1. Foy Vance - "Regarding Your Lover" ("Joy of Nothing", 2013)
Ziemeļīrs Fojs Vānss kādā filmā varētu spēlēt Čapājevu - ūsas viņiem abiem vienādas. Bet īstenībā viņš komponē un izpilda mūziku, kas dvēselei un garam liek kapitulēt pār prātu un aprēķinu. "Regarding Your Lover" ir mīlas balāde ar tādu spēku, kas var izstumt no vietas par vislielāko ledusskapi ar divām saldētavām.
2. Warren Zevon - "Hasten Down the Wind" ("Warren Zevon", 1976)
It kā jau aizejošais nebija nekāds popmūzikas meistara Vorena Zīvāna (1947-2003) jubilejas gads, taču kaut kā sanāca paķidāt šī vīra biogrāfiju, un šādi izziņas procesi allaž nes jaunas atklāsmes. Un svarīgākā no tām Zīvāna gadījumā: kā līdz šim bija iespējams dzīvot, nepazīstot viņa mūziku?! "Hasted Down the Wind" ir lieliska balāde no Zīvāna paša vārdā nosauktās 1976.gada plates.
3. "Aquilo" - "You There" ("Aquilo", 2014)
Angļu duets "Aquilo", tā kā mazliet nervozējot, laiž klajā vienu singlplatīti pēc otras (labi, labi, tās viņiem ir tikai divas), bet uz lielo plati sataisīties vēl nespēj. Žēl, jo Toma Haiema un Bena Flečera debijas singls "You There" kā pērtiķis ar savu sarkano luksofora dibenu signalizē, ka pie šādas mūzikas visiem būs apstāties un garām pabraukt tai nevarēs.
4. "Franz Ferdinand" - "The Universe Expanded" ("Right Thoughts, Right Words, Right Action", 2013)
Vienam otram (ar pirkstiem rādīt nav pieklājīgi!) vajadzēja sagremot trīs, lai caur ceturto ieraudzītu ģēniju. Protams, tie trīs un četri ir albumi, bet ģēniji ir skoti "Franz Ferdinand". "The Universe Expanded" no viņu vēl pērnā gada plates ietver sevī visu, kas dziesmai pienākas - melodiju, intrigu, kāpinājumu, kulmināciju un tad slapju svītru aiz katra viena klausītāja.
5. "Wye Oak" - "Before" ("Shriek", 2014)
Aizejošā gada lielākā nolaidība ir tā, ka neizdevās, kā nākas, iedziļināties amerikāņu dueta "Wye Oak" jaunajā albumā "Shriek". Iedziļināšanās allaž apstājās pie plates ievadošās dziesmas "Shriek", jo to nekad nevarēja noklausīties vienu reizi, tā bija jāklausās desmitiem un desmitiem reižu!
6. "Future Islands" - "Seasons (Waiting for You)" ("Singles", 2014)
Viens no aizejošā gada atklājumiem Baltimoras (ASV) trio "Future Islands". Modernais disko ir augšāmcēlies!
7. Tori Amos - "Wild Way" ("Unrepentant Geraldines", 2014)
Torijas Emosas plates vienmēr labi noderējušas miega zāļu vietā (ne vienmēr sliktā nozīmē), taču dažus pēdējos albumu, šķita, viņa izdod "pēc līguma", nevis "kad mūza sauc". Emosas kundzes jaunā plate ir savādāka. Protams, pie tās atkal var aizmigt. Taču tā, šķiet, kā vecos, labos laikos atkal radīta, esot uz viena viļņa ar kaut ko līdzīgu mūzai. "Wild Way" ir visa albuma esence.
8. Israel Nash - "Woman at the Well" ("Israel Nash's Rain Plans", 2013)
Nav pat svarīgi, kas ir Izraēls Nešs. Nav svarīgi, vai tas ir viņa pseidonīms vai īstais vārds. Vēl mazāk svarīgi ir fakti par vietām topos, albumu skaiti un jebkas cits, ko saistībā ar šo vīru var izteikt skaitļos. Daudz svarīgāk ir piefiksēt, vai cilvēks, klausoties Neša dziesmu "Woman at the Well", šūpojas tādā pašā labsajūtā kā kobra tās jocīgās taurītes pavadījumā. Ja nē, tas vispār nav cilvēks.
9. Sturgill Simpson - "The Promise" ("Metamodern Sounds in Country Music", 2014)
Nesen kāda pazīstama psihoterapeita spriedelējumi, ka patiesībā nav nemaz slikti papliķēt sievu, ja viņa nepienes čības un neizlaiza vīra izēsto zupas šķīvi, vispār nekad netiktu uzrakstīti, ja visiem vīriem būtu TĀDA balss kā Amerikas kantrī dziedātājam Stērdžilam Simpsonam. Lai arī aizraušanās ar kantrīmūziku patiesībā ir diagnoze, Simpsona jaunā albuma nosaukums vien jau liecina, ka viņam ir kāds plāns šo stilu modernizēt. Jēziņ, ja līnijdeju pulciņā dejo pie tādām dziesmām kā "The Promise", steigšus jāiet pensijā un jāšūpojas garajā dejotāju rindā no rīta līdz vakaram!
10. "Low Roar" - "Nobody Loves Me Like You" ("0", 2014)
Pēc no kājām gāzošās debijas 2011.gadā islandieši "Low Roar" atgriezušies krietni piezemētāki un nobriedušāki. Albums "o" varbūt arī vairs nesola to emociju gammu, ko bija spējīgs sniegt tā priekšgājējs, taču tas nenoliedzami ir mūzikas pasaulē atzīmējams notikums.
11. "Bleachers" - "Wild Heart" ("Strange Desire", 2014)
Popa spīdekļu grupas "fun." ģitārista Džeka Antonofa blakusprojekts, kam ir visas izredzes būt dzīvotspējīgākam par, tā teikt, "mātes grupu". Nu vismaz jācer, ka pie šī, pat par pārsteigumu "fun." biedriem, izdotā albuma viss tikai sāksies.
12. "Yes" - "Believe Again" ("Heaven & Earth", 2014)
Leģendārā Londonas roka apvienība "Yes" šogad atzīmēja savas pastāvēšanas 46.gadadienu, lai arī no dibinātājiem tajā spēlē vairs tikai basģitārists Kriss Skvairs. Kā teicis mūsu basgalvainais ģēnijs ar bārdiņu: "Pastāvēs, kas mainīsies!". To tad arī grupa "Yes" nekad nav pārtraukusi darīt. Viņu "21.gadsimta albumu "Heaven & Earth" ievada dziesma "Believe Again". Lai dies' nogrābstās kādam septiņdesmito gadu hipijam šajā saldajā popā atpazīt tos čaļus, kas toreiz, kad debesis bija zilākas, bet zālīte lētāka, vienu albumu varēja izdot ar divām pusstundu garām dziesmām, kurās pat lāga nebija nedz pantu, nedz piedziedājumu.
13. Hozier - "Take Me To Church" ("Hozier", 2014)
Kādam (starp citu, joprojām nenoskaidrotam) anonīmam lietotājam likās, ka video par antigeju protestiem Krievijā vispiemērotākā fona mūzika ir tolaik nevienam nezināmā īra Endrjū Hoziēra Bērnsa dziesma "Take Me To Church". Šādas kombinācijas klips tika izveidots un ievietots jūtūbē, un ar vidējo ātrumu 10 000 skatījumu stundā Hoziērs kļuva par kulta personu burtiski dienas laikā.
14. Luke Sital-Singh - "Nothing Stays the Same" ("The Fire Inside", 2014)
Jauna un talantīga zvaigzne pie raibajām britu popmūzikas debesīm. Lūks Sitals-Sings, šķiet, savas dziesmas teju vai fiziski izveido no sviedriem, puņķiem un sēru korķa, jo, klausoties 27- gadīgā jaunekļa debijas albumu, neatstāj sajūta, ka tajā viss ir īsts un no paša Sitala-Singa veidots.
15. Sinead O'Connor - "Take Me to Church" ("I'm Not Bossy, I'm the Boss", 2014)
Šaineda Okonora jau otro albumu pēc kārtas turpina spridzināt tiltus, kas savienoja viņas pagātni ar tagadni. Publiski pārdzīvojusi personīgās krīzes, viņa ir radoši tik spēcīga, kā nekad agrāk. Un noslēpums tam esot Okonoras kundzes pirms gadiem pieciem pieņemtais lēmums tikai pašai komponēt dziesmas saviem albumiem.
16. Adam Cohen - "We Go Home" ("We Go Home", 2014)
Protams, līdz papus sasniegumiem Ādamam Koenam vēl ir kur tiekties un tiekties, taču tāpat kā papus, kas, starp citu, ir Leonards Koens, Ādams šogad nevarēja vairs klusēt un izdeva jaunu albumu "We Go Home". Nu neiet jau viņam viegli. jo to papu droši vien kabina priekšā un pakaļā. Bet viņi atšķiras - ja ar papus platēm var vakarā likt visus gulēt, tad dēla albumus var izmantot modināšanai. Bet vispār dažreiz radurakstus labāk nezināt.
17. Damien Rice - "Colour Me In" ("My Favorite Faded Fantasy", 2014)
Šis ir negodīgi pret pārējām Deimiena Reisa jaunās plates dziesmām, bet vismaz viena šajā sarakstā bija jāieliek, un tas gods ticis skaņdarbam "Colour Me In". Kad ārā ir pilnmēness un tumšā mežā gaudo vilks, ieklausies vērīgāk - iespējams, tas nemaz nav vilks, bet gan kāds aizrautīgs Reisa klausītājs, kurš cenšas izdziedāt līdzi šo "Colour Me In" himnu.
18. Robin Gibb - "Days of Wine and Roses" ("50 St.Catherines Drive", 2014)
Robins Gibs jau divus ar pusi gadu nav mūsu vidū, taču tikai šajā rudenī klajā nāca viņa iepriekš neizdotu dziesmu albums "50 St.Catherines Drive". Albumā iekļautās dziesmas ierakstītas no 2007.gada līdz Giba nāvei. "Days of Wine and Roses" viņš bija iecerējis kā savas jaunās plates pirmo singlu...
19. Ed Sheeran - "Thinking Out Loud" ("X", 2014)
Nav jābūt dullai tīnei, lai, izdzirdot pa radio Edu Šīranu, gribētos ieskaut vaidziņus plaukstās un sajūsmā skaļi spiegt. Par to nevajag uztraukties, tas ir normāli. Tā dara gan mājsaimnieces, gan santehniķi, par Saeimas deputātiem un proktologiem nemaz nerunājot. Jo Eds Šīrans ir baigā topā, un, kas interesanti, atšķirībā no pārējiem, kurus izdzirdot spiedz, Šīrans ir patiešām labs. Ak jā, un nedrīkst aizmirst, ka 16.februārī visi spiegs Rīgā.
20. "Coldplay" - "True Love" ("Ghost Stories", 2014)
Viena no Krisa Mārtina "Spoku stāstu" centrālajām dziesmām. Varētu pat teikt, visa albuma noskaņas turētāja. "Ghost Stories" vispār ir dīvaina plate, un, iespējams, pēc daudziem gadiem, apkopojot visu "Coldplay" devumu, tieši šis albums izrādīsies atzīstams par grupas pašu labāko.
2014, www,musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru