Man patīk grupa "Queen", tā veidojusi manu mūzikālo gaumi, par to esmu skaļi domājis jau iepriekš. Tāpēc šajā stāstā, iespējams, nebūs ne grama objektivitātes. Bet, runājot par mūziku un mākslu, jau savādāk nevar. No mākslas es neko nesaprotu. Mūziku arī tikai patērēju, kā lielais vairums. Un varbūt tieši tāpēc šajā stāstā kāds atpazīs tieši sevi.
Elementāra matemātika: 1973.gada 13.jūlijā iznāk "Queen" debija plate ar tādu pašu nosaukumu "Queen". 2008.gada 19.septembrī "Queen" uzstājas Rīgā. Tātad starpība ir 35 gadi.
Nediskutēšu par faktu, ka "Queen" spēlē nepilnā sastāvā. Džons Dīkons izlēma grupu pamest, bet Fredijs Merkūrijs zināmu iemeslu dēļ grupā spēlēt vairs nevar nu nekādi. Un, ja vien vispār ir uz pasaules īstākie no īstākajiem "Queen", tad tie ir Braiens Mejs un Rodžers Teilors.
Tas, ka Rīgā ir svētki, bija redzams jau no apmēram puskilometru garās auto rindas iebraukšanā pie arēnas. To, ka šis nav kārtējais kaut kāds koncerts, bet notikums, varēja redzēt, jau ieejot pašā arēnā. Tik daudz cilvēku, kuri jau pie skatuves ir sapulcējušies tik ātri pirms koncerta, nebija pat pirms "Depeche Mode" koncerta 2006.gadā un pilnībā izpārdotajā "Muse" koncertā pagājušā gada jūlijā.
Pēc iejukšanas publikā, nācās sajusties kā Igaunijā, jo igauņu bija ļoti daudz. Kaut kur biju dzirdējis, ka Igaunijā vien uz šo "Queen" koncertu bija pārdotas vairāk kā 6000 biļešu. Igauņus no latviešiem varēja atšķirt ļoti viegli - viņi runāja nesaprotamā valodā un lielai daļai no viņiem bija ausu aizbāžņi. Publika mazliet pakratījās pie fonā skanošā "AC/DC", līdz ar kādu padsmit minūšu nokavešanos viss sākās!
Biju jau iepriekš n-tās reizes noskatījies "Queen" + Pola Rodžera koncerta "Return of the Champions" DVD ierakstu, tā kā zināms priekšstats par to, kas un kā notiks, man bija. Bet, par cik šī ir jaunā grupas albūma "The Cosmos Rocks" tūre, tad te viss bija savādāk un arī man - pārsteigumi.
Koncerts jau nodēvēts par emocionālāko, kāds pēdējā laikā bijis. Nevaru nepiekrist. Meja emocionālais veltījums Merkūrijam "Love of My Life" man priekšā stāvošajiem par ziemeļnieciski atturīgajiem uzskatītajiem igauņiem asaras bira pat šerpiem ādas jakās tērptiem un tetovētiem vīriem.
Nedaudz, protams, problēmas radīja tas, ka "Queen" vīri bieži ļāva dziedāt publikai, bet tā dēļ vārdu nezināšanas neko sakarīgu nogaudot nevarēja (vismas salīdzinot ar pieminēto DVD ierakstu). Nu tas skaidrs - nav jau nekāda "Prāta Vētra", kuras dziesmām, ja nezin vārdus vai, nedod dies', pat nosaukumus, skolā var dabūt pa muti, bet saviesīgos pasākumos kļūt par tumsonības simbolu.
Par Ivaru Godmani. Ir skaidrs, ja Godmanis nebūtu viena no augstākajām valsts amatpersonām, bet ierindas deputāts vai kaut kāds Centis Ūbele, Teilors un Mejs nedz ietu pie viņa uz pieņemšanu, nedz arī ļautu spēlēt bungu solo kādai dziesmai savā koncertā. Bet Godmanis ir augsta amatpersona, un, acīmredzot, "Queen" viesošanās laikā Ministru kabinetā Godmanis vai kāds viņam tuvu stāvošs cilvēks grupas dalībniekiem izpļerkstējās, ka viens no premjera mūža sapņiem ir uzspēlēt bungas kopā ar leģendāro apvienību. Un tas notika.
Lai arī kā nākamajā dienā interneta portālos atkal gānījās anonīmie komentētāji, manuprāt, šī tik tiešām varētu būt Godmaņa kā mūziķa zvaigžņu stunda, ņemot vērā viņa jaunības dienu aizraušanos ar bungu spēlēšanu. Cik nu vien labi varēja būt (droši vien ne vairāk kā pēc viena kopīga mēģinājuma ar "Queen" pirms koncerta), tik arī bija! Katrā ziņā Godmanis kārtējo reizi parādīja, ka viņam pilnai laimei pietiek uzspēlēt bungu partiju vienai dziesmai kopā ar "Queen", nevis shēmojot nodokļu apiešanu, lobējot šaubīgus darījumus ar valsts īpašumu vai vienkārši ik pēc kārtējās desmitgades krīzes nomainīt sievu. Bez tam Pola Rodžera "All Right Now" man un, domāju, visiem koncertā klātesošajiem, pateicoties šim Godmaņa izgājienam, turpmāk asociēsies pavisam savādāk kā līdz šim.
Esmu bijis uz samērā daudziem koncertiem, bet vēl nevienā pats neesmu tā dziedājis līdzi kā dziedāju šajā. Vēl nevienā koncertā publika jau iepriekš nebija tik labi sagatavota organizēti un vienādi applaudēt kā leģendārās "Radio Ga Ga" skanēšanas laikā. Vēl nevienā koncertā nebiju redzējis, kā sveši cilvēki, kuri stāv viens otram blakus, dziesmas laikā sadotos uz augšu izsteiptajās rokās kā tas bija "We Are the Champions" skanēšnas laikā.
Nedomāju, ka šis grupai bija īpašs koncerts. Viņu mājaslapā vēl divas pēc Rīgas koncerta nav ne rindiņas par to, kaut par pārdienas iepriekš notikušo labdarības koncertu Ukrainas pilsētā Harkovā sarakstītas slavas dziesmas. Bet tiem 12 tūkstošiem, kuri bija piepildījuši arēnu līdz ūkai, šī bija, iespējams, trešā neaizmirstamākā diena tūlīt aiz kāzām un pirmās skūšanās.
Sporta sacensībās parasti uzvarētājs ir viens. Bet 2008.gada 19.septembrī arēnā "Rīga" bija 12 tūkstoši uzvarētāji. Un, lai arī bez medaļām, kuras gadu gaitā noput, toties ar atmiņām, kuras, visticamāk, otro reizi šādā koncertā diez vai piedzīvosim. Un tieši tāpēc mēs visi esam čempioni!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru