Vecais skudru paps pamodās ar mazliet dullu galvu. Nē, viņš nebija atkal ostījis pūžņa galvenās mātītes pakaļu, kas allaž izstaroja apdullinošas smakas, kad dabā iekārtots pāroties. "Vispār interesanti," vecais skudru paps pie sevis nodomāja, "dažkārt arī no manis nes kā no deviņiem sprāgušiem skunksiem, bet tāpēc izvarojis mani vēl neviens pa ceļam no bērza stumbra līdz pūznim nav." Vecais skudris paskatījās apkārt - viņš visu ziemu bija pavadījis kaut kādā kokonā, kurā nu mētājās dažādas nomestas ādas. "Atkal interesanti," vecais smirdulis nodomāja, "skudras taču ādu nemet! No kurienes tas viss?" Un skudru paps rāpās no pūžņa ārā. Viņam bija jāpārvar samērā biezs "kultūrslānis" - daudzi līmeņi, katrā no kuriem mitinājās savs skudru sabiedrības slānis. Pašā apakšā dzīvoja skudru Princese. Viņš nezināja, kā tai vārdā, vien bija dzirdējis, ka viņa dienā izvāverojot vismaz trīs desmitus tēviņu, kurus, protams, pēc tam apēd. "Apēst trīs desmitus tēviņu vēl varbūt kaut kā varētu," atkal pārdomās grima vecais skudris, "bet izvāverot? Jā, laikam ne katrs var kļūt par Princesi..." Tālākajos slāņos dzīvoja visi pārējie - jo augstāk, jo zemākas kārtas skudras.
Skudru vectēvs beidzot bija nonācis līdz pūžņa āra slānim. Caur skuju un citu dabisko pūžņa materiālu spraudziņām jau varēja redzēt cauri spīdam saules starus. Pirmos šā pavasara gaišos saules starus! Izejā skudris saskrējās ar bariņu jaunuļu - pērnā metiena skudrām, kas blakus esošajā sniegpulkstenīšu pudurī bija noīrējušas pārīti vieglas uzvedības bizbizmāres. Jaunie aicināja veco pievienoties, "vismaz paskatīties", bet skudru paps negribēja, pieklājīgi atteica. Esot daudz darba pa ziemu sakrājies. Kaut klusībā pie sevis viņš smīnēja taustekļos, atcerēdamies, kā spēka gados ņēmis priekšā ne tikai bizbizmārītes vien! Arī pa kādai maijvabolei un iemigušai spārei gadījies. Tik reizi pārvērtēja spēkus, mēģinot no mugurpuses pavest netiklībā sirsnīgi čīgājošu sienāzi. "Hmm, varbūt es nemaz nebūtu zemē metama Princese..."
Kā spilgts prožektors skudrim acīs iespīdēja saule. Domās pārcilājot jaunības dienu bravūras, viņš bija nonācis pavasarī! Ievilcis gaisu nāsīs, vecais skudris atkal un atkal pie sevis atkārtoja, ka nav dzīvē labākas sajūtas kā tā, kad pirmo reizi dziļi ieelpo pavasara gaisu. Tas ir pilns putnu treļļu, priecīgi čalojošu strautiņu skaņu, plaukstošu pumpuru sprakšķu un augošas zāles šalkoņas. Un tas nekas, ka šur tur jau zum pa siršonim vai treknai kamenei ("ne tādi vien vāveroti"), ar šo svaiguma sajūtu vecais skudris nodzīvos visu šo vasaru un, ja dieviņš vēlēs un Princese nepaņems uz zoba (visādās nozīmēs), arī vēl nākamo... Bet to, kas ar skudru papu un pārējiem notiks vēl līdz vasaras saulgriežiem, var noklausīties amerikāņu folkroka grupas "The Lumineers" debijas albumā, kurā Veslijs Šulcs vecā skudra balsī izstāsta par visiem notikumiem. Nopietni! Šīs halucinācijas par skudrām rodas, pārmērīgi aizraujoties ar šo plati. Neteiksim, ka uzreiz liekas, ka topi par skudru, bet nu, ejot gar sniegpulkstenīšu puduri, pavisam neuzkrītoši skatiens pavēršas apkārt, vai tik kaut kur negozējas pērkamās bizbizmārītes...
Papildus resursi:
Foto raksta ievadā no "The Lumineers" "Facebook" profila.
2013, www.musicstories.lv
Tweet to @MusicstoriesLV
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru