulēja, otro vietu pārdotāko albumu topā tas sasniedza Nīdelandē; kā ierasts, neko labi Kravicam nesekmējas mājās ASV. Tomēr visumā kritika par šo albumu ir bijusi pozitīva. Vietne "Allmusic" pievienojas viedoklim, ka šis ir Kravica "pēdējo gadu labākais ieraksts", bet "Rolling Stones" atzīmē, ka šis ir albums, kurā Kravics ar laika nobīdi atskatās uz savām bērnu dienām, emocijām, ko viņš sešdesmitajos, būdams mazs puika, piedzīvojis savas rasu izcelsmes dēļ. Ne velti uz albuma vāciņa ir pats mazais Lenijs ar miera zīmi uz pieres un plates nosaukums arī zīmīgs...

Lenny Kravitz "Stand" from Machine Head on Vimeo.

Pats Kravics par savu izcelsmi saka: "Esmu pa pusei ebrejs, pa pusei melnais, esmu kaut kas pa vidu". Tāpat viņš atzīst, ka garīgums ieņem svarīgu vietu viņa izaugsmē, un par to viņš ir pateicīgs saviem vecākiem. Un, klausoties albuma "Black And White" dziesmas, nākas secināt, ka tā bērnība Lenijam pavisam melna jau bijusi nav. Galu galā viņa mamma Roksija Rokere bija aktrise tolaik populārā TV seriālā "The Jeffersons", bet tētis Sajs Kravics kanālā NBC bija ziņu producents. Tā kā prožektoru gaismas, spiedzoši fani, ģīmī iebrauktas TV kameras - tas viss Lenijam Kravicam diez vai bijis jāapgūst no nulles. Domājams, jaunā plates sakarā šī uzmanība tikai pieaugs. Tomēr, šķiet, pats Kravics jau iegājis vecumā, kad dzīvē rodas citas prioritātes, un te es nedomāju biežākas prostatas pārbaudes vai vienmēr siltas kājas. Kā reiz žurnālam "Christianity Today" atzinis pats Kravics, "mana sirds pieder Jēzum Kristum". Tā kā, cienītās dāmas, 11.11.11. arēnā "Rīga" varat lēkāt, cik augstu vien vēlaties, Lenijs vairāk skatīsies uz augšu.



Albuma vērtējums: 8/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4,5/5
Paste Magazine: 6,5/10
Rolling Stone: 3,5/5
Ultimate Guitar: 8/10


2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet