Var jau, protams, teikt (un tā būs taisnība), ka leģendārajā amerikāņu kvartetā "Eagles" dzied visi čeri tā dalībnieki - vienādi dūšīgi un debešķīgi. Bet, kolīdz paklausies Dona Henlija solo plates, top skaidrs, ka, acīmredzot, viņam no četriem ir garākais kakls, kas mikrofonam ļauj piekļūt vistuvāk. Jo Henlija "kā viskijs nogatavinātā" ("Rolling Stone" citāts) balss - tā ir "Eagles" balss!
Sešdesmit astoņu gadu vecumā ticis pie pirmās solo plates piecpadsmit gadu laikā, Henlijs gremdējas pagātnē, aprušina un notīra savas saknes. Atgriežas pie tā, ar ko kādreiz sāka - kārtīgu kantrī! Tajā viņš dzīvoja vēl ilgi pirms "Eagles", ilgi pirms šobrīd Amerikā piedzīvojamās kantrīmūzikas histērijas. Vienpadsmit dziesmās Henlijs izstāsta savu mūzikas stāstu, kurš sastāv gan no oriģinālām dziesmām, gan vairākām kaverversijām, piemēram, "The Louvin Brothers" 1955.gada hita "When I Stop Dreaming", ko Henlijs izpilda kopā ar citu leģendu Dolliju Pārtoni (jāatzīst, plates briesmīgākā dziesma tās pārāk tradicionālā "kantrisma" dēļ).
Vispār albumā viesu netrūkst. Ievaddziesmā "Brambie Rose", ko Henlijs dzied duetā ar šā brīža Amerikas vienu no spožajām kantrī zvaigznēm Mirandu Lambertu, kā mikls bebrs no duļķainas upes pietekas starp diviem romantiski noskaņotiem personāžiem pēkšņi izlien Miks Džegers. Turpat galvas ik pa laikam pabāž arī Martina Makbraida un Merls Hagards - Amerikas kantrīmūzikas skatuvēm labi zināmi mūziķi.
Kantrīfobiem no plates "Cass County" kā mironim no svecēm jābēg nav. Ja pat šo rindu autors to varēja noklausīties, tas būs pa spēkam ikvienam. Jo Henlijs, tik daudzus gadus pavadījis vienā no pasaules pelnošākajām grupām, lieliski saprot, cik tālu ar tām savām saknēm var iet, lai neaizbaidītu tos, kam līnijdejas nav lemtas, jo vienkārši nekad nespēj nostāties taisnā rindā kopā ar citiem. Vai arī allaž aizmirst mājās kovboja cepuri.
2015, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru