Beth Hart - "My California" (2010)

Diezgan nesakarīgi, protams, ir cilāt trīs gadus vecu plati - tā ne tuvu nav sasniegusi "No arhīviem" vecumu, turklāt pēc šī ir vēl divi aktuālāki albumi. Tomēr Betas Hārtas 2010.gada albums "My California" ir daudz vairāk ievērības cienīgs kā abi tā pēcgājēji; tas nav ievilkts tik dziļi naftalīnā kā, piemēram, Hārtas pērnā gada veikums plate "Bang Bang Boom Boom" (nosaukums jau liecina par daudz ko). "My California" ir perfekts popmūzikas albums. Albumu ievadošajai tituldziesmai piemīt teju hipnotiskas spējas - kā kaut kādai tur čūskai, kas savu medījumu paralizē ar dažiem indes pilieniem un tad mierīgi rātno radījumu notiesā uzreiz vai iesāla melnākām dienām. Turpinājumā čalojošās "Life Is Calling" un "Happiness... And Day Now" iesākto nežēlīgi turpina - skrubina upuri, kurš var tikai plati mirkšķināt acis, bet ne pretoties.

Ja par čūskām, jāpiemin arī pati Hārta. Šķirstot viņas virtuālos fotoalbumus, pievilcīgā dziesmu meistare vienā brīdī top raiba kā čūska - no pāris tetovējumiem uz rociņām viņa pārtop par viscaur apzīmētas jeb aptetovētas ķermeņa augšdaļas īpašnieci. Vispār, cik noprotams, Hārta ir dzīvojusi samērā, tā teikt, dažādām ietekmēm atvērta - paticis paniekoties ar atkarību izraisošām vielām, bet ne šķidrajām vai dūmu konsistences vielām. Taču nu jau labu laiku viņa ir kļuvusi par kristieti un savus atkarību dēmonus uzveikusi. 

Iespējams, ja tāda Beta Hārta lieliski bija iztikusi bez mūsu uzmanības līdz šim, arī turpmāk viņai tā būs vienaldzīga. Kaut kad šajā gadā gaidāms viņas kopdarbs ar Džo Bonamassu - albums "See Saw" (cerams, tas novērsīs domas no "Bang Bang Boom Boom"). Bet līdz tam laikam uzskatīsim, ka "My California" ir Hārtas līdz šim augstākais palēciens.

2013, www.musicstories.lv


Tweet