Virtuves sarunās teju par pieklājības normu tiek uzskatīta vietā un nevietā izdvesta nopūta: "Jā, viss ir kļuvis tik dārgs! Tik dārgs!" Un pārējiem, spēlējot līdzi šo pieklājības spēli, neatliek nekas cits, kā piekrītoši māt ar galvu vai reizēm pašiem, atkal vietā vai nevietā, izteikt šo pašu frāzi. Bet vai tā tiešām ir patiesībai atbilstoša? Vai tiešām dzīve gadu no gada kļūst dārgāka? Rakstnieks un sleju autors Kevins Manejs (Kevin Maney) žurnāla "Newsweek" Eiropas izdevumā nupat salīdzinājis dzīves dārdzību 1979.gadā ar mūsdienu cenām, piemērojot inflācijas koeficentus. Un viņa secinājumi nebūt nav tik vienprātīgi kā virtuves sarunās ierasts.
VIEDTĀLRUŅI ĻAUJ BŪTISKI IETAUPĪT
Telefons. Kopš tā izgudrošanas bez telefona nav iedomājama cilvēka ikdiena. Trīsdesmit gadus atpakaļ telefons bija lielā daļā dzīvokļu un teju visās iestādēs. Telefona aparāts nemaksāja neko daudz, taču sarunas gan. Piemēram, 1979.gadā, Manejs aprēķinājis, ASV vietējie zvani izmaksāja vidēji $325 gadā, kas būtu $1068 2015.gadā. Manejs rēķina, ka aptuveni tikpat vidēji 2015.gadā katrs amerikānis maksā par mobilā tālruņa sarunām. Daudz vairāk nācās maksāt par starptautiskajām sarunām - 1979.gadā telekomunikāciju uzņēmums "AT&T" par šādām sarunām iekasēja $1,34 jeb $4,40 mūsdienu ekvivalentā. Izmantojot "Skype", mēs no šādām summām varam izvairīties, nemaksājot neko vai maksājot dažus centus par minūti. Protams, mūsdienās daudz lielāka investīcija ir pats tālruņa aparāts, bet arī to katrs var izvēlēties, atbilstoši savai rocībai. Trīsdesmit gadus atpakaļ parādījās arī automātiskie atbildētāji, kas maksāja aptuveni $125 ($410 2015.gadā). Mūsdienās šāds pakalpojums ir pieejams pie katra mobilā telefona operatora, un pārsvarā tas ir bez maksas.
Tas pats telefons viedtālruņa izskatā nodrošina vēl arī daudzas citas funkcijas. Piemēram, katrā tālrunī ir kalkulators, tātad nav jaiegādājās arī tas. Viedtālruņi piedāvā navigācijas kartes, tātad, lai uz kuru pasaules malu dotos, nav jāpiepērk pilns čemodāns ar atlantiem un ceļa kartēm. Visbeidzot, tālrunī tagad var lasīt gan ziņas, gan grāmatas, gan sekot līdzi laika prognozei un izklaidēt sevi, spēlējot tūkstošiem spēļu, daudzas no kurām ir bez maksas vai par simbolisku samaksu. Visredzamāko revolūciju viedtālruņi ir radījuši foto piederumu biznesā. Ja pirms trīsdemit gadiem, lai paņemtu rokās fotogrāfiju, bija jānopērk fotokamera, fotofilmiņa, ķimikālijas filmiņas attīstīšanai, iekārtas bilžu taisīšanai un jārēķinās ar teju veselu dienu būt ieslodzītam tumšā telpā ar sarkano gaismu, tad tagad vienkārši paņem viedtālruni un radi fotogrāfijas, kuras kvalitātes ziņā ir daudzkārt pārākas par ar ziepjutraukiem uzņemtajām miglas bildēm. Un vienīgā investīcija ir viedtālrunis, kurš jau tā darījis daudz laba (sk. augstāk).
MELOMĀNI VAR ATĻAUTIES VAIRĀK
Kas notiek ar mūziku? Vai viens kārtīgs melomāns šodien par to pašu naudu var atļauties klausīties vairāk kā pirms trīsdesmit gadiem? Atbilde ir: "Pilnīgi noteikti!". 1979.gadā, kad tika izlaists pirmais "Sony Walkman" audiokasešu atskaņotājs, tas maksāja $150 ($493). Katrs albums kasetē bija nopērkams par $9 ($30). Mūsdienās mūzikas atskaņotājs katrā viedtālrunī ir iekļauts jau programmatūrā, un par $9 mēnesī (1979.gada ekvivalents būtu 2,75 dolāri), izmantojot "Spotify" vai kādu citu no straumēšanas servisiem, iespējams noklausīties praktiski jebkuru albumu. Jā, papildus var nākties maksāt par datu pārraidi, ja vien neesi wi-fi zonā vai neesi savu mūziku iepriekš ielādējis Ofline režīmā. Taču tas ir nieks, salīdzinot ar "Walkman" kasešu atskaņotāju blaknēm - ar vienu bateriju komplektu kaseti normāli bija iespējams noklausīties varbūt trīs reizes no sākuma līdz beigām. Tālāk jau tā sāka vilkties, līdz baterijas izbeidzās pavisam. Un tās polsterētās austiņas!...
Manejs savā rakstā ir apskatījis arī citas sadzīves izmaksas, salīdzinot tās 1979.gadā un 2015.gadā. Piemēram, viņš saka, šodien ASV vidējā mājas cena ir $236 400, 1979.gadā tie bija $71 800. Ņemot talkā inflācijas koeficentus, Manejs ir sarēķinājis, ka šī 1979.gada summa mūsdienu naudas ekvivalentā ir $236 008. Tātad māju cenas nav mainījušās! Tad no kurienes ir šī pārliecība, ka dzīve ar katru gadu kļūst dārgāka? Atbilde, iespējams, slēpjas nesenajā Ekonomikas politikas institūta (Economic Policy Institute) pētījumā, kas atkāj, ka nodarbināto vidējā gada alga kopš 1979.gada, izņemot 10% visaugstāk atalgoto darbinieku, ir pieaugusi tikai par 15%. Ne absolūtajos algas ciparos, protams, bet naudas vērtības izteiksmē. Tāpēc pietiek kurnēt virtuvēs! Jāmetās jaunajās tehnoloģijās, jo tieši tās, kā reizi, palīdzēs taupīt. Dziesmu autortiesību turētāji gan, protams, par šādu pavērsienu aiz sajūsmas krēslus nelauž. Bet arī viņi dzīvo šajā straujajā pasaulē, kurā izdzīvo tas, kurš mainās.
Foto raksta ievadā no kitguru.net.
2015, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru