Tomass Louderdeils savā dzimtajā Portlendā (ASV) strādāja... par politiķi. Un kādu dienu viņš pilnīgi noteikti gribēja kļūt par pilsētas mēru. Darbojoties šādā vidē, nereti nākas, sabiedrisku interešu labā, protams, piedalīties dažādos sabiedriskos pasākumos - prezentācijās, veiksmīgu projektu noslēgumu banketos, svinībās par godu augstu viesu ierašanās. Un Louderdeils uz tiem gāja rātni, pienākuma dzīts. Bērnībā mazais Tomasiņš bieži pēc dievkalpojuma baznīcā apsēdās pie turpat esošajām klavierēm un centās pēc atmiņas noplinkšķināt kādu no nupat dzirdētajām kristīgajām baznīcas dziesmām. Vecāki šo vēlmi ātri pārvērta par sava adoptētā dēlēna kaislīgu interesi, kas vēlāk atnesa arī uzvaras vienā otrā pianistu konkursā. Taču par savu profesiju Louderdeils izvēlējās vēsturi un literatūru, šajā specializācijā ir viņa augstskolas grāds.
Viesojoties darba pienākumos ietilpstošajos pasākumos, Louderdeils, savas muzikālās inteliģences mudināts, nonāca pie secinājuma, ka, lai nu kas, bet mūzika šajos saietos ir drausmīga - vai nu tā ir par skaļu, vai nu tā ir noskaņai neatbilstoša, vai vēl kāda, tikai ne tāda, kādai tai Louderdeilprāt vajadzētu būt. Un viņš nodibināja vokāli instrumentālu ansambli, kura repertuārā būtu gana melodiskas un gana populāras dziesmas, kas izpildītas, samaisot virkni mūzikas stilu, piemēram, džezu, klasisko mūziku, svingu un vēl citus. Un šajā ansamblī, kas sastāv no padsmit dalībniekiem, spēlē profesionāli pūtēji, sitēji un trinkšķinātāji ar dziedātāju un komponisti Čainu Forbu priekšgalā. Šie vēsturiskie notikumi risinājās 1994.gadā, un pirms gada iznākusī pirmā "Pink Martini" (jā, tieši tā sauc šo orķestrīti) izlase "A Retrospective" apkopo iepriekšējo četru albumu labāko esenci.
"Pink Martini" izlase (tāpat kā pats orķestris) atstāj izteikti duālu iespaidu, pie kam visnotaļ pretēju. Bez Louderdeila un Forbes kompozīcijām tajā iekļauta arī virkne klasisku popmūzikas hītu, piemēram, Frenka Sinatras dziedātā, sirdi plosošā "Moon River" vai miljoniem reižu kaverētā "Que Sera Sera", kam principā vajadzētu jau būt apnikušām (kas tā droši vien arī ir). Taču otrā "Pink Martini" puse visu maina. Profesionālisms visaugstākajā pakāpē ir tas, kā varētu nosaukt šo "Pink Martini" pievilcību, izpildot šīs vieglā rakstura (un tas nav domāts nievājoši) dziesmiņas.
Ja godīgi, pirmo reizi klausoties "A Retrospective" jutos baigi vīlies. Un nokaunējies (kā es, cilvēks, kas divreiz mūžā nopietni apdomājis iespēju ierīkot krūšu galos pīrsingu, tātad - cietais džeks, varu klausīties kaut kādus šlāgerus orķestra pavadījumā?). Bet es sapratu, ka "Pink Martini" mūzikā atrast to šauro, šauro robežiņu, kas šķir no "patīk" un "nepatīk" praktiski nav iespējams. Louderdeils spēlējas ar saviem klausītājiem kā kaķis ar peli. Tikai šajā gadījumā pele paliek dzīva un pilnīgi apmierināta.
Pat nezinu, vai ieteikt mūsu politiķiem sekot Louderdeila piemēram un garlaicīgās nodarbes nomainīt pret savu sirds aicinājumu. Ja tā notiktu, deputāts Parādnieks droši vien uzņemtu pornofilmas, bet Liepājas mērs vadītu maršruta taksometru. Tāpēc varbūt labāk lai viss paliek savās vietās.
Albuma vērtējums: 7/10
Citi vērtējumi:
Rave: 3/4
The New Zealand Herald: 3,5/5
Papildus resursi:
2012, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru