Šodien Latviju pāršalkusi ziņa, ka 33 gadu vecumā mūžībā aizgājis grupas "Tumsa" līderis, komponists, dzejnieks un aktieris Mārtiņš Freimanis.
Šodien visi sacenšas, kurš Mārtiņu pazina vislabāk, kurš kuram lielāks čoms. Šodien visi apspriež, ar ko Mārtiņš paliks atmiņā. Arī es pie sevis par to padomāju. Man viņa pietrūks. Jo vairs nevarēšu, staigājot pa RIMI un klausoties tur jau simts reizes pa riņķi drillēto "Kad Ēģiptē sniegs", pie sevis mietpilsoniski nobubināt: "Atkal jau šitais..." Vai pasmaidīt par latviešu Eirovīzijas dziesmām, no kurām daudzas sacerējis tieši Mārtiņš. Bet atzīšos - ir skumji, ka tā visa vairs nebūs. Ne Mārtiņa dziesmas, ne viņa paša.
Bet ne mums spriest, kas viņš bija labāks - mūziķis, aktieris vai dzejnieks. Iespējams, visi kopā. Bet, iespējams, viņš bija vienkārši labs un atvērts cilvēks. Mārtiņu droši vien nevar uzskatīt par pasaulslavenu. Un labi, ka tā. Jo tieši mums ir laimējies būt daļai no tās pasaules, kuru pazina Mārtiņš. Un tieši mēs būsim tie, kas viņa darbus atcerēsimies.
"Čau!", kādreiz sveicināju uz ielas Mārtiņu, kad satiku. Un viņš smaidot arī atteica: "Čau!" Lai arī viņam nebija ne jausmas, kas es esmu.
Lai Mārtiņam vieglas smiltis!
Foto raksta ievadā no vipi.lv
2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com
Tweet
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru