piektdiena, 2014. gada 31. janvāris

"Closer" (2004)


Režisors: Maiks Nikols.
Lomās: Natālija Portmena, Džūda Lovs, Klaivs Ouvens, Džūlija Robertsa.

Pašmācības līdzeklis vīriešiem, kas nezina, ko grib. Kad nespēj izvēlēties, rezultāts allaž ir prognozējams. Dens (Lovs) un Elisa (Portmena) satiekas nejauši uz ielas; vienam uz otru blisinoties, Elisu notriec auto - tik tā mazliet. Dens, protams, aizved viņu uz slimnīcu, un viņi, loģiski, paliek kopā. Līdz brīdim, kad šķietamo idilli iztraucē fotogrāfe Anna (Robertsa). Uzrodas vēl ceturtais - tas ir dermatologs Lerijs, kurš ar Annu satiekas, jo iepazīšanās čatā viņu cauri iznesis Dens (abi vēlāk viņu sauks par savu Kupidonu). Tālāk viss ir skaidrs - Anna un Dens nododas aizliegtai mīlestībai, kuras rezultāts ir: Anna atgriežas pie vīra (tāds jau kļuvis Lerijs), bet Dens pie nekrologu sacerēšanas (tāds ir viņa darbs). Ko no tā mācīties? Nu "Līvi" reiz dziedāja: "Un no tā būs mācīties mums didam // Neķerties pie superlielām fidām!"


"Closer" muzikālās noskaņas autors ir Deimiens Reiss. Viņa dziesma "Blower's Daughter" ir filmas galvenā tēma. Starp citu, dziesmu rakstījis tieši šai filmai, pat tās sākotnējais nosaukums bijis "Closer". Filmā dzirdams vēl viens Reisa skaņdarbs - dziesma "Cold Water". 



2014, www.musicstories.lv


ceturtdiena, 2014. gada 30. janvāris

Dziesma "Needles and Pins" uzsāk savu popularitātes gājienu (1964)

Pirms 50 gadiem (1964) britu singlu tabulas galvgalī iegūla Liverpūles četrinieka - nē, nē, ne Bītlu, bet "The Searchers" izpildītā dziesma "Needles and Pins". Šie puiši pārsvarā izpildīja citu autoru dziesmas, un izņēmums nav arī "Needles and Pins". Tās autori ir Džeks Niče un Sonijs Bono, bet pirmo reizi to 1963.gadā ierakstīja Džekija Dešenona. Lai arī šim ierakstam bija lieli panākumi atsevišķās valstīs, piemēram, Kanādā, starptautisku popularitāti dziesma "Needles and Pins" ieguva tieši, pateicoties "The Searchers" singlam.

Šo 50 gadu laikā dziesmu iedziedājuši vairāki slaveni mākslinieki un grupas. Vienu no visvairāk zināmajām versijām ierakstījusi grupa "Smokie", bet vienaldzīgu šī dziesma nav atstājusi arī Šēru, Tomu Petiju, "The Turtles" un pat "Ramones". Savukārt "Needles and Pins" franču versiju ar nosaukumu "La Nuit N'en finit Plus" ieskaņojusi Petula Klārka.



Foto raksta ievadā no www.mikependersearches.co.uk.

2014, www.musicstories.lv

trešdiena, 2014. gada 29. janvāris

"Albatross" - "Fleetwood Mac" vienīgais singls Nr.1 savās mājās (1969)

Angļu grupa "Fleetwood Mac" ir dibināta 1967.gadā, un ar divu gadu pārtraukumu (1995-1997) pastāv vēl šobaltdien. Tomēr interesanti, ka savas 47 gadus garās karjeras laikā savās mājās, Apvienotajā Karalistē, "Fleetwood Mac" singlu tabulas augstāko pakāpienu sasniegusi tikai vienu (!!!) reizi. Tas notika tieši 45 gadus atpakaļ, 1969.gada 29.janvārī, un šo varoņdarbu paveica "Fleetwood Mac" izpildītais instrumentālais skaņdarbs "Albatross", ko sarakstīja ģitārists Pīters Grīns. Runā, ka šī instrumentālā performance iedvesmojusi pašus Bītlus, par ko liecinot albumā "Abbey Road" (1969) iekļautā dziesma "Sun King".

Pēdējais "Fleetwood Mac" studijas albums "Say You Will" iznāca 2003.gadā, taču, kā zināms, šobrīd grupa ir "atkalapvienojusies", un teiciens par bisi pie sienas, kas noteikti izšaus, ir pilnībā iederīgs šajā gadījumā. Izskatās, ka "Fleetwood Mac" bisē pulveris vēl ir gana sauss.



Foto raksta ievadā grupa "Fleetwood Mac" ap 1969.gadu (no blackhairedboy.blogspot.com).

2014, www.musicstories.lv

otrdiena, 2014. gada 28. janvāris

"Gem Club" - "In Roses" (2014)

"Rozes ir skaistas un pievilcīgas, taču tās bieži sastopamas skumjās vietās: slimnīcās, bērēs. "Gem Club" mūzika ir līdzīga, tikai skaistums ir sajaukts ar melanholiju," amerikāņu raidsabiedrība "NPR" raksta savā mājas lapā, apskatot trio "Gem Club" jaunāko albumu "In Roses". Tas iznāk akurāt šodien, 28.janvārī, bet "NPR" iespēju noklausīties šo plati devusi jau pāris nedēļu. 

Tieši vārds "melanholija" ir tas, kuru, izrādās, kaut kur bijis jāmeklē, kaut kā jāmēģina formulēt, ceļojot "In Roses" dziesmu miglājā. Kristofers Bērnss un Kristena Draimala šo muzikālo šūniņu aizsāka 2009.gadā, nedaudz vēlāk viņiem pievienojās vokāliste Ieva Berberiana (neskatoties uz latvisko vārdu, atrast viņas biogrāfijas datos izcelsmes zemi Latviju neizdevās). Kad Draimala liek lietā savu profesionālo instrumentu čellu, kombinācija ar balsīm un pārējiem instrumentiem galvā rada ķīmisku reakciju. Bet ja pieņem, ka visa smadzeņu darbība ir viena vienīga ķīmisku reakciju nepārtraukta ķēde, "Gem Club" plate "In Roses" ir vienkārši atombumba! Tiesa, bez fiziskas eksplozijas draudiem.

Gribas cerēt, ka par dziesmas "Hypericum" autorību šim trio nesanāks saķeršanās ar Metu Berningeru no "The National" (vismaz sākums tai ir identisks "The National" aktuālākā albuma "Trouble Will Find Me" ievadošajai dziesmai "I Should Live in Salt", bet, iespējams, tas būs atrunāts albuma informācijā). Un pat ja labsirdīgais bārdainis Berningers sadusmosies, tad noklausoties visu "Gem Club" otro albumu "In Roses", tam vajadzētu tapt mierīgam, mierīgam. Un mazliet melanholiskam.



2014, www.musicstories.lv

svētdiena, 2014. gada 26. janvāris

Peter Gabriel - "And I'll Scratch Yours" (2013)

Deviņus gadus klusējis, Pīters Geibriels 2009.gadā izštukoja lūk kādu projektu: vienā albumā viņš iedziedās citu mākslinieku dziesmas, bet otrā šie citi ieskaņos viņa. Nu tāda kā apmainīšanās siekalām, kafejnīcās dzerot kafiju no kārtīgi neizmazgātām krūzēm. 2010.gadā iznākusī plate "Scratch My Back" bija darījuma puse no Geibriela. Viņš paspēlējās ar Deivida Bovija ("Heroes"), Pola Simona ("The Boy In The Bubble"), Lū Rīda ("The Power Of The Heart") un vēl deviņām citām dziesmām. Tad nu tūlīt vajadzēja sekot darījuma otrai pusei - šo dziesmu autoru pretveltījumam Geibriela karjerai. Bet melš, ka šis tā sauktais darījums vairāk aizrāvis tikai pašu angļu veterānu, tāpēc "Pakasi man muguriņu" otrais albums nesekoja. Nesekoja uzreiz. Tas iznāca vien pērn. "And I'll Scratch Yours" tapa ilgi - četrus gadus. Tajā Geibrielam laipnībā nav atbildējis nedz Bovijs, nedz Nīls Jangs, nedz "Radiohead". Taču cildināt meistaru nav atteikušies mākslinieki, kas pirmajā projektiņa daļā netika iekļauti, piemēram, Feista ("Don't Give Up"). 

Skaidrs, ka Geibriels vairs nav modes prece, viņš ir un paliek astoņdesmito gadu mūzikas ikona un kā tāds tiks cienīts un godāts, kamēr vien globālās sasilšanas dēļ virs ūdens būs pēdējais Zemes kvadrātmetrs. Latvijā Geibriels ir modē, jo nez kādu apsvērumu dēļ viņš nolēmis savas 1986.gada plates "So" "atspēlēšanas" tūrē iekļaut arī Rīgu. Skaidrs, ka 17.maijā "Arēnu Rīga" pārpludinās vīri un sievas, kam dziesmas "Sledgehammer" un "Don't Give Up" nes līdzi savu nostaļģijas nastu, un tikpat skaidrs, ka šiem ļaudīm "And I'll Scratch Yours" klausīties nevajag. Jo jāņem vērā, ka tas nav Geibriels, bet gan viņa dziesmas, ko izpilda citi. No skaistām, trīsdesmit gadus vecām jaunības atmiņām te nebūs ne vēsts. Šis albums ir labs materiāls tiem, kas neatsakās pieņemt eksperimentus. Jo virkni dziesmu var atpazīt, tikai izlasot to nosaukumus, piemēram, nu jau nelaiķa Lū Rīda versiju par Geibriela hītu "Solsbury Hill". Bet tā, kopumā ņemot, šis ir jāklausās! 


2014, www.musicstories.lv

otrdiena, 2014. gada 21. janvāris

Lucy Schwartz - "Timekeeper" (2013)

Divdesmit četrus gadus vecās Losandželosas (ASV) dziesminieces Lūsijas Švarcas kontā ir jau trīs studijas albumi, jaunākais no kuriem "Timekeeper" tapa izdots pērn. Kad lasi tādus teikumus, kā "[dziesmu tādu un tādu] es varētu klausīties tūkstošiem reižu, un tā nekad neapniktu" (indiemusicreview.com), dzīves pieredzes bagātākam cilvēkam automātiski ieslēdzas pretējais. "Sūds kaut kāds," viņš nodomā un nekad to nenoklausās. Vai arī teikumu izlasa pēc tam, kad dziesmu ir noklausījies, un uzdod to pašu jautājumu, ko gadus piecus sešus atpakaļ izplestām acīm jautāja filmu režisore un rakstniece Daiana Engliša, kad Kalifornijas radiostacijas "KCRW" dīdžejs Kriss Douridass iedeva viņai noklausīties Švarcas demo ierakstu: "Kas ir šī meitene?"

Nu lūk, un šī meitene ir Lūsija Švarca. Un izpatikšana Englišas kundzei vainagojās panākumiem. Tādas filmas kā "Twilight: Breaking Dawn", seriāls "Parenthood", pat Šreks ("Shrek Forever After", tēma "Darling I Do") nu rotājas ar Švarcas sacerētām un izpildītām dziesmām. Iespējams, varbūt nedaudz, pavisam mazlietiņ veiksmīgajā karjerā meitenei palīdzējis fakts, ka viņas paps ir TV komponists Deivids Švarcs (viņa kontā ir arī mūzika filmai "Beverly Hills 90210"), kurš, starp citu, slēpjoties zem pseidonīma d.Fly ir arī Švarcas jaunās plates "Timekeeper" viens no producentiem... Pat nav būtiski! Svarīgi ir tas, ka Lūsija Švarca dāvā 15 dziesmas, kas nosaukumu "popmūzika" neliek izrunāt nievājoši vai snobiski, bet ar gandarījumu un savā ziņā mirdzumu acīs. Jo Švarcai sanāk. Viņai reāli sanāk! Arī dziesma, kuru "varētu klausīties tūkstošiem reižu, un tā neapniktu." Minētajā recenzijā runa ir par albuma devīto dziesmu "In The Arms". Un šajā reizē patoss nav bez iemesla.


2014, www.musicstories.lv

svētdiena, 2014. gada 19. janvāris

Kimmie Rhodes - "Covers" (2013)

Runā, ka cilvēka apgrābstīts un no ligzdas izkritis putnēns ir nolemts bojāejai, jo spārnotie sugas brāļi, pat vecāki, kas to olu izkakājuši un izperējuši, necieš, nu vienkārši necieš to cilvēku smaku, kas šādā gadījumā gluži vai piesūkusies līdz nabaga nelaimīgā putneļa spalvu galiņiem. Šāda pati parādība nereti novērojama mākslinieku vidē - kolīdz sāk ķimerēties ar kaverversijām, tev vai nu ir aptrūkušās savas, tā teikt, radošās potences vai arī esi kļuvis par vecu, nostaļģisku perdeli (sveicieni Rodam Stjuartam un Džo Kokeram!), kurš grib noķert "to laiku" smeķi, kad matu bija vairāk, bet jaunā sieva vēl gāja bērnudārza trešajā grupiņā. 

Ikreiz paņemot rokā kādu kaverversiju albumu, pretrunas plosa arī pašu ņēmēju: ei, dzīve taču ir pārāk īsa, lai jau simt trešajā versijā klausītos Boba Dilana "Blowin' In The Wind" vai Frenka Sinatras reiz dziedāto "My Way"! Un tomēr - cilvēks tā iekārtots, ka pazīstamas lietas tam vajadzīgas vairāk. Kaut vārdus zina no galvas (un varbūt tieši tāpēc?), tā Bītlu "Yesterday" šķiet ideāla teju katrā izpildījumā!

Šo visu zina gan mūzikas industrijas resnie onkuļi, gan Kimmija Roudsa. Savos iepriekšējos sešos albumos viņa izlika sevi visu - komponēja, dziedāja. Un nu vesela plate kaveriem! Vai tiešām Roudsa kļūs par mazo putniņu, kam pēc šīs plates "savējie" ies ar līkumu? Vai arī klausītājs, kurš izvēlēsies albumu "Covers", putniņa lomu atvēlēs savai gaumes sajūtai, no kuras pašam vēlāk būs kauns kā jaunai meitai pirmo reizi plikai pie skrodera? Ne viens, ne otrs. Roudsas lauciņš mūzikā ir kantrī - jauki meldiņi jaukiem cilvēkiem, un uz kantrī netrenētai ausij visas šajā stilā dziedātās dziesmas izklausās pilnīgi vienādas un var būt kavers jebkam. Savukārt gaumi mierināt par krišanu grēkā nevajadzēs, jo platē "Covers" bez jau līdz riebumam pārdziedātajām dziesmām "What A Wonderful World" un jau minētās "Yesterday" ir arī "U2" 2000.gada albuma "All That You Can't Leave Behind" grāvēja "Stuck In A Moment" jauna versija. Roudsa par to noteikti uzteicama, jo, pirmkārt, šķiet, šī ir pirmā reize, kad "Stuck In A Moment" dzirdēta kaverēta, un, otrkārt, viņai ir izdevies labi. Malacis, meit, tagad kantrī met mieru un sāc spēlēt normālu mūziku! Un ieliec, lūdzu, jūtūbē kādu normālu jaunā albuma video, dritvai šmizīt!

2014, www.musicstories.lv

trešdiena, 2014. gada 15. janvāris

"Psapp" - "What Makes Us Glow" (2013)


Londonieši Karims Klāzmans un Geilija Djuranta jau padsmit gadus ir jautrs pārītis. Un viņu kopīgā sirdslieta ir muzicēšana tā sauktajā "toytronica" jeb rotaļlietu elektroniskās mūzikas stilā. Tās nosaukums jau norāda, no kuras puses vējš pūš. Un pūš viņš no mazām taurītēm, flautiņām un rotaļu ģitārītēm, kuras savu skaņdarbu radīšanā izmanto abi minētie ļaudis, parakstoties kā projekts "Psapp". Platē "What Makes Us Glow" gan neatrast "Manu lellīti sauc Lollīte" tipa dziesmas, kas iedziedātas Veras Singajevskas balsī, papildinātas ar pāris bezsakarīgiem rotaļu taurīšu kviecieniem. "Psapp" dalībnieki piedāvā eleganti strukturētas dziesmas, primitīvos rotaļu gadžetus izmantojot tik meistarīgi, ka, tikai zinot par tiem, to klātbūtni šajā skaņu mākslas darbā var sazīmēt. Kas skatījies seriālu "Greja anatomija", noteikti pamanījis šīs filmas muzikālo tēmu dziesmu "Cosy in the Rocket". Lūk, arī tas ir "Psapp" darbiņš. "Wet Salt" ir šo "rotaļnieku" šobrīd aktuālākais singls.


2014, www.musicstories.lv


otrdiena, 2014. gada 7. janvāris

"Hejira" - "Prayer Before Birth" (2013)

1976.gadā "pēdējai jaunavai koledžā" Džonijai Mičelai iznāca albums ar nosaukumu "Hejira". Mičelas pirmie slavas viļņi jau bija nedaudz atplūduši, taču šai platei bija vērā ņemami panākumi ASV un Lielbritānijā (un, ja lietas iet šajos divos tirgos, droši vien zūdīties par neveiksmi nevar). Tāpat vārds "Hijera" arābu valodā nozīmējot "lidojums vai brauciens uz vairāk vēlamu vietu". Gan viens, gan otrs tiek minēts kā iedvesmas avots, Londonas aktieru un mūziķu četru cilvēku kopai nosaukties akurāt šajā svešādajā vārdā.

"Prayer Before Birth" ir londoniešu debijas albums. Līdz tam iets teju trīs gadu garumā, dzīvojot kādā Londonas dienvidu daļas mājiņā, kurā ierīkota ierakstu studija. Nepiespiesto atmosfēru platē var saklausīt katrs - ne visi blakus trokšņi ir apslāpēti, ne viss, kas varbūt tieši nepiederas pie dziesmas, ir notušēts. Dziesmu sākumos un beigās var dzirdēt gan čīkstam grīdu vai krēslu, gan apslāpētas sarunas. Atsevišķi apskatnieki sliecas salīdzināt "Hejira" ar Keitu Bušu. Tās mazliet miglainā nekonkrētība Londonas puikām un meitenei patiešām piemīt, bet šie briti ir "savāktāki" par Bušu - atšķirībā no viņas daiļrades "Hejira" dziesmu struktūra ir uztverama daudz ātrāk, kaut arī netrūkst nedz šķietami neiederīgu paužu, nedz nez no kurienes pēkšņi uzradies teju simfoniskais orķestris, kas "Prayer Before Birth" padara tiešām neprognozējamu un tieši tāpēc - aizraujošu. Un taisnība vien ir: sākot klausīties "Prayer Before Birth", vienkārši jāiedomājas tā "vēlamākā vieta", kurā gribās nokļūt, un jau aptuveni pēc trim dziesmām - viss strādā! 


Foto raksta ievadā no wheniheardyou.com.

2014, www.musicstories.lv

sestdiena, 2014. gada 4. janvāris

Israel Nash Gripka - "Israel Nash's Rain Plans" (2013)

Viņdien Latvijas viedākais kinovīrs Normunds Naumanis laikraksta "Diena" pielikumā sirdījās, kāpēc pie mums kinoteātros ir tik mežonīgi dārgas biļetes, ja katru gadu pasaulē rada, pēc viņa aprēķiniem, vairākus desmitus tūkstošu filmu, bet tikai nedaudzas nonāk uz lielajiem ekrāniem, no kurām pavisam sīks nieks arī mūspuses baltajos taisnstūros, ko ieskauj neiztrūkstošais popkornu grauzēju planktons. Un kamēr kinošņiki tā gribēs pelnīt, visi filmas sākšot skatīties tikai internetā, labākajā gadījumā, par kādu eiro kino iznomājot, sliktākajā - izmantojot pirātu nedarbus, kas, starp citu, pieejami visplašākā klāstā un patiešām labā kvalitātē (viena tante teica, ka tā esot...). Štrunts par šo otro daļu, bet par filmu kvantumu, kas katru gadu tiek radīts, tur Normundonkulim ir taisnība. 

Tieši tas pats ir ar mūziku. Vājprāts, kādos blāķos tā parādās ik dienas! Tajā ne tikai var, bet pārsvarā arī apjūk. Un kad šis skaņu gogelmogels laupījis prieku mūziku izbaudīt, vislabākais ir aizgriezties no visa, kas pazīstams, un doties nezināmajā. No tā ikviens, esot virtuālajā vidē, ir pāris klikšķu attālumā. Dažreiz paveicās, dažreiz ne visai. Pāris dienu atpakaļ paveicās - pāris klikšķi noveda pie grupas/projekta "Israel Nash Gripka", kas laikam arī ir vārds, uzvārds un iesauka tā galvenajam vīram, kurš uz skatuves spēlē ne tikai ģitāru, bet paralēli vēl spēlē mutes ermoņikas un dzied (tiesa, kad dzied, ermoņikas nez kāpēc nespēlē...). Pieļaujams, ka tas ir kvartets, bet visur priekšplānā ir rūķim līdzīgais Izraels Nešs. Pērn iznācis grupas ceturtais albums "Israel Nash's Rain Plans" un iesildīts "Midlake" koncerts. Tiktāl fakti. Bet, ja par emocijām, albuma "Israel Nash's Rain Plans" ievadošā dziesma "Woman At The Well" pat viscietāko vīru padarīs par gliemezi, tas ir, liks atstāt aiz sevis slapju svītru.


2014, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2014. gada 2. janvāris

"The Proclaimers", "Keane", "The Killers": labākais no labākā!

"The Killers". Foto no musique.jeuxactu.com.
Ir dzirdēts uzskats, ka mākslinieki, kam ilgāku laiku nav ko teikt, bet albums tā kā jāizdod, ķeras pie plates ierakstīšanas ar simfonisko orķestri vai izdod labāko dziesmu izlasi. Šoreiz par trim pērnā gadā iznākušiem "Best of" apkopojumiem. Un katram pašam būs spriest, kura no šīm motivācijām katrai grupai bijusi par iemeslu izlases izdošanai. Iespējams, ir vēl kāds trešais iemesls...

"The Proclaimers" - "The Very Best Of 25 Years 1987-2012" (2013)
Skotu brāļu Čārlija un Kreiga Reidu dueta "The Proclaimers" saknes meklējamas 1983.gadā. Tiesa, slavas saulītē brāļus iznesa 1986.gadā sarakstītā dziesma "Letter From America", kas stāsta par skotu ekonomisko migrēšanu uz Ameriku un Kanādu. Šīs dziesmas "pavilkta", "The Proclaimers" debijas plate "This Is The Story" Lielbritānijā sasniedza pat Zelta diska statusu, bet 2003.gadā laikraksta "The Scotsman" aptaujā tā tika atzīta par 2.visu laiku labāko skotu albumu. 

25 darbības gadu atskates dubultalbumā bez "Letter From America", protams, ir daudz citu gan zināmu, gan mazāk dzirdētu "The Proclaimers" ceturtdaļgadsimta dziesmu. Apzināti vai nē, bet brāļi Reidi, kas turklāt ir dvīņi, savās uzstāšanās un reklāmas foto izdarās vairāk ar tādu ākstību elementiem, tāpēc īpašs pārsteigums var būt vesela virkne sirdi plosošas balādes kā, piemēram, "Love Can Move Montains", "S-O-R-R-Y" vai "Just Look Now". Turpretī "I'm Gonna Be (500 Miles)", "What Makes You Cry", "In Recognition" un vesela plejāde citu dziesmu kājām liek celties dejā pašām no sevis. Un, kas interesanti, šajā dziesmu retrospekcijā, lai arī šis laiks ir ietverts, nav smakas nedz no nūģīgajiem astoņdesmitajiem, nedz naivajiem deviņdesmitajiem.


"Keane" - "The Best Of" (2013)
Kas allaž patīk pie "Keane": viņi nekad neslēpj, ka grupas visvispopulārākā dziesma ir "Everybody's Changing", ar to arī koncertus iesākot un ar to startējot savu pirmo labāko dziesmu izlasi, kas iznākusi dažādās versijās (viena un divu CD komplektācijā), un iekļauj sevī arī divas pavisam jaunas dziesmas "Higher Than The Sun" un "Won't Be Broken".

Ja iespējams, labāk izmantot dubulto versiju, tas ir, komplektu ar 38 dziesmām ("Spotify" pieejams), jo tajā britu (kopš 2008.gada) kvarteta teju visu radiostaciju nodrillēto hītu (un "Keane" dziesmas ir radio formātiem dikti mīlīgas) gūzmā, var saklausīt arī kādu varbūt iepriekš gar ausīm palaistu daiļumu. Nu, piemēram, "Snowed Under", "Fly To Me" vai "Difficult Child". Gaidot iznākam "Keane" joprojām aktuālāko plati "Strangeland" (2012), grupas līderis Toms Čaplins bija izteicies, ka paredzēta atgriešanās pie debijas plates "Hopes And Fears" (2004) tipa klaviermūzikas, atkāpjoties no pārliekas nodošanās elektronikai, kas jo īpaši bija novērojama platē "Perfect Symmetry" (2008). Taču, kad visa grupas daiļrade salikta tā vienkopus, "Keane" evolūcija izskatās pilnīgi dabiska. Vienīgi žēl, ka labāko dziesmu skaitā nav iekļuvusi "The Frog Prince"...


"The Killers" - "Direct Hits" (2013)
Pērnā gada 11.septembrī Lasvegasas (ASV) kvarteta "The Killers" tvitera kontā tika publiskota bilde, kurā, izmantojot tā saukto Marsa kodu, bija rakstīts "The Killers Shot At The Night". Skaidrs, ka fanu pūļi gaidīja drīz parādāmies tāda nosaukuma singlu, bet nepacietīgākie berzēja rociņas cerībā, ka varbūt tas ir pat vesela albuma nosaukums, kam teju, teju jāiznāk. Un taisnība savā ziņā bija abiem. "Shot At The Night" tik tiešām iznāca kā singls, taču ne pavisam jaunam "The Killers" albumam, bet gan labāko dziesmu izlasei "Direct Hits". 

12 pastāvēšanas gadi, 4 albumi, daudz dažādu iegūtu mūzikas balvu - skaidrs, jāvelk vienam periodam apakšā svītra un jāskaita, vai sausais atlikums ir ar plusa vai mīnusa zīmi. No "Kas tie tādi?" līdz "Es iešu ar visu savu ģimeni, vectēvu un vecomāti ieskaitot!" veida komentārus varēja lasīt pagājušā gada sākumā, kad tika izsludināts bēdīgi slavenais "The Killers" koncerts Mežaparka estrādē. Un droši vien aptuveni tāpat viedokļi par grupas daiļradi sadalās pārējā pasaulē. Bez pieminētās "Shot At The Night" izlases albumā atrodama vēl viena jauna dziesma "Just Another Girl". Viss pārējais, jebkura no dziesmām lai katru aizved atpakaļ uz brīdi, kad tā tika izdzirdēta pirmo reizi. Jo no šādām atmiņām taču veidojas nostaļģija...


2014, www.musicstories.lv

svētdiena, 2013. gada 29. decembris

20 filmas, kas bija jānoskatās 2013.gadā

Kadrs no filmas "Sling Blade". Foto no www.pastemagazine.com
Pirmo reizi nedaudz par kino. Nākamo skaistāko mākslu aiz mūzikas...:) Kino vispār nekad neatstāj vienaldzīgu. Ir forši, mēsls, kolosāli - kaut kādas emocijas ir vienmēr. Un, jāatzīst, kino spēj kairināt cilvēku ar vienu maņu vairāk - redzi. Mūzika arī to spēj. Protams, ja pirms tam baudītas vajadzīgās sēnes.

Divdesmit filmas, kas neatstāja vienaldzīgu 2013.gadā. Nevienas šā gada kinolentes... Vēl jānosēžas, lai par tām varētu runāt nākamajā gadā. Filmu izkārtojumam sarakstā nav nekādas nozīmes. 

1. "The World's Fastest Indian" (2005)
Režisors Rodžers Donaldsons.
Lomās: Entonijs Hopkinss, Daijana Leda.
Vecgada vakarā Entonijs Hopkinss šampānieti iedzers ne tikai par godu gadu maiņām, bet arī atzīmējot savu 76. dzimšanas dienu. Taču, izskatās, par došanos pensijā viņš nemaz nedomā, jo vēl nākamajā gadā Hopkinam paredzētas lomas filmās, tai skaitā Ernesta Hemingveja loma filmā "Hemingway & Fuentes". "The World's Fastest Indian" ir stāsts par vecu vīru Bartu Manro, kurš, spītējot gan saviem gadiem, gan apkārtējo skepsei, īsteno mūža sapni - uzstāda pasaules ātruma rekordu, braucot ar motociklu, turklāt filma ir pilna cilvēcības un, varētu pat teikt, iedvesmojoša, lai arī, protams, mazliet uzspēlēta un savā ziņā prognozējama.

2. "Dark Shadows" (2012)
Režisors: Tims Bērtons.
Lomās: Džonijs Deps, Mišela Feifere.
Bērtona un Depa radošais duets, kam labpatīkas uz ekrāna radīt dažādus dīvaiņus, atgriezies ar kārtējo vampīru stāstu. Protams, šī nav šausmu filma, bet neskaitāmais apliecinājums Depa aktierspēles ģenialitātei gan. Taču, lai cik skumji tas nebūtu, Bērtonam & Depam tā arī nekad vairs nav izdevies pārspēt savu šedevru par Edvardu Šķērroci (1990). "Dark Shadows" ir laba izklaide, parodējot kādreiz tik šķietami šausminošās filmas par kaklos kodējiem un asiņu dzērājiem. Skatāma vien Depa dēļ.


3. "Temple Grandin" (2010)
Režisors: Miks Džeksons.
Lomās: Kleira Deina, Džulija Ormonda.
Merija Templa Grandina ir reāla persona. Šobrīd 66 gadus vecā Kolorado Universitātes profesore un dabas zinātņu doktore ir slavena ar to, ka izstrādājusi virkni uzlabojumus mājlopu turēšanā, pēc kuriem šobrīd strādā liela daļa lopkopības industrijas. Un vēl kopš dzimšanas Grandinai ir diagnosticēts autisma sindroms. Viņa pati uzskata, ka tieši šī diagnoze viņai ļauj saskatīt daudzas tādas lietas, ko vesels cilvēks nemaz neredz. "Ja jau lopiņam ir paredzēts būt nokautam, lai mums būtu, ko ēst, mums pret viņu ir jāizturas ar cieņu," filmā saka Grandina, kad pamato kādu no saviem izgudrojumiem - lopu dzenamo celiņu, kurā iet tiem nav bail. Galvenajā lomā, gluži kā tai dzimusi, - seriāla "Homeland" jeb "Svešais starp savējiem" zvaigzne Kleira Deina.

4. "The Tourist" (2010)
Režisors: Florians Henkels fon Donnersmarks.
Lomās: Džonijs Deps, Andželina Džollija.
Mūsdienās labai spriedzes filmai nebūt nav jāsastāv tikai no eksplozijām, šaušanu skatiem vai asiņainiem līķiem. Lai arī visi šie elementi filmā "The Tourist" patiešām atrodami, tās lielākā burvība slēpjas sižeta intrigā: kad un no kurienes beidzot uzradīsies varenais vīrs, kuru tik ļoti meklē gan policija, gan mazliet ļaunāki čaļi. Kāds jau, saprotams, teiks, ka "es jau visu filmas laiku zināju, ka tas ir viņš." Bet mēs, pārējie neaptēstie, filmas finālā varam apmierināti smaidīt ūsās gan par iznākumu, gan Džollijas un Depa saskanīgo pāra spēli.

5. "Meet Joe Black" (1988)
Režisors: Martins Brests.
Lomās: Entonijs Hopkinss, Breds Pits.
Filma, kuru prasās "pārskatīt" apmēram reizi piecos gados. Un, jo vecāks topi, jo lielāka rodas vēlme, lai pirms "noteiktās stundas", kā Hopkinsa varonim Viljamam Perišam, "kāds" dotu kaut pāris dienu, lai, tā teikt, "sakārtotu lietas uz zemes". Šis kāds, ko spēlē nupat jaunizceptais piecdesmitgadnieks Pits, nebūt nav melnu kapuci galvā un izkapti pār plecu - mūsdienās tās lietas acīmredzot darās daudz rafinētāk. Skārletu Johansoni! Kad pienāks "noteiktā stunda", lūdzu, sūtiet par to paziņot Skārletu Johansoni!...

6. "Ondine" (2009)
Režisors: Nīls Džordans.
Lomās: Kolins Farels, Aličja Bačleda.
Viss sakrīt: Ondīna ir kuģa tīklos iepinusies nāra, kas bēgusi no piespiedu laulībām savā zemūdens valstībā. Atraidītais nu viņu meklē arī virs ūdens, lai piespiestu meiteni-nāru rīkoties pretēji savai gribai. Līdz kaut kādam brīdim var šķist, ka šī tiešām ir vienkārši skarba pasaka, tomēr filmas tālākie notikumi atgādina jau sen zināmo patiesību: pasakas ir tikai biezās grāmatās skaistos vākos! Viss pārējais ir dzīve.



7. "La Vie en rose" (2007)
Režisors: Olivjē Dāns.
Lomās: Mariona Kotijāra, Silvji Testu.
Ja Edīte Piafa būtu vienkārši lieliska dziedātāja, kas, paralēli karjerai iekopusi rimtu ģimenes dzīvi, ar salkaniem stāstiem par to apbērtu modes un sieviešu žurnālus, visticamāk, viņas personības izzināšanai netiktu veltīts tik daudz laika mūsdienās. Šogad 10.oktobrī, apritēja 50 gadi, kopš Piafas aiziešanas, un tas, iespējams, bija iemesls, kāpēc izrādi par viņu iestudēja Liepājas teātris. Savukārt šī režisora Dāna filma tapusi it kā ar Piafas dzīvi galīgi "nesavelkamā" gadā, bet, protams, arī tā izmanto iespēju apskatīt to Piafas dzīves pusi, kas joprojām uztur dzīvu interesi par šo franču leģendu.

8. "Hatfields & McCoys" (2012)
Režisors: Kevins Reinolds.
Lomās: Kevins Kostners, Bils Pakstons.
Hetfīldu un Makoju ģimenes ir reāli eksistējušas (arī joprojām), un filmā attēlotā konflikta brīdī (1863-1891) dzīvoja Rietumvirdžīnijas-Kentuki apgabalā ASV. Abu ģimeņu ienaida oficiālais iemesls ir neuzticība vienam klanam pret otru, ko sēja dažu to locekļu dalība ASV Pilsoņu karā (1861-1865). Precīzāk, Džims Vānss ("Sātana" Hetfilda tēvocis) bija pirms laika atvaļināts no armijas it kā lauztas kājas dēļ. Ir grūti būt precīzam, mēģinot noskaidrot, kuri no šīs filmas sižeta faktiem ir patiesi, bet kuri nav (abu šo ģimeņu naids joprojām ASV ir gan daudzu filmu, gan uzvedumu tēma), taču viens ir skaidrs: šis trīs sēriju miniseriāls ļauj ieskatīties laikos, kad tiesu sprieda un sodu izpildīja katrs, kurš to vēlējās. Un, kad runa ir par ģimenes godu, pretinieka nometnē netiek saudzēts neviens - vai tas vīrs spēka gados vai pavisam zaļš puišelis. Un tam pa vidu aizliegta mīlestība, kad viena klana dēls ieskatās otra klana meitā - gandrīz kā Jānis Dombrava bildinātu Tatjanu Ždanoku.

9. "La vita e bella" (1997)
Režisors: Roberto Benīni.
Lomās: Roberto Benīni, Nikoleta Braski.
"Dzīve ir skaista" - tā latviskojot sauc šo filmu, kuru būtu neiespējami nosaukt par jautru komēdiju, lai gan tieši tāda tā savā ziņā ir. Bet tikai tiktāl, cik par komēdiju var nosaukt Otrā pasaules kara briesmas, ebreju iznīcināšanas nometnes ieskaitot. Gvido (Roberts Benīni) tiek izsūtīts uz koncentrācijas nometni, taču līdzi dodas (paslepus) dēlēns Džošuā un (brīvprātīgi) sieva Dora (Nikoleta Braski), ko nometina sieviešu spārnā. Visu nometnes laiku Gvido dēlēnam ir iegalvojis, ka šī ir tikai "aizraujoša spēle", kurā jākrāj punkti, bet uzvarētājs saņems balvā īstu tanku. Punktus pārsvarā "piešķir" par slēpšanos no apsargiem. Filmas noslēgums skatītājam kā ar nazi nogriež kaut kur dziļi iekšienē esošās cerības uz laimīgām beigām, jo tās bija tik tuvu! Varbūt tieši šāds fināls padara kinolenti tik atmiņā paliekošu un iespaido tik dziļi, ka otro reizi skatīties šo filmu vēl ilgi negribēsies, bet aizmirst nevarēs nekad.

10. "Man On Wire" (2008)
Režisors: Džeimss Māršs.
Lomās: Filips Petī, Žans Fransuā Hekels.
1974.gada 7.augustā plkst. 7.15 toreiz 25 gadus vecais virves staigātājs Filips Petī no Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centra Dienvidu dvīņutorņa uzsāka savu slavas ceļu, kas ilga 45 minūtes. 417 metrus virs zemes Petī staigāja no viena torņa uz otru, tad turpat uz virves apgūlās, tad cēlās un staigāja tālāk. Šokā bija visi, policiju un ielās drūzmējošos ļaužu pūļus ieskaitot, tikai ne pašu Petī un viņa triecienkomandu, kas šo operāciju plānoja un realizēja. Šajā dokumentālajā filmā iespējams redzēt ne tikai šermuļus uzdzenošus skatus un izsekot pa etapiem šīs "pastaigas" plānošanu, bet arī no tuvas distances apskatīt torņus, kuru vairs nav, bet kas visas pasaules atmiņās palikuši kā 2001.gada 11.septembra simbols.

11. "Jackie Brown" (1997)
Režisors: Kventins Tarantīno.
Lomās: Pema Graiere, Semjuels L.Džeksons, Roberts De Niro.
Nākamā Tarantīno filma pēc "Pulp Fiction" (1994). Tarantīno filmās velti minēt, kāds būs atrisinājums, bet skaidrs ir viens: visi visus gribēs apčakarēt! Un var sajūsmināties par vieglumu, ar kādu Tarantīno varoņi nogalina viens otru - tā kā vienkārši spēlējoties pārdur palaistus ziepju burbuļus! Tāpēc, skatoties meistara filmas, nedrīkst pieķerties nevienam varonim, jo nekad nezini, vai tam jau pēc desmit minūtēm nebūs iešauts sēkliniekos vai, dzīvam esot, noņemts skalps. Un, protams, šī formula attiecas arī uz filmu par Džekiju Braunu.

 12. "4 Months, 3 Weeks And 2 Days" (2007)
Režisors: Kristians Mundžu.
Lomās: Anmarija Marinka, Laura Vasilju.
Drūms kino. Drūma vide (astoņdesmitie gadi Rumānijā), drūma situācija - studentei Gabitai jāveic nelegāls aborts, šī baisā pasākuma "menedžēšanu" uzņemas viņas draudzene Otīlija, kam nospraustā mērķa īstenošanai jāziedo ne tikai nauda, laiks, savas attiecības, bet arī sevi pašu. Lai arī filma tapusi mūsdienās, vide, kurā notiek darbība (viesnīca, tumšās ielas, pelēcīgās studentu kopmītnes), ir radīta tieši tāda, kādu atceras šeit pat pie mums piedzīvojis katrs, kam tagad ap gadiem 40. Filma bez moralizēšanas, bet savā pieticībā iespaidīga.

13. "The Godfather" (1972)
Režisors: Frānsiss Fords Kopolla.
Lomās: Marlons Brando, Als Pačīno.
"Krusttēva" triloģijas pirmā daļa. Teju trīs stundas (aptuveni šāda garuma ir visas triloģijas filmas) aizrit kā mirklis. Elegantas slepkavības (bieži gan upuris, gan uzbrucējs ir tērpušies solīdos uzvalkos), intrigas, likteņa pavērsieni, kas par Korleones klana jauno līderi padara ģimenes locekli, kas iepriekš skeptiski raudzījies uz vecā Dona Vito darba metodēm. Līķi izgāztuvēs, ar caurumiem pierēs pie stūres vai vienkārši mežmalā aprakti - šo labumu, saprotams, filmā netrūkst, taču Kopolla ļauj skatītājam sagatavoties, kad paredzēts kāds elegants žņaugšanas akts vai pieres caurumošana, vai auto eksplozija. Te viss iederas organiski. Bauda skatīties!

14. "Tokyo Story" (1953)
Režisors: Jasudziro Odzu.
Lomās: Čišjū Rū, Čieko Higasijama.
Filma ikvienam mūsdienu straujās dzīves virpulī ierautajam. Tā stāsta par sirmu pāri no provinces, kas beidzot nolemj apciemot savus bērnus Tokijā. Bērniem savas rūpes, darbi, tāpēc vecīši tā īsti ar uzmanību lutināti netiek. Lai nemaisītos pa kājām, viņi senčus nosūta "atpūsties uz sanatoriju". Bet, lai arī ir vecīši (un varbūt tieši tāpēc), abi ļoti labi saprot, ka saviem bērniem viņi kļuvuši par nastu. Tiem, kam allaž pie auss telefons, pie rokas pāris gadžetu, kas pieslēgti katrs savam sociālajam tīklam, bet pie pakaļas viss, kas notiek apkārt, "Tokijas stāsts" lai dod iedvesmu varbūt dzīvot lēnāk (abiem vecīšiem visas problēmas palīdz atrisināt vēss prāts un mierīgs skats uz dzīvi) un padomāt, vai arī paši, dzīvojot kā vāveres ritenī, novārtā nav atstājuši kādu, kurš reizi pa reizei nebūtu uz dumpi, ka tam piezvana un pavaicā: "Kā iet?".

15. "Whale Rider" (2002)
Režisors: Niki Karo.
Lomās: Keiša Kāstla-Hjūdža, Raviri Paratene.
Vangara cilts Jaunzēlandē no paaudzes paaudzē nodod leģendu par vīru vārdā Paikea, kas tūkstoš gadus atpakaļ šeit ieradās vaļa mugurā pēc tam, kad jūrā bija apgāzusies viņa laiva. Ar šo leģendu dzīvo arī vecais Koro, tāpēc viņš ir sašutis, kad dēls savai jaundzimušajai meitai dod vārdu Paikea. Velns, kā zināms, slēpjas detaļās, tāpēc vēlāk tomēr izrādās, ka tieši meitenei Paikea, nevis kādam no piekrastes zēniem, piemīt daudz vairāk tādu īpašību, kas ļautu tai kļūt par daļu no leģendas. Stāsts par veca veča ietiepību un jaunas meitenes (bērna) naivu spītību, esot pārliecinātai, ka tieši viņa ir leģendas turpinājums.

16. "The Intouchables" (2011)
Režisori: Olivjē Nakašs, Ēriks Toleidano.
Lomās: Fransuā Kluzē, Omārs Sajs.
Tu vari būt paralizēts, bet tajā pašā laikā lidot ar deltaplānu, lidmašīnu, traukties ātrā mašīnā un darīt jebko citu, ja vien tev blakus ir īstais cilvēks. Un, protams, ja esi miljonārs un vari to atļauties. Filipe to atļauties var, un viņa īstais cilvēks ir melnādainais bijušais ieslodzītais Driss, ko Filipe izvēlas no visas plejādes pretendentu. Iesākumā nedroši, bet turpinājumā abu attiecības pārvēršas par ko līdzīgu cieņpilnai blakuspastāvēšanai (vai to var nosaukt par klasisku draudzību?), un tieši Driss ir tas, kurš ļauj Filipem realizēt visas trakās idejas. Starp citu, šis pasakai līdzīgais stāsts balstās pavisam reālos prototipos un notikumos.

17. "Lawrence Of Arabia" (1962)
Režisors: Deivids Līns.
Lomās: Pīters O'Tūls, Aleks Giness.
Trīs stundas garā filma "Arābijas Lourenss" māca vairākas lietas. Pirmkārt, karu uzvarētāji allaž ir tie, kas pēc tam sadala laupījumu, nevis tie, kas uzvaru izcīnījuši kaujas laukā. Otrkārt, lai arī filmas notikumus pilnīgi mierīgi varētu iekļaut kādās 90 minūtēs, Deivids Līns spējis radīt stāstu, kas aizrauj arī trīs stundu garumā. Padomā tik, filmas laikā iespējams ar ekspresi aizbraukt no Liepājas līdz Rīgai! Un, treškārt, šis garstāsts noskatāms, kaut vai godinot pirms divām nedēļām, 14.decembrī, mūžībā aizgājušo galvenās lomas attēlotāju Pīteru O'Tūlu.

18. "Samsara" (2011)
Režisors: Rons Frike.
Mēma dokumentālā filma. Cilvēki kadrā nerunā, bet vērīgi skatās objektīvā, saglabājot vislielāko nopietnību. It kā ikdienišķas lietas, skati un vietas, kas apkārt ir vienmēr bijušas un vēl kādu laiku būs (kamēr paši visu nesacūkosim). Piecu gadu laikā filmēts 25 valstīs. Daži kadri (iebalzamēts bērna līķītis baznīcā, vistu ieslaucīšana mašīnā, kas tās nogādās uz kaujamās līnijas) varbūt liek sajusties mazliet neomulīgi, bet acis atraut no ekrāna vienalga nevar.


19. "City Lights" (1931)
Režisors: Čārlijs Čaplins.
Lomās: Čārlijs Čaplins, Virdžīnija Čerilla.
Skaņu kino, protams, bija milzīgs progress. Bet liela daļa industrijā iesaistīto par to tikai smīnēja (lai atceramies 2011.gada "oskaroto" filmu "The Artist" un tās notikumus), jo runāšana taču nomāks visu aktierspēli! Kas kaut ko tādu nāks skatīties? Kas notika tālāk, ir zināms katram. Taču, vērojot šo 1931.gada filmu un Čaplina darbu tajā, patiešām top skaidrs, kāpēc valdīja tāda skepse pret skaņas kino: tādi aktieri kā Čaplins ar savu mīmiku, plastiku, kustībām un visu savu būtību filmas stāstu izstāstīja bez neviena vārda daudz labāk kā to spētu visi pasaules daiļrunātāji kopā ņemti! "City Lights" aizkustina pat 21.gadsimta moderno un, kā mēdz uzskatīt, emocionāli notrulināto cilvēku. Un varbūt spēj tieši tāpēc, ka viss ir tik vienkāršs un nesamākslots? 


20. "Sling Blade" (1996)
Režisors: Billijs Bobs Torntons.
Lomās: Billijs Bobs Torntons, Dvaits Joukams.
Filma Foresta Gampa cienītājiem. Tiesa, pēc satura nežēlīgāka, asiņaināka, taču "kadrā" liela daļa no tā tieši parādīta netiek - stāsts ir vienkārši skumjāks. Karls Čilders, mentāli tomēr nebūdams pilnīgi vesels, divpadsmit gadu vecumā nogalināja savu māti un viņas mīļāko. Turpmāko dzīvi viņš pavadīja ārstniecības iestādē, taču pienāca brīdis, kad Karls "skaitījās" izārstēts. Atgriezies dzimtajā ciematā, viņš sastopas ar zēnu Frenku Vitliju un, kaut kādā ziņā prātiņos esot aptuveni vienā līmenī, abi kļūst par draugiem. Frenka tētis pirms kāda laika bija izdarījis pašnāvību, bet viņa mammu lenca Doils - dzērājs un kauslis, kas abiem darīja pāri ne tikai morāli. Karls, kurš bērnībā tika turēts izraktā bedrē šķūnī un pāris reižu nedēļā pabarots, uzmeklē savu tēvu. Nekāda jaukā šī tikšanās neizvērtās, un, šķiet, pēc tās Karls saprata, kā palīdzēt Frenkam un Lindai tikt vaļā no varmākas Doila... Šādai ir jābūt filmai! Kas liek domāt, prātot un smadzenēm vārīties pat, nepārspīlējot, nedēļām pēc noskatīšanās. Šādam ir jābūt īstam kino!

2013, www.musicstories.lv

otrdiena, 2013. gada 24. decembris

20 albumi, kas bija jānoklausās 2013.gadā

Geibriels Millers Filips. Foto no www.facebook.com.
Nupat kaut kur pavīdēja ideja Latvijas radiostacijām noteikt kvotu: vismaz 45% no tajās skanošās mūzikas būtu jābūt latviešu mākslinieku radītai. Un tas ir tik brīnišķi, ka beidzot pa "pirmo Rīgu" varēs dzirdēt arī kaut ko no Ellas, Puzikova, varbūt arī Kombuļu Ineses, daudz biežāk. Savējos ir jāatbalsta, un tur nav vārdam vietas! Taču... albumu, ko vajadzēja noklausīties 2013.gadā, vidū ir tikai viena latviešu plate, un, jāatzīst, tas ir nebijis gadījums šajos apskatos, kas te tiek veidoti jau trešo gadu.

Kopumā 2013.gads turpina iepriekšējās tendences - mūzikas dzīve un bizness pārceļas uz virtuālo vidi vēl jo masīvāk. Pavasarī Latvijā oficiāli darbu sāka populārais mūzikas straumēšanas serviss "Spotify", kas, pieļaujams, ir apsteidzis gan "Deezer", gan "Rdio", gan citus vairāk vai mazāk legālus šī pakalpojuma sniedzējus. Savu daļu lietotāju šiem noteikti nosmels "iTunes Radio", kad būs pieejams oficiāli arī šajā reģionā. Mūzikas straumēšanas servisi ir atvēruši vārtus uz paradīzi visiem mūzikas mīļotājiem - ar pāris klikšķiem par saprātīgu samaksu iespējams noklausīties miljoniem albumu un dziesmu. 

13.decembrī jaunu albumu pilnīgi bez nekādas reklāmas kampaņas un izziņošanas izdeva slavenā Bejonsī. Trīs dienu laikā "iTunes" mūzikas veikalā tika pārdotas 828 773 šīs plates lejupielādes. "Es vakaros lūdzu par "iTunes" un "Youtube". Tas ir ierakstu kompāniju sapnis, kā publiskot dziesmas un video tiešsaistē," par Bejonsī panākumiem specializētajā mūzikas industrijas žurnālā "Music Week" teicis slavenais producents, ierakstu kompānijas "The Syco" boss Saimons Kouels, piebilstot, ka mārketinga metodes šajā industrijā strauji mainās.

To var teikt par visu 2013.gadu. Pieaugot iespējai noklausīties vairāk albumu, kopsavilkums, kuri tad būtu tā vērti, lai taptu dzirdēti, bet kuri nē, top aizvien grūtāk. Ja kāds nav dzirdējis visas 20 turpmāk uzskaitītās plates, viņš droši vien neko nav zaudējis. Bet arī ieguvis viņš nav pilnīgi neko.

1. "The Sound Poets" - "Tavs stāsts" (2013)
Jau pieminētais precedents - pirmais latviešu mūzikas albums, kas jelkad iekļuvis šajā sarakstā. Būt "The Sound Poets" fanam Latvijā šodien ir moderni. Jānim Aišpuram ar instrumentu brāļiem un māsām pat klausītājam ar aizturētu fantāziju un ierobežotu spēju saskatīt lietās un procesos ko vairāk par acīmredzamo izdodas uzburt pasauli, kurā ļaudis staigā pāris centimetru virs zemes. Un albuma dziesmu vārdi ir izmantojami atsevišķi no mūzikas gan izlaiduma svinīgajā aktā, gan cūku bēru rituālajā daļā, gan dzīves apjukuma brīdī murmināšanai pie sevis. Šī ir 2013.gada latviešu mūzikas glance!

2. "Phosphorescent" - "Muchacho" (2013)
Skumji stāsti nevienam nepatīk. Mūsdienās visur vajag komēdiju un "vieglas beigas". Metjū Houks to varbūt arī zina, bet dara pilnīgi pretējo. Viņa projekta "Phosphorescent" jaunākais albums "Muchacho" ir skumjš. Nav daudz tādu albumu, kurus klausoties, gribas sākt raudāt līdzi. Tieši tā - raudāt līdzi, jo Houka dziesmas grūtsirdīgas padara šī viņa tik sasodīti skumjā un reizēm kā uz raudāšanu savilktā balss (dažbrīd arī kā jēra blēšana - kā Demis Russo!). Albums satrakota prāta nomierināšanai.


3. "Low" - "The Invisible Man" (2013)
Katrs, kurš noklausīsies jaunāko trio "Low" albumu "The Invisible Man", saplēsīs uz krūtīm kreklu, sagriezīs ar šķērēm gumijas zābakus, noraus vectēvam brilles, uzmīs tām ar kāju un skaļi iesauksies: "Ba, vai pasaulē vispār ir kas labāks par šo grupu "Low"?!" Un visas lietas nostāsies savās vietās. Izņemot vectēva brilles, protams.





4. John Grant - "Pale Green Ghosts" (2013)
Džons Grānts atgriezies ar savu otro solo albumu, lai stāstītu pasaulei savus stāstus. Tie viņam ir skumji, jo stāsta par paša privātās dzīves līkločiem (homoseksualitāti, HIV pozitīvo diagnozi, domām par pašnāvību utt.). Taču Grānta plates nav bēdu ieleja. Tieši otrādi - viņš savu rūpi prot izstāstīt tik, laikam varētu sacīt, inteliģenti un neuzbāzīgi, ka šos stāstus, izdziedātus dziesmās, var klausīties atkal un atkal, prātā nejūtot ne mazāko vēlmi pašam nodoties kādām rūpēm. To apstiprinās visi, kas Grāntu šovasar vaigā skatīja Salacgrīvas festivālā.

5. David Bowie - "The Next Day" (2013)
Kā zibens skaidrās pavasara debesis pāršķēla ziņa, ka Deivids Bovijs pēc desmit gadu klusēšanas radījis jaunu albumu. Turēja jau arī visu noslēpumā vecais zēns! Kā radās aizdomas, ka kāds no ierakstu studijas tehniskajiem darbiniekiem nopludinājis ziņu par topošo albumu, Bovijs studiju zibenīgi nomainījis. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc Bovijs atgriezās. Nu, ir ļaudis, kam vajag visu izskaidrot. Savukārt pārējie var kārtējo reizi pārliecināties, ka ir maz zvaigžņu, kas spīd virs 66 gadus vecā un joprojām brīnišķīgā formā esošā Bovija. 2013.gada atgriešanās!

6. "Swans" - "The Seer" (2012)
Bīstamākais šī saraksta albums! Ja to sāk klausīties, tas ir uz ilgu laiku. Noziegums ir spēlēt "The Seer" atsevišķi pa dziesmām. Par to draud sods: nesaprast šo plati! Un tas ir smagāks sods kā varbūt varētu iedomāties. Kaut no otras puses - tas, kurš šo dubultalbumu ir sapratis, visticamāk, ir ar acīmredzamu disfunkciju mentālajā aparātā. Traks, vārdu sakot. Dod, dies', katram, kurš paņem rokā "The Seer", būt kaut kur pa vidu - starp normālo un trako! 


7. "Depeche Mode" - "Delta Machine" (2013)
Sākot ar deviņdesmito beigām ("Ultra", 1997), Deivs Gāns, Endijs Flečers un Martins Gors ar katru albumu uzrūgst kā labs vīns. Jo vecāks, jo vērtīgāks. Kad jau likās, kur nu augstāk vēl par "Playing The Angel" (2005), nāca "Sounds Of The Universe" (2009) un nu šis "Delta Machine". "DM" kļūst aizvien sarežģītāki, un ir tik sasodīti patīkama nodarbe viņu mūziku atpiņķerēt. 2014.gada 2.martā "Arēna Rīga"!


8. Lloyd Cole - "Standarts" (2013)
Nekā ekstrēma, nekā pārsteidzoša. Viss ir mierīgi. Tāds ir Loids Kouls savā jaunajā albumā. Inteliģentās popmūzikas cienītājiem "Standart" ir "obligātā literatūra". Pārējiem - vienkārši laba mūzika, kas aiznes atpakaļ uz tiem laikiem (aptuveni astoņdesmito beigām), kad skotu "The Waterboys" Eiropu nolika uz ceļiem sava albuma "Fisherman's Blues" priekšā.



 9. "The Lone Bellow" - "The Lone Bellow" (2013)
"Es ceru, ka šis ir ieraksts, kas cilvēkus dziedē," mūzikas žurnālam "Paste" teikusi trio "The Lone Bellow" dalībniece Keina Pipkina. Iespējams, ja ir caureja, likt cerības uz to, ka tikai klausoties šo albumu, vēderiņš sāks strādāt kā pulkstenis, nevajadzētu. "The Lone Bellow" debijas plate pārsteidz ar emociju gammu.





10. "The Civil Wars" - "The Civil Wars" (2013)
Džoja Viljamsa un Džons Pols Vaits sastapās 2008.gadā kādā radošā nometnē Nešvilā. Nezinātājs, klausoties "The Civil Wars" otro albumu, varētu padomāt, ka abi ir vīrs un sieva, jo varētu šķist, ka tik smalki - tīri emocionālā līmenī - viens otru var papildināt tikai ilgu laiku laimīgā laulības dzīvē nodzīvojis pāris. Juveliera cienīgs darbs!


11. Tom Odell - "Long Way Down" (2013)
"Viņa enerģija uz skatuves man atgādināja Deividu Boviju," par 22 gadus jauno britu talantu saka Lili Alena, kas pēcāk, izmantojot savas iestrādes, palīdzēja jauneklim tikt uz lielākām skatuvēm. Savukārt Artis Volfs kādā recenzijā Tomu Odelu nosauca par "jauno Eltonu Džonu" pēc klavierspēles manieres un "Starsailor" solistu Džeimsu Volšu vokāla salīdzinājumā. Tomēr, noklausoties Odela debijas plati "Long Way Down", top skaidrs, ka viņš ir un būs pats par sevi - vienkārši vecajā, labajā jūtūbē der noskatīties kādu no Odela koncertiem pilnā garumā. Laba popmūzika izdzīvos! Nu, vismaz vēl kādu brīdi.

12. "The National" - "Trouble Will Find Me" (2013)
Katram īstam vīrietim dzīvē esot jāizdara trīs lietas - jānosit čūska, jāiestāda ābele un jādzemdē dēls. Laikam tāpēc mums to īsto vīriešu tik maz, jo, ja ar čūsku un ābeli galā vēl varētu tikt, tad ar to dzemdēšanu - spied, cik gribi, drīzāk bikses piespiedīsi, ne dēlu. Tad nu priekšlikums dēla dzemdēšanas vietā pilnīgi oficiāli ierakstīt prasību kaut vienreiz mūžā noklausīties kaut vienu grupas "The National" albumu. "Trouble Will Find Me" fonā pilnīgi mierīgi varētu spiest pat dvīņus! Elementāri!



13. "Babyshambles" - "Sequel To The Prequel" (2013)
Pīts Dohertijs šogad patīkami pārsteidza. Viņa izgājieni ar atceltajiem koncertiem, jo lietots par daudz, skandāli un (publiskās) nepatikšanas jau sen bija apnikušas, tāpēc Dohertija muzikālās aktivitātes pēdējā laikā apzināti slīdējušas garām. Bet 2013.gadā viņš ar savu "Babyshambles" projektu atgriezās, pēc piecu gadu pārtraukuma izdodot jaunu albumu "Sequel To The Prequel". Vai kāds Cūkkārpas burvju skolas audzēknis-praktikants ir trenējies darbībās ar brīnumzizli? Kas ir samainījis "to" Dohertiju ar "šo"? Lai kas būtu pie vainas, paldies par to!

14. Gabriel Miller Phillips - "One For The Crow" (2013)
"Labdien! Mani sauc Geibriels Millers Filips, un es esmu radījis 2013.gada labāko albumu!". Un vienalga, vai šādi teiktu pats Filips vai jebkurš cits viņa vārdā, tā būtu absolūta patiesība. Dāmas un kungi, 2013.gada labākais albums saucas "One For The Crow" un to izdevis Geibriels Millers Filips!





15. Christopher Owens - "Lysandre" (2013)
Izjukušā dueta "Girls" viena pusīte Kristofers Ouvens nāk ar savu pirmo solo albumu "Lysandre". Arī viņam, līdzīgi kā "Phosphorescent" Metjū Houkam patīk "izdziedāt no krūtīm dvēseli", tāpēc jau iepriekš jāņem vērā brīdinājums, ka "Lysandre" emocionāli vārāku klausītāju var arī saraudināt. Un šķiet, ka Ouvenam tas ne tikai padodas, bet arī patīk, jo jau nākamā gada pavasarī viņš sola gatavu savu otro albumu. Tā kā kādu salvetīti acu apslaucīšanai būtu vēlams vēl pietaupīt.


16. "Night Beds" - "Country Sleep" (2013)
Divdesmit trīs gadus vecais Vinstons Jellens savā projektā "Night Beds" dziesmas iedzied balsī, kurā varētu ieskaņot visus multeņu tēlus, kas izmēros mazāki par pūdeli. Īpaši piemēroti Jellena balsī runāt būtu lidojošiem un sīcošiem radījumiem, piemēram, odiem, mazām kaku mušiņām un varbūt arī pa kādai pārtikas ērcei. Absolūta bezvēja albums.





17. "Placebo" - "Loud Like Love" (2013)
Jāsaka, Molko kungs tāpat kā Dohertijs 2013.gadā pārsteidz. "Placebo" septītā plate "Loud Like Love" parāda šo britu apvienību no labākās puses arī tai publikas daļai, kam vecie hīti kā "Special K" vai "Every You Every Me" neradīja absolūtas nekādas emocijas. Varbūt vainojams vecums un tagad "Placebo" dziesmu enerģētiku uztvert izdodas labāk kā iepriekš. Albuma esence slēpjas dziesmā "Too Many Friends", kas ir stāsts par aktuālu tēmu - tūkstošiem draugu ģīmjgrāmatā, bet neviena dzīvē.


18. "White Denim" - "Corsicana Lemonade" (2013)
Šo Teksasas mūzikas stilu sajaucēju meistaru sestais albums ir savādāks par iepriekšējo "D" (2011). Tāds kā dinamiskāks, tāds kā sarežģītāks. Taču viens ir skaidrs: "White Denim" albumi ir kā pavāru viktorīna, kurā jānogaršo zupa un tad jānosauc visas tās pagatavošanā izmantotās sastāvdaļas. "Corsicana Lemonade" šo sastāvdaļu ir daudz. Turklāt, katru reizi garšojot, to uzrodas vēl un vēl. Līdz beigās saproti, ka labāk būs neko neķidāt, bet bez ierunām baudīt to, kas likts galdā.


19. "Pure Bathing Culture" - "Moon Tides" (2013)
Iemidzinošais Portlendas dueta albums ne tik daudz iemidzina fiziski, cik citos sajūtu līmeņos. Sāras Vesprilas un Daniela Haidmana dziesmas kā "Dream The Dare" un "Only Lonely Lovers" izklausās pēc tipiskām Ziemassvētku dziesmām (tur pat skan zvaniņi), taču principā "Moon Tides" ir lietojams cauru gadu. Stilistiski un noskaņās ļoti konsekventi ieturēts albums.




20. "Arp" - "More" (2013)
Savienojot daudzus sarežģītus mūzikas slāņus, Aleksis Džordžopuloss zem sava eksperimentālā projekta "Arp" nosaukuma radījis vienkārši klausāmu un skaistu popmūzikas albumu. Nu labi, varbūt tā nav popmūzika tās klasiskajā izpratnē. Drīzāk tāda eksperimentāla popmūzika. Katrā ziņā Džordžopuloss darbojas kā mikroķirurgs, jo perfekti zina, kuri vadiņu galiņi pie kuriem citiem galiņiem jāpielodē, "lai tas loceklis kustās". Locekļa vietā šeit, protams, ir domāts prāts un visi tie miljoni neironu, kas atbildīgi par cilvēka labsajūtu, ko spēj izraisīt laba mūzika. 


2013, www.musicstories.lv