Tikpat daudzveidīgs kā viņa mūzika ir arī pats Džo Henrijs (53). Nosaukt viņu vienkārši par mūziķi būtu skopi teikts - Henrijs ne tikai sacer un ieraksta savus albumus, viņš plašu sirdi aizlienē savus gara augļus citiem kolēģiem, turklāt ir visnotaļ sekmīgs producents. Savulaik Henrija sieva ieminējās, ka viņš varētu savas dziesmas "Stop" demo versiju nosūtīt popmūzikas karalienei Madonnai. Henrijs, saprotams, sievai paklausīja, un Madonnas albumā "Music" (2000) nu ir atrodama kompozīcija "Don't Tell Me", kuras bāze ir Henrija dziesmas "Stop" uzmetums. Vai, piemēram, Solomona Bērka (1940-2010) pēdējais albums "Don't Give Up on Me" (2010), kura producents bija Henrijs un kas ieguva Grammy taurīti kā labākā blūza plate (kopā savas karjeras laikā Henrija producētie albumi šo augsto apbalvojumu saņēmušas trīs reizes).
Jūnija sākumā Henrijs izdeva savu trīspadsmito solo ierakstu "Invisible Hour". Kritiķiem tīk uzsvērt viņa "eklektiskumu" jeb daudzpusību, dažādus mūzikas stilus kā zirneklim ar smieklīgi līkām kājiņām saaužot vienā tīklā, kurš, starp citu, pareizi noausts, nav saraujams, pat ar traktoru velkot. Roks, folks, kantrī un soulmūzika, kas bagātināta ar džeza elementiem - tāds ir zirnekļa Henrija tīkls. Un, jāsaka, arī viņa tīklu nav viegli saraut - it kā viegla un vienkārša, Henrija mūzika prasa "šķirbiņu" jeb brīvu vietu domām. "Paste Magazine" plati "Invisible Hour" nosaukusi par šedevru, "All Music Guide" uzskata, ka tas ir albums, "kādu radīt spēj tikai Džo Henrijs", bet "MOJO" domā, ka šis albums "izprovocē romantiska poētisma atdzimšanu." Protams, viss ir subjektīvi, bet skaidrs ir viens - mūsu priekšā stāv albums, ar kuru patiesībā var parunāt gluži kā ar sevi. Ne burtiskā nozīmē, protams. Jo tādā gadījumā ātri vien var nokļūt iestādē, kurā durvīm noskrūvēti rokturi. Un tās nav domātas RIMI labierīcības.
2014, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru