Pašnāvības mēģinājums
Piecas dienas Marks Deivids Čepmens nodzīvoja kā turīgs tūrists. Viņš dzīvoja Moanas viesnīcā, caurām dienām baudīja bārā dažādus dzērienus, atpūtās pludmalē un krustu šķērsu izbraukāja Havaju salas.
Dzīve paradīzē bija pārāk laba, lai tā ilgtu mūžīgi. Drīz Čepmenam beidzās iekrājumi un viņš pārcēlās uz pieticīgu YMCA istabiņu un sāka domāt par atgriešanos mājās. Viņš piezvanīja savai bijušajai līgavai Džesikai un atzinās, ka bija plānojis darīt sev galu, bet nu viņā ir atgriezusies vēlme dzīvot. Viņš lūdzās, lai Džesika atzīst, ka viņu joprojām mīlot un ka viņam jāatgriežas mājās. Baidoties, ka ļaunākajā gadījumā par Čepmena pašnāvību varētu vainot viņu, Džesika nedomājot teica: "Jā, brauc mājās!"
Čepmens nopirka vienvirziena biļeti līdz Atlantai tikai, lai pārliecinātos, ka Džesika nav piekritusi saukt viņu mājās aiz žēlastības. Mājās viņš sastrīdējās ar vecākiem un uz īsu brīdi pārcēlās dzīvot uz viesnīcu. Tad viņš iztērēja visus savus ietaupījumus, lai nopirktu trešo vienvirziena biļeti - šoreiz atkal ar galamērķi Havaju salās. Bija 1977.gada maijs.
Šādi aviokompānijas reklamēja lidojumus uz Havaju salām, bet diez vai tieši tas ietekmēja Čepmena izvēli turp doties.
Atgriezies Havajās un iegrimis smagā alkoholismā, Čepmens šad un tad nopelnīja kādu grasi, strādājot vienkāršus, maz apmaksātus darbus. Kad viņš kaut ko nopelnīja, īrēja istabu YMCA viesnīcā. Kad naudas nebija, Čepmens dzīvoja uz ielas. No eiforijas, kas Čepmenu pārņēma pirmā ceļojuma laikā, pāri bija palikusi tikai bezcerības sajūta. Viņš pavadīja stundas, runājot pa telefonu ar psiholoģiskās palīdzības dienestiem, kuru uzdevums ir novērst cilvēku pašnāvības.
Beidzot par pēdējo naudu Čepmens pasūtīja vakariņās steiku un alu, noīrēja mašīnu un nopirka putekļsūcēja šļūteni, ko uzmaukt auto izpūtējam. Ar šo auto viņš devās uz kādu klusu vietu pludmalē. Tur viņš uzmauca šļūtenes vienu galu auto izpūtējam, bet otru ielaida auto salonā un aizvēra visus logus. Dūcot auto motoram, Čepmens aizvēra acis un drīz vien laidās bezsamaņā.
Čepmens bieži domāja par pašnāvību, bet ne pakaroties.
Viņš pamodās apreibis, bet pašam par lielu izbrīnu - dzīvs! Kāds garām ejošs japāņu zvejnieks bija sācis klauvēt pie auto loga, lai pārliecinātos, ka tajā esošajam cilvēkam viss ir kārtībā. Vēlāk Čepmens arī piefiksēja, ka plastikāta caurulē lielā izplūdes gāžu karstuma dēļ bija izkusis caurums.
Savam biogrāfam Džekam Džounam Čepmens vēlāk sacījis, ka pēc brītiņa japāņu zvejnieks bijis vienkārši izgaisis. Čepmens uzskatīja, ka tas bijis Dieva sūtīts eņģelis, lai viņu izglābtu. Un viņš dedzīgi pateicās Dievam par viņa žēlastību, ka tas devis viņam vēl vienu iespēju.
Aptuveni šāds varētu izskatīties Čepmena Dieva sūtītais eņģelis...
Nākamajā rītā Čepmens ieradās tuvākajā garīgās veselības klīnikā. Psihiatrs uzklausīja Čepmena stāstu un nosūtīja viņu uz "Castle Memorial" klīniku kā pacientu ar tieksmi uz pašnāvību.
Neizmantotā iespēja
Aptuveni nedēļas laikā Čepmenam depresija pārgāja, un viņš pat sāka spēlēt ģitāru un dziedāt citiem klīnikas pacientiem par prieku. Vēl pēc nedēļas Čepmens tika no slimnīcas izrakstīts, jo bija atradis darbu kādā vietējā gāzes uzpildes stacijā.
Brīvajā laikā Čepmens piestrādāja klīnikā kā brīvprātīgais. Viņa terapeiti, priecājoties par ātro atlabšanu un Čepmena spēju kontaktēties ar pacientiem, piedāvāja viņam pastāvīgu darbu klīnikā.
Čepmena uzraudzītājs Leilani Zīgfrīds vēlāk reportieriem atzīs: "Viņš strādāja brīnišķīgi! (..) Un viņam simpatizēja veci cilvēki. Viņš tiem varēja spēlēt priekšā uz ģitāras havajiešu dziesmas, tādējādi iegūstot šo cilvēku uzmanību un atzinību, ko neviens cits klīnikā nespēja. Daži no viņiem jau gadiem ne ar vienu nebija runājuši, bet Marka uzmanības apliecinājumi lika tiem atsākt runāt."
Čepmens bija liels mūzikas cienītājs, ko apliecināja viņa ģitārspēles māksla.
Drīz vien Čepmens iejutās ārstu un medmāsu vidē, kurā viņu sāka uzskatīt par pilnvērtīgu kolēģi. Ar baznīcas pārstāvju palīdzību viņš atrada arī sev jaunu mājvietu. 1978.gada pavasari Marks Čepmens sagaidīja, sajuties kā veiksminieks.
Jauns sapnis
Gluži tāpat kā kādreiz Čepmens sapņoja par Havaju salām, tagad viņa sapņi raisījās ap ceļojumu uz Tālajiem Austrumiem. Viņš prātoja, ka varētu aizņemties naudu no klīnikas krājaizdevu sabiedrības un paņemt sešu nedēļu atvaļinājumu sava jaunā sapņa īstenošanai. Un viņš jau bija sācis šī ceļojuma plānošanu ar ceļojumu aģenti ASV dzīvojošu japāņu sievieti vārdā Glorija Abe. Čepmena plāni auga augumā un drīz vien abu starpā izveidojās ciešākas attiecības.
Izmantojot savas iespējas un kontaktus YMCA struktūrās, Čepmens par krietni mazāku naudu apceļoja Japānu, Koreju un Ķīnu, kuras tikai nesen bija atvērtas Rietumu tūristiem. Tālāk viņš devās uz Taizemi, Indiju, Irānu, Izraēlu un tad iegriezās Ženēvā Šveicē, kur apmetās pie sava vecā priekšnieka YMCA vadītāja Deivida Mūra. Viņa pēdējā pietura bija Atlanta, lai satiktu savus vecākus un draugus.
Pa to laiku Glorija Abe gaidīja viņu atgriežamies Honolulu. Pēc Čepmena atgriešanās abi pavadīja kopā daudz laika un Abe pēc Čepmena uzstājīgiem lūgumiem pat pārgāja ticībā no Budisma Kristietībā.
Čepmena draudzeni Gloriju Abi, ciniski ironizējot, mēdz dēvēt par "Čepmena Joko".
1979.gadā kādu dienu abi divvientulībā pastaigājās pa pludmali, kad Čepmens pēkšņi apstājās un sāka kaut ko rakstīt smiltīs. Glorija lasīja. Tur bija rakstīts: "Vai tu precēsi mani?" Un viņa tur pat smiltīs uzrakstīja: "Jā!" Kā vēlāk atzīs pati Glorija, "tā bija laimīgākā diena manā mūžā. Pat laimīgāka par pašu kāzu dienu! Viņš nesa mani uz pleciem lejā pa pludmali, un mēs bijām tik laimīgi!"
Pavisam sveša romantika Čepmenam laikam nebija vis.
Kāzas notika 2.jūnijā. Pāris mēnešus vēlāk, lai vairāk nopelnītu, Čepmens sāka strādāt klīnikā par drukātāju. Tikai tagad viņš strādāja viens bez īpašas saskarsmes ar kolēģiem un pacientiem. Pavisam drīz atgriezās viņa nelāgā oma. Viņš paspēja arī sastrīdēties ar Glorijas bosu ceļojumu aģentūrā un viņai nācās meklēt jaunu darbu. Nespējot sastrādāties ar kolēģiem, klīnika no darba atlaida arī Čepmenu.
Viņš atrada naktssarga vietu kādā dzīvokļu ēkas būvlaukumā un atsāka pārmērīgi dzert. Šeit izstrādājās pirmā no viņa vairākām apsēstībām, šajā gadījumā, - uz mākslu. Par 2500 dolāriem viņš nopirka Salvadora Dali gleznu, tad to atgrieza pārdevējam, bet tās vietā par 7500 dolāriem nopirka Normana Rokvela gleznu, daļu no naudas aizņemoties no savas mātes.
Viena no slavenākajām Dali gleznām "Atmiņu noturība" (The Persistence of memory).
1980.gada 13.martā savā kalendārā Čepmens atzīmē sākumu jaunai apsēstībai - izkļūt no parādiem. Viņš knapinājās un taupīja uz visu un to pašu lika darīt arī Glorijai.
Un aizvien vairāk un vairāk laika viņš pavadīja, atceroties savas vīzijas no pagātnes.
Mazie Cilvēciņi bija atgriezušies.
Turpinājums sekos.
Rakstā izmantoti citāti no kriminālistikas televīzijas kanāla trutv pētījuma, kā arī ārzemju un pašmāju ziņu lentes.
2010, www.vilniskronbergs.blogspot.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru