Šī tūkstošgade Oklohamas (ASV) kolektīvam "The Flaming Lips" galīgi neiesākās labi. Grupas līderim Veinam Koinam 1996.gadā nomira tēvs, kas vēl ilgu laiku atstāja pēdas viņa domās, liekot te savākties, te apšaubīt, vai vispār ir nozīme jebkam, ko darām. Bez tam grupas biedram Stīvenam Drozdam bija tik nopietna heroīna atkarības krīze, ka vistuvākie negribīgi, bet tomēr sāka aprast ar jautājumu, ko sev uzdeva aizvien biežāk: nevis vai, bet kad Drozds, teiksim tā, nomainīs šo sauli pret citu? ("Katru reizi, kad iezvanījās telefons, tu gaidīji, ka kāds pateiks: "Mēs atradām Stīvenu, un viņš ir miris," tā Koins). Un kā jau tas allaž notiek, mokās rodas šedevri. "The Flaming Lips" gadījumā tas ir grupas desmitais albums "Yoshimi Battles the Pink Robots". Kaut, jāatzīst, pēdējā laikā pārāk jau nu bieži pasprūk tas vārds "šedevrs''...
Iemīlēt (ja mūzikas grupas patikšanu vispār var saukt par mīlestību) "The Flaming Lips" nav grūti. Ja vien zini, no kura gala ķerties klāt. No personīgās pieredzes: nekad to nevajag sākt ar "At War with the Mystics" (2006), mazāks risks apdedzināties ir ar aktuālāko "liesmojošo lūpu" albumu "The Terror" (2013), bet vislabāk ir sākt no kā senāka. Lai "The Flaming Lips" ieaustu savas muzikālās gaumes seģenē uz palikšanu, nav par skādi izstaigāt grupas evolūcijas ceļu, sākot no 1986.gada debijas albuma "Hear It Is", līdz "The Terror". Ne velti var samulst, "Vikipēdijā" lasot, ka "The Flaming Lips" ir "amerikāņu roka grupa", bet jau pieminētā plate "Hear It Is" patiešām arī izklausās kā kaut kāds "Sex Pistols" atvasinājums, tikai tāds korektāks un savāktāks, tāds, kuru varētu dziedāt arī baznīcā, ja nu ērģelniekam sanācis iemigt. Ir skaidrs, ka Koinam, Drozdam un pārējiem pie sirds gājusi arī īru grupa "U2" un viss septiņdesmito "psihedēliskais gals", kas jau visnotaļ izteikti parādās "The Flaming Lips" otrajā albumā "Oh My Gawd!!!... The Flaming Lips" (1987). Un tā pa albumam uz priekšu, pa albumam uz priekšu, līdz nonākam pie tā, kas iezīmē mūsdienu "The Flaming Lips".
"Vai tu vari stādīties priekšā, ka visi, ko tu pazīsti, kādu dienu nomirs?" dzied Koins šī albuma (un, laikam jau, visas grupas daiļradē) populārākajā dziesmā "Do You Realize?". Runa, protams, ir par plati "Yoshimi Battles the Pink Robots". Saprotams, šādas domas prātā reizēm ienāk katram, bet šīs reizes, visbiežāk, nav tie patīkamākie dzīves mirkļi. Savukārt Koins ar kolēģiem šo dziesmu "iznes" tik viegli, ka to drīzāk var uzskatīt par himnu dzīvībai. "Vai būs labi?" Koins, nospēlējis uz ģitāras šīs dziesmas galveno tēmu, jautāja Drozdam, jo jutās nedrošs, vai "Do You Realize?" pārāk neatgādina Džona Lenona "Imagine". "Tā ir klasika," atbildēja Drozds, kaut šodien atzīst, ka tolaik tīri emocionāli šīs dziesmas vēstījumu neuztvēra kā attiecinātu uz sevi un sekām, kas varētu iestāties, ja viņš nesāks risināt savas problēmas. Tieši ne, bet ar mājieniem Koins tieši to arī Drozdam mēģināja pasacīt.
Kā viss beidzās? Lieliski! Drozds pārvarēja savas atkarības, albums "Yoshimi Battles the Pink Robots" kļuva par "The Flaming Lips" visu laiku veiksmīgāko plati (Nr.1 gan Apvienotajā Karalistē, gan ASV) un "Do You Realize?" patiešām arī kļuva par himnu - par grupas dzimtās pilsētas Oklohamas oficiālo himnu! Vēl vairāk - albums "Yoshimi Battles the Pink Robots" dažam kļuvis par atslēgu, ar kuru "The Flaming Lips" atslēdz iepriekš nocietināto sirdi, lai ienest tajā vēstījumu, kura saturs gan katram laikam būs savs.
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru