Skaidrs, ka Nīls Jangs (69) var atļauties darīt jebko. Viņš ir viena no dzīvajām patiesi lielajām rokmūzikas leģendām, kurām tādu īsti neiekarotu virsotņu droši vien ir maz. Ja vispār ir. Vai Jangam vajadzēja stāties simfoniskā orķestra priekšā, lai pirmo reizi tikai dziedātu un pats nespēlētu nevienu instrumentu? Nu, droši vien, ka jā! Vai to vajadzēja klausītājiem? Nu, par to vēl zinātnieki strīdēsies. Bet fakts ir neapgāžams - savu trīsdesmit piekto studijas albumu "Storytone" Jangs ir sagādājis savādāku kā visus iepriekšējos. Un tomēr - vai Jangam to tiešām, tiešām vajadzēja?
Lai arī stils - rokmūziku izpildīt simfoniskā orķestra pavadījumā - nu nez vai ir labas gaumes un augstas mākslas paraugs, mūsdienās tā jau kļuvusi par teju sērgu. Sērgu, kas tā tracina patiesos klasiskās mūzikas cienītājus, bet aizrauj daudz plašāku publiku, kā likums, garantējot šādiem albumiem labus komerciālus panākumus. Tiesa, "Storytone" ir vairāk tāds džeza albums un Jangs drīzāk atgādina Frenku Sinatru. Tomēr Janga aizstāvībai jāmin kaut vai tas, ka šis jaunais albums ir krasi atšķirīgs un, katrā ziņā, no koncepcijas viedokļa tas ir sakarīgāks kā viņa un Džeka Vaita pirms pāris mēnešiem klajā nākušais konceptalbums "A Letter Home", kurš domāts patiesi tikai uzticamākajiem Janga faniem. Un tikai noklausoties "Storytone" vairākas reizes, katrs var mēģināt sev atbildēt uz iepriekš uzstādīto jautājumu - vai Nīlam Jangam to patiešām vajadzēja?
2014, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru