Deivids Bovijs ir bijis visu manu apzināto mūžu. Pirmo reizi viņu ieraudzīju bērnībā pasaku piedzīvojumu filmā "Labirints". Viņš kā goblinu karalis Džareds izskatījās draudīgs un pat ļauns. Vēl ilgi no Bovija šīs lomas dēļ man bija bail. Tad 1996.gadā Rīgā tika rīkots pirmais un vienīgais festivāls "Rock Summer" un aizkulisēs dzirdēja runājam, ka pasākuma slepenais viesis būs pats Deivids Bovijs. Joprojām baidījos, bet biju gatavs riskēt satikties aci pret aci ar goblinu karali. Viņš neatbrauca.
Vēlāk, ap tūkstošgades miju, Bovijs atkal parādījās manā dzīvē. Ar albumu "Hours...". Atgriezās, lai izglābtu manu jau gandrīz nebūtībā noklīdušo mūzikas gaumi. Tie bija laiki, kad mēs ieslīgām Eirovīzijas murgu vālos, no kuriem neesam izkļuvuši vēl joprojām; tie bija laiki, kad viena pēc otras saradās vieglas popmūzikas radiostacijas; laiki, kuros liela daļa publikas pazaudēja spēju domāt par mūziku, ne tikai to patērēt fonam. Bet "Hours...", vismaz attiecībā uz mani, visu sagrieza kājām gaisā. Un tad es sapratu - visu savu apzināto mūžu es biju dzīvojis ar Boviju. "Heroes", "Let's Dance", "Starman", "Space Odity" - tās bija dziesmas, kuras no piņņainajiem pusaudža gadiem ieveda mani vīros. Tikai daudzus gadus vēlāk es sev atzinu, ka Bovija mūzika man patiešām patīk. Galu galā es atklāju, ka tieši Bovija dziesmas ir tās, no kurām es bērnībā, arī vēl vidusskolas gados, gluži kā no goblinu ķēniņa baidījos, bet tieši tāpēc tās savdabīgi pievilka.
Bovijs bija perfekcionists. Viņš nemēdza neko darīt divas reizes, bet vienu un kārtīgi. Viņa komandā bija varbūt tikai viens cilvēks, ilggadējais producents Tonijs Viskonti, kurš kādu reizi atļāvās Bovijam pateikt, ka šo nu gan vajadzētu iedziedāt vēlreiz. Jo Bovijs arī pats uzskatīja, ka visu dara perfekti jau ar pirmo reizi. Izskatās, tikpat perfekti viņš spēja noslēpt savu slimību. Jo vēl pagājušajā gadā, kad tapa Bovija nu jau pēdējais albums "Blackstar", viņš bijis enerģisks, radošs, ne miņas no kādas slimības vai noguruma, sarunā ar žurnālu "Rolling Stone" pērnā gada nogalē atklāja viens no studijas mūziķiem saksofonists Donijs Makkāslins. Bet. Apmānīt var citus, ne sevi un savu likteni.
Ir pilnīgi skaidrs, ka Bovijs nebija no šīs planētas. Vai arī mēs, atļauju neprasot, atradāmies uz viņa. Bet neviens, pilnīgi neviens nekad nav līdzinājies Bovijam un, pat gribot, to nespēs izdarīt. Pēc lielu cilvēku aiziešanas nereti dzird sakām: jā, tagad beidzas tāda un tāda ēra. Nav šaubu, arī par Boviju to saka un teiks. Taču viņa atstātais mantojums un ietekme, kas dziļi iesakņojusies tūkstošos tādu, kuri paši rada mūziku, un vienkārši miljonos klausītāju siržu, ir nepārprotams apliecinājums tam, ka Bovijs tādā vai citādā formā būs mums līdzās vēl vismaz pāris trīs paaudzes uz priekšu. Mūžīgs nav neviens un nekas. Bet vismaz tik tālu, cik tas attiecas uz mani, es savu mūžu nodzīvošu, Boviju vienmēr turot acu augstumā. Jo viņš mani iemācīja pārvarēt bailes. Bailes no tā, ka nespēšu atšķirt labu mūziku no pārējās. Un, protams, bailes no goblinu karaļa.
Meistar, dusiet mierā!
Lai arī uz kuras planētas Jūs tagad atrastos.
Vilnis Kronbergs
www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru