Atkāpe pagātnē. Kādā sestā septītā klasē mūsu skolā viesojās koklētāju ansamblis. Koncerta apmeklējums bija obligāts (par to vien, ka aizgāja, katrs saņēma apaļu piecnieku dziedāšanā. Un mums, kam ne tikai zilonis, bet pat dinozaurs uz ausīm uzkāpis, šādu ekstru - piecnieku dziedāšanā - palaist garām nav brīv!). Uz skatuves tautas tērpos ar iesvīdušām padusēm (koncerts notika maija vidū, ārā jau bija samērā silts laiks) sasēdās trīs vai četras tautumeitas, un pasākums, tā teikt, varēja sākties. Mēs, visa klase, pusaizmiguši bijām pēc kādas sestās dziesmas, izņemot dziedāšanas skolotāju - viņa sāka krākt jau pēc trešās. Pēc šī pasākuma izlēmu, ka kokle - skaists, estētiski brīnišķīgs instruments - tomēr manām ausīm ir par vienmuļu. Kaut kur zemapziņā urdēja doma, ka, varbūt paaugoties - prātiņā un augumā -, kaut kas mainīsies. Taču, kad pāris gadus atpakaļ kādās latviskās lauku kāzās līgavaiņa māsa - tāds skuķis ap četrdesmit - izdomāja viesus izklaidēt ar kokles spēli, kas beigās pārvērtās par konkursu "Uzmini melodiju!, pieņēmu, ka nav lemts. Nav lemts šo instrumentu saprast. MAN nav lemts.
Bet liktenim patīk ar mums spēlēties, un pirms neilga brīža kokle manā dzīvē parādījās atkal. Ne jau tā, ka es pats to būtu sācis spēlēt (man gan tas piestāvētu, sevišķi ņemot vērā, ka, kaut ko cītīgi darot ar pirkstiem, man allaž ir izbāzts mēles galiņš), bet ieraksta veidā. Trio "Vētras saites" plates "Teātra krustojums" izskatā. Izlasījis Ulda Rudaka rakstu - interviju ar kolektīva līderi Latvīti Podiņu "Dienas Izklaidē", kā arī paklausījies ierakstus grupas "draugiem.lv" profilā, nolēmu reanimēt savu tā arī nekad nebijušo mīlestību pret kokli. Jā, jo tieši kokle ir viens no "Vētras saites" galvenajiem instrumentiem. Un tas fakts, ka Podiņa šo latvisko mūzikas instrumentu spēlē ģitāru, džambas un kontrabasa pavadījumā, deva dvēselei cerību, ka kokle varētu arī nebūt mana zudusī Atlantīda.
Impulss, kāpēc nolēmu iegādāties plati "Teātra krustojums", bija grupas pirmā dziesma "draugu" profilā - "Tilts". Tā vispār bija pirmā dziesma, pareizāk - skaņdarbs, ko no šī kolektīva jebkad noklausījos. Un man šis skaņdarbs ar dažiem akordiem atgādināja filmas "Drošsirdis" soundtraku jeb skaņu celiņu. Platē šīs dziesmas gan nav, aiz ko nedaudz vīlos. Otra vilšanās - mana auto lētā un nespējīgā stereosistēma (nekad nepērciet "Peugeot 307"!), kurā, atskanot kārtīgiem basiem, viss vibrē tā, it kā salonā visas detaļas un elementi, pat mazākā skrūvīte, vienlaikus purkšķinātu. Bet šādu basu ir visās "Teātra krustojuma" dziesmās, un to ar lielu baudu var klausīties un kaifot, izmantojot mūsdienīgāku mūzikas atskaņošanas sistēmu. Par to arī pārliecinājos.
"Ansamblis "Vētras saites" spēlē instrumentālu fotoambientu kamermūziku," teikts plates grāmatiņā. Man gan nav ne jausmas, kas ir "fotoambientā" mūzika, taču es vēl reizi apzinājos, ka jau iepriekš pieminētajam liktenim attiecībā uz mani un kokli ir kāds plāns. Jo viņš caur "Teātra krustojumu" man atkal tuvinājis kokli, tikai saprātīgā dozējumā. Sākumā likās, pārējie instrumenti nomāc Latvītes Podiņas lokanajiem pirkstiem spēlēto instrumentu (sevišķi Anša Kluča kontrabass - autosalona detaļu purkšķināšanas pavēlnieks). Gribējās, lai kokle tiešām tad arī ir galvenā! Bet, dzīvojot šajā "fotoambiencē" ilgāku laiku, nākas atzīt, ka viss ir tieši tādās proporcijās, kā nepieciešams, lai, vēl skaņdarbam piedzīvojot loģisko noslēgumu, puse pie mūsdienu mūzikas pieradusī auditorija nebūtu aizmigusi, bet otra - nogriezusi skaņu.
Visbeidzot par albuma vizuālo noformējumu. Puse estētiskā baudījuma nāk tieši no tā, konkrēti - no fotogrāfijām kas ievietotas plates bukletā. Skaistas bildes! (Laikam tieši tagad sapratu, kas ir "fotoambience"). Tik tās izbaudīt nedaudz traucē neveiksmīgi izvēlētais bukletiņa papīrs - šādām bildēm jābūt drukātām uz nekrītota papīra! Zinu, ir grūtāk nodrukāt un maksā dārgāk (es taču strādāju tipogrāfijā!), bet sajūtas, bildes skatot, taustot un apostot (vienmēr apostu visus savus nodrukātos darbus), uz matētā nekrītotā papīra ir gluži citādas. Piemēram, Anša Kluča bildē ar diviem gliemezīšiem tās radībiņas izskatītos tik dzīvas, ka gribētos paņemt pirkstos.
Kad būs iespēja, noteikti aiziešu uz "Vētras saišu" koncertu. Apsolu neaizmigt. Kaut gan, klausīties "Teātra krustojumu" baudā puspievērtām acīm, ir normāla šīs mūzikas reakcija uz cilvēka fizioloģisko un garīgo pasauļu mijiedarbību. Protams, līdz brīdim, kad saprot, ka šādi kaifo pie tā sasodītā pežo stūres...
Papildus resursi:
"Vētras saites" mājaslapa
Iegādājies "Vētras saites" plati šeit!
2012, www.musicstories.lv
Tweet
Tweet to @MusicstoriesLV
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru